punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Savus bērniņus atvediet šurp

Linora Goraļika

30/10/2015

 

goralika

Foto: Staņislavs Ļvovskis

 

Linoras Goraļikas radošā biogrāfija, netipiski krievu literatūras telpai, šķiet reti veiksmīga. 15 gadu laikā izdotas vairāk nekā 20 grāmatas, tai skaitā romāni, komiksi, pasakas bērniem, monogrāfija par lelli Bārbiju un divi sējumi ar krievu dzejnieku intervijām. Tā ir daudzveidība, kas raksturīga priekšstatam par rietumu literātu kā plaša profila speciālistu.Viņa ir arī ilustrējusi savas grāmatas, ir notikušas vairākas pašas veidoto leļļu izstādes. Goraļiku atzīst visdažādākā Krievijas mūsdienu literārā sabiedrība – sākot ar galveno oficiozo žurnālu Novij Mir un beidzot ar žurnālu Vozduh, kas pozicionē sevi kā vadošais pēcpadomju „samizdata” ideju paudējs, bet viņas popularitāte sociālajos tīklos (piemēram, 23,5 tūkstoši sekotāju Facebook) liecina par viņas daiļrades ietekmi uz krievu jaunatnes „internetdzeju”.

To zinot, pārsteidz, cik drūmas, nenovēršamas katastofas priekšnojautas attēlotas Goraļikas dzejā un dzejprozā. Nāve bez romantisma plīvura ir šo tekstu pastāvīgs personāžs: tā ieveļas gultā kapu mālainos zābakos, dzer šņabi un uzdzīvo ar zaldātiem. Citos tekstos darbojas dvēseles, kas atstājušas ķermeni, šobrīd atstāj vai sapņo to darīt. Bībeles zemteksts (biežāk maskēti) nojaušams gandrīz vienmēr, bet neiztrūkstošas ir arī reālijas: vai tas ir terorakts Izraēlā, kur viņa dzīvojusi daudzus gadus, vai tā ir maskaviešu iecienīta tikšanās vieta metro centrālajā stacijā. Ne visi, bet daudzi Goraļikas teksti ir par elli un apokalipsi tepat aiz stūra. Viena no pēdējām viņas grāmatām ir elles folklorista dziesmu, anekdošu un citas tautas daiļrades apkopojums.

Pirms desmit gadiem, uz salīdzinoši labklājīgās Krievijas dzīves fona, varēja likties, ka šī katastrofālā pasaules uztvere ir personīgs autores sindroms (veids, kā sakāpināti uztvert laimes mirkļus). Šodien, kad dzīve Krievijā varas un trula pūļa centienu rezultātā virzās uz elles un apokalipses pusi (zīmīgi, ka autore bieži piemin nacistiskās Vācijas vēsturi), ne tikai noskaņas, bet arī konkrēti Goraļikas dzejas motīvi uztverami kā ļoti aktuāli, pat kā pareģojumi. Protams, kopējais viņas daiļrades patoss ir plašāks un dziļāks: katastrofa – katrā no mums (un ne tikai katra mēneša divdesmitajos datumos – kaut klātesošs arī šis sievišķais sākums kā traģiskā dīglis). Josifs Brodskis Nobela lekcijā sacīja: „Pasauli droši vien jau neizglābt, bet atsevišķu cilvēku var vienmēr.” Goraļikas dzeja – par to, ka atsevišķu cilvēku izglābt nevar. Un ar to nākas sadzīvot.

Goraļika ar lasījumiem ir viesojusies Rīgā. Tiek gatavota viņas dzejas latviskota izlase.

Dmitrijs Kuzmins

 

***

Nav kurp iet.
Vakaros
tie sanāk
pie metro stacijas „Tīrie dīķi” nomaļās sienas.
Sākumā pieklājības pēc kaut ko tērzē:
viss sāp;
karsti;
Vadības modrā acs.
Viņu skaits kļūst aizvien kuplāks:
Tie pamazām apstāj sienu.
Spiežas virsū, grūstās, cits citu stumj malā,
tupstas
vai arī stiepjas uz pirkstgaliem,
lai iekārtotos
iesprauktos
starp miljoniem un miljardiem
lai piekļautos
pieplaktu sienai ar ausi
ciešāk
vēl ciešāk
lai stāvētu tā stundām ilgi

un klausītos

kā viņpus
dzīvie
mīņājas, brīžam ieklepojas
gaidot viens otru
pie „Tīro dīķu” nomaļās sienas.

 

***

Pēc stundas dvēsele noliek zīmuli un prasa ūdeni,
lūdz miesu ieslēgt stāvlampu, lai nemocītos tumsā,
lūdz, lai ļauj gulēt, bet neguļ, lūkojas ūdens suspensijā,
uz sevi tumstošā aplī.

Pēc divām stundām dvēsele beidz uzskaitīt vārdus,
Teic: „Nu-nu,”
lūdz miesai atvērt vēdlogu,
miesa čukst: „Bet…”
bet dvēsele nedzird, – pieceļas, zīmuli met,
auj zābakus, jož patronjostu
un iet pie galda. Jau sātas vakariņas.klātas.
Miesa mēmi noskatās kā tā mazgā rokas,
vāc mapē lapas, aizmirst zīmes,
simbolus, zīmuli, stāvlampu, dēlus un sievas.

Pēc trijām stundām dvēsele izdzer asinis, uzkož miesu,
velk mēteli un dodas uz sliekšņa pusi,
kur no miesas atvadās, klusi
un neveikli piesēž,
pirms ceļot tālāk.

Miesa visu redz, bet dvēsele jau pie vārtiņiem pašā celiņa galā.

 

***

Nāve, parnākusi no kapsētas,
nenāk virtuvē vakariņot,
bet ar visiem zābakiem nespēkā iekrīt gultā
un ātri aizmieg.
Tava dakšiņa sastingst gaisā.
Pēc piecām sešām sekundēm dusmas
pieveiks izsalkums, –

kā no rītiem, kad šī uzveļas,
dīdās
un skūpstās.

 

***

Ik mēnesi kaimiņu bērnudārzā redzu tukšu vietu svētu,
Jo divdesmitajos datumos mans neieņemtais dēls noasiņo,
Sāpīgi spiežas, grūstās, grib, lai to piedzemdētu,
Raud asinis, čukst: mamma, es tev noderētu,
Pie velna, kāpēc tu ar mani ņemties nevarētu?

Es dziedu viņam dziesmiņu par māsu un brāli,
Kā tie nekad neraud uz lēģera plača.
Saritinos embrija pozā, lai glābtos no viņa trača,
Vēderam piespiežu termoforu, lai sasildītu,
Saku: liec mani mierā, netrako, mīti, kur mīti,
Priecājies, ka vēl mēnesi slēpies alā,
Tu šausmās kliegtu, ja redzētu, kas darās šai malā.
Viņš atteic: gan pats tiktu galā.

Es viņam lasu dzejolīti par Gernikas meitenīti,
Par viņas acīm, kas neredz, kā rokas kust.
Viņš prasa: tu domā, tas ir šausmīgāk, kā no tavas tabletes sapūt,
Tikai par šūnu pabūt, ieliktnīšos nolīt kā sarkana rasa,
Ik mēnesi just, ka tu nemīli mani ne nieku,
Negribi dod man ne autiņus, ne sarkanu diegu,
Ne acīs man lūkoties, ne manas atzīmes zināt?
Iemīli mani, mamma, ļauj man no krātiņa iznākt.

Es viņam stāstu pasaciņu par savu dzimtu,
Kā mamma narkozē raudāja, kad izgrieza dzemdi,
Es viņam saku: labi, pierunāji, es padomāšu, ko darīt tālāk;
Es tevi nemīlu, bet centīšos sakārtot sirdi,
Lai varu just smalkāk, baidīties no tevis mazāk,
Tikai tālu neaizej, mani neatstāj, dzirdi?

Viņš saka: labi, jābeidz, es jau tikpat kā zudis,
Tā – pēdējās piles, melns receklītis, sarkanas nītis.
Mēs, teic, vēl aprunāsimies, mamma, es vēl tirdīšu tevi,
Atnākšu nepiedzimt, noasiņot, raudāt, izlūgties sevi,
Zvērēt, ka varētu noderēt, dzimis,
Činkstēt, lai atsvabini.
Divdesmitajos datumos redzēsimies.

 

***

O, viss, kas tu agrāk amoksicilīns,
tagad vien lurasidons, mans draugs.
O, viss, kas mēs atropīns un relpakss,
tagad lamiktāls, mīļā.
Nē, nevēlies citu caru,
nevēlies sev nekādu sievu,
nerunā nešpetnu mēli,
ne doksepīns, ne azafēns.

 

***

bet par visiem grēkiem mūs nometa Ēģiptē
uguns plūstošās smiltīs, asins smirdīgos ūdeņos
nešķirojot brūnos un meldru,
dzīvi dzemdētos un pelēkos
(neklausīja, Kungs,
tagad tik slapja vieta)
Ēsav, Ēsav, kur mūsu brālis Ariks,
mūsu brālis Ariks no otrās vienības?
siseņi apsēda viņa izpletņa zīdu
vecākais mammai, savai džusei pirmais

 

***

                                 Jeļenai Fanailovai

Romula sēkla Remam aiz vaiga emaljā sitas:
„Dod mums plaisu, šturmģenerator E.;
mēs ievilksim astes, par vilcenēm augsim,
kāpsim no tavas mutes, ievilksim astes
un nolīdīsim tavas kameras kaktos,
kur mūs beidzot piebeigs.
Nu vismaz nav veltīga
šī garā nakts un brangais atsūciens,
šī pomērija tavā priekšzobā,
šī fantāzija, kurā Romuls pats šauj uz tevi;
kurā Romuls pats, bļaģ, ienāk – un godīgi šauj uz tevi.
(trīs svītra punkts punkts svītra svītra svītra
punkts punkts buča buča no mums)”

 

***

Ko tu Dzimtenei asiņu neziedo?
Ko tu, vistiņa, vērsīti nedzemdē?
Skaties, gotiņai āpsītis atnesās,
sivēntiņš oliņu izdēja
platradzis kaķēnu rada,
ķēve zaķi pasaulē laida,
bet džeirāns to audzina,
un vētrasputns pie darbagalda stāv,
un pērļvistiņa lokomotīvi vada,
un sibīrijas kurmis kricelē,
un lidojošā lapsa masturbē,
vjatkas sermulis sumbrus pa kaktiem trenc
un muksuns grenlandes roni lenc,
bet ūdrs jūraszaķi piš,
un harza narvalim rīkli plēš,
un jūras cūka damranam zemienes vilks,
un voriļniks ļusjkai tēvocis,
un siņjavskis vasjkam vecaistēvs, –
vienīgi tu, klukstošā mauka,
nemāki mirt lietas labā,
Dzimtenei dunduku dzemdēt,
Tā Kunga dēļ atjēgties.

 

***

Savus bērniņus atvediet šurp,
viņu zvīņas ar smiltiņām beržot līdz bezasins mirdzai;
lai tie klusējot dzied,
lai tie klusējot sastingst un skatās,
kā viņš līgani ierodas mētelī akmeņiem ķešās.
Tas būs naktī; no kabatas aizmirstais lukturīts izstaros nerastu gaismu.
Klāt tam lavīsies kausētas dūņas jo melnas
apēst blīdušos pirkstus un atslēgu saišķi,
arī nopakaļ grimstošās brilles, –
nu un kas? nu un kas? mēs to attīrīt spēsim,
mēs to tīrīsim lūpām un spurām,
lai tas nekosts ne reizes, lai saudzēts līdz Trešajai dienai:
pie mums, piecpirkstains, nolaidās tumsā, –
katrs piecpirkstains līdīsim laukā
un uz vēdera slāsim pa zāli un gulšņāsim saulē,
rīsim kokgraužus, zāli un skudras, un mušas,
viens ar otru mēs gulsim un dzemdēsim dzīvus,
savu placentu ēdot.
Jo ik katrs, kas atstāts, nav atstāts, un katrs, kas aizmirsts – nav aizmirsts.
Kur ir tavējā uzvara, silūras mūžīgā nakts?
(Viņam acī, kā baumo, reiz kokgrauzis gavējis esot.)

 

No krievu valodas atdzejojis Einārs Pelšs

Dalies ar šo rakstu