Fragments no romāna „Kalpones stāsts”

 

Pagājuši trīsdesmit gadi kopš rakstnieces Mārgaretas Atvudas, iespējams, ievērojamākā romāna Kalpones stāsts publicēšanas. Laba literatūra nenoveco un risināto problēmu loks joprojām ir tikpat aktuāls. Kalpones stāsts vēsta par sievietes lomu, tiesībām un vietu sabiedrībā, un galvenokārt par brīvību. Vai tie, kas atņem brīvību citiem, paši iegūst vairāk brīvības? Cik brīvība maksā? Varbūt labāk izpatikt un pieglaimoties tam, kas tavu brīvību pievācis sev? Notikumi netiek atstāstīti hronoloģiskā secībā, bet lielais attēls jāsaliek no atsevišķiem gabaliņiem. Stāstījums plūst nesteidzīgi, galvenā varone Zemfreda sūdzas, ka laiks bezdarbībā velkas lēni. Tomēr arī šajā stagnācijā ik pa laikam kaut kas notiek, ik reizi mazliet mainot situāciju, līdz spriedze kļuvusi draudīga.

Jāteic, ka grāmata ir prasīga. Romānā ir daudz atsauču, īpaši uz Bībeli, autore spēlējas ar vārdiem – gan to dažādajām nozīmēm, gan izvēloties vārdus varoņiem, gan darinot jaunus vārdus. Tie, kas spēs saskatīt šīs atsauces un mājienus, lasīs „starp rindiņām” jeb zemtekstu un gūs vēl plašāku ainu.

Tulkotāja

 

Es eju pa ielu, dubultojusies. Kaut arī mēs vairs neatrodamies Komandieru teritorijā, arī te ir lielas mājas. Pie vienas no tām Sargs pļauj mauriņu. Mauriņi ir kopti, fasādes ir pievilcīgas, labā stāvoklī; tās atgādina skaistās fotogrāfijas, ko agrāk publicēja žurnālos par mājām, dārziem un interjeriem. Manāms tas pats cilvēku trūkums, tā pati miegainā gaisotne. Iela gandrīz vai varētu atrasties muzejā vai pilsētas modelī, kas izveidots, lai parādītu, kā cilvēki dzīvoja agrāk. Tāpat kā tajās fotogrāfijās, tajos muzejos un tajos pilsētas modeļos, te nav bērnu.

Te ir Gileādas centrs, te karš nevar ielauzties, ja nu vienīgi caur televizora ekrānu. Mums nav ne jausmas, kur atrodas šī rajona robežas, tās mainās atkarībā no uzbrukumiem un pretuzbrukumiem; bet te ir centrs, kur nekas nekustas. Gileādas Republika, sacīja Lidijastante, robežas nepazīst. Gileāda ir tevī.

Reiz te dzīvoja ārsti, advokāti un universitāšu pasniedzēji. Advokātu vairs nav, un universitātes ir slēgtas.

Mēs ar Lūku dažreiz mēdzām staigāt pa šīm ielām. Mēs runājām par to, ka vēlamies nopirkt tādu māju kā viena no šīm – vecu, lielu ēku – un to izremontēt. Mums būtu dārzs un šūpoles bērniem. Mums būtu bērni. Lai arī zinājām, ka diez vai kādreiz varēsim to atļauties, bet mums bija, par ko parunāt, tāda kā spēle svētdienām. Šobrīd šāda brīvība liekas gandrīz bez svara.

 

Mēs pagriežamies ap stūri un izejam uz galvenās ielas, kur valda dzīvāka satiksme. Garām brauc mašīnas, galvenokārt melnas, dažas ir arī pelēkas un brūnas. Te ir vairāk sieviešu ar groziem rokās, dažas ģērbušās sarkanās, dažas – Martu nespodri zaļajās drānās, citas svītrainās – sarkans, zils un zaļš – kleitās, lētās un novalkātās, tas norāda, ka viņas ir trūcīgāku vīriešu sievietes. Ekonsievas, tā viņas sauc. Šīs sievietes neiedala pēc funkcijām. Viņām jādara viss, ja spēj. Gadās pa kādai sievietei, kas ģērbusies viscaur melnā, – atraitne. Agrāk tādu bija vairāk, bet nu, šķiet, viņu skaits rūk.

Komandieru Sievas ejot pa ietvi neredzam. Tikai mašīnās.

Te ir cementa ietves. Es kā bērns cenšos neuzkāpt uz plaisām. Atceros, kā manas kājas pagājušajos laikos mina šīs ietves un kā tās bija apautas. Reizēm sporta kurpēs ar mīkstām zolēm un caurumiņiem, lai pēdām piekļūtu gaiss, un fluoriscējoša auduma zvaigznītēm, kas tumsā atstaroja gaismu. Kaut arī es nekad neskrēju vakaros un arī dienā tikai gar ceļiem, pa kuriem staigāja daudz cilvēku.

Toreiz sievietes nebija aizsargātas.

Es atceros noteikumus, noteikumus, kuri gan nekur nebija uzrakstīti, bet katra sieviete tos zināja: never durvis vaļā svešam cilvēkam, pat ja viņš apgalvo, ka ir no policijas. Liec pabāzt dienesta apliecību zem durvīm. Neapstājies uz ceļa, lai palīdzētu braucējam, kas it kā iekļuvis nelaimē. Aizslēdz mašīnas durvis un turpini ceļu. Ja kāds uzsvilpj, neatskaties. Neej uz pašapkalpošanās veļas mazgātavu viena un naktī.

Aizdomājos par veļas mazgātavām. Par to, ko es vilku mugurā, ejot mazgāt drēbes: šortus, džinsus, sporta bikses. Ko es liku veļas mašīnās: savas drēbes, savas ziepes, savu naudu, ko biju pati nopelnījusi. Domāju, kā tas bija, kad varēju pati to visu noteikt.

Tagad mēs sarkanos pāros ejam pa to pašu ielu, un neviens vīrietis neuzsauc mums rupjības, nerunā ar mums, nepieskaras mums. Neviens nesvilpj.

Ir divu veidu brīvības, sacīja Lidijastante. Brīvība darīt un brīvība nedarīt. Anarhijas laikā bija brīvība darīt. Tagad jums ir dota brīvība nedarīt. Nenovērtējiet to par zemu.

 

Mums priekšā labajā pusē ir veikals, kur mēs pasūtām savas kleitas. Daži tās sauca par “uniformu”, atbilstošs vārds. Vienotu formu ir grūti lauzt. Pie veikala piestiprināta milzīga koka izkārtne zelta lilijas veidolā, un tā nosaukums ir Lilijas laukā. Redzams, ka tur, zem puķes, bijuši uzkrāsoti burti, bet tad viņi nolēma, ka pat veikalu nosaukumi mums ir pārāk liels kārdinājums. Tagad veikalus pazīst tikai pēc izkārtņu attēliem.

Te agrāk bija kinoteātris. To bieži apmeklēja studenti; katru pavasari tika rīkots Hamfrija Bogarta festivāls, kurā piedalījās Lorīna Bekola vai Katrīna Hepberna, patstāvīgas sievietes, kas pieņem lēmumus. Viņas ģērbās priekšpusē aizpogājamās blūzēs, kas lika domāt par vārda “atdarīt” iespējām. Šīs sievietes varēja atdarīt – vai arī ne. Šķiet, viņām bija iespēja izvēlēties. Šķiet, mums toreiz bija iespēja izvēlēties. Mēs bijām mirstoša sabiedrība, sacīja Lidijastante, mēs mirām no pārāk lielas izvēles brīvības.

Nezinu, kad beidza rīkot šo festivālu. Es noteikti jau biju pieaugusi. Tāpēc to neievēroju.

Mēs neejam iekšā Lilijās, bet pārejam pāri ceļam un iegriežamies šķērsielā. Mūsu pirmā pieturvieta ir cits veikals ar koka izkārtni: trīs olas, bite, govs. Piens un Medus. Veikalā ir rinda, un mēs pa pāriem gaidām savu kārtu. Redzu, ka šodien pārdošanā ir apelsīni. Kopš Centrālā Amerika tika zaudēta un nonāca liberālteologu rokās, apelsīni kļuvuši par deficītu: dažreiz tie ir, un dažreiz to nav. Karš iejaucas apelsīnu piegādē no Kalifornijas, un pat uz Floridu nevar paļauties, jo reizēm tur nobloķē ceļus vai uzspridzina vilcienu sliedes. Skatos uz oranžajiem augļiem, ilgojoties kādu dabūt. Bet es neesmu paņēmusi apelsīnu talonus. Aiziešu mājās un pastāstīšu Ritai, es domāju. Viņai patiks. Tas būs kaut kas, neliels sasniegums, padarīt apelsīnus par notikumu.

Tās, kas nonākušas pie letes, sniedz savus talonus diviem vīriešiem Sargu formastērpos otrpus letei. Runāts netiek daudz, bet dzirdama čabēšana un sieviešu galvas slepus grozās uz visām pusēm: šeit iepērkoties var gadīties satikt kādu pazīstamu, kādu, kuru pazini iepriekšējos laikos vai Sarkanajā Centrā. Pamanīt kādu seju vien jau ir uzmundrinoši. Ja es varētu redzēt Moiru, tikai redzēt, zināt, ka viņa vēl ir! Tagad grūti iedomāties, kā tas ir, ja tev ir draudzene.

Bet Zemglena, stāvot man blakus, neskatās. Varbūt viņa nevienu vairs nepazīst. Varbūt viņas visas – sievietes, kuras viņa pazina, – ir izgaisušas. Vai arī viņa nevēlas tikt redzēta. Viņa stāv klusēdama, noliektu galvu.

Kamēr mēs stāvam šajā dubultrindā, atveras durvis un ienāk vēl divas sievietes, abas sarkanajās Kalpoņu kleitās un baltajiem spārniem pie galvas. Viena no viņām ir grūtniecības pēdējos mēnešos; vēders zem vaļīgā apģērba uzvaroši izspīlējies. Visa rinda sakustas, sāk murdēt, noelšas; neatkarīgi no mūsu gribas galvas uzkrītoši pagriežas, lai labāk saskatītu; mums niez pirksti, kā gribas viņai pieskarties. Mūsu acīs viņa ir burve, skaudības un alku objekts, mēs tīkojam pēc viņas. Viņa ir karogs kalna galā, kas parāda, ko vēl iespējams sasniegt: arī mūs vēl var glābt.

Veikalā esošās sievietes sačukstas, gandrīz vai sarunājas, tik liels ir satraukums.

– Kas viņa ir? – es dzirdu sev aiz muguras.

– Zemveina. Nē. Zemvorena.

– Atnākusi izrādīties, – kāda balss nošņāc, un tā ir taisnība. Sievietei stāvoklī nav jāiet ārā no mājas, nav jāiet iepirkties. Ikdienas pastaigas vairs netiek rekomendētas, lai saglabātu darba kārtībā vēdera muskuļus. Viņai nepieciešami tikai vingrojumi uz grīdas un elpošanas vingrinājumi. Viņa var palikt mājās. Un viņai atrasties uz ielas ir bīstami, ārpusē pie durvīm noteikti stāv Sargs un gaida viņu. Tagad, kļuvusi par jaunas dzīvības nesēju, viņa atrodas nāvei tuvāk, un viņai nepieciešama papildu drošība. Viņu var apdraudēt greizsirdība, tā jau ir gadījies. Tagad visi bērni ir gaidīti, bet ne visi tos gaida.

Bet pastaiga varbūt bijusi grūtnieces kaprīze, un viņi izpilda kaprīzes, ja nonācis jau tik tālu un nav noticis spontānais aborts. Vai varbūt viņa ir no tām, “kraujiet tik virsū, es varu panest”, mocekle. Kad viņa paceļ galvu, lai paskatītos apkārt, es uz mirkli pamanu viņas seju. Balsij man aiz muguras bija taisnība. Viņa atnākusi sevi parādīt. Viņai ir sārti sakaisuši vaigi, viņa izbauda šo mirkli.

– Klusu, – iesaucas viens no Sargiem aiz letes, un mēs visas apraujamies kā skolnieces.

Mēs ar Zemglenu esam pienākušas pie letes. Sniedzam savus talonus, un viens Sargs ievada skaitļus Datbitā, otrs tikmēr dod mums preces – pienu, olas. Mēs saliekam visu grozos un ejam atkal ārā, garām grūtniecei un viņas pāriniecei, kas tai blakus izskatās izstīdzējusi, sarāvusies kā mēs visas. Grūtās sievietes vēders atgādina milzīgu augli. “Monstrozs” – tādu vārdu mēs lietojām bērnībā. Viņas rokas guļ uz vēdera, it kā to sargājot vai kā smeļoties no tā siltumu un spēku.

Kad eju garām, viņa paskatās tieši uz mani, man acīs, un es zinu, kas viņa ir. Mēs kopā bijām Sarkanajā Centrā, viņa bija viena no Lidijastantes mīlulēm. Man viņa nekad nav patikusi. Viņas vārds aizgājušajos laikos bija Džanīna.

Tad Džanīna paskatās uz mani, un viņas lūpu kaktiņos iegulst smīna ēna. Skatiens noslīd uz leju, kur zem drēbēm atrodas mans plakanais vēders, un baltie spārni aizsedz viņas seju. Es varu redzēt tikai nelielu daļu no viņas pieres un deguna sārto galiņu.

 

Tālāk mēs ejam uz veikalu Visa miesa, kura atrašanās vietu norāda liela, divās ķēdēs iekārta koka karbonāde. Te rinda nav tik gara: gaļa ir dārga, un pat Komandieri neēd to katru dienu. Taču Zemglena paņem steiku, un šonedēļ tā ir jau otrā reize. Es to pastāstīšu Martām: viņām patīk klausīties par tādām lietām. Viņām interesē, kā tiek vadīta saimniecība citās mājās; šādas sīku tenku drumslas dod viņām iemeslu justies lepnām vai neapmierinātām.

Es paņemu cāli, kas tiek iesaiņots ietinamajā papīrā un pārsiets ar auklu. Tagad plastmasas vairs nav tik daudz. Atceros nebeidzamos baltos celofāna maisiņus, kurus deva veikalos; man ļoti nepatika mest tos laukā, un es stūķēju tos skapītī zem izlietnes, līdz pienāca diena, kad maisiņu bija sakrājies pārāk daudz un kad atvēru skapīša durvis, visa celofāna masa izgāzās un aizslīdēja pa grīdu. Lūks par to allaž pukojās. Periodiski viņš izmeta visus maisiņus ārā.

Viņš teica, ka viņa varot uzmaukt kādu no tiem galvā. Tu taču zini, ko bērni spēlējoties sastrādā. Viņa tā nedarītu, es iebildu. Viņa jau ir par lielu. (Vai par gudru, vai par veiksmīgu.) Bet es sajutu baiļu saltumu un tad jutos vainīga, ka esmu bijusi tik nevērīga. Tā bija taisnība, es pārāk daudz ko uztvēru kā pašu par sevi saprotamu; toreiz es paļāvos uz likteni. Es glabāšu maisiņus augšējā skapītī, es teicu. Neglabā vispār, viņš sacīja. Mēs tos nekad neizmantojam. Atkritumiem, es sacīju. Viņš teica…

Ne šeit un ne tagad. Ne te, kur cilvēki skatās. Es pagriežos un ieraugu savu siluetu spoguļstikla logā. Tad mēs esam izgājušas ārā, mēs esam uz ielas.

 

Pretī nāk pulciņš cilvēku. Tie ir tūristi, izskatās, ka no Japānas, varbūt kāda tirdzniecības delegācija, kas devusies ekskursijā iepazīt vēsturiskās vietas vai vietējo kolorītu. Viņi ir maziņi un akurāti ģērbušies; katram ir savs fotoaparāts, savs smaids. Viņi raugās apkārt spožām acīm, piešķiebuši galvas kā sarkankrūtīši, viņu bezrūpība ir agresīva, un es nevaru atturēties neblenzusi. Jau labi sen neesmu redzējusi sievietēm tik īsus svārkus. Tie sniedzas tikai mazliet pāri celim, un kājas zem svārku malas plānajās zeķēs parādās gandrīz kailas, kliedzoši uzkrītošas, augstpapēžu kurpēs, kas ar siksniņām turas pie potītēm un atgādina izsmalcinātus moku rīkus. Sievietes zvārojas uz spicajiem papēžiem kā uz koka kājām, bet bez līdzsvara; muguras jostasvietā izliecas, liekot atšaut dibenu. Galvas nav apsegtas, mati savā tumšumā un seksīgumā ir pārāk atkailināti. Ar sarkanu lūpu krāsu viņas apvilkušas mitro mutes dobuma kontūru, kas atgādina ķeburus uz tualetes sienas agrākajos laikos.

Es apstājos. Zemglena man blakus arī apstājas, un es zinu, ka viņa tāpat nespēj atraut acu no šīm sievietēm. Mēs esam apburtas, bet vienlaikus izjūtam riebumu. Liekas, ka viņas nebūtu apģērbušās. Tik maz laika vajadzēja, lai mainītu mūsu uzskatus par šādām lietām.

Tad man ienāk prātā: agrāk es tā ģērbos. Tā bija brīvība.

“Amerikanizējušās,” tā par mums teica.

 

Japāņu tūristi mums tuvojas čivinot, un mēs novēršamies pārāk vēlu: mūsu sejas ir redzētas.

Viņiem ir tulks standartizētajā zilajā uzvalkā, kaklasaitē ar sarkaniem rakstiem un saspraudi spārnotas acs formā. Viņš ir tas, kas sper soli mums priekšā, ārā no grupas, aizšķērsojot mums ceļu. Tūristi drūzmējas aiz viņa; viens paceļ fotoaparātu.

– Atvainojiet, – viņš saka mums abām gana pieklājīgi. – Viņi jautā, vai drīkst jūs nofotografēt.

Es skatos lejup uz ietvi un papurinu galvu: “Nē”. Viņiem jāredz tikai baltie spārni, daļa no sejas, zoda un drusku no lūpām. Bet ne acis. Es zinu, ka nevajag skatīties tulkam sejā. Vairums tulku ir Acis, tā vismaz runā.

Es arī zinu, ka nevajag sacīt “jā”. Pieticība ir neredzamība, sacīja Lidijastante. Nekad to neaizmirstiet. Ja jūs redz – ja jūs redz –, tas ir tikpat kā – viņas balss drebēja – iespiesties jums iekšā. Bet jums, meitenes, jābūt neiespiežamām. Viņa sauca mūs par meitenēm.

Arī Zemglena man blakus klusē. Viņa iebāzusi rokas ar sarkanajiem cimdiem piedurknēs, lai tās paslēptu.

Tulks pagriežas pret grupu un čivina stakato ritmā. Es zinu, ko viņš saka, es zinu to teikumu. Viņš teiks, ka šeit sievietēm ir citādi paradumi, ka viņām ciešs skatiens caur fotoaparāta objektīvu nozīmē to pašu, ko vardarbība.

Es, sieviešu kāju apburta, skatos lejup uz ietvi. Vienai no viņām ir sandales ar vaļēju purngalu, kāju nagi nolakoti rozā. Atceros nagu lakas smaržu, atceros, kā tā sakrunkojās, ja pārāk ātri uzklāja otru kārtu, cik zīdaini caurspīdīgās zeķbikses slīdēja pa ādu, kā jutās pirksti, kurus auguma svars dzina uz vaļējo kurpes purngalu. Sieviete ar rozā nagiem pamīņājas no vienas pēdas uz otru. Varu just viņas kurpes savās kājās. Nagu lakas smarža pamodinājusi manī apetīti.

– Atvainojiet, – tulks atkal saka, lai piesaistītu mūsu uzmanību. Es pamāju ar galvu, lai parādītu, ka dzirdu viņu.

– Viņš jautā, vai jūs esat laimīgas, – saka tulks. Es varu to iedomāties, viņu ziņkāri: “Vai viņas ir laimīgas? Kā viņas var būt laimīgas?” Jūtu pievērstas mums viņu spožās, melnās acis, to, kā viņi mazliet paliecas uz priekšu, lai sadzirdētu atbildes, īpaši sievietes, bet arī vīrieši: mēs esam noslēpums, aizliegtas, mēs viņus uzbudinām.

Zemglena neko nesaka. Klusums. Bet reizēm nerunāt ir tikpat bīstami.

– Jā, mēs esam ļoti laimīgas, – es nomurminu. Man kaut kas jāsaka. Ko citu es varu teikt?

 

No angļu valodas tulkojusi Alda Vāczemniece

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri