punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Gileāda ir tevī

Anna Auziņa

23/11/2015

 

Par Aldas Vāczemnieces tulkoto Mārgaretas Atvudas romānu Kalpones stāsts (Zvaigzne ABC, 2015)

 

Ir apsveicami un derīgi, ka tagad, 30 gadus pēc sarakstīšanas, latviešu valodā beidzot izlasāms Mārgaretas Atvudas Kalpones stāsts, viens no vissvarīgākajiem 20. gadsimta romāniem, šausminoša antiutopija un būtisks brīdinājums. Šo rindu autorei, pirms pāris gadiem to pirmo reizi lasot oriģinālvalodā, šermuļi skrēja pār kauliem un naktīs rādījās murgi. Arī tagad, izlasot tulkojumu, emocionālais iespaids bija līdzīgs, lai gan šoreiz tekstu vairāk analizēju ar prātu.

No mākslinieciskā efekta viedokļa nedaudz noskumu (lai gan saprotu, ka nepieciešams sniegt pircējiem anotāciju) par to, ka latviešu izdevumā uz aizmugurējā vāka ir jau darīta zināma situācija, kurā norisinās grāmatas darbība: romāna galvenā varone un stāstītāja ir kalpone ne jau nu sadzīviskā nozīmē. Atzīstot, ka kultūras telpā no šīs informācijas par slavenu darbu ir pagrūti izvairīties, atceros tomēr, kā lasīju Kalpones stāstu pirmo reizi – aizturētu elpu, īsti nezinot, kas sekos. Atslēgas elements, proti, Ceremonija romānā tiek aprakstīta tikai pēc tam, kad vesela trešdaļa grāmatas sadrumstalotā stāstījuma ir veltīta lasītāju sagatavošanai: ieintriģējot, liekot nojaust vai deduktīvi izsecināt galveno faktoru, kas atšķir Atvudas izdomāto valsts iekārtu no citiem, īstiem vai izdomātiem totalitāriem režīmiem. Kā pauž epilogā lasāmais nākotnes pētījums, stāstītāja „bijusi viena no sievietēm, kuras reproduktīviem nolūkiem tika atlasītas pirmajā rekrutēšanas reizē un kuras tika piešķirtas tiem, kam šādi pakalpojumi bija nepieciešami un kas varēja uz tiem pretendēt sava elitārā sabiedriskā stāvokļa dēļ. Režīms nekavējoties nokomplektēja šādu sieviešu bāzi, liekot lietā vienkāršu taktiku: visas otrreiz slēgtās laulības vai ārlaulības sakari tika pasludināti par grēcīgiem, šādās attiecībās dzīvojošās sievietes arestēja un, pamatojoties uz viņu amorālo dzīvesveidu, konfiscēja viņām esošos bērnus; tos adoptēja augstāko ešalonu bezbērnu pāri, kuri par katru cenu vēlējās iegūt pēcnācējus. [..] Tādējādi vīrieši, kas režīma valdošajās aprindās ieņēma augstu stāvokli, varēja izvēlēties sievietes, kuras jau bija pierādījušas spēju radīt vienu vai vairākus veselus bērnus – tā kļuva par vēlamu īpašību laikmetā, kad strauji kritās eiropiešu rases dzimstības rādītāji. [..]” (359. lpp.) Jāpiebilst, ka apzīmējums „sterils”, runājot par vīrieša auglību, Gileādā ir aizliegts. Neauglīgas var būt tikai sievietes.

Ja par romāna stāstījumu vajadzētu uzzīmēt naratoloģijas teorijā balstītu shēmu, tā nebūtu vienkārša. Lai gan stāstītāja ir tikai viena, un, raugoties satura rādītājā, šķiet viegli noteikt, ka nodaļas ar atkārtotu nosaukumu Nakts ir veltītas pagātnei, bet citādi nosauktās nodaļas – secīgam stāstījumam par tagadnes notikumiem, viss izrādās sarežģītāk – arī secīgās darbības laikā varone kavējas atmiņās un sapņo, tāpat arī uz romāna beigām jau runā pati par savu tekstu kā par „stāstu”, vēršas pie auditorijas un pat atzīstas, ka ir šo to izdomājusi. Epilogā turklāt izrādās, ka teksts ir ierunāts nenumurētās kasetēs kādā paslēptuvē, un ir iespējams tikai minēt, kas noticis tālāk. Noslēpumā tīti paliek arī vairāki fakti, kas attiecas uz stāstītājas aprakstīto periodu. „Dažus [baltos plankumus] būtu varējusi aizpildīt mūsu anonīmā autore, ja viņai būtu bijis cits domāšanas veids.” (367. lpp.)

Taču stāstīja koncentrējas uz savu personisko pieredzi un pārdzīvojumiem. Romāns sarakstīts no sievietes pozīcijas, izmantojot atbilstošu izteiksmi un attiecīgas prioritātes novērojumos. Teksts izkārtots modernismam raksturīgā fragmentārā stāstījumā, turklāt – un te jūtama Atvudas izcilība – tas ticis darīts racionālā nolūkā pamazām atklāt sistēmu, kas rakstniecei ir absolūti skaidra jau no paša sākuma. Tiek ne vien aktivizēta lasītāja emocionālā puse un empātija, bet viņam ir jāiziet cauri arī intelektuāli veidotam labirintam, tādējādi darbinot abas smadzeņu puslodes. Līdz ar Atvudas bagātīgi izmantoto plašo erudīciju šie faktori padara Kalpones stāstu par pilnīgu, plaši funkcionējošu mākslasdarbu. Šis ir gadījums, kad romāns ir vienlaikus augstā līmenī pamācošs, intelektuāli izaicinošs, emocionāli aizkustinošs un estētiski interesants. Viena no romāna vērtībām ir tā poētiskā valoda.

Raksturīgā izteiksme, kas mani tā apbūra, lasot angliski, ir baudāma arī Aldas Vāczemnieces latviešu tulkojumā. Neuzskatu gan sevi par īpaši kompetentu vērtēt tulkojuma kvalitāti – detaļās man jāuzticas tulkotājai un redaktorei. Tas nav grūti: nekā uzkrītoši kaitinoša nemanīju, lasīt bija no valodas viedokļa patīkami, un šķiet, ka latviski viss pateikts iespēju robežās precīzi kā kultūrvēsturiski politiskajā, tā vizuālajā un emocionālajā līmenī.

Lai gan literatūras vēsturē sastopami arī tulkotājiem izaicinošāki darbi, tomēr Kalpones stāstā figurē vairāki Atvudas radīti salikteņi (no kuriem daži liek nodrebēt). Daļai no šiem izgudrotajiem vārdiem tulkojums bija samērā iepriekšparedzams, piemēram, jau uzreiz bija skaidrs, ka Unwoman būs Nesieviete, bet Unbaby – Nebērns. Citi – kā Dalibūcija, Pestilizācija, Lūgšovs jau ir interesantāki. Diskusijas varētu izraisīt Kalpoņu vārdu radīšanas princips, proti, priedēkļa vai piedēkļa izvēle. Šos vārdus Kalpones dabū, ierodoties Komandieru ģimenē, bet, dodoties projām, tie viņām tiek atņemti. Vārdus veido, izmantojot Komandiera personvārdu: tā angliski galveno varoni sauc Offred, kas atvasināts no vīriešu dzimtes personvārda saīsinājuma Fred, priedēklim of nozīmējot piederību/izcelsmi. Iespējams, latviski to varētu tulkot arī kā Piefreda (kas varētu asociēties ar piegulētāju), Nofreda (kas vairāk saistītos ar nākšanu no Freda saimes), Apakšfreda, Frediete. Nevaru iebilst arī pret izvēlēto Zemfreda, Zemglena utt. – priedēklis zem- labi saistās ar Ceremonijas laikā notiekošo.

Pārdomājot Kalpones stāstu, pienāk brīdis, kad sāc iztēloties aprakstītajā iekārtā sevi pašu. Tā kā sievietes Gileādā ir sadalītas Sievās (zili tērpi), Meitās (balti tērpi), Martās (virējas un izpalīdzes, zaļi tērpi), Ekonsievās (svītraini tērpi), Kalponēs (sarkani tērpi) un Tantēs (uzraudzes, brūni tērpi), kā arī ārpus likuma esošās Nesievietēs (pelēki tērpi) un Izebelēs (vēsturiski prostitūtu tērpi), es prātoju, kurā grupā tad liktu mani. Es noteikti nebūtu priviliģētā Sieva, jo mans vīrs nekad nekļūtu par Ticības komandieri. Ja man īpaši paveiktos, es būtu trūcīgā Ekonsieva, kurai jāveic dažāda rakstura pienākumi – tomēr visi tikai mājsaimniecības ietvaros. Jā, būt par Ekonsievu būtu vēl gluži labi. Vai par Martu. Tomēr man ir aizdomas, ka dažu manu publisku darbību dēļ es nepaliktu vis šajās pieticīgajās, tomēr salīdzinoši paciešamajās kategorijās. Tūlīt arī būšu par vecu, lai kļūtu par Kalponi, lai gan esošie divi bērni šīs izredzes nedaudz paaugstina. Visticamāk, tā kā kopš kāda laika mans vārds šur tur pavīd saistībā ar feminisma un dzimtes studijām, es Gileādas likumīgajā hierarhijā neiederētos un man liktu izvēlēties: kļūt par Nesievieti un doties vākt radioaktīvos atkritumus uzreiz, vai arī, ja vien es izskatītos kaut cik pievilcīga, pirms tam dažus gadus sniegt seksuālus pakalpojumus puslegālajā Komandieru izklaides centrā Pie Izebeles.

Neraugoties uz to, ka uzskatu sevi par kristieti, diez vai mani aicinātu kļūt par Tanti, uzraudzi, kas lasa jauniesauktajām Kalponēm priekšā Bībeli un māca pazemību. Gan jau netrūktu citu Bībeles interpretētāju, turklāt kāds priesteris, izlasījis šo to no manis rakstītā, pieskaita mani pie kaitīgās liberālās skolas. Lai gan, ja tā padomā, jaunajos apstākļos viņa viedoklim vairs nebūtu nozīmes, jo Gileādā arī katoļu garīdznieki, tāpat kā baptisti un citi kristieši, kas nepieder pie Jēkaba dēliem, tiek pakārti pie Mūra, savukārt mūķenes – ilgstoši turētas apcietinājumā un spīdzinātas: „Vecās viņi uzreiz aizsūta uz Kolonijām, bet jaunās, auglīgās mēģina pievērst savai ticībai, un, kad viņiem veicas, mēs visas nākam šurp, lai noskatītos, kā viņas izpilda ceremoniju, atsakās no celibāta un upurē to kopējam labumam. Viņas nometas ceļos, Komandieris skaita lūgšanu, tad viņas saņem sarkano plīvuru kā mēs visas. [..] Viņām vienmēr ir šīs rētas, viņas vienmēr izcietušas šo laiku, tā vismaz baumo: viņas tik viegli neatsakās.”

Šajā sakarā biju izbrīnīta, kad uzzināju, ka ASV Kalpones stāstam dažkārt tiek pārmesta vēršanās pret kristietību. Tas šķiet savādi tikko minēto sižeta detaļu dēļ – Gileādā daudzi kristieši no režīma cieš tāpat kā ateistiski noskaņotie, kamēr vara tajā pieder vienīgi reliģiski militārajam grupējumam Jēkaba dēli. Turklāt romānā darbojas arī tādi ticīgie (konkrēti minēti kvēkeri), kas, riskējot ar dzīvību, piedalās glābšanas grupējumā Pagrīdes Sievu ceļš. Grūti noteikt, vai paši Jēkaba dēli uzskatāmi par kristīgu organizāciju vai arī balstās tikai Vecajā Derībā: romānā, runājot par viņu rituāliem, praktiski netiek pieminēts Jēzus vai mīlestība. Vienu reizi tomēr tiek atskaņots nedaudz pārveidots Kalna sprediķis: „„Svētīgi garā nabagi, jo tiem pieder debesu valstība. Svētīgi žēlsirdīgie. Svētīgi lēnprātīgie. Svētīgi klusējošie.” Es zinu, ka šo te viņas pašas sadomājušas, es zināju, ka tā nav pareizi un ka viņas ir arī šo to izlaidušas, bet pārbaudīt nebija iespējams.” (111. lpp.)

Dažas detaļas, piemēram, Kalpoņu kapuces vai mūzikas aizliegums, liek domāt par Islāmu, un Kalpones stāstam patiešām tiek pārmests arī antiislāmisms. Jebkurā gadījumā reliģija, kurā balstās režīms, ir ābrahāmiska. Baisa detaļa ir veikals Dvēseļu tīstokļi ar lūgšanu mašīnām, kurā Sievu pasūtinātie aizlūgumi tiek izteikti bez cilvēka klātbūtnes: mašīnas tos nolasa, nodrukā un tad iznīcina papīru smalcinātājā.

Ir arī citi iemesli, kāpēc vecāki ASV dažkārt pieprasa izslēgt Kalpones stāstu no skolu obligātās literatūras saraksta. Viens no tiem ir seksa apraksti. Kaut arī tekstā praktiski nav atrodamas klajas detaļas, dzimumattiecības patiešām ir atspoguļotas vairākas reizes. Būtiskākais romānā aprakstītais dzimumakts notiek Ceremonijas ietvaros un parāda, kā tā dehumanizē intīmo: „Viņš drāž mana auguma apakšējo daļu. Es nelietoju vārdu mīlēties, jo to viņš nedara. Arī kopošanās nebūtu precīzi, jo tas ietvertu divus cilvēkus, bet šajā procesā ir iesaistīts tikai viens. Tāpat arī izvarošana nav pilnīgs raksturojums: tur nenotiek nekas tāds, uz ko es nebūtu parakstījusies.” (116. lpp.) Pirms svinīgā notikuma tiek lasīts 1. Mozus grāmatas fragments par Rāheli un viņas kalponi Bilhu. Patiesībā tieši norāde uz to, ka ar sakrāla teksta (vai citas svētas ideoloģijas) palīdzību iespējams pamatot necilvēciskus paradumus, varētu būt visbīstamākā jebkurai autoritārai varai.

Saistībā ar sieviešu spēju dzemdēt Gileādas režīmā viņām tiek pievērsta galvenā uzmanība. Praktiski visi ierobežojumi domāti, lai „pasargātu” sievietes – galvenokārt pašas no sevis un iespējas pārkāpt kopīgo kalpošanu reglamentam, kas auglīgas sievietes padara par inkubatoriem bez izvēles iespējas. Tomēr, ja kopā ar Zemfredu pastaigā pa pilsētas ielām, drīz vien top redzams, ka Gileādas republikā vīrieši ir pakļauti ne mazākā mērā, turklāt viņi biežāk tiek nogalināti, jo vairošanās funkcijas nodrošināšanai nav nepieciešami tik lielā skaitā. Pakārti tiek ne tikai dumpinieki, brīvdomātāji un no valdošās atšķirīgu konfesiju garīdznieki, bet arī ārsti, kas agrākos laikos veikuši abortus (vai kas tikuši šajā noziegumā apsūdzēti), un par Dzimumnoziegumu arī homoseksuāli vīrieši, kas pieķerti nozieguma vietā (nepieciešami divi liecinieki). Kāds dumpinieks tiek atvests uz Dalibūcijas rituālu, kur Kalponēm tiek stādīts priekšā kā izvarotājs, pēc tam mudinot sievietes kailām rokām viņu saplosīt. Arī tie vīrieši, kas paliek dzīvi, ir sadalīti pēc funkcijām, tiek iebiedēti un apspiesti. Maldīgi būtu šāda veida režīma izpratni reducēt līdz pieņēmumam „vīrieši apspiež sievietes”. Romānā skarts arī rasisms (melnādainie ir deportēti vai nosūtīti uz Kolonijām) un citas saistītas tēmas. Domāju, ka Kalpones stāsts jāuzskata par brīdinājumu plašākā cilvēktiesību kontekstā. Jau vairākus gadu desmitus feminisms un tam tuvas kustības raugās plašāk un iestājas pret kādu cilvēku grupu apspiešanu vispār. Arī pati Mārgareta Atvuda sevi uzskata galvenokārt par cilvēktiesību aizstāvi.

„Gileādas republika, sacīja Lidijastante, robežas nepazīst. Gileāda ir tevī.” (36. lpp). Ar apzīmējumu „Gileāda” saprotot ne tikai konkrēto aprakstīto režīmu, bet jebkuru totalitāru varu, tā, pirmkārt, iesniedzas katrā cilvēkā, pašos dziļumos, un salauž personību. To parāda Džordžs Orvels romānā 1984, kur mīlētāji nodod viens otru. Arī Kalpones stāstā lasām ko līdzīgu: „Es teiktu visu, ko viņi vēlas. Es apsūdzētu jebkuru.” (339. lpp). „Es gribu dzīvot jebkādā veidā. [..] Es esmu verdziski pazemīga. Pirmo reizi es jūtu viņu īsto varu.” (341. lpp.)

Otrkārt, izteikums „Gileāda ir tevī” ir saprotams arī kā norāde uz katra cilvēka potenci neviļus atbalstīt absurdas, nežēlīgas iekārtas rašanos. Tas iespējams, gluži vienkārši pieverot acis uz netaisnību, atsakoties iziet ārpus sev tuvāko priekšstatu rāmjiem.

Grāmatā ieraugāmas paralēles ar dažiem notikumiem mūsu pašu sabiedrībā 1, tostarp šķietami nenozīmīgiem vai tādiem, par kuriem sākumā gribas tikai pasmieties kā par neticamiem (kā slavenie „tikumības grozījumi”) – kamēr kādu dienu tiek pieņemts likums, kura ietekmi izjūtam uz savas ādas. Tā Kalpones stāstā parastā 20. gadsimta beigu amerikāņu dzīvē pienāk diena, kad tiek bloķēti visu sieviešu bankas konti, slēgtas universitātes, preses izdevumi…

Tāpēc Ingas Gailes pirms dažām nedēļām tviterī izteiktais ierosinājums apgādam Zvaigzne ABC uzdāvināt Kalpones stāsta eksemplārus deputātiem, lai būtu iespējams izdot grāmatas arī nākotnē, ir uztverams visai tiešā nozīmē.

 

  1. Piemēram, Spīganas Spektores minētā izvarošanas upura kaunināšanas epizode, kas sabalsojas ar virsprokurores Elitas Jurkjānes Saeimas Juridiskās komisijas sēdē 2014.gada 9. aprīlī pausto viedokli, ka dažkārt cietušās pašas ir vainojamas izvarošanā.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu