Novalisštrāse

 

Stāsts nolasīts Punctum rīkotajā Prozas lasījumu pasākumā Iespaidu punktējumi. Fotogrāfija un proza

 

4VentsVinbergsTrent Parke. Television On

 

Bezgalīga bezmiega beidzamajā brīdī – palagi satinušies virvēs, virves aptinušās ap kaklu, galva pati par sevi un ķermenis pats par sevi iegrimstot izšķīst kaut kur tur lejā. Sapratu, ka varu kontrolēt sevi: par kuru vietu uz manas bijušās miesas padomāju, to apzīmogoju ar lāsīti. Sākumā nejauši un nesaistīti, šur tur, kā spēlējoties. Par potīti padomāju (un jūtu, kā tā noraso), par punktu uz kreisā gurna, par labo lāpstiņu (un noraso), un tad jau metodiski – centimetru pa centimetram no tās vietas, kur manu miesu pēdējoreiz redzēju. Un tas punkts, kas iepriekš bija ar rasu pārklāts, drīz nožūst un sacietē un savelk atkal visu kopā.

 

***

Šogad esmu nakšņojis trīsdesmit dažādās adresēs, ja neskaita vienu nakti teltī un dažas sabiedriskajā transportā. Daudzās – pirmo reizi mūžā. Šī nu jau mēnesi ir viena no tādām. Aizmigt vairs nesanāks, bet celties arī nav nekādas vajadzības. Mājās, piemēram, var stundām pārlasīt grāmatu muguriņas pretējās puses plauktos, nepaceļot galvu no spilvena, bet šajā istabiņā nav nekā, kam aci piesiet, nav, kur skatienam apmaldīties. Nē, nekāda gulšņāšana nesanāks.

Pretējās mājas pēdējā stāvā, tieši mana loga augstumā dzīvo divi lāči. Viens strādā bārā tās pašas mājas lejā. Otrs, savukārt, pie bāra apsēdies, parasti stundām gaida, kamēr draugam darbs beigsies. Brīžos, kad bāra apmeklētājiem neko nevajag, abi lāči, pārliekušies pāri letei viens otram tuvāk, klusu sarunājas. Tad pēc pēdējā klienta viņi sanes iekšā āra mēbeles, novāc saulessargus, visu aizslēdz, un, tāpat kā iepriekš, klusu sarunādamies, kāpj augšā pie sevis.

Lūk, tikko pie viņiem nodzisa gaisma.

Es jau nelūru, es skatos tam pāri. Uz netālā televīzijas torņa bumbu, piemēram. Metāla bumba pamazām kļūst sarkana, kamēr tai blakus diametrā tikpat liels pilnmēness. Logs, starp citu, pirmām kārtām domāts, lai dabūtu iekšā dabisku gaismu, nevis lai atvērtu skatu uz kaut ko svarīgāku par šo tukšo istabu. Tas domāts, lai izgaismotu istabas jēgu, nevis ar nez kādu ārpuses apsolījumu vilinātu no tās prom. Ja logs labi darbojas, par to nav jādomā, un istabā ir patīkami. Ja istabā nav patīkami, ir jāpārbauda, vai logs darbojas (ir jānostājas pie loga). Un šis ir vienīgais logs visā dzīvoklī, pie kura drīkst pīpēt. Fui, nē, es neesmu lūriķis.

Starp citu, kā jūs kontrolējat patvaļīgu uzbudinājumu, kad to nedrīkst pieļaut? Kad tas var radīt neērtības un kaunu? Šobrīd gan te neviena cita nav, tikai šī protestantiski skopā istaba un es, viegli piesarcis no uzmācīgām domām. „Ķildīgs pat vienatnē,” Bodlērs saka. Var gan dzirdēt, kā kaut kur dziļi, apakšējos dzīvokļos, kaimiņi sāk taisīties uz darbu.

Ar nevajadzīgu uzbudinājumu parasti cīnos, domājot vai nu par radiem, vai par ēdienu – par divām visneiekārojamākajām lietām. Jo īpaši tādā agrumā un šādā karstumā.

Mājās, piemēram, mēdz būt tā (un manis tur, piemēram, tagad nav) – priecīga rosība, viens otram pa kājām, lielais kāpostu katls (ja nāk iekšā, ir jāiet caur virtuvi), gaļa, suta un sviedri – pilnīgi jāatglauž mati, jāatliec mugura, jāsaka pfff. Manis tur tātad nav, bet visa rosība taču ir gaidas. Gaida, kā būs, gaida, kas atnāks. Iespējams, mani gaida, un tieši to es viņiem tagad dodu.

Nē, tik drīz vēl atpakaļ nemukšu.

Un viss, ko viņi ēd, ir pašu. Piens ar to īpašo kūts smaku, ilgi jāskalina, lai plaukstas platuma tauku kārtu nodabūtu, kas trīslitrenes virspusē sakrājusies. Krējums ar nazi griežams, biezpiens ar marles musturu. Ņem tādu, uzjauc ar zapti un smērē kārtainajai tortei iekšā; kārtas, protams, no pašu olām. Tās vispār ir visa pamatā, kā sāls, kā valūta. Savos taukos apcep visu – karbonādes, kaklus, vēderus. Citu gaļu savāra aukstajās gaļās, ēd ar mārrutkiem un etiķi. Pašu kāposti un pašu kartupeļi. Kaut kas marinēts pie tā visa klāt, lai gan arī pašu, ir jau tāda kā veceņu klīrība.

 

***

Nezinu, kā ar pārējo, bet ēst tiešām tagad negribēsies vairākas stundas. Uzmācīgās domas pārgāja, bet to vietā nāca nomācošās. Rīgā uz mani atkal gaida. Jau vairākas dienas neesmu devis ziņu. Atvēru vakar savāktās piezīmes. Valters Benjamins: „vientulības sajūtas pamatā, šķiet, ir refleksīvs fenomens, kas mūs skar tikai tad, ja pazīstami cilvēki, īpaši cilvēki, ko mīlam, priecājas jautrā sabiedrībā bez mums. Un jebkurš cilvēks dzīvē vispār jūtas vientuļš tikai tad, ja iedomājas kādu, pat nepazīstamu, sievieti vai kādu cilvēku, kurš nav viens un kura sabiedrībā arī viņš tāds nebūtu.”

Tam, ko gaida, ir jābūt par interjeriem. Džordžs Stainers savukārt atstāsta Monteņu: pieaudzis cilvēks esot tāds, kurš varot ilgi būt viens tukšā istabā. Un piebilst, ka arī pats varot, tomēr vienmēr turpinot gaidīt, ka kāds tomēr pieklauvēs.

Nē, arī šodien raksta nebūs. Jātiek ārā. Uz Benu gaidīt nav jēgas. Nekad nevar zināt, kad Bens pārnāks. Varbūt pēc brīža, varbūt vakarā, varbūt pēc nedēļas. Viņam tāds darbs. Dzīvojam, apmainīdamies zīmītēm uz virtuves letes. Pēc dušas, taisoties prom, atstāju viņam šādu:

„Es tev visus traukus nomazgāju, abas pannas un katliņu, un visas virsmas, savācu pudeles un iepakojumu, kas pa tām abām naktīm sakrājies. Grīdu, atvaino, nav spēka, turklāt nezinu, kur tās visas lietas tagad likt, tas ir, kāda kārtība ir tava, kāda mana. Toties izpīpēju pēdējās cigaretes un izdzēru pēdējo vīnu, tā ka atkal laikam parādnieks palieku. Nu tad čau.”

 

***

Šķiet, ka uz nakti karstums tikai pieaug. Aizmigt tāpat nevarēs, tāpēc atpakaļ nācu ar lielu līkumu un, cik iespējams, vēlu. Cerēdams, ka Bens tomēr nebūs pārradies. Bet, ja būs, tad zīmītes beigās kā parasti būs uzrakstījis „Ok” un jau aizgājis gulēt.

Šonakt visums atkal ir telpiskojies un sabiezējis, un atomi daudz biežāk saskaras un iesvārsta viens otru kā tajā masu psiholoģijā, un zvaigznes ir tik konkrētās vietās, ka ir pavisam viegli ieraugāmas kā garu adatu spīdīgie gali (pēc Peļēvina), tikai tie nevis draud ar uzduršanos, bet viļņojas visam līdzi, kā mati viļņojas, iekustinādami sastāvējušos gaisu, kas savukārt nevis kā izgulēts matracis tiek pārbīdīts šurpu turpu ar tiem viltus negaisiem, kas arī draud, bet tā arī nekad neatnāk – nē, tā ir kā blakus guloša cilvēka beidzot rāmā elpa – tik aizkustinoša, bet pati šo augstāko lietderību nekad neapzinās, un tā tam ir jāpaliek, jo tas, ko apzinās, sabīstas kā no neveikla pieskāriena, kļūst neritmisks, strauji atsauc savas neplānotai baudai atbrīvotās stīgas un pagriežas uz otru pusi, es prātoju, nevarēdams nociesties līdz mājām un čurādams Koppenplača rožu krūmos. Kamēr vien te dzīvošu, tā laikam būs vienmēr.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri