kritika

— Bailes ir

ANETE PIŅĶE

27/10/2015

 

Par Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādi Bailes Nav (galerija Alma, 7.09.11.11. 2015)

 

Tie, kuri redzējuši Vima Vendersa filmu Debesis pār Berlīni, atcerēsies, kā filmas ievadā pār baltu lapu slīd rakstāmspalva, kamēr aizkadra balss lasa uzrakstītās dzejas rindas: „Kad bērns bija bērns, bija laiks šiem jautājumiem: kāpēc es esmu es un nevis tu? Kāpēc es esmu šeit un nevis tur?” Austriešu rakstnieka Pītera Handkes poēma Bērnības dziesma1 vijas cauri visai filmai, akcentējot zaudētās paradīzes – bērnības tēmu. „Kad sākās laiks un kur beidzas visums? Kā tas var būt, ka es, kas es esmu, kādu dienu vairs nebūšu tas, kas esmu es?” Filmā par eņģeļiem pēckara Berlīnē bērni ir vienīgie, kas, paceļot acis pret debesīm, tos redz.

DSC_5228Foto: Kristaps Kalns

Ja bērns aizietu uz Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstādi Bailes Nav, viņš, iespējams, gribētu zināt, kāpēc te ir tik daudz melnās krāsas. Bērniem nepatīk melnā krāsa. Un bērniem no daudz kā ir bail. No tumšiem, gariem gaiteņiem, nošņurkušiem vīriņiem ar pinkainu bārdu tramvaja pieturā un ziemas debesīm naktī, kad kaut kur tālumā rej pie ķēdes piesiets suns. Taču bērniem piemīt vienīgi bērnībā iespējama drosme. Bez mazākās baiļu klātbūtnes tie spēj uzdot jautājumus par visumu un nāvi.

Noliegums izstādes nosaukumā Bailes Nav vienlaikus ietver baiļu klātesamību. Atrodoties galerijas Alma telpās, kur skatāma izstāde, bailes elpo pakausī. Melnie, lakotie koka dēļi, iesieti melnās samta lentās, uzsver bērna zīmēto līniju trauslumu. Divas saules, roka ar gredzentiņu, motociklists, kas traucas uz pasaules malu. Bērni zīmē uz baltas lapas.

Sarmītes Māliņas ienākšanu Latvijas mākslā astoņdesmitajos gados raksturo konceptuāli pārdomātas idejas drosmīgā un laikmetīgā izpildījumā. Kopā ar Sergeju Davidovu un Oļegu Tillbergu viņa izspēlēja avangardiskās akcijas, no kurām zināmākās ir Cilvēki būros un Staburaga bērni. Vēlākajos gados sadarbībā ar Kristapu Kalnu tapušo darbu forma ir pieklusinātāka, teju sievišķīga, bet jautājumi paliek tie paši lielie.

Tandēma daiļrades pārzinātājiem negaidīta var šķist atsacīšanas no video un fotogrāfijas, taču Bailes Nav organiski turpina jau iepazīto Māliņas un Kalna ikonogrāfiju. Arī šeit izmantoti sentimentāli bērnības simboli, kas pēc daudziem gadiem uzieti slepenās dārgumu glabātuvēs, tādi kā pūpoliņi koka kastē. Vēl šeit ir bērna rokas kontūra ar gredzentiņu, astotā marta tulpes un pēkšņi – divas saules. Lakotā melnā krāsa tādi pati, kāda izmantota izstādē Pacieties rotaļu zirdziņam. Tur – rozes un lizantes aiz stikla, šeit – pie griestiem bezdelīgas ligzda. Koka dēļi un lakoniskais attēls raisa asociācijas ar ikonām, it kā netieši turpinot jau iepriekš risināto reliģisko tēmu. Baiļu klātesamību pastiprina kontrasti: bērna trauslās baltās līnijas uz lakoti melnā dēļa līdzīgi kā Māliņas izkārtotās un Kalna nofotografētās sudrabainās reņģes uz sarkanā samta Kultūras Dienas vāka attēlā.

DSC_5247Foto: Kristaps Kalns

Tāpat kā iepriekšējos Māliņas un Kalna projektos (Altāris, Pacieties, Mīlestība nekad nebeidzas) arī šajā mākslas darbā telpa ir aktīva komponente. Jūgendstila nama dzīvoklī ierīkotās galerijas intimitāte līdzdarbojas noskaņas radīšanā. Lai te iekļūtu, vispirms jānospiež durvju zvans, tad jāpaiet garām sarga postenim un jāsagaida, kad meitene atvērs durvis. Pēc tam skatītājs tiek atstāts viens kopā ar savu elpu un soļu atbalsi. Un tieši tāpat, vienatnē, viņš aizvērs aiz sevis durvis. Tas atgādina dalību kādā slepenā biedrībā vai brīdi, kas vienatnē pavadīts pie svētbildes lūgšanu kapelā.

Iekļaujoties laikmetīgās mākslas kopainā, Māliņa un Kalns saglabā estetizētu formu. Tā ir uzmanība pret skaisto laikā, kad mākslas, skaistā un estētikas jēdziens prasa jaunu definīciju. Laikā, kad skaistais ir pametis mākslu, to var atrast šeit.

Bērns, aizgājis uz izstādi Bailes nav, varbūt pajautās, kāpēc te uzzīmētas divas saules. Kāpēc tik daudz melnā? Iespējams, viņš par to domās vakarā pirms aizmigšanas un atcerēsies vēl pēc tam. Māksla nevar pastāvēt bez noslēpuma. Tas Māliņas un Kalna kompozīcijas tuvina renesanses mākslas mīklainībai. Toreiz māksla bija kā meditācija, rēbuss, kas atminams tikai nedaudziem. Māksla, kurai nav vajadzīgi šodienas izstādēs par obligātiem kļuvušie rakstiskie paskaidrojumi. Tā ir pašpietiekama un prasa, lai arī skatītājs līdz atbildēm nonāk pats. Vai tās ir bērnības bailes, kas spīd no atmiņas tumsas? Bailes, ka pavedieni izzudīs pavisam? Vai tas ir mēģinājums atmiņas padarīt par relikvijām kā ar melnu samtu oderētā kārbiņā glabātus tauriņa spārnus?

„Bērns vicināja rokas kā spārnus (..), ar mokām spēja norīt spinātus, pupiņas (..) un tvaicētus puķkāpostus” un bez bailēm uzdeva jautājumus – „Kā tas var būt, ka es, kas es esmu, kādu dienu vairs nebūšu tas, kas esmu es?” Sarmītes Māliņas un Kristapa Kalna izstāde Bailes Nav ir kā atgriešanās bērnībā, kur skatītājs savu atmiņu tumsā ierauga vārās bērnības zīmes. Un ar bailēm atceras jautājumus, ko bērnībā uzdeva bez bailēm.

  1. Peter Handke, Lied Vom Kindsein http://visual-poetry.tumblr.com/post/47171989446/lied-vom-kindsein-by-peter-handke-english  (atpakaļ uz rakstu)