Filozofija kā krīzes epifenomens (2. daļa)

 

Igors Gubenko: Aicinu tagad pievērsties filozofisko tekstu vēsturiskā novietojuma problēmai saistībā ar Heidegeru un ar apvainojumiem antisemītismā, kuri ar jaunu spēku uzvirmoja pēc Melno burtnīcu publicēšanas pērnā gada nogalē. Ar šīm piezīmju kladēm, no kurām šobrīd publicēti četri sējumi, noslēdzas Heidegera korpusa vairāk nekā pusgadsimtu ilgā publikācija. Burtnīcās rodamie izteikumi par „pasaules ebrējību” radīja plašu rezonansi gan mediju telpā, gan Heidegera pētnieku aprindās – apsūdzošas un aizstāvošas pozīcijas tika paustas gan populārajos medijos, gan ekspertu konferencēs. Kur jūs stāvat šajā debatē?

Raivis Bičevskis: Jā, situācija sarunās ap un par Heidegeru pēc Melno burtnīcu pirmo sējumu publicēšanas, ir visai īpatnēja: vieni rīko „tribunālu Heidegeram”, citi metas viņu aizstāvēt. Pienācīga situācijas izpratne laikam gan būtu vispirms iepazīties ar Melno burtnīcu apjomīgajiem tekstiem (tikai pirmie sējumi jau veido vairāk par 1500 lapaspusēm). Var, protams, paust cerību, ka debates ap šiem tekstiem vedīs gan pie adekvātākas Heidegera izpratnes, gan arī rosinās pārdomas par eskalācijām, ilgām un cerībām pārpilno moderno laiku (18.–20. gs.); ja tā, tad nebūsim tālu no Heidegera šajos tekstos nospraustā mērķa. Ņemot vērā iepriekšējos Heidegera un nacionālsociālisma attiecību analīzes mēģinājumus un debates to sakarībā (Fariasa Heidegers un nacionālsociālisms (1987) un Faja Heidegers: nacisma ieviešana filozofijā (2005)) šīs cerības ir visai neattaisnotas. Varbūt pat vairāk Heidegera izpratnē savulaik deva diskusija par „Heidegera klusēšanu” (t. i., viņa izvairīšanos runāt par 30. un 40. gadu notikumiem Vācijā un viņa vietu tajos), kurā 20. gadsimta otrajā pusē iesaistījās Deridā, Liotārs, un citi.

Cik var spriest, Melno burtnīcu pamatmotīvi ir divi: jauno laiku vēsturisko spēku apraksts un gandrīz vācu romantisma garā ieturēts „jaunas mitoloģijas” mēģinājums. Jūsu pieminētais vārds „Weltjudentum” parādās pirmā motīva sakarībā kā viens no apzīmējumiem tam, ko Heidegers uzskata par jauno laiku būtību, proti, kā viena no „die Machenschaft” – nodarījuma jeb darāmības – izpausmēm. Nodarījums jeb darāmība ir manipulācija ar lietām, visu lietu kontroles, pārveides un pakļaušanas cilvēkam ievirze, kuras izpausmes Melnajās burtnīcās Heidegers raksturo arī kā „amerikānismu”, arī kā „boļševismu”, arī kā „aprēķinu” un „titānismu”, dzīšanos pēc „milzīguma” un pēc lietu dabisko struktūru izjaukšanas. Svarīgi, ka ar visiem šiem apzīmējumiem viņš kritizē pašā Eiropā tapušu domāšanas veidu, kas tikai izvērsies un ieguvis spēku nosacīti „ārpus” Eiropas.

 

Krišjānis Lācis: Bet apzīmētājs „Weltjudentum” kā propagandas sastāvdaļa tomēr cirkulē apkārt tā laika publiskajā telpā – medijos, avīzēs, uzrunās, turklāt arī pirms nacisma. Vai varam teikt, ka tas atnāk pie Heidegera no turienes?

Jā, es domāju, ka ar šo jautājumu jūs pieskaraties otram svarīgam Melno burtnīcu aspektam, proti, valodas un filozofiskas valodas problēmai. To Heidegers Burtnīcās gan nevis apraksta, bet savā veidā eksperimentē ar to. Viņa eksperiments ir tajā, vai var izdoties, lietojot faktiski praktizēto valodu, nobīdīt tās nozīmju lauku. Burtnīcas ir viņa kā filozofa mēģinājums pieņemt faktisko vokabulāru un asociāciju virkni, lai to izmainītu un atdotu atpakaļ runātājam; gandrīz jāsaka, ka Burtnīcu laikā viņa eksistences analītika, ko viņš attīstīja Esamībā un laikā, pārtop valodas nozīmju transformācijā un pārnesē – tāds „psihoanalītisks” gājiens.

 

I. G.: Vai jūs piekristu Žaka Deridā tēzei, ka šie centieni izmainīt 30. gadu dominējošo vokabulāru pielīdzināmi nacionālsociālisma spiritualizācijai, proti, neveiksmīgam mēģinājumam demarķēt šo ideoloģiju jeb, Heidegera vārdiem runājot, novirzīt šo „kustību” no tās bioloģiskās, naturālistiskās, ģenētiskās utt. ievirzes, kura vēsturiski guva pārliecinošu virsroku?

Ja mēs sakām, ka Heidegers varētu būt mēģinājis „nacionālsociālismu” „spiritualizēt”, tad mēs, pirmkārt, pieņemam, ka vispār ir bijis kas tāds, ko var garīgot. Nacionālsociālisma ideoloģija savā pastāvēšanas laikā 30. un 40. gadu Vācijā nekad nav bijusi vienots „pasauluzskats” vai „filozofija” – var runāt par vairākiem varas centriem, kas savstarpēji nebija vienoti ne varas sadales jautājumos, ne nākotnes vīzijās, ne filozofisku interešu ziņā. Otrkārt, jāsaka, ka problēma ir arī „spiritualizēšanas” norises tuvāks apraksts. Lai gan Deridā norāda uz „gara” jēdziena parādīšanos un lietojumu 30. gadu Heidegera tekstos, tomēr es labprātāk raudzītos uz Heidegeru šajā laikā caur valodas veidojošā spēka prizmu.

 

I. G..: Vai, jūsuprāt, šie centieni bija saistīti ar Heidegera ambīciju kļūt par Vācijas intelektuālo līderi, kuras simptomus daži pētnieki saskatījuši viņa 1930. gadu tekstos un svinīgajās runās?

Šādas Praeceptor Germaniae ambīcijas Heidegeram kādu laiku ir. Tās gan jau var datēt tieši ar Melno burtnīcu pirmo ierakstu laiku, rektora amata pieņemšanu un Berlīnes t. s. Docentu akadēmijas plānu laiku. Taču no rektora amata viņš atkāpjas, Docentu akadēmija tiek pārveidota par Partijas skolu un tās vadību pārņem nacionālsociālistu partijas funkcionāri (Roberts Lejs u. c.), arī Burtnīcu jaunā mitoloģija, kura radīs kaut ko tādu kā „vācieši”, sadzejos „vāciešus”, arī paliek tikai piezīmju formā. Es gribētu iztirzāt Heidegera un politiskās varas attiecību problēmu arī uz plašāka horizonta fona: domāju, ka viņa gadījumā spilgti parādās kāda filozofijai kopumā raksturīga iezīme, kas redzama jau Hērakleita Logosa un pūļa, kas Logosu nesaprot, kā arī Platona ideālās valsts gadījumos. Filozofija nekad nav bijusi apolitiska. Tikai būtiskais uzdevums ir: definēt šo „politisko”, un te slēpjas grūtības, kuru izpausme ir arī daudzu 20. gadsimta filozofu balansēšana uz bīstamās robežas starp ontoloģiju un politiku.

 

K. L.: Kādā laikposmā top Melnās burtnīcas?

Sākot ar 1931. gadu, Heidegers raksta piezīmes viena formāta bloknotos un turpina to darīt visus 30. un 40. gadus, arī kara laikā. Nosaukums Melnās burtnīcas, protams, šķiet tā vien aicina saskatīt tajās kaut ko no raganu buramgrāmatām, grimuāriem. Bet tās ir vienkārši melnā iesējumā iesieti piezīmju bloknoti, kuros Heidegers piefiksē domas, domu skices. Zīmīgi, ka ikdienišķie notikumi tur tikpat kā netiek pieminēti. Retajos brīžos, kad tas tiek darīts, tas notiek mēģinājumā radīt mitoloģisku ainu, kurā arī viņš pats un viņa domāšana parādās kā daļa no vāciešu iespējamās dzimšanas. Citiem vārdiem sakot, viss notiekošais tiek pārrakstīts un ierakstīts mēģinājumā iniciēt un izmēģināt vāciešu dzimšanu. Brāmsam bija Vācu rekviēms, un Burtnīcas ir Heidegera vācu prelūdija. Parādās tādi mitoloģizēti tēli jeb dzimšanas vēsturiskās traģēdijas personāži kā Helderlīns, Nīče, pat Vāgners, ko citos tekstos Heidegers īpaši nepiemin.

 

I. G.: Rakstā Heidegera vācieši, kur jūs šķetināt Heidegera izpratni par nākotnīgumu un „vāciešiem” kā šī nākotnīguma privileģēto subjektu, jūs apgalvojat, ka apzīmējums „vācieši” Heidegera lietojumā „neiederas vis nacionālsociālistiskajā ideoloģijā, bet gan eiropeiskās („Vakarzemes”, „Hesperijas”) domas cita sākuma meklējumos” 1. Tomēr vēsturiskais konteksts (pagājušā gadsimta 30. un 40. gadi) pieļauj, varētu pat teikt – uzvedina uz tiešāku interpretāciju, proti, ka vāciešus Heidegers domā visai konkrēti. Man padomā, protams, ir fragments no Ievada metafizikā, kur viņš runā par Eiropu kā iespiestu spīlēs starp Krieviju un Ameriku; par vāciešiem, kuri, atrazdamies Eiropas centrā, izjūt šo spiedienu visasāk, un tāpēc ir visvairāk apdraudēti. Viņš nodēvē vāciešus par metafizisko tautu, vēsturisko tautu, kuras garīgajiem spēkiem jāveic diža izšķiršanās par Eiropas likteni. Ja šī metafiziskā tauta nesakrīt ar empīrisko tautu, kuru ierasti apzīmē ar vārdu „vācieši”, tad kāpēc šis vārds? Vai tiešām, piešķirot nekonvencionālu nozīmi vispārlietotam vārdam, Heidegers pretendē uz šī vārda konvencionālās nozīmes izdzēšanu?

Es tomēr turētos pie nozīmes nobīdes koncepcijas, protams, ņemot vērā, ka ar „nozīmes nobīdi” jāsaprot kaut kas līdzīgs romantisma „vārda maģijai”. Novaliss reiz taču runāja par lietu un vārdu attiecībām, uzsverot, ka vārds var aizsegt lietu, taču var arī – kā poētisks vārds – lietu radīt it kā no jauna, t. i., nevis tikai parādīt to jaunā gaismā vai no kāda cita aspekta, bet gan burtiski lietu pārradīt. Domāju, ka Heidegeram padomā kaut kas līdzīgs: nevis tikai piešķirt jau esošam apzīmējumam „vācieši” jaunu nozīmi, bet gan pārradīt vāciešus un ļaut tiem piedzimt dzejiskā un filozofiskā vārdā. Un viņš bieži runājis par to, ka, piemēram, „tehnikas” būtība nav nekas tehnisks, un attiecīgi – „amerikānisma” būtība jau nav amerikāņi. Šajos varbūt neveiklajos vārddarinājumos parādās norāde uz to, ka lietām vārdā ir ierādīta noteikta vieta un to nevar izmainīt, mainot lietas, bet gan ielaižoties (jā, arī bīstamā) spēlē ar valodu.

 

I. G.: Pasaules ebrejības un aprēķina saistījums ļoti labi ierakstās nacistu propagandas naratīvā. Šeit var piemetināt arī neiesakņotību (Bodenlosigkeit), kuras kritiku Pjērs Burdjē darbā Heidegera politiskā ontoloģija atzīst par viņa „sublimētā antisemītisma” vienu no izpausmēm.

Uzskatu, ka šis Burdjē darbs tik tiešām ir svarīgs – galvenokārt t. s. konservatīvās revolūcijas (20. gs. 20.–30. gadi) Vācijā izpratnei. Tas parāda, ka, neskatoties uz Heidegera ekskluzivitātes pretenzijām sevis mitoloģizēšanā, viņš nav vienīgais, kas nodomājis lietot un mainīt valodu pasaules darināšanai. Es tomēr skatītos arī uz „neiesakņotību” kā vārdu jauno laiku būtības aprakstā. Heidegers, šķiet, vēlas aprakstīt lietām uzspiestu pašreferenciālu nozīmju sistēmu, kas kā projekcijas priekškars nolaidies starp cilvēku un lietām un ļauj tajās saskatīt tikai izmantojamu resursu vai patēriņa preci. Cilvēks vairs nav iesakņots lietu uzrunā, bet uzspiedis tām kādu tēlu, caur ko pūlas tās kontrolēt un pakļaut.

 

I. G.: Tātad, „Weltjudentum” ir modernitāti ar tās tehnizēto, racionalizēto, matematizēto ievirzi raksturojošā spēka viena izpausme? Lai kāda arī būtu Heidegera iecerētā „Judentum” nozīme, man ļoti traucē tas, ka tiešajā lasījumā var saprast, ka ebrejiem kā etnoreliģiskai grupai tiek piedēvēta atbildība par norisēm, pret kurām autors ieņem nosodošu pozīciju.

Diez vai te vispār ir runa par „etnoreliģisku grupu”, arī ne „reliģisku”, arī ne „etnisku”. Pašreizējais Heidegera Biedrības prezidents Helmuts Feters uz to labi norāda Biedrības mājaslapā un citviet. Taču ambivalence, protams, paliek.

 

K. L.: Mēs zinām, ka galu galā nacisti arī viņam piekabināja gestapo aģentus, spiegus.

Spiegus, kas sēdēja lekcijās, jā. Tāpēc, ka gan partijas iekšienē, gan tā laika varas attiecību virpulī universitātēs bija ievērojama pretestība pieņemt Heidegeru kā domātāju. Vācijas Merzeburgas arhīvā joprojām atrodami dokumenti, kuros biologs un filozofs Hanss Drišs, pedagogs Ernsts Krīks (aktīvi tā laika spēlētāji) un citi sarakstē ar dažādām institūcijām saka, ka Heidegers savā filozofijā ir caur un caur ne-nacistisks un viņa „rabulistiskā” filozofija neder un ir kaitīga jaunajai Vācijai. Ar šiem dokumentiem varēju iepazīties, savulaik 2000. gadā Erasmus apmaiņas programmas ietvaros studējot Maincas Universitātē (kur bija lemts satikt prof. Hansu Martinu Gerlahu, ko uzskatu par vienu no saviem skolotājiem filozofijā). Gerlaha seminārs, kura nosaukums bija Heidegera politiskā ontoloģija, sākās ar citātu no Heidegera rektora runas – viss lielais ir vētrā (Alles Grosse steht im Sturm).

 

I. G.: Tie ir Platona vārdi Heidegera lasījumā. Kā tie iederas mūsu sarunas kontekstā?

Domāju, ka tie labi raksturo Heidegera pašizpratni tajā laikā: rekurss uz Platona Valsti ir norāde gan uz Platona braucienu uz Sirakūzām, gan uz vēsturiskā acumirkļa (kairos) briesmām un neziņu, kā tālāk risināsies notikumi, gan arī norāde uz briesmām, kurās atrodas kāds, kas pacēlies pāri „līdzenumam” un kuru plosa vētra. Iznākums nav zināms, viss ir it kā uz naža asmens un var iegāzties bezdibenī.

 

I. G.: „Kas diži domā, tas diži maldās” – vēl viens Heidegera citāts.

Arī to var attiecināt uz Heidegera 30. gadu situācijas pašizpratni, lai gan tam ir arī sava vieta viņa mēģinājumā aprakstīt esamības atklāšanos un aizklāšanos – hērakleitiskās dabas (physis) slēpšanos.

 

I. G.: Manuprāt, ņemot vērā Melnās burtnīcas, būtu svarīgi no jauna uzdot jautājumu, kas tik bieži jau ticis uzdots: vai joprojām ir ētiski pieļaujami viņu lasīt? Vai, lasot Heidegeru, mēs, kā to apgalvoja Emanuēls Fajs, nekļūstam par tiem, kas neviļus nodrošina nacisma dzīvotspēju, kontaminējot ar to mūsdienu intelektuālo telpu? Un šī nav atbilde jautājuma formā; šo jautājumu es uzdodu kā viens no Heidegera lasītājiem.

Nu, tas ir jautājums, kas jau pieņem, ka saikne starp nacismu un Heidegeru ir pietiekami uzrādīta un aprakstīta. Man šķiet, ka daudz kas vēl jāpārdomā. Un tomēr jautājums: “Kā šobrīd lasīt Heidegeru?” noteikti ir vietā. Sanktgallenas filozofijas profesors Dīters Tomē Melno burtnīcu sakarībā ir izteicies šādi: mēs (Heidegera lasītāji) līdz šim domājām un cerējām, ka Heidegera doma var izvest no modernitātes aporijām un krīzēm (tehnika, politika, ētoss), taču tagad laikam gan mums viņš jāuzlūko kā domātājs, kas pats paliek iepinies šajās aporijās. Mēs varam mācīties no viņa, kas ir šis laikmets, taču ar viņa palīdzību nevaram iziet ārpus šī laikmeta ietvariem. Domāju, ka tas ir labi teikts, lai gan tas vēl nenozīmē, ka nepavērsies jauni Heidegera lasījumi. Un varbūt šis strīds ap Burtnīcām varētu būt šajā nozīmē auglīgs – kā impulss lasīt Heidegeru no jauna, citādi, vēl nelasīti.

 

K. L.: Kā jūs komentētu faktu, ka Heidegers nekad tā arī publiski nenožēloja savu darbību nacisma laikā?

Kādā vēstulē Ernstam Jungeram viņš izsakās par savu klusēšanu šādi: runāt un nožēlot notikušo (savu politisko aizrautību) nozīmētu padarīt niecīgu to, kas tobrīd varēja notikt. Ja es tagad publiski atvainošos un taisnošos, un stāstīšu par to laiku, es zinu, ka neviens neuztvers to, kas varēja notikt un kas bija briesmās, un iegāzās briesmu bezdibenī. Bet laiks varēja pavērsties citādāk, es, savā ziņā to noliedzot, nodotu šo iespēju, kas varēja tapt, lai arī netapa.

 

I. G.: Vai savus darbus viņš attiecina tieši uz šo diženo iespēju?

Jā, un tas, ko mēs no Melnajām burtnīcām vēl uzsvērti varam saprast, ir, ka viņš savu filozofiju ir sapratis politiski, taču ne šaurā nozīmē: viņš ir gribējis būt filozofs dižā stilā kā Platons, kurš ir domājis visu no viena, tas ir, gan ideju mācību, gan ideālo valsti, gan dvēseles mācību.

 

K. L.: Vai viņš domā, ka ir cietis sakāvi?

Jā, un tad, kad pēc Otrā pasaules kara Viktoram fon Gebzatelam kā psihoterapeitam jāpalīdz Heidegeram, Heidegers pats runā par „diviem dzeloņiem miesā” – savu katolisko izcelsmi, ar kuru viņš ir mēģinājis veidot un pārveidot attiecības visas dzīves garumā, un 30. gadu politisko ontoloģiju. Šo dzelkšņu brūces nav bijis iespējams līdz galam sadziedēt.

 

K. L.: Noslēdzot šo sarunu, jautājums par nākotnes iecerēm. Pirms diviem gadiem iznāca jūsu ievadošais darbs Hāmaņa domāšanā Savs vārds, vēl jūsu redakcijā iznāca rakstu apkopojums par Hāmani, tad, cik zināms, jums ir paredzēts Hāmaņa darbu tulkojums.

Sākotnēja iecere bija trīs grāmatas, kas latviešu lasītājam tik tiešām radītu priekšstatu par Hāmani: pirmkārt, ievads viņa domāšanā; otrkārt, rakstu krājums ar labāko pasaules mēroga Hāmaņa lasītāju tekstiem pirmajā daļā; un, treškārt, bilingvāls Hāmaņa darbu izdevums ar komentāriem Ad verbum izdevniecībā, kura izdošana gan ir manis dēļ aizkavējusies (komentāri un teksta nianses ir ļoti darbietilpīgs lauks, kurā steiga nav labākais sabiedrotais). Tuvākie plāni ir grāmata par Heidegeru, šoreiz nevis par kādu atsevišķu posmu vai aspektu, bet gan mēģinājums lasīt viņu „no jauna”. Bez tam, šobrīd esmu iesaistīts divās starptautiskās pētījumu programmās, kas pievērstas Baltijas kultūrtelpas izpētei. Arī šie projekti saistīti ar modernitātes kā cīņas par nākotni izpratni.

 

K. L.: Noslēgumā, varbūt Jums ir kādi vēlējumi lasītājiem?

Būt gana drosmīgiem inspirācijām, uzdrīkstēties domāt no domāšanas sākuma, kas visdrīzāk vēl pats nav domāšana, uzdrīkstēties domāt no izbrīna, uzdrīkstēties domāt no šifriem – šādus mirkļus cienīt un godāt, un būt atvērtiem kā Hērakleits, kurš lūkojās apkārt pēc zīmēm. Es gribētu citēt novēlējumam Novalisa vārdus no Heinriha fon Ofterdingena: „Ienāciet mūsu mājvietā, kur mēs dzīvosim mūžīgi un saglabāsim pasaules noslēpumu.” Pasaule ir ne tikai jāizzina, bet tās noslēpums jāsaglabā pret pārāk steidzīgu izzinātgribu.

 

  1. Bičevskis R. Heidegera vācieši, Bičevskis R. (sast.) Heidegera Rīgas rudens. (Heidegera lasījumi 1) Rīga: LU FSI, 2011, 109. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri