punctum

Literatūra un kultūra

Pareģojums, iesaistīšanās un bezpalīdzība. Kultūras loma politiskajās pārmaiņās Ukrainā

Mikola Ridnijs

29/10/2015

 

Eseja sākotnēji publicēta krājumā Tulkojot atsauces. Nesenās pagātnes nospiedumi postsociālisma reģionā (LLMC, 2015)

 

Ukraiņu vārds „maidan” 2004. gada Oranžās revolūcijas un 2013.–2014. gada notikumu kontekstā ir kļuvis par politisku un starptautisku terminu. Šis vārds tagad nozīmē ne tikai laukumu pilsētas centrā, bet ir sinonīms revolūcijai. 2000. gadu pirmās desmitgades vidū protesta akcijas veicināja sociālkritisku žestu parādīšanos Ukrainas laikmetīgajā mākslā, un šajā kontekstā radās jauna mākslinieku paaudze, kura uzskatīja mākslu par savas pilsoniskās attieksmes paušanas paplašinājumu un rīku. Šobrīd kļūst skaidrs, ka lielā mērā tas bija iespējams 2004. gada protesta akciju miermīlīgās norises dēļ. Tajās iesaistīto mākslinieku analītiskie viedokļi un pārdomas saistībā ar pēdējo gadu sociālajām un politiskajām pārmaiņām Ukrainas sabiedrībā tagad tiek uztverti kā šībrīža notikumu pravietojums.

Šajā rakstā apskatītas vairākas simptomātiskas mākslinieku pozīcijas. Volodimira Kuzņecova darbs Колиивщина: Pastarā diena (2013) ir veltīts klerikālisma problemātikai. Šis sienas gleznojums, atsaucoties uz Pastarās tiesas ikonogrāfiju, attēlo politiķus, policistus un garīdzniekus vārāmies elles katlā, šādi kļūdams par priekšvēstnesi protestu izvirdumam, ko Ukrainas sabiedrībā izraisīja uzkrātā spriedze un netaisnība. Darba Колиивщина cenzēšana muzeju kompleksa Arsenāls izstādē izsauca mākslas vidē tikpat kā Maidana situāciju. Līdzīgi prezidentam Viktoram Janukovičam, kurš, kamēr izvērtās protesti, izlikās, ka nekas nav noticis, arī muzeja direktore Natālija Zabolotna turpināja izlikties, ka nav vainojama cenzūrā, savu lēmumu par sienas gleznojuma aizkrāsošanu skaidrojot kā kļūmīgu pārpratumu. Tajā gadā es strādāju pie projekta Pastāvīga pilināšana nodeldē akmeni, kura ietvaros intervēju kādu bijušo policistu. Policijas ierēdnis, kurš bija kļuvis par akmeņkali, manām vajadzībām no granīta izveidoja policista zābakus, kurus es vēlāk izmantoju, lai izstādē izveidotu sava veida kontrolpunktu. Šādā veidā vēlējos runāt par risku, ka Ukraina var kļūt par policejisku valsti, bet es neiztēlojos, ka tas varētu notikt tik strauji. 2013. gada 2. decembrī notika tas, no kā baidījāmies – miermīlīgu pilsoņu apspiešana un piekaušana Maidanā, kas savukārt izraisīja masveida protestus ielās. 9. decembrī Pinčuka mākslas centrā, kur darbs bija izstādīts, sargi noslēdza durvis, baidoties no pūļa nekontrolētas agresijas. Tās iemesls bija Ļeņina pieminekļa gāšana simts metru attālumā, kur tas tika norauts no pjedestāla un sašķaidīts sīkos gabalos. Mākslas vidē mēs tolaik atcerējāmies Ņikitas Kadana darbu Pjedestāls. Izslēgšanas prakse (2009–2011), kurā runāts par fanātisku krievu imperiālisma piekritēju un ukraiņu nacionālistu izvērsto “karu pret pieminekļiem”. Tas sasaucās ar tābrīža situāciju Kijevā: vadoņa vieta bija kļuvusi tukša, bet pjedestālu noklāja patriotiski saukļi. Ir arī citas mākslinieku izpausmes, kuras nāk atmiņā kopš protestu sākuma, bet diemžēl šeit nepietiek vietas visu nosaukšanai. Zīmīgi, ka māksla, kura tapusi starp abiem Maidaniem, kļuva par tādu kā laikapstākļu prognozi, kuru neviens nebūtu uztvēris kā pareģojumu, bet kura izrādījusies adekvāts un patiess brīdinājums.

Nikita_Kadan_Pedestal_jpg

Ņikita Kadans. Pjedestāls. Izslēgšanas prakse. 2009 – 2011

Savukārt jaunie Maidana notikumi atņēma morālas tiesības uz ierasto mākslas dzīvi, pieprasot iesaistīšanos aktīvismā. Tās bija dažādas aktivitātes – no brīvprātīgo darba līdz izglītojošajam. Otro no tiem iedzīvināja Maidana atvērtā universitāte – brīvdabas skatuve, kur notika mākslinieku, sociologu, kulturologu,ni juristu un citu profesionāļu lekcijas un filmu demonstrējumi. Mazā skatuve bija demokrātiska alternatīva galvenajai skatuvei, uz kuras parādījās opozīcijas deputāti, kuri vēlāk veidoja jauno valdību. Pa šo laiku Maidana pieredze bija radījusi nepieredzētu pašorganizācijas pieaugumu – cilvēki dzīvoja telšu nometnēs, gatavoja ēst, uzturēja tīrību, patrulēja, būvēja barikādes, demonstrējot horizontālas, nehierarhiskas attiecības.

Viss mainījās pēc 2014. gada 16. janvāra. Protesti pārauga vardarbībā un asā konfrontācijā starp aktīvistiem un policiju pēc varas iestāžu mēģinājuma pieņemt jaunus, diktatoriskus likumus, kuri ierobežotu cilvēktiesības. Vardarbīgie protesti bija jauna, šokējoša pieredze ne tikai Ukrainai, bet arī visai Eiropai. 22. janvāris bija sēru diena, pieminot nogalinātos aktīvistus. Tas bija brīdis, kad internets un sociālie mediji, kuri darbojās kā protestētāju balss, sasniedza jaunu spriedzes līmeni, cilvēku emocijām aizvietojot notikumu analīzi. Saskaroties ar šo afektu virkni, mainījās ne tikai Maidans, bet pārmaiņu priekšā bija visa Ukrainas sabiedrība. Mākslas un kultūras jomām, saprotams, vairs nepievērsa uzmanību. Uz laiku zaudējušas savu nozīmību, tās izslīdēja ārpus uztveres zonas, un to izteiksmes līdzekļus aizēnoja sabiedriskie un politiskie satricinājumi, kuru pirmie upuri tikai aizsāka nebeidzamu jaunu bojā gājušo straumi. Labi zināms, ka katrai darbībai seko pretdarbība, spēkam stājas pretī cits spēks un vardarbība veicina jaunu vardarbību. Janukoviča bēgšana drīzāk iezīmē pagrieziena punktu nevis uzvaru – rodoties pretreakcijai Austrumukrainā, konfrontācija starp varasiestādēm un iedzīvotājiem pārvērtās par konfliktu starp dažādām iedzīvotāju grupām. Harkovā, Doņeckā, Luganskā, Odesā parādījās līdz tam brīdim nemanāmā Antimaidana kustība.

Līdzās Maidana nepārprotami pozitīvajiem aspektiem – pilsoniskās sabiedrības platformas izveidei, masveida pašorganizācijai un horizontālo attiecību sistēmai, kura pretdarbojās varas vertikālei, – atklājās arī otra puse. Autoritārā, labējā protestētāju flanga darbības – savu noteikumu un kārtības uzspiešana, atriebības uzbrukumi pretiniekiem, rasistisku saukļu skandināšana – sašķēla protestētājus un polarizēja sabiedrības noskaņojumu. Lai gan labējie radikāļi Maidanā bija mazākumā, tie bija skaļi un uzkūdoši. Antimaidana kustība pārņēma daudzas lietas no Maidana, vienlaikus pielietojot ievērojami lielāku brutalitāti, necilvēcīgi pazemojot, vajājot savus pretiniekus un aizvietojot ukraiņu nacionālistu saukļus ar prokrieviskiem. Kultūra – komunikācijas, dialoga un diskusiju kultūra – bija cietusi sakāvi. Maidana un Austrumukrainas Antimaidana aktīvisti mēģināja veidot dialogu, kopā organizējot sarunas un konferences, tomēr radikāļu darbības beigās noveda pie vardarbības valodas. Šī situācija uzrāda nepieciešamību kultūrai sacensties ar agresīvu propagandu, populismu un politiskām manipulācijām. Šajā kontekstā, kliegšana vienmēr nomāks sarunu, tāpat kā vienkāršojumi nomāks niansētību un monologs aizvietos diskusiju.

Vienīgais, kas atliek kultūrai šajā pēcmaidana stāvoklī, ir darboties viņpus saspringtās situācijas, pretojoties gan plašsaziņas līdzekļu propagandai, gan masu histērijai: kamēr karš norit Doņeckas un Luganskas reģionos, saruna ir iespējama vienīgi netālu esošajā Harkovā, uz kuru plūst liels skaits bēgļu cerībā, ka šo pilsētu nepiemeklēs tāds pats liktenis kā kaimiņu reģionus. Tikmēr Doņeckā kultūras dialogs noslēdzās ar bruņotu konfliktu. To ilustrē Doņeckas tautas republikas kaujinieku ielaušanās laikmetīgās mākslas centrā Izolyatsiya, pārņemot telpas un daļu kolekcijas. Šajos apstākļos kultūra visu laiku šķiet pārāk lēna, un, lai gan tā veido nozīmes un uzdod pareizos jautājumus, un itin bieži dara to pirms citiem, tā kļūst bezpalīdzīga un zaudē spēju ietekmēt situāciju, kad saruna tiek veidota no spēka pozīcijām.

Maidana attēlošana rada kultūrai vēl vienu problēmu. Kopš notikumiem Kijevā 2013./14. gada ziemā ir veidotas vairākas šai tēmai veltītas izstādes un iniciatīvas. Vairums no tām nepiedāvāja Ukrainas situācijas sarežģītās attīstības izpratni un analīzi, romantizējot un cildinot Maidanu, kas bieži robežojās ar vulgaritāti, un, galvenais, attēloja šos notikumus kā pilnībā izveidojušos un noslēgušos parādību. Šī pieeja daudz neatšķiras no plašsaziņas līdzekļu retorikas, kura tiecas nogludināt situācijas neviennozīmību, tās vietā piedāvājot patriotisku bravūru un nevilšus atdarinot Krievijas mediju kara loģiku. Varonība bieži sajaucas ar sarkasmu un zaudētāju apsmiešanu, piemēram, izrādot bijušā prezidenta rezidencē savāktos kiča priekšmetus Nacionālajā mākslas muzejā, kur „uzvarētais cits” bija padarīts par apsmiekla objektu, savukārt, skatītāja pašironijai vieta neatradās. Arī Maidana attēlojums ārzemēs ir problemātisks. Šajā kontekstā ilustratīvas ir divas izstādes: „I am a Drop in the Ocean” Vīnes Künstlerhaus, kurā parādīta grupa artefaktu un protestu liecību, balstoties to eksotismā un neproblematizējot to izcelsmi, un „The UkrainiansDAAD galerijā Berlīnē (2014), kura, gluži pretēji, cenšas pārdomāt notikumus, analizējot to kontekstu un sekas. Neskatoties uz ievērojamo intelektuālo un vizuālo atšķirību, abas izstādes runā par svešām problēmām, neproblematizējot kontekstu, kurā Rietumeiropa cenšas pasargāt savas biznesa intereses ar populistiskiem paziņojumiem par solidaritāti un demokrātiju.

BKP- DAAD Berlin

Grupa R.E.P. Sienas zīmējums Patriotisms. Hronoloģija
izstādē Ukraiņi. 2014

Pieredze, kuru māksla un kultūra ir guvusi Ukrainas nesenajos notikumos, rāda, ka kultūra var būt dialogu un diskusiju veicinošs instruments vienīgi tad, ja sabiedrība ir gatava šādam dialogam. Kultūra nevar runāt vienā laikā ar gāzes granātām, beisbola nūjām, kalašņikoviem, tankiem un bruņumašīnām – tad tai tiesības runāt ir liegtas. Kultūra nespēj reaģēt tik zibenīgi kā plašsaziņas līdzekļi mediju kara apstākļos. To apzinoties, jājautā – vai šādos ekstrēmos apstākļos kultūra spēj ietekmēt sabiedrības procesus? Es gribētu ticēt, ka spēj, lai gan vienmēr ar novēlošanos – dziļa, pārdomāta analīze nedarbojas situācijās, kurās dzirdamas vien skaļākās un asākās balsis. Es gribētu ticēt, ka, politiskajam klimatam nostabilizējoties, kultūras balss kļūs dzirdama un spēs ietekmēt nākotni. Tomēr pats svarīgākais, lai šo nākotni mums neatņem kāds, kurš rīkojas ātrāk.

 

30.06.2014.

Dalies ar šo rakstu