punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Piezīmes par „kempu”

Sūzena Sontāga

05/11/2015

 

Var lietot vulgāro frāzi un teikt, ka Sūzenas Sontāgas (1933–2004) esejas, arī Piezīmes par kempu (1964), pazinēju šaurajos lokos ir tik plaši pazīstamas, ka vēl viena atgriešanās pie tām, turklāt tulkojumā, kad tik brīvi pieejams oriģināls, varētu šķist lieka. Un vēl, lietojot Sontāgas pašas tēzi, var teikt, ka runāšana par kempu ir nodevība pret to un nodevība pret tiem gaumes klubiem, kam šī tipa jūtīgums ir slepena savstarpējas pazīšanās zīme un patvērums liekulīga politkorektuma un visa veida ksenofobijas apstākļos. Taču tieši šādos apstākļos par to neklusēt šķiet jo būtiskāk. Un tieši latviešu valodā, kuras lietotājiem attieksme pret mākslu un dažādām kultūras parādībām bieži ir pārāk nopietna un svinīga.

Blakus pašam kempa jēdzienam, kas, kā esejā parādīts, ir kas vairāk par kiču, manierīgumu un uzjautrināšanos, mūsdienu lasītājam nelielas grūtības var sagādāt arī Latvijas kultūrtelpā maz zināmie Rietumu popkultūras piemēri, ar kuriem autore ilustrē savus argumentus. Kādā paplašinātā un komentētā publikācijā tos varētu papildināt ar citiem, nesenākiem vai arī lokāli aktuāliem mākslas darbiem, popkultūras produktiem un personībām, taču īpašā attieksme, par ko tiek runāts Piezīmēs, piecdesmit gadu laikā nav novecojusi nemaz. 2011. gada vasarā laikmetīgās mākslas centrs kim? rīkoja 17 esejā minēto filmu skati, pašā jēdziena skaidrošanā gan neizplūstot un paļaujoties uz publikas kompetenci. Taču privātās sarunās atsauces uz Sontāgu ir vienmēr klātesošas – gan saistībā ar tādām parādībām kā jutekliskā šīs vasaras izstāde Šķērssvītra: starp normatīvo un fantāziju, gan ar to, ko ikdienā nākas redzēt sabiedrisko mediju programmās un dažādu sabiedrībā populāru personāžu iznācienos.

Tulkotājs

 

Pasaulē ir daudz lietu, kas nav nosauktas vārdā; un ir daudz lietu, kuras, pat ja ir nosauktas vārdā, nekad nav tikušas aprakstītas. Viena no tām ir īpašs jūtīgums, nepārprotami moderns izsmalcinātības veids, tomēr diez vai tai pilnībā identisks, ko sauc kulta vārdā par kempu.

Jūtīgums (atšķirībā no idejas) ir viena no visgrūtāk apspriežamajām lietām, taču ir īpaši iemesli, kāpēc tieši par kempu nekad iepriekš nav runāts. Tas nav dabisks jūtīguma veids, ja vien tādi vispār pastāv. Jo tiešām – kempa būtība ir mīla pret nedabisko: samākslotību un pārspīlējumu. Un kemps ir ezotērisks – tas ir tāds kā privāts kods, pat pazīšanās zīme šauru pilsētas kliķu vidū. Ja neskaita slinku divu lappušu skici Kristofera Išervuda romānā Pasaule vakarā (The World in the Evening, 1954), publikācijās kemps tikpat kā nav parādījies. Tāpēc runāšana par kempu ir nodevība pret to. Ja šāda nodevība var tikt aizstāvēta, tad ar izglītošanu, ko tā piedāvā, un ar to, cik cienījamu konfliktu tā risina. Sev pašai par attaisnojumu minu pašizglītošanās dziņu un aso konfliktu, kas plosa manis pašas jūtīgumu. Kemps mani spēcīgi pievelk, bet gandrīz tikpat spēcīgi tas mani aizskar. Tāpēc es gribu par to runāt, un tieši tāpēc es to varu. Jo tie, kas šo jūtīgumu pārstāv no visas sirds, nespēj to analizēt; viņi, lai kādi būtu to mērķi, var to tikai demonstrēt. Lai šo jūtīgumu nosauktu vārdā, iezīmētu tā kontūras un pārskatītu tā vēsturi, nepieciešamas gan dziļas simpātijas, gan atgrūšanās.

Lai gan es runāju tikai par jūtīgumu, turklāt par tādu jūtīgumu, kas blakus visam citam nopietno pārvērš frivolajā, tā tomēr ir pamatīga tēma. Vairums cilvēku jūtīgumu vai gaumi uzskata par tīri subjektīvu priekšroku lauku, par to mistisko, galvenokārt, juteklisko aizraušanos, kas nav pakļauta saprāta varai. Viņi vienkārši ļauj, lai gaumes apsvērumi nosaka viņu reakciju uz citiem cilvēkiem vai mākslas darbiem. Taču šāda attieksme ir naiva. Pat ļaunāk. Nekritiski lolot gaumes varu ir tas pats, kas lolot sevi. Jo gaume jau tāpat nosaka katru brīvo cilvēka reakciju (jeb to, kas ir pretēja trenētai). Nav nekā iedarbīgāka par to. Ir gaume cilvēku izvēlē, ir vizuāla gaume, ir emociju gaume un ir arī rīcību gaume, un morāles gaume. Arī intelekts patiesībā ir gaumes veids – gaume ideju izvēlē. (Jāpatur gan prātā, ka gaume mēdz attīstīties nevienmērīgi. Reti gadās, ka vienam un tam pašam cilvēkam ir gan laba vizuālā gaume, gan tikpat laba gaume cilvēku un ideju izvēlē.)

Gaumei nav nedz sistēmas, nedz pierādījumu. Taču pastāv kaut kas tāds kā gaumes loģika: katra konkrētā gaume balstās un izaug no atbilstoša jūtīguma. Jūtīgums tikpat kā vienmēr ir neizskaidrojams. Jebkurš jūtīgums, kas tiek ieslēgts sistēmas veidnē vai arī tiek apstrādāts ar raupjajiem pierādīšanas rīkiem, pārstāj būt jūtīgums. Tas pārakmeņojas par ideju.

Lai iemānītu jūtīgumu vārdos, īpaši tik dzīvīgu un stipru jūtīgumu1, jārīkojas neierasti un viltīgi. Lai nofiksētu kaut ko tik netveramu kā šis konkrētais jūtīgums, nelielu piezīmju formāts šķiet atbilstošāks par eseju (ar tās prasību pēc lineāras, secīgas argumentācijas). Ir mulsinoši par kempu runāt nopietni un traktātiski. Tā pastāv risks pašam radīt apšaubāmu kempa paraugu.

Šīs piezīmes ir veltītas Oskaram Vaildam.

 

„Mākslas darbam jābūt pašam vai arī jāģērbjas mākslas darbā.”
(Vailds, Frāzes un patiesības jauniešu lietošanai)

  1. Sākot pavisam vispārīgi, kemps ir noteikts estētisma stāvoklis. Tas ir viens no pasaules kā estētiska fenomena aplūkošanas paņēmieniem. Šis paņēmiens, kempa piegājiens, neattiecas uz skaistumu; tas attiecas uz mākslīguma, uz stilizācijas pakāpi.

  2. Lai izceltu stilu, ir jāignorē saturs, vai arī ir jāievieš tāda attieksme, kas ir neitrāla attiecībā pret saturu. Lieki piebilst – kempa jūtīgums ir neangažēts, depolitizēts; vai vismaz apolitisks.

  1. Pastāv ne tikai kempa redzējums, ne tikai kempa veids, kā vērot. Vēl kemps ir arī īpašība, ko var pamanīt objektos un personu uzvedībā. Mēdz būt „kempīgas” filmas, apģērbs, mēbeles, populāras dziesmas, cilvēki, ēkas, Šis nošķīrums ir svarīgs. Tas tiesa – kempa acij piemīt spēks transfomēt pieredzi. Taču ne visu var apskatīt kā kempu. Tas viss nav vienīgi vērotāja varā.

  1. Daži nejauši paraugi, kas ir daļa no kempa kanona:

    Zuleika Dobsone, Tiffany lampas, Scopitone filmas, The Brown Derby restorāns Sanseta bulvārī, Losandželosā, The Enquirer žurnāls, tā virsraksti un stāsti, Obrija Bērdslija zīmējumi, balets Gulbju ezers, Belīni operas, Viskonti režija lugām Salome un Žēl, ka viņa ir padauza (‘Tis Pity She’s a Whore, 1633), atsevišķas 19./20. gs mijas pastkartes, Šodseka King Kongs, kubiešu popdīva La Lupe, Linna Varda romāns kokgriezumos Dieva vīrs, vecie Fleša Gordona komiksi, sieviešu apģērbs divdesmitajos (spalvu boa, bārkstīm un pērlītēm izšūtas kleitas), agrīnās pornofilmas, ja tās skatās bez iekāres.

  1. Dažas mākslas kempa gaumi pievelk vairāk nekā citas. Lielu daļu kempa veido, piemēram, apģērbs, mēbeles un visi vizuālā dekora elementi. Kempam māksla bieži ir viss dekoratīvais, izcelta tekstūra, jutekliska virsma un stils, kas stāv pāri saturam. Toties koncertmūzika, lai gan arī tā ir bez satura, reti ir kemps. Tajā netiek dota iespēja, teiksim, nošķīrumam starp satura muļķīgumu vai ekstravaganci un bagātīgo formu. Reizēm veselas mākslas formas kļūst piesātinātas ar kempu. Klasiskais balets, opera, filmas tādas šķiet jau sen. Pēdējos gados anektēta ir arī popmūzika (post–rokenrols, ko franči dēvē par yé yé). Un kinokritika (piemēram, tādi saraksti kā 10 labākās sliktās filmas, ko esmu redzējis) šodien, iespējams, ir lielākais kempa gaumes popularizētājs tāpēc, ka vairums cilvēku uz kino joprojām dodas pacilāti un bez pretenzijām.

  1. Dažos gadījumos ir jēdzīgi teikt: „tas ir pārāk labs, lai būtu kemps”. Vai arī „pārāk svarīgs”, nepietiekami margināls. (Par to runāšu vēlāk.) Tā piemēram, Žana Kokto personība un daudzi viņa darbi ir kemps, bet Andrē Žids nav; Riharda Štrausa operas ir, bet Vāgners nav; tādas ir Tin Pan Alley un Liverpool kompozīcijas, bet ne džezs. Daudzi kempa piemēri, ja tos aplūko no „nopietnā” skatupunkta, ir vai nu slikta māksla vai kičs. Tomēr ne visi. Kempam nav noteikti jābūt sliktai mākslai; vēl vairāk – daži par kempu uzskatīti mākslas darbi (piemēram, visas galvenās Luī Feijada filmas) pelna visnopietnāko apbrīnu un izpēti.

„Jo vairāk mēs studējam Mākslu, jo mazāk mums rūp Daba.”
(Vailds, Melu noriets)

  1. Visiem kempa objektiem un personībām piemīt liela daļa samākslotības. Dabā nekas nav kempīgs. Arī rūrālais kemps ir cilvēku radīts, un lielākā daļa kempa objektu nāk no pilsētas kultūras. (Lai gan lēnprātība, kas tiem bieži piemīt, jeb naivums ir tāds pats kā pastorālei. Lielai daļai kempa ir piemērojama Empsona frāze „pilsētas pastorāle”.)

  1. Kemps ir pasaules redzējums stila kategorijās, bet tas ir īpaša veida stils. Tā ir mīlestība pret pārspīlēto, pret „galīgi garām”, pret lietām, kas–izrādās–tās–kas–tās–nav. Labākais piemērs ir jūgendstils – vistipiskākais un vispilnīgāk attīstītais kempa stils. Jūgendstila objektos viena lieta parasti tiek pārvērsta citā: gaismas ķermeņi ziedošu augu formā, dzīvojamā istaba, kas īstenībā ir grota. Spilgts piemērs: Parīzes metro ieejas, ko 1890. gados radījis Hektors Gimārs kā dzelzī izlietus ziedu pušķus.

  1. Runājot par gaumi personu izvēlē, kemps reaģē tieši uz uzsvērti mīkstināto un stipri pārspīlēto. Viens no kempa sajūtas dižajiem tēliem noteikti ir androgīnais. Piemēri: slaidās, ģībstoši vijīgās figūras prerafaelītu glezniecībā un dzejā, trauslie, plūstošie bezdzimuma ķermeņi jūgendstila grafikās un plakātos, arī kā reljefi uz lampām un pelnu traukiem; smeldzīgā androgīnā atsvešinātība zem Grētas Garbo perfektā skaistuma. Un te kemps norāda uz kādu lielākoties neatzītu gaumes patiesību: personas seksuālo pievilcību tās visizsmalcinātākajā formā (tāpat kā seksuālo baudu tās visizsmalcinātākajā formā) veido kaut kas pilnīgi pretējs viņa dzimuma būtībai. Izteikti vīrišķīgos vīriešos vispievilcīgākais ir kaut kas mazliet sievišķīgs; sievišķīgās sievietēs vispievilcīgākais ir kaut kas mazliet vīrišķīgs… Ar kempa gaumi uz androgīno šķiet saistīts kaut kas pilnīgi atšķirīgs, tomēr tā nav: tā ir patika pret seksuālo īpašību pārspīlējumu un personības manierīgumu. Saprotamu iemeslu dēļ par vislabākajiem piemēriem te var piesaukt kinozvaigznes: Džeinas Mensfīldas, Džinas Lolobridžidas, Džeinas Raselas un Virdžīnijas Maijo virspusēji kliedzošo sievišķību; Stīva Rīvza un Viktora Matūra pārspīlēto vīrišķību; diženās temperamenta un manierīguma stilistes Betu Dēvisu, Barbaru Stenviku, Talulu Bankhedu, Edvigu Feijēru.

  1. Kemps visu redz liktu pēdiņās. Tā ir nevis lampa, bet „lampa”; nevis sieviete, bet „sieviete”. Lai ieraudzītu kempu objektos un cilvēkos, ir jāsaprot, ko nozīmē Būt–ir–spēlēt–lomu. Sajūtas līmenī tas ir metaforas „visa dzīve ir teātris” galējais paplašinājums.

  1. Kemps ir bezdzimuma stila triumfs. (Brīva pāreja no „vīrieša” „sievietē”, no „personas” „priekšmetā”.) Bet jebkurš stils, jebkurš mākslīgums īstenībā ir bezdzimuma. Dzīve nav stilīga. Daba arī ne.

  1. Nav jājautā, „kāpēc tāda māžošanās, pārģērbšanās, teatrālisms?” Jājautā drīzāk, „kādos gadījumos māžošanās, pārģērbšanās un teatrālisms iegūst īpašo kempa garšu?” Kāpēc Šekspīra komēdiju noskaņa nav bezdzimuma (Kā jums tīk, utt.), bet Rožu kavalieris ir?

  1. Robežšķirtne, šķiet, ir 18. gadsimts; tieši tur meklējami kempa pirmsākumi (gotiskie romāni, ķīniskie motīvi, karikatūra, mākslīgās drupas un tā tālāk). Taču attieksme pret dabu toreiz bija diezgan atšķirīga. 18. gadsimtā ļaudis ar gaumi vai nu loloja dabu (kā Stroberihilas angļu dārzos) vai mēģināja to pārvērst par kaut ko mākslīgu (kā Versaļā). Vēl viņi nepagurstoši loloja vēsturi. Šodienas kempa gaume nicina vēsturi vai arī atklāti tai pretojas. Un kempa attieksme pret vēsturi ir galēji sentimentāla.

  1. Kempa kabatas formāta vēsture, protams, varētu sākties vēl agrāk – ar tādiem manierisma māksliniekiem kā Pontormo, Rosso un Karavadžo vai ārkārtīgi teatrālo Žorža Delatūra glezniecību, vai eifuismu literatūrā (Lilī, u.c.). Tomēr vispārliecinošākais sākums šķiet 17. gadsimta beigas un 18. gadsimta sākums – šī perioda ārkārtīgā jūsma par mākslīgo, par virsmu, par simetriju, tā gaume uz gleznieciskumu un kutelīgumu, eleganti vienprātīgā jūtu demonstrēšanas maniere un vienmēr klātesošais personāžs – epigramma un ritmizēta kupleja vārdos, grezns vijīgums žestos un mūzikā. 17. un 18. gadsimta mija ir dižais kempa laiks: Poups, Kongreivs, Valpols, bet ne Svifts; les précieux Francijā, Minhenes rokoko baznīcas, Pergolēzi. Bet mazliet vēlāk – daudz kas no Mocarta. Toties 19. gadsimtā viss, kas līdz tam bija plaši izplatīts augstajā kultūrā, kļuva par īpašu gaumi, ar īpašu uzmanību pret saasināto, ezotērisko, perverso. Sašaurinot stāstu tikai līdz Anglijai, mēs redzam, kā kemps gurdeni turpinās 19. gadsimta estētikā (Būms–Džonss, Pāters, Raskins, Tenisons), lai vizuālajā un dekoratīvajā mākslā pilnā spēkā atkal uzplauktu reizē ar jūgendstila kustību. Un savus apzinīgos ideologos atrastu tādos „asprāšos” kā Vailds un Fērbenks.

  1. Teikt, ka visas šīs lietas ir kemps, protams, nenozīmē, ka tās ir tikai kemps. Rūpīga jūgendstila analīze, piemēram, to diez vai vienādotu ar kempu. Bet šāda analīze nedrīkst ignorēt visu to, kas jūgendstilā ļauj piedzīvot kempu. Jūgendstils ir pilns ar „saturu”, dažkārt pat politiski morālu; jūgendstils ir revolucionārs mākslas virziens, ko uz priekšu dzina utopistu vīzija (kaut kas pa visu starp Viljamu Morisu un Bauhaus grupu) par organiskuma politiku un gaumi. Tomēr jūgendstila objektiem piemīt arī kāda iezīme, kas atgādina par atsvešinātu, nenopietnu, „estēta” redzējumu. Tā mums pasaka kaut ko būtisku par jūgendstilu un vēl arī par to, uz ko, izslēdzot saturu, fokusējas kemps.

  1. Tātad kempa jūtīgums atdzīvojas gadījumos, kad lietas var tikt uztvertas divējādi. Bet šī nav ierastā divu dažādu līmeņu konstrukcija, kuru no vienas puses veido burtiskā nozīme, bet no otras – simboliskā. Tā drīzāk ir atšķirība starp to, kas kaut ko nozīmē un to, kas ir vistīrākā samākslotība.

  1. Tas skaidri saredzams, lietojot jēdzienu „kemps” vulgāri, darbības vārda formā – kempot (to camp), kā kaut ko, ko cilvēki dara. Kempot ir pavedināšanas veids – tāds, kura ekstravagantais manierīgums pieļauj divējādu interpretāciju; divdomības pilnie žesti ar vienu, asprātīgu nozīmi pazinēju acīs, bet citu, daudz bezpersoniskāku, neiesaistītajiem. Attiecīgi un vēl plašāk šī dīvdomība ir klātesoša, kad vārds pārvēršas par lietvārdu; kad kemps ir persona vai lieta. Zem „tiešā” publiskā priekšstata par to, ko kaut kas nozīmē, atrodama arī privāti uzjautrinoša pieredze.

„Būt dabiskam ir tik ļoti sarežģīta poza.”
(Vailds, Ideāls vīrs)

  1. Ir jānošķir naivais kemps un mērķtiecīgais. Tīrs kemps vienmēr ir naivs. Kemps, kas sevi apzinās kā kempu (kempot), parasti ir mazāk pievilcīgs.

  1. Īstie kempa piemēri ir neapzināti; un tie ir nāvīgi nopietni. Jūgendstila amatnieks, kurš izgatavo lampu ar tai apvijušos čūsku, nedz joko, nedz mēģina būt valdzinošs. Viņš pilnā nopietnībā saka: „Voilà! Lūk, Austrumi!” Patiess kemps nav iecerēts kā uzjautrinošs. Toties kempošana, teiksim, Noela Kovarda lugas, ir. Šķiet mazticams, ka liela daļa tradicionālā operas repertuāra, būtu tik pievilcīgs kemps, ja komponisti nebūtu uztvēruši nopietni vairuma operu sižetu melodramatisko absurdumu. Nav jāzina autora privātās ieceres. Mākslas darbs pasaka visu. (Salīdziniet tipisku 19. gadsimta operu un Semjuela Barbera Vanessu, uzkonstruēta, izskaitļota kempa gabalu, un jūs sapratīsit atšķirību.)

  1. Būt kempīgam ar nolūku, iespējams, vienmēr ir aizskaroši. Nemiera Paradīzē (Trouble in Paradise, 1932) un Maltas piekūna (Maltese Falcon, 1941), vienu no visu laiku visdiženāko kempa filmu, izcilību nosaka tas, cik nepiespiesti līdzenā noskaņā tās notiek. Tā tas nav slavenajās 50. gadu it kā kempīgajās filmās Viss par Ievu (All About Eve, 1950) un Uzveikt Nelabo (Beat the Devil, 1953). Šajās nesenajās filmās ir savi smalkie momenti, taču viena ir pārāk noslīpēta, otra – histēriska; tās tik ļoti grib būt kempīgas, ka pastāvīgi trāpa garām… Iespējams tomēr, ka jautājums ir ne tik daudz par neapzinātu efektu pretēji apzinātai iecerei, cik par trauslo saikni starp parodiju un pašparodiju kempā. Hičkoka filmas labi izgaismo šo problēmu. Kad pašparodijai pietrūkst vieglas līksmības, bet tā vietā atklājas (pat ja tikai sporādiski) riebums pret savu tēmu un savu materiālu – kā filmās Noķert zagli, Logs uz sētu, Uz ziemeļiem caur ziemeļrietumiem – rezultāts ir samocīts un smagnējs, nevis kemps.

  1. Tātad vēlreiz – kemps balstās nevainībā. Tas nozīmē, ka kemps atsedz nevainību, un, ja spēj, to arī samaitā. Objekti ir un paliek objekti, tie nemainās, izcelti kempa gaismā. Personas toties reaģē uz savu publiku. Personas sāk „kempot”: Meja Vesta, Bea Lilija, La Lupe, Talula Bankheda filmā Glābšanas laiva (Lifeboat, 1944), Bete Dēvisa filmā Viss par Ievu. (Personas var pat tikt ievilinātas kempā, pašas to nezinādamas. Paskatieties, kā Fellīni liek Anitai Ekbergai parodēt pašai sevi filmā Saldā dzīve.)

  1. Ja skatās mazāk strikti, tad kemps ir vai nu pilnīgi naivs vai arī pilnībā apzināts (kad kāds kempu piespēlē). Pēdējā piemērs: Vailda epigrammas.

„Ir absurdi dalīt cilvēkus labajos un sliktajos. Cilvēki ir vai nu šarmanti vai apnicīgi.”
(Vailds, Lēdijas Vinermīras vēdeklis)

  1. Būtiskais naivā jeb tīrā kempa elements ir nopietnība; nopietnība, kas izgāžas. Protams, ne visa nopietnība, kas izgāžas, var tikt pavilkta zem kempa, bet tikai tā, kurā ir atbilstošs pārspīlētā, fantastiskā, kaislīgā un naivā sajaukums.

  1. Šis tas ir vienkārši slikts (nevis kemps) tāpēc, ka tas ir pārāk piezemēts savās ambīcijās. Mākslinieks nav centies panākt kaut ko patiesi ārkārtēju. („Tas ir par daudz!”, „Tas ir fantastiski!”, „Tam ir kaut kas neticams!” – šādas ir kempa entuziasma standarta frāzes.)

  1. Kempa prove ir tā ekstravagances aura. Kemps ir sieviete, kas pastaigājas kleitā, darinātā no trīs miljoniem spalvu. Kemps ir Karlo Krivelli gleznas ar īstiem dārgakmeņiem, „acu apmāna” (trompe–l’oeil) kukaiņiem un mūra plaisām tajās. Kemps ir satriecošais estētisms sešās Stainberga amerikāņu filmās ar Dītrihu, visās sešās, bet īpaši pēdējā Sātans ir sieviete (The Devil Is a Woman, 1935)… Kemps bieži ir kaut kas pārmērīgs ieceres mērogā; tas ir ne tikai mākslas darba izpildījums pats par sevi. Gaudi stindzinoši skaistās celtnes Barselonā ir kemps ne tikai sava stila dēļ, bet tāpēc, ka tās atklāj – jo īpaši Sagrada Familia katedrāle – tādu viena atsevišķa cilvēka ieceri, kuras realizēšanā iesaistīta vesela paaudze, vesela kultūra.

  1. Kemps ir māksla, kas piesaka sevi ar nopietnību, bet kas nekādi nevar tikt uztverta nopietni, jo „tas nu ir par daudz”. Lugas Titus Andronicus un Strange Interlude ir gandrīz kemps, vai arī tās var tikt spēlētas kā kemps. De Golla publiskā izturēšanās un retorika ir tīrs kemps.

  1. Mākslas darbs var būt tuvu kempam, bet tāds nekļūt, ja tas izdodas. Eizenšteina filmas reti ir kemps, jo, par spīti visiem pārspīlējumiem, to dramatisms nostrādā bez atlikuma. Ja tās būtu kaut mazliet „garām”, tās būtu izcils kemps – īpaši Ivana Bargā abas daļas. Tas pats ir ar Bleika zīmējumiem un gleznām, tik dīvainām un manierīgām. Tās nav kemps, toties jūgendstils, ko Bleiks ir ietekmējis, tāds ir.

    Tas, kas ir ekstravagants bez konsekvences vai kaisles, nav kemps. Tāpat kemps nevar būt tas, kas nešķiet radies no nepiespiesta un faktiski nekontrolēta jūtīguma. Bez kaisles rodas tikai pseidokemps; tik vien, cik dekoratīvs, drošs, vienā vārdā – šiks. Kempa liesajās nomalēs atrodamas dažas pievilcīgas lietas: Dali pieglaustās fantāzijas, augstās modes pārsmalcinātība Albikoko filmā Meitene ar zelta acīm (The Girl with The Golden Eyes, 1961). Taču šīs divas lietas – kempu un pārsmalcinātību – nedrīkst jaukt.

  1. Vēlreiz – kemps ir mēģinājums izdarīt kaut ko neparastu. Bet neparastu tādā ziņā, lai tas būtu īpašs, glamūrs. (Vijīga līnija, ekstravagants žests.) Nevis neparastu tik vien, cik pielikto pūļu dēļ. Riplija Believe–It–Or–Not kolekcijas eksponāti reti ir kemps. Šiem eksponātiem, vai tie būtu dabas dīvainības (gailis ar divām galvām, baklažāns krusta formā) vai arī milzīgas piepūles produkti (cilvēks, kurš aizgājis no šejienes līdz Ķīnai uz savām rokām, sieviete, kas iegravējusi Jauno Derību uz kniepadatas galviņas), nepiemīt baudāmās vērtības – glamūra un teatralitātes –, kas noteiktas ekstravagances padara par kempu.

  1. Tāda filma kā Pludmalē (On the Beach, 1961) un tādas grāmatas kā Vainsburga, Ohaio (Winesburg, Ohio, Šervuda Andersona romāns īsstāstos, 1919) un Kam skanēs zvans ir pietiekami sliktas, lai būtu smieklīgas, bet ne pietiekami sliktas, lai būtu baudāmas, tāpēc, ka tās ir pārāk uzstājīgas un pretenciozas. Tām trūkst fantāzijas. Kemps ir tādās sliktās filmās kā Izšķērdīgais (The Prodigal, 1955) un Samsons un Dalila (Samson and Delilah, 1949), itāļu krāsaino ainiņu sērijā ar supervaroni Mačistu (Maciste series, 1960–1965) un daudzās japāņu zinātniskās fantastikas filmās (Rodan, The Mysterians, The H–Man) tāpēc, ka blakus nosacītajai nepretenciozitātei un vulgaritātei to fantāzija ir daudz ekstrēmāka un neprātīgāka, un tāpēc aizkustinoša un diezgan baudāma.

  1. Kempa kanons, protams, var mainīties. Tajā liela nozīme ir laikam. Laiks var uzlabot to, kas šobrīd šķiet uzbāzīgs un bez fantāzijas, jo mēs tam esam pārāk tuvu; jo tas pārāk cieši atgādina mūsu pašu ikdienas fantāzijas, kuru fantastisko būtību mēs paši vēl neuztveram. Fantāziju mēs daudz labāk izbaudām kā fantāziju, ja tā nav mūsu pašu.

  1. Tieši tāpēc tik daudz lietu, ko slavina kempa gaume, ir vecmodīgas, novecojušas, neaktuālas. Tā nav mīlestība pret veco kā tādu. Gluži vienkārši novecošanas vai sairšanas process nodrošina nepieciešamo atsvešinātību vai arī nepieciešamo līdzjūtību. Ja tēma ir nozīmīga un aktuāla, tad mākslas darba izgāšanās var radīt mūsos aizkaitinājumu. Laiks to maina. Laiks atbrīvo mākslas darbu no morālā nozīmīguma un nodod to kempa jūtīguma rīcībā. Vēl viens efekts – laiks samazina banalitāti. (Banalitāte, ja nopietni, vienmēr ir šodienas kategorija.) Tas, kas ir banāls, laikam ejot, var kļūt fantastisks.

    Tātad lietas kļūst kempīgas nevis tad, kad ir vecas, bet tad, kad mēs kļūstam ar tām mazāk saistīti un kad mēs no ieceres izgāšanās varam gūt nevis aizkaitinājumu, bet baudu. Taču laika efekts nav iepriekš paredzams. Iespējams, ka Staņislavska spēles metode (Džeims Dīns, Rods Stainers, Vorens Bītijs) kādudien kļūs tāds pats kemps, kāds tagad izskatās Rūdijs Kīlers vai kā Sāra Bernāra, piemēram, filmās, ko viņa radīja savas karjeras beigās. Bet, iespējams, nekļūs.

  1. Kemps ir „tēla” slavinājums. Saturam nav nekādas nozīmes – izņemot, protams, to, kas piemīt personām (Luī, Fullerei, Gaudi, Sesilam De Milam, Krivelli, De Gollam, utt.). Tas, ko kempa acs novērtē, ir personas saliedētība, personas jauda. Novecojoša Marta Greijema ar katru savu soli demonstrē, ka ir Marta Greijema, utt., utjp. Tas ir acīmredzams nopietnās, diženās kempa ikonas Grētas Garbo gadījumā. Garbo kā aktrises nekompetence (vai vismaz dziļuma trūkums) jo vairāk izceļ viņas skaistumu. Garbo vienmēr ir viņa pati.

  1. Tas, uz ko kempa gaume reaģē, ir „tūlītējs tēls” (tas, protams, ir ļoti 18. gs garā); un otrādi – kemps ir gluži vienaldzīgs attieksmē pret personības attīstību. Ar personāžu jāsaprot tā nepārtrauktais mirdzums – personība, kas pati par sevi ir intensīva parādība. Šāda attieksme pret personāžu ir atslēgas elements teatrālisma pieredzei, kas iemieso kempa jūtīgumu. Un tas ļauj saprast, kāpēc opera un balets tiek uzskatīti par tādiem kempa dārgumiem, lai gan šīs mākslas formas necik daudz nerisina cilvēka dabas sarežģītību. Katrreiz, kad notiek tēla attīstība, kemps iet mazumā. Ja salīdzina operas, Traviata (kurā ir neliela tēla attīstība) ir mazāk kemps par Trubadūru (kurā tēla attīstības nav).

„Dzīve ir pārāk svarīga, lai par to jebkad runātu nopietni.”
Vailds, Vera jeb Nihilisti

  1. Kempa gaume uzgriež muguru ierastajai estētiskā vērtējuma „labi–slikti” asij. Kemps neko neapgriež kājām gaisā. Kemps neuzstāj, ka labais ir slikts un sliktais ir labs. Tas, ko kemps mākslai (un dzīvei) piedāvā, ir atšķirīga, papildinoša standartu sistēma.

  1. Parasti mēs mākslas darbu vērtējam tā nopietnības vai arī cieņpilno nopelnu dēļ. Mēs to novērtējam, jo tas ir izdevies – tas ir tas, kam tam jābūt, un tas, iespējams, atbilst iecerei, kas ir tā pamatā. Mēs pieņemam, ka jābūt atbilstošai vai arī tiešai saiknei starp ieceri un izpildījumu. Pēc šādiem standartiem mēs augstu vērtējam Iliādu, Aristofana lugas, fūgas mākslu, Rembranta gleznas, Šartras katedrāli, Dievišķo komēdiju, Bēthovena kvintetus un no personībām, – Sokratu, Jēzu, Svēto Francisku, Napoleonu, Savanarolu. Īsi sakot, tas ir augstās kultūras panteons: patiesība, skaistums un nopietnība.

  1. Bet blakus augstās kultūras nopietnībai (gan traģiskajai, gan komiskajai), gan augstajam stilam, kādā vērtējam cilvēkus, iespējams arī cita veida radošais jūtīgums. Un tāds, kurš ciena tikai augstās kultūras stilu, neraugoties uz to, ko pats slepus dara vai jūt, apzog sevi kā cilvēcisku būtni.

    Piemēram, ir tāda tipa nopietnība, kuras pazīmes ir dusmas, nežēlība un neprāts. Šajos gadījumos mēs esam gatavi pieņemt ieceres un rezultāta nesakritību. Es, saprotams, runāju gan par personīgā dzīvesveida, gan mākslas darba stilu, bet labākie piemēri tomēr nāk no mākslas. Padomājiet par Hieronīmu Bosu, De Sadu, Rembo, Kafku, padomājiet par nozīmīgākajiem 20. gadsimta mākslas darbiem, par tiem, kuru mērķis ir nevis radīt harmoniju, bet gan, ejot pāri medija robežām, piedāvāt arvien vardarbīgākas, arvien neatrisināmākas tēmas. Šis jūtīgums uzstāj arī, ka pilnības radīšana vecajā nozīmē (atkal jau – gan mākslā, gan dzīvē) vairs nav iespējama. Iespējami ir tikai „fragmenti”. Ir skaidrs, ka te piemēroti citādi standarti, ne tādi kā tradicionālajā augstajā kultūrā. Kaut kas ir labs nevis savu sasniegumu dēļ, bet tāpēc, ka rada cita veida patiesību par cilvēka stāvokli; tiek atklāta citāda pieredze par to, ko nozīmē būt cilvēkam; īsi sakot, cits, leģitīms jūtīgums.

    Un kemps ir trešais no lielajiem radošajiem jūtīgumiem. Tas ir jūtīgums pret caurkritušu nopietnību, pret pieredzes teatralizēšanu. Kemps ir pret harmoniju un pret tradicionālo nopietnību un pret risku pilnībā identificēties ar ekstrēmiem jūtu stāvokļiem.

  1. Pirmais jūtīgums, augstās kultūras jūtīgums, ir morālistisks. Otrais, ekstrēmo stāvokļu jūtīgums, kas parādās lielā daļā mūsdienu avangarda mākslas, spēku smeļas spriedzē starp morālo un estētisko kaisli. Trešais, kemps, ir pilnībā estētisks.

  1. Kemps ir konsekventi estētiska pasaules pieredze. Tas iemieso „stila” uzvaru pār „saturu”, „estētikas” uzvaru pār „morāli”, ironijas uzvaru pār traģēdiju.

  1. Kemps un traģēdija ir antitēzes. Kempā ir sava nopietnība (nopietnība, ar kuru tajā līdzdarbojas mākslinieks), un tajā bieži ir arī patoss. Sāpināšana arī ir viena no kempa tonalitātēm; tā ir tāda tipa spīdzināšana kā daudzos Henrija Džeimsa romānos (piemēram, Eiropiešos, Neērtajā laikmetā, Dūjas spārnos), un kurš ir atbildīgs par lielu daļu kempa savos tekstos. Bet tur nekad, nekad nav traģēdijas.

  1. Stils ir viss. Ženē idejas, piemēram, ir izteikts kemps. Ženē paziņojums, ka „rīcības vienīgais kritērijs ir tā elegance” 2, ir faktiski tāds pats kā Vailda paziņojums, ka „īsteni svarīgajos jautājumos vitālais elements ir nevis patiesums, bet stils”. Beigās izšķirošais ir stils, kādā idejas tiek pasniegtas. Morālās un politiskās idejas, teiksim, Lēdijas Vindermīras vēdeklī ir kemps, taču nevis pašu ideju rakstura dēļ. Tās ir idejas, kas pasniegtas īpašā, rotaļīgā veidā. Toties kempa idejas Ziedu dievmātē ir ieturētas pārāk drūmā tonī, un Ženē rakstības stils pats par sevi ir pārāk pacilāts un nopietns, lai būtu kemps.

  1. Kempa būtība ir gāzt no troņa nopietno. Kemps ir rotaļīgs, pretējs nopietnajam. Vēl precīzāk, kemps ietver jaunas, daudz sarežģītākas attiecības ar „nopietno”. Ir iespējams būt nopietnam par frivolo un būt frivolam par nopietno.

  1. Kemps pievelk tad, kad kļūst skaidrs, ka tikai ar „patiesumu” nepietiek. Patiesums reizēm var būt vienkārši prasts, intelektuāli aprobežots.

  1. Tradicionālie paņēmieni, ar kuriem pārvarēt stingru nopietnību – ironija un satīra –, šodien šķiet bezspēcīgi, neadekvāti pret to pārsātināto kultūras telpu, kādā briest mūsdienu sajūta. Kemps iedibina jaunu standartu – samākslotība un teatralitāte kā ideāls.

  1. Kemps piedāvā komisku pasaules redzējumu. Bet ne rūgtu un polemisku komēdiju. Ja traģēdija ir līdzjušanas pieredze vispārākajā pakāpē, tad komēdija ir virspusējas līdzdalības pieredze, atsvešinātība.

„Es dievinu vienkāršas baudas, tās ir sarežģītā pēdējais patvērums.”
(Vailds, Nenozīmīga sieviete)

  1. Atsvešinātība ir elites privilēģija; un tāpat kā dendijs 19. gadsimta kultūras telpā ir aristokrāta surogāts, tā kemps ir modernais dendijisms. Kemps ir atbilde uz jautājumu, kā būt dendijam masu kultūras laikmetā.

  1. Dendijs bija pārbarots. Viņa poza bija vīzdegunīgums vai arī garlaikotība. Viņš alka pēc retām, masveida atzinības neaptraipītām sajūtām. Viņš sevi veltīja „labai gaumei”.

    Kempa pazinējs ir atklājis daudz izmeklētākas baudas. Nevis latīņu dzejā, retos vīnos un samta žaketēs, bet vispiezemētākajās, visparastākajās baudās, masu mākslā. Pliks utilitārisms neapdraud viņa baudas objektus, jo viņš mācās tos lietot retā veidā. Kemps, dendijisms masu kultūras laikmetā nenošķir unikālus objektus no masu produkcijas objektiem. Kempa gaume stāv pāri sliktajai dūšai, ko rada kopija.

  1. Vailds pats ir pārejas figūra. Viņš, kurš, tikko ieradies Londonā, dižojās samta beretē, mežģīņu kreklos, velveta īsbiksēs un melna zīda zeķēs, savas dzīves laikā tā arī nespēja pilnībā atteikties no veclaiku dendija baudām. Šis konservatīvisms atspoguļots Doriana Greja ģīmetnē. Bet daudzas viņa attieksmes norāda uz kaut ko modernāku. Tieši Vailds formulēja svarīgu kempa jūtīguma aspektu – visu objektu vienlīdzību, paziņodams par nodomu „izaugt” līdz sava zilbaltā porcelāna pilnībai vai arī paziņodams, ka rokturis var būt tikpat apbrīnojams kā glezna. Pasludinādams kaklasaites, pogcauruma zieda, krēsla svarīgumu, Vailds jau iepriekš paredzēja kempa demokrātisko raksturu.

  1. Vecā stila dendijs ienīda vulgaritāti. Jaunā tipa dendijs, kempa mīļotājs, novērtē vulgaritāti. Tas, kas dendiju nepārtraukti aizskar vai garlaiko, kempa pazinēju nepārtraukti ielīksmo. Dendijs turēja iesmaržinātu mutautiņu pie nāsīm un bija gatavs ģībt, kempa pazinējs ieelpo smaciņu un slavē savus stipros nervus.

  1. Tas, protams, ir varoņdarbs. Varoņdarbs, kuru veicina garlaicības drauds. Saikni starp garlaicību un kempa gaumi nav iespējams pārvērtēt. Kempa gaume pēc savas dabas ir iespējama tikai pārsātinātā publikā; tādā publikā vai kopienās, kas ir gatavas pārsātinātības psihopataloģiskajai pieredzei.

„Tas, kas ir nenormāls dzīvē, ir normāls saistībā ar mākslu. Tā ir vienīgā lieta dzīvē, kas ir normāla saistībā ar mākslu.”
(Vailds, Dažas Maksimas pārāk izglītoto pamācīšanai)

  1. Aristokrātija ir tiešās attiecībās ar kultūru (tāpat kā tiešās attiecībās ar varu), un kempa gaumes vēsture daļēji ir arī snobu gaumes vēsture. Taču kopš aristokrāti šī jēdziena ierastajā izpratnē, kas atbalstītu izmeklētu gaumi, vairs neeksistē, kurš tagad ir šīs gaumes nesējs? Atbilde: improvizēta, pašiecelta kasta, galvenokārt homoseksuāļi, kas sevi uzskata par gaumes aristokrātiem.

  1. Īpatnējā saikne starp kempa gaumi un homoseksualitāti ir jāpaskaidro sīkāk. Lai gan tā nav tiesa, ka kempa gaume ir homoseksuāļu gaume, tomēr nav šaubu, ka tās pārklājas un ir radniecīgas. Ne visi liberāļi ir ebreji, taču ebreji ir demonstrējuši savādu pieķeršanos liberālajām un reformistiskajām idejām. Tāpat arī ne visiem homoseksuāļiem piemīt kempa gaume. Taču vairums homoseksuāļu veido kempa avangardu un tā visizteiktāko publiku. (Šī analoģija nav frivoli izvēlēta. Mūsdienu urbānajā kultūrā ebreji un homoseksuāļi ir spilgtas radošās minoritātes. Radošas šī vārda vispatiesākajā nozīmē: tās ir jūtīguma radītājas. Divi vadošie mūsdienu jūtīguma dzinuļi ir ebreju morālā nopietnība un homoseksuāļu estētisms un ironija.)

  1. Iemesls, kāpēc homoseksuāļu vidū plaukst aristokrātiska pozēšana, ir līdzvērtīgs ebreju gadījumam. Jo katrs jūtīgums ir pašpalīdzība grupai, kas to veicina. Ebreju liberālisms ir pašleģitimizācijas žests. Tāda ir arī kempa gaume, kurā noteikti ir kaut kas propagandisks. Lieki piebilst, ka propaganda darbojas tieši pretējā virzienā. Ebreji savas cerības integrēties modernajā sabiedrībā saistīja ar morāles ideju veicināšanu. Homoseksuāļi savas cerības integrēties sabiedrībā saista ar estētisma veicināšanu. Kemps ir moralizēšanas šķīdinātājs. Tas neitralizē morālistisku sašutumu, tas atbalsta rotaļīgumu.

  1. Un tomēr, lai arī homoseksuāļi ir bijuši kempa gaumes avangardā, tā ir kas vairāk par homoseksuāļu gaumi. Dzīves kā teātra metafora zināmā mērā, protams, ir noderējusi par attaisnojumu un projekciju noteiktiem homoseksuāļu situācijas aspektiem. (Kempa uzsvars uz nebūšanu „nopietniem”, būt rotaļīgiem, sasaucas vēl arī ar homoseksuāļa vēlmi saglabāt jauneklīgumu.) Taču ir sajūta, ka, ja tie tomēr nav homoseksuāļi, kas izgudrojuši kempu, tad kādam tas tik un tā bija jāizdara. Jo aristokrātiska pozīcija attiecībā pret kultūru nevar iznīkt, taču turpmāk pastāvēt tā var tikai caur arvien pieaugošu patvaļību un izdomu. Kemps (tas jāatkārto) ir attieksme pret stilu laikā, kad stila kā tāda lietojums ir kļuvis vispārpieņemti apšaubāms. (Modernajā laikmetā katrs jauns stils, ja vien tas nav atklāti anahronisks, uz skatuves parādās kā anti–stils.)

„Ir jābūt akmens sirdij, lai par Mazās Nelles nāvi lasītu bez smiekliem.”
(Vailds, Sarunā)

  1. Kempa pieredze ir balstīta dižā atklājumā, ka augstās kultūras jūtīgumam nav monopola pār izsmalcinātību. Kemps apgalvo, ka laba gaume ir ne tikai laba gaume; ka tiešām pastāv laba gaume uz sliktu gaumi. Laba gaume uz sliktu gaumi var būt ļoti atbrīvojošs atklājums. Tas, kurš uzstāj uz augstām un nopietnām baudām, laupa sev daudz prieka; viņš nepārtraukti aizliedz sev to, ko varētu izbaudīt; pastāvīgi vingrinot tikai savu labo gaumi, viņš galu galā izkritīs no aprites. Šādi kempa gaume, būdama drosmīgs un asprātīgs hedonisms, pāraug labo gaumi. Cilvēku ar labu gaumi tas padara priecīgu, kurpretim iepriekš viņš riskēja būt hroniski frustrēts. Kemps palīdz gremošanai.

  1. Pāri visam kempa gaume ir baudīšanas, atzinības forma, nevis spriedums. Kemps ir dāsns. Tas grib izbaudīt. Tas tikai šķiet ļaunprātīgs, cinisks. (un pat ja tas ir cinisms, tad nevis cietsirdīgs, bet maigs.) Kemps neuzstāj, ka būt nopietnam ir slikta gaume; tas nesmīn par tiem, kam izdodas būt dramatiski nopietniem. Kemps pamana veiksmi dažādās kaislīgās caurkrišanās, lūk, ko tas dara.

  1. Kempa gaume ir mīlestības forma. Tā ir mīlestība pret cilvēka dabu. Kemps nevis spriež tiesu, bet dievina „tēla” mazās uzvaras un jocīgos pārspīlējumus. Kempa gaume sevi identificē ar to, ko tā bauda. Cilvēki, kurus vieno šis jūtīgums, nesmejas par to, ko paši apzīmē kā kempu, viņi to izbauda. Kemps ir maigas jūtas.

    (Šajā brīdī kemps var tikt salīdzināts ar popārtu, kas gadījumos, kad nav tīrs kemps, iemieso radniecīgu attieksmi, tomēr būdams pilnīgi atšķirīgs. Popārts ir daudz plakanāks, daudz sausāks, daudz nopietnāks, daudz atsvešinātāks, būtībā nihilistisks.)

  1. Kemps pārtiek no mīlestības pret konkrētiem objektiem un privātiem stiliem. Šīs mīlestības trūkums ir iemesls tam, kāpēc daudzi kiča piemēri nav kemps.

  1. Kempa slēdziens galu galā ir: tas ir labs tieši tāpēc, ka tas ir briesmīgs. Tā, protams, nevar teikt vienmēr. Tā var teikt tikai noteiktos apstākļos, kurus esmu mēģinājusi ieskicēt šajās piezīmēs.

No angļu valodas tulkojis Vents Vīnbergs

  1. Konkrēta laikmeta jūtīgums ir ne vien tā visnoteicošākais, bet arī visgaistošākais aspekts. Var gadīties, ka apskatot kāda laikmeta idejas (intelektuālo vēsturi) vai uzvedības normas (sociālo vēsturi), jūtīgums un gaume, kas ir šo ideju un uzvedības pamatā, var vispār netikt uztverta. Vēstures pētījumi, kas tiešām mums kaut ko pavēsta par attiecīgā laikmeta jūtīgumu, piemēram, tādi kā Heizingas par viduslaikiem vai Fevra par 16. gadsimta Franciju ir ļoti reti. – Autores piezīme  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sartra Svētajā Ženē ir sekojoša piezīme par to: „Elegance ir tādas rīcības pazīme, kas lielāko daļu esošā pārvērš parādībā.”  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu