Vai „Austrumeiropa” ir postmoderna problēma?

 

Larry Wolff-recent

Foto: no personīgā arhīva

 

Vēsturnieks, Ņujorkas Universitātes profesors Lerijs Vulfs šīgada pavasarī viesojās Rīgā, kur uzstājās ar referātu Latvijas Nacionālās bibliotēkas konferencē Starp patiesību un varu. Viņa referāts bija veltīts Austrumeiropas jēdzienam kā teorētiskam un vēsturiskam konstruktam, ko ilgi pirms „dzelzs priekškara” radījusi apgaismības laikmeta domāšana un kas ir dažādās transformācijās turpinājis savu eksistenci līdz pat mūsdienām. Starp Lerija Vulfa pētījumiem, kas veltīti Hābsburgu monarhijas un Galīcijas, Vatikāna un Polijas vēsturei, īpaša nozīme ir monogrāfijai Izgudrojot Austrumeiropu,1 ko 1994. gadā publicēja Stenfordas Universitātes izdevniecība.

Lerija Vulfa monogrāfija ir veltīta Austrumeiropas „idejai” kā intelektuālai un vēsturiskai problēmai. Izsekojot dažādiem 18. gadsimta naratīviem par nepazīstamo un svešo Eiropas austrumu telpu, Vulfs savā grāmatā jautā, vai Austrumeiropa patiešām ir skaidri fiksēts ģeogrāfisks reģions – vai arī drīzāk projekcija uz Eiropas iekšējo „citādo”, kas ir ļāvusi formulēt tēlu, pretstatā kuram definēt priekšstatus par civilizāciju un rietumu kultūru. Tēls, kas atklājas 18. gadsimta tekstos, atklāj „Austrumeiropas konstrukciju kā vienlaicīgas iekļaušanas un izstumšanas paradoksu, Eiropu, kas nav Eiropa”. Eiropas „iekšējā koloniālisma” pētījumos, kas pēdējā laikā postkoloniālajās studijās iegūst aizvien lielāku aktualitāti, Lerija Vulfa atziņas var sniegt jaunus ieskatus par veidiem, kādos Austrumeiropas tēls jeb ideja tika konstruēts apgaismības laikmetā – un ne mazāk svarīgi, par to, cik šie priekšstati ir klātesoši arī mūsdienu diskusijās par Baltijas kultūras identitāti.

 Pauls Daija

 

Austrumeiropai kā teorētiskam konceptam, šķiet, ir divējāda nozīme. No vienas puses, tā ir kultūras/ģeogrāfiska telpa, no otras – intelektuāls projekts, kas veido Eiropas citādo”. Vai vispār pastāv apmierinoša Austrumeiropas definīcija un kā to varētu lietot mūsdienu diskusijās?

Domāju, mums jāpieņem, ka „Austrumeiropa” ir koncepts, kas vismaz līdz 20. gadsimtam lielākoties tika definēts ārpus reģiona, ko tas apzīmēja, kā arī skaidri nevienojoties par precīzām šī reģiona robežām. Tāpēc man šķiet, ka “Austrumeiropas” vēsturei būtu zināmā mērā jākļūst par postmodernu vingrinājumu ar nolūku saprast, ko šis koncepts nozīmēja apstākļos, kad mainījās skatpunkti. Vienīgā patiešām apmierinošā definīcija, kas piedāvā vismaz kaut kādu ģeopolitisku precizitāti, būtu „komunistiskā Eiropa” pēc 1945. gada, vai nu iekļaujot, vai neiekļaujot Padomju Savienību. Tas nozīmē, ka mūsu rīcībā arī šodien vēl aizvien varētu būt jēgpilna Austrumeiropas definīcija – kā „postkomunistiskā Eiropa”, respektīvi, reģions, kurā vēl aizvien ir aktuāls komunisma un postkomunisma mantojums. Taču ir skaidrs, ka arī šī izpratne aizvien vairāk zaudēs savu aktualitāti, ciktāl ir runa par periodu pēc 1989.–1991. gada.

 

Savā grāmatā jūs vairākkārt atgriežaties pie paralēlēm par verdzību kolonijās un dzimtbūšanu Austrumeiropā un Krievijā.

Manā skatījumā ir noderīgi paturēt prātā, ka brīvība, verdzība un apspiestība pieder pie tāda veida konceptiem, kas dažādos vēsturiskos kontekstos iegūst pavisam atšķirīgas nozīmes. Transatlantiskā afrikāņu verdzība ir īpašs gadījums, taču, manuprāt, analītiskai interesei par to, kā pakļautības izpratne atšķīrās starp verdzību Amerikā un dzimtbūšanu Krievijā ir nozīme – protams, neparedzot, ka tās būtu bijušas identiskas. Taisnību sakot, amerikāņu vergu un Krievijas dzimtcilvēku emancipācija norisinājās apmēram vienā un tajā pašā laikā – 19. gadsimta sešdesmitajos gados. Laikabiedri tolaik mēdza salīdzināt abus šos notikumus, Abrahamam Linkolnam negaidīti ieņemot vietu līdzās Krievijas caram-atbrīvotājam Aleksandram II.

 

Kādi varētu būt ieguvumi, ko sniedz Austrumeiropas vēstures – un šīs idejas rašanās vēstures – pārskatīšana?

Eiropas vēsture nevar būt pilnīga bez Austrumeiropas vēstures. Ja runājam historiogrāfiski, starp interesantākajām „mācībām”, ko Austrumeiropas vēsture spēj sniegt, ir tās, kas ir saistītas ar impērijas un nācijas politisko dinamiku, kā arī nacionālā un ne-nacionālā sociālo nozīmi. Citiem vārdiem sakot, nacionālo ideju un kopienu kristalizāciju var pētīt dažādās perspektīvās un mērogos. Tāpat arī darviniskā nacionālās evolūcijas izpratne piedāvā interesantas pamācības, ja paturam redzeslokā ne vien tās nācijas, kas patiešām meklē un veido savu vietu Eiropas vēsturē, bet arī kopienas, kas to nav darījušas un mazāk veiksmīgi sacenšas par nacionālu atzīšanu.

Tajā pašā laikā nesenā historiogrāfija ir aktualizējusi jaunus jautājumus par nacionālā jēdziena limitiem, definējot sociālo un politisko dzīvi un negaidīto ne-nacionālo spēku un emociju vitalitāti 19. un 20. gadsimtā. Hābsburgu monarhija, Osmaņu impērija, Polijas-Lietuvas ūnija un Krievijas impērija spēj sniegt būtisku pamatu, lai analizētu šīs problēmas kā Austrumeiropas vēstures aspektus.

Sociologs Rodžers Brūbeikers uzsvēra, ka „nacionāla domāšana” ir tikai viens no veidiem, kādos dažādas sabiedrības reflektē par sevi, un ka vairumā situāciju tās nebūt nedomā nacionāli. Konkrēti politiski apstākļi veido pamatu nacionālam skatījumam, taču šie apstākļi nebūt netiek konsekventi uzturēti ikdienas dzīvē. Tāpēc būtu kļūda nacionalitāti uztvert kā tā vai citādi esenciālu daļu no mūsu identitātes, jo mūsos pārklājas atšķirīgi pasaulskatījumi – vien dažus no tiem var uzskatīt par nacionāliem.

 

Attiecības starp nacionālo un ne-nacionālo varētu būt viens no rosinošiem atskaites punktiem diskusijā par Austrumeiropu kā ideju, nevis reģionu.

Viens no visinteresantākajiem aspektiem, mēģinot izprast attiecības starp Rietumeiropu un Austrumeiropu, ir tas, ka, lai arī cilvēki un sabiedrības ir ļoti spēcīgi uzsvēruši savu atšķirību, šī atšķirība ir neredzama vai neapzināta. Neeksistē acīmredzams kods, kas ļautu atšķirt austrumeiropiešus no rietumeiropiešiem. Man patīk atsaukties uz epizodi Mocarta Cosi fan tutte, kurā itāļu varoņi nomaskējas par „albāņiem”, ietērpjoties neparastās drēbēs un uzlikdami neīstās ūsas, un tad krāpj savas draudzenes – taču libreta pamatā ir premisa, ka starp itāļu un albāņu ārieni nav nekā būtiski atšķirīga. Patiesībā, kā Mocarta Venēcijas libretists Lorenco Da Ponte labi zināja, gan itāļi, gan albāņi apdzīvoja Adrijas jūras krastus. Daudz vēlāk, 20. gadsimtā nacisti apgalvoja, ka pastāv „rasu zinātne” ģermāņu un slāvu nošķiršanai, kaut gan mēs zinām, ka tajā nebija nekā zinātniska un ka tā gluži vienkārši bija vēl viena nacistu monstrozās rasu apsēstības izpausme.

 

Ja mēs pieļaujam iespēju raudzīties uz Austrumeiropas ideju kā vienu no apgaismības laikmeta atklājumiem”, kā šis atklājums iekļaujas eiropeiskās apgaismības vēsturē?

Jautājums par apgaismības lomu, izgudrojot modernos „austrumus” jeb Orientu, būtu apspriežams, jau sākot ar Antuāna Galāna Tūkstoš un vienas nakts pasaku tulkojumu [1701] un Monteskjē Persiešu vēstulēm [1721]. Protams, ideja par Orientu ir izšķiroši svarīga Austrumeiropas (franču l’Europe orientale) konstruēšanā. Taču, iespējams, viens no būtiskākajiem apgaismības izgudrojumiem ir jēdziena „civilizācija” atklāšana. Līdz 18. gadsimtam franču vai angļu valoda nepazina šo jēdzienu kā abstraktu lietvārdu tā modernajā nozīmē. Tieši civilizācijas koncepts kļuva par ietekmīgu intelektuālu instrumentu, lai izmērītu un definētu „Austrumeiropu”.

Savā grāmatā es mēģināju pierādīt, ka tieši eiropeiskā apgaismība izgudroja Austrumeiropu vai, precīzāk sakot, izgudroja abas – Rietumeiropu un Austrumeiropu – kā iedomātas atšķirīgas Eiropas sfēras. Līdz 18. gadsimtam galvenie vektori, domājot par Eiropu, bija dalījums ziemeļos un dienvidos – Latvija, piemēram, nepārprotami būtu piederīga Ziemeļeiropai, nevis Austrumeiropai. Vienīgi apgaismības laikmetā jaunie kultūras un ekonomikas centri – Parīze, Amsterdama un Londona – attīstīja jaunu skatījumu uz Eiropu, proti – rietumniecisku. Tas konstruēja Austrumeiropu kā Eiropas otru pusi. Tādējādi eiropeiskā apgaismība ir ļoti būtiska, lai saprastu Austrumeiropas vēsturi, jo Austrumeiropas sākotne meklējama apgaismības laikmetā.

 

  1. Wolff L. Inventing Eastern Europe: The Map of Civilization on the Mind of the Enlightenment. Stanford: Stanford University Press, 1994. Monogrāfija tulkota krievu valodā: Вульф Л. Изобретая Восточную Европу: Карта цивилизации в сознании эпохи Просвещения. Москва: Новое литературное обозрение, 2003.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri