Pagātnes mūžīgā šodiena? Refleksija par padomju laikmeta aktualitāti

 

Par rakstu krājumu Tulkojot atsauces. Nesenās pagātnes nospiedumi postsociālisma reģionā (LLMC, 2015)

 

Sastapt neseno pagātni var visapkārt, tā nemaz nav pazudusi, tikai mainījusi sejas, pielaikojot jaunas politiskās maskas vai veidojot biezu grimma kārtu, lai plašās masas nepamanītu vecuma klātbūtni šķietami sensacionāli jaunajās idejās, piemēram, romantiskajā nacionālismā, kura attīstība. pēc Rodžersa Brubeikera domām. notika jau padomju etnopolitikā, atņemot reālu varu nacionālajām republikām, bet piedāvājot etniskās kultūras kopšanu institūtos, mākslas muzejos un bibliotēkās1.

Padomju pagātnes attiecināmība uz mūsdienu Austrumeiropas politisko un māksliniecisko telpu ir krājuma centrālais temats. Vairāki autori, izejot no savu disciplīnu vai projektu portfolio, veidoja atbildes uz jautājumu par pagātnes klātbūtni šodienā. Baltijas valstu, Gruzijas, Ukrainas, Horvātijas, Somijas, Vācijas mākslinieki, kuratori, pētnieki veidoja polifonisku darbu, gan saturiski, gan vizuāli. Kā zināms, mēs lasām grāmatas ar acīm, un acis ir labi zināmi kārdinājumu avoti. Neliela formāta grāmatiņa ir salīdzināma ar mazu, bet informācijas piepildītu kastīti – to var atvērt, atklājot dažāda žanra materiālus, piemēram, lietuviešu mākslinieku un Latvijas intelektuāļu un politiķu biogrāfisku plūsmu topogrāfijas shēmu, var ielūkoties angļu un latviešu valodā tapušajos tekstos, lai konstatētu, ka PSRS telpa ir svarīga šodienas attīstībai par nākotnes priekšnoteikumu. Virkne jaunu autoru savos darbos atver to, kas, kā ievadā atzīmēja projekta autores Inga Lāce un Ieva Astahovska, bija 90. gados jāaizmirst, jāaizver, jāpaslēpj vai labāk – jāizmet kopā ar veciem televizoriem, gultām vai pionieru kaklautiem. Šodiena, izrādās, ir saplēsta lapa, taču tā nepavisam nav tukša – to restaurēt var tikai tad, kad  no jauna atvērsim izstumtās atmiņas, kuru izstumšana bija aizgājušā laika politikas loģika. Sāpes caurstrāvo bijušo padomju telpu, sāpes no deportācijām, represijām, nospiestas, piekvēpušas atmosfēras, no stulbiem likumiem, kas liedza radošo nepaklausību, no pārliecības vai karjeras kolaboracionisma, kas apstādināja citu karjeras, disertācijas vai mākslas attīstību. Ievadteksts ir ceļa zīme – ne tikai krājuma lasītājiem, bet tā ir alternatīva balss tam, kas Latvijas mediju telpā ir reducējams tikai uz traumas cikliskumu bez iespējas pārtapt par lineāru attīstību debatēs, strīdos, plurālismā, stāstot par mums toreiz, arī par tiem, kas to neatceras vai atceras ļoti fragmentāri. Bet klāt nāk arī vēl viens būtisks aspekts, kas atradis vietu projektā, – šodiena, kas konstruē tā laika procesus un arī veic selekciju, spēj veidot iekavas, aiz kurām var palikt daļa no pagātnes, kas ir lemta šodienas uzbrukumiem, kolonizācijai. Tanela Randera tekstā var ieraudzīt versiju par šodienas valdnieku Putinu, kas cenšas veidot ģeopolitiskā mītā sakņotu saikni ar Romanovu impērijas glorificētiem teritoriju iekarojumiem, no jauna veidojot māla gigantu ar impēriskiem simboliem, kas ignorē vienkāršo tēzi par to, ka impērijas rodas un sabrūk galvās un ģerboņi un ērgļi, pat zelta, nespēj aizsegt ekonomisku atpalicību un manipulēšanu.

Edvards Saīds, savulaik cenšoties skaidrot pagātnes aktualitāti šodienas politikā, pasvītroja, ka nekad nevar zināt, vai pagātne patiešām, droši un neatgriezeniski aizgājusi.2

Projekta atbildes versija ir – pagātne ir klāt, tā nav izzudusi politiskajos tabu, un postpadomju sabiedrības nespēja aizmirst, tieši otrādi – pēdējos gados ģeopolitiskā nedrošība ilustrē to, ka var izmantot pagātni, kas kavējas izzust. Mārtiņa Kaprāna versijā var redzēt atmiņu transformēšanas procesus, kad traumas pārtop par kritiskāku vai pragmatiskāku refleksiju, kurā var redzēt individuālus ceļus pie pagātnes apzināšanas.

Pagātne ir stūrgalvīga un jaunais atmiņas režīms (lietojot Aleīdas Asmanes leksiku) pēc 1990. gada un PSRS izzušanas, ko veido kādreiz aizliegta un represēta atmiņa, nespēj tikt galā ar atmiņas priekšmetiskošanos objektos, ko pazīstam kā dažādu žanru un tipu atmiņas vietas (Pjēra Norā termins): ēkas, dziesmas, monumenti, arī bijušie vai atceltie monumenti veido atmiņu objektu klāstu, kas, pēc Norā domām, funkcionē kā atmiņas trauki, kurus atmiņas dalībnieki veido, pārveido, kurus iespējams sabojāt, pārkrāsot, cenšoties aizsegt, vai arī atsegt, atklāt, ieklausīties. Par izstumto, bet stūrgalvīgu atmiņu ēkām stāsta Inga Lāce, analizējot padomju režīma VDK ēku Rīgas centrā. Tulkojot atsauces, nosaukums, kas sākumā man raisīja izpratnes problēmas, beigās ļāva saprast, ka padomju pagātne ir atsauce, kas mūs noenkuro, piesaista, bet daudzus arī pieķēdē pie tās mītiskās telpas, kas turpina dzīvot pēc savas ģeopolitiskās nāves kibertelpas nostalģijā. Ielūkojoties Jelgavas krievu kultūras biedrības Veče mājas lapā www.svoi.lv, konstatēju, ka šī ir jaunas arhaikas (Ransjērs) sintēze ar digitālām tehnoloģijām – PSRS šajā lapā turpina dzīvot kā varoņu atmiņas telpa, kuras pamatā ir akts, mītiskais kolektīvas drosmes akts, kas balstīts pavisam reālos notikumos – kāda veterāna dalībā karā, ko veidoja divi Eiropas diktatori savu impērijas murgu vārdā, citu sīkāku un komisku diktatoru pavadījumā, tādējādi gandrīz iznīcinot Eiropas kultūrtelpu un veidojot Apgaismības tehnoloģiskā progresa monstru – Holokaustu kā perfekto slepkavību ierēdniecības dokumentos.

Vairāki komentāri šajā lapā ignorē lapas tekstu autoriem nebūtisku detaļu – valsti varēja pārvaldīt diktatori, tā varēja būt slikta vai nepatīkama, bet mēs taču tajā bijām dzīvojuši, upurējuši, cietuši, gaidījuši un nesagaidījuši. Mēs esam varoņu kopiena, kas var lepni iet bojā, jo iet bojā nozīmē turpināt dzīvot pavisam citādākā versijā – mīta nemirstībā, tādā loģiskas kļūdas ignorējošajā, emocionālajā mūžībā, kas netiesā, bet slavina. Bet ko slavina? Karu, kas notika kā diktatūru sacensību un fobiju sekas? Kā asiņaina iekšpolitiskā terora ārpolitiskais turpinājums? Nē, par to domāt ir grūti, vai pat neciešami – ja atklājās, ka miljonu cilvēku varoņdarbi un ciešanas varēja nenotikt, no tām varēja izvairīties, ja Eiropā demokrātijas kultūra būtu stiprāka, vajadzīgāka, ja tai miljoni topošo upuru vai varoņu neatmestu ar roku pagātnes mītu vai sazvērestības teoriju dēļ, ja viena Austrumeiropas un Dienvideiropas valstis nepārtaptu par Tēvijas tēvu skatuvi jaunu uniformu manekenu maršiem gar tribīnēm, kas sniedza iluzoru drošību nesaprotamajā pēckara (1918) telpā.

Es negribētu atstāstīt krājuma satura radītāju – grāmatas lasītajam pašam jāveic sava pastaiga pa postpadomju atmiņu telpu, šeit ir tikai dažas manis izvēlētas pieturvietas. Krājums ir zīmīgs vēl vienā nozīmē – atmiņas vēstures telpa tapa kā mākslinieku, nevis vēsturnieku projekts. Kur tad ir vēsturnieki? Varbūt aizņemti, veidojot jaunu oficiālu vēsturi, nodarbojoties ar atmiņu selekciju vai muzeizāciju lojalitāšu stiprināšanai vai patriotisma veicināšanai? Atmiņas no jauna tiek kolonizētas šodienas postpadomju telpā – būsim godīgi, pagātne netiks pamesta, tajā tiks nemitīgi sūtīti jaunu atmiņu režīmu sūtņi, karaspēks un daiļrunīgi eksperti. Karš vēl ilgi turpinās būt par šī reģiona tagadni, mobilizējot arī mākslu, pieprasot skaidras atbildes tik neskaidrajā laikmetā. Mikolas Ridnija tekstā lasām satraukumu par to, ka Maidanā kā brīvības iespējas telpā pagātnes rēgi bija klāt – šovinistiskā, nacionālistiskā un antisemītiskā versija izmantoja konfliktu kā iespēju nomainīt korumpētu bezgaumību valdības villās ar arhaiska seriāla ainavu un melnsimtnieku ideoloģisko jucekli.

Un tomēr pagātne ir iespēju telpa – par to mums vēsta izklaides industrija. Ja kāds vēl atceras Troņu spēļu 5. sezonu, kad mežonīgas ciltis aiz mūra izrādījās cilvēki, nevis tikai staigājošie mērķi bultām, bija sācies gandrīz neiespējamais dialogs par konflikta pagātni vietā un laikā, kad turpināt dzīvot savā pagātnē, sāpju un dusmu telpā vairs nebija iespējams. Un tad senču vara pār šodienas cilvēkiem izzuda vai, drīzāk, šodienas cilvēki beidza paklausīt un veidoja savu pagātnes versiju – tās telpa kļuva plašāka un brīvāka un tajā veidojās versijas.

Versija ir sākums iespējām un skepsei. Skepse ir ceļš uz alternatīvu pieņemšanu un klusuma pārtraukšanu. Un sākumā tiešam varētu būt bijis vārds, jo tajā pastāv spēja sadzirdēt pagātnes atsauces tam, lai veidotu nākotni, kurā neskaidrības ir materiāls polifonijai. Manuprāt, krājums ir par iespējām un versijām tulkot pagātni. Un šajā procesā drīkst piedalīties jebkurš.

 

  1. Brubaker R. Nationalism Reframed. Nationhood and the National Question in the New Europe. Cambridge: Cambridge University Press, 1996, p. 15.  (back)
  2. Said E. Kultur und Imperialismus. Einbildungskraft und Politik im Zeitalter der Macht. Frankfurt am Main: S. Fischer Verlag, 1994, S. 37.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri