Valoda ir beigusies

 

siskins

Foto: www.academia-rossica.org

 

Šveicē dzīvojošais krievu rakstnieks Mihails Šiškins savu grāmatu noskaņu raksturo kā puspavērtas krievu burkas puvuma smakas un pasaules kultūras gaisa sajaukumu. Piebilstot, ka politikas iztirzāšana vairāk piestāv žurnālistikai, nevis literatūrai, viņš arvien uzsver valodas un varas akūto saistību gan tieši ideoloģiskā, gan pastarpinātā līmenī – laba literatūra krievu valodā ir nepieciešama, lai atgādinātu par ne-putinisko krievu kultūru.

Pirms četriem gadiem latviešu valodā iznāca viņa romāns Vēstulnieks – smeldzīgs stāsts par cilvēka iejušanos otra pieredzē, par spēju sarunāties un šajā sarunā atklāt sevi. Saruna šajā stāstā asi un maigi vienlaikus kļūst par svarīgāko cilvēcisko pavedienu, par vienīgo iespējamo eksistences veidu. Savukārt mūsu sarunu gribētu veltīt grāmatas Vēstulnieks tulkotājas Mairas Asares piemiņai.

Laura Brokāne

 

Pirms diviem gadiem, kad jūs atteicāties pārstāvēt Krieviju gadatirgū BookExpo America Ņujorkā, jūsu lēmums izraisīja plašu rezonansi medijos gan Krievijā, gan Eiropā. Kā jūs domājat, vai šobrīd rakstnieka sociālā loma pieaug?

Mans atteikums pārstāvēt putinisko Krieviju grāmatu gadatirgū Ņujorkā bija vēl pirms kara Ukrainā. Vēl bija dzīvi tūkstošiem cilvēku, kuri šajos mēnešos ir miruši, nebija izkropļoti desmitiem tūkstošu, miljoni vēl nebija kļuvuši par bēgļiem. Jau tad bija skaidrs, kurp [Vladimirs] Putins virza manu valsti, un gribējās to kaut kā apstādināt, iekliegties: „Krievija, tu esi pavisam sajukusi? Apstājies! Attopies!” Bet valsts traucās Olimpiādes un Krimas neprātā. Krima kļuva par ūdensšķirtni, robežu, par fronti pilsoņu aukstajā karā, kas pilnā sparā norisinājās Krievijā. Krima nošķīra krievus – vai nu tu esi „krimnaš” vai „nacionālnodevējs”. Plaisa radās visā valstī un katrā ģimenē – savstarpēja sapratne vairs nav iespējama. Tu esi vienā vai otrā pusē. Tas arī ir karš. Krievi kļuva par krievu ienaidniekiem. Tas viss beigsies ļoti slikti.

Manos romānos nekad nebūs aktuālās politikas. Politika piedien avīzei. Bet vakardienas avīze ir metaforas nāve. Māksla, literatūra ir šķirsts, ko vajag būvēt, lai uzvarētu laiku; tajā vajag ņemt tikai pašu svarīgāko.

Patiesībā tas ir ļoti vienkārši. Piemēram, tu vēro Džokondu. Un viņa tevi. Bet viņa skatās uz tevi no turienes, kur tu vairs neesi. Nav runa par laiku. Jūsu skatieni satiekas tur, kur tā vairs nav. Vai arī tu sēdi koncertā un klausies mūziku, kas radīta pirms trīssimt gadiem. Un kādā brīdī pēkšņi sajūti, ka šī mūzika ir nākusi no turienes, kur nav nāves, un tā arī tevi ir padarījusi mazliet nemirstīgu. Tikai māksla var radīt mirkli, kurā mūsu „nereālais” galīgais laiks pārklājas ar „reālo”, kurā pats laika un tātad arī nāves jēdziens neeksistē. Tāpēc mēs klausāmies mūziku, vērojam gleznas, lasām grāmatas. Mēs meklējam šo vienu mirkli.

Ņemt šajā brīdī līdzi „hruščovus” vai „putinus” – par daudz goda! Taču nevar arī klusēt par to, kas šobrīd notiek Krievijā. Tad es rakstu esejas un rakstus. Es ļoti labi saprotu vācu rakstniekus, kuri jutās bezspēcīgi apstādināt tautu, kas sajūsmināti soļoja aiz sava fīrera ceļā uz bezdibeni. Tomasa Manna grāmatas nespēja apturēt karu. Šķita, ka viņa vārdi aizlido gaisā, tukšumā, kara gaitu tie nekādi neietekmēja. Bet tie bija ļoti svarīgi, lai cilvēki zinātu – ir vēl cita, ne-hitleriska Vācija. Un man ir svarīgi, ka ir vēl cita, ne-putiniska Krievija.

 

Krievu dzejnieks Ļevs Rubinštens sacīja, ka viņam šī cīņa noris valodas līmenī. Vai arī jums valoda ir ierocis?

Valoda, kā zināms, ir realitātes atslēga. Nejēdzīga dzīve pieprasa nejēdzīgu valodu. Krievijas jaunajā dzīvē katru dienu notiek daudz nejēdzību – gan uz ielas, gan valstiskā mērogā, parlamentā, tiesās, televīzijā. Krievu valoda diemžēl attīstās vēl lielākas nejēdzības virzienā. Kādreiz šķita, ka nekas nejēdzīgāks par padomju „novojazu” nav iespējams. Izrādās, tomēr var. Es šobrīd ļoti asi sajūtu, kāpēc [Ivans] Buņins ķērās pie krievu vecvārdiem. Tā bija viņa cīņa ar jauno, nejēdzīgo krievu laiku.

Valodai ir realitātes smaka. Krievijas realitāte arī krievu valodu ir padarījusi smirdīgu. Krievu pasaules noslēgtība mani vienmēr ir tracinājusi. Gadsimtiem ilgi valsts ir dzīvojusi kā konservu bundžā. Konservi jau sen sabojājušies, bet paši to neapzinās. Un viņiem šķiet, ka puvuma smaka ir dievišķs aromāts. Tā ir arī manu grāmatu atmosfēra – puspavērtās krievu burkas puvuma smakas un pasaules kultūras gaisa sajaukums.

Vienīgais, kas var pretnostatīt rakstnieku tai nelabumu raisošai realitātei, ir cita valoda. Sava.

 

Kādā intervijā teicāt, ka, dzīvojot padomju režīma apstākļos, grāmatu lasīšana jums palīdzēja saglabāt pašcieņu. Kuri autori jums bija vissvarīgākie?

Mani skolotāji droši vien ir visa klasiskā 19. gadsimta krievu literatūra. Protams, daži autori ir īpaši tuvi, taču es mīlu klasiku kopumā. To var salīdzināt ar mīlestību pret sievieti – tu taču viņu mīli visu, nevis pa daļām. Man, piemēram, arī [Nikolajs] Černiševskis ir dārgs, lai gan pēc tā, kā [Vladimirs] Nabokovs ar viņu izrēķinās, Talantā Černiševski mīlēt ir nepieklājīgi.

[Nikolajs] Gogolis manos tekstos dzīvo gan pastarpināti, gan vistiešākajā nozīmē – romānā Venēras mats es apciemoju viņu Romā. Viņš staigā pa manas grāmatas lappusēm. Es jūtu ar viņu neizskaidrojamu personisku radniecību.

[Ivans] Gončarovs Oblomovā parādīja krievu dvēseles mehānismu. Tas ir reāli eksistējošs mūžīgais dzinējs, kas mocīs krievu dvēseles, kamēr vien būs Krievija un krievi.

Agrāk uz jautājumu par to, kuri rakstnieki mani ir visvairāk ietekmējuši, es atbildētu šādi – Saša Sokolovs, Makss Frišs, Nabokovs. Tagad man šķiet, ka vislielāko iespaidu uz mani atstājuši [Ļevs] Tolstojs, [Antons] Čehovs, Buņins. Buņins man iemācīja valodas bezkompromisu un ticību sev. No Čehova paņēmu viņa cilvēka izjūtu – neiespējamību teksta telpā eksistēt negatīviem personāžiem. Bet no Tolstoja es mācījos nebaidīties būt naivam.

 

Sacījāt arī, ka, ja represīvais režīms Krievijā beigsies, literatūra zaudēs savu svarīgo lomu un kļūs izklaidējoša.

Lieliskas grāmatas ir un būs visos laikos, lai kāda politika un režīms valdītu pagalmā. Lūk, tagad ir parādījies Vladimira Šarova ģeniālais romāns Atgriešanās Ēģiptē. Tas ir kultūras varenais spēks, kas absorbē un pārvar visus karus un diktatorus. Par [Ņikitu] Hruščovu visi sen aizmirsuši, bet [Borisu] Pasternaku lasa. Arī Putinu aizmirsīs, bet Šarovu slāvu valodā mācīsies pasaules universitātēs.

Krievu literatūras tradīcija sakņojas nevis izklaidē, bet gan cīņā par izdzīvošanu, cīņā par cilvēciskās cieņas saglabāšanu. Gan pirms revolūcijas, gan padomju laikā vispopulārākās grāmatas bija aizliegtās, kuras nevarēja nopirkt grāmatu veikalos. Par grāmatām varēja iesēdināt. Esmu dzimis verdziskā valstī, kurā visi bijām vergi, mūsu ķermeņi piederēja „sociālajai tēvzemei”, bet galvās šī monstrozā tēvzeme nevarēja ielauzties.

Grāmatas bija mans pretošanās ierocis. Taču tagad grāmatas jau sen vairs nav vienīgais informācijas avots, kā tas bija tajos laikos. Turklāt lielākajai daļai iedzīvotāju tās tāpat nekad nebija šis avots. Varenā krievu literatūra nespēja valsti izglābt no pārvēršanās Gulagā, bet palīdzēja izdzīvot Gulagā. Krievu literatūras vara bija mīts, kas palīdzēja savažotajiem lasītājiem izdzīvot valstī – cietumā.

Krievu literatūra deva iespēju inteliģentiem cilvēkiem saglabāt sevī cilvēciskumu padomju ellē, bija kā gaisa malks. Bet šeit krievu rakstnieku vara un atbildība diemžēl arī beidzās. Grāmata iespaido tikai tos, kuri lasa. Bet tie, no kuriem ir atkarīga rakstnieku dzīve Krievijā, grāmatas nelasa. Tie, kuri sūta karot cilvēkus, kuri raida šāvienu krusu apdzīvotos kvartālos, kuri notriec pasažieru lidmašīnas, nelasa. Un neviena grāmata vēsturē nav spējusi apturēt karu. Pat Bībele ne.

Manuprāt, krievu literatūras tradīcija sakņojas tajā, ka uzdod jautājumus, uz kuriem atbildes acīmredzot nav iespējamas. Tā nedrīkst izklaidēt. Rakstnieks, kurš paredz panākumus publikā un izdabā kāda gaumēm, ir apkalpotājs. Manuprāt, rakstīšana un lasīšana līdzinās asins pārliešanai. Svarīgi, lai asinsgrupa sakristu. Runa nav par izklaidi vai tirāžām, bet par izdzīvošanu. Lasīšana Krievijā vienmēr ir bijusi cīņa par cilvēciskās pašcieņas saglabāšanu, jo visos režīmos tā tikusi apspiesta. Arī šodien. Un baidos, ka tā būs arī turpmāk. Tas ir slikti cilvēkiem, bet labi literatūrai. Normālas dzīves apstākļos Krievijā literatūra zaudēs šo lomu un kļūs izklaidējoša. Bet šīs „normālās dzīves” tur droši vien nebūs vēl ilgi. Diemžēl.

 

Kā rakstnieka darbu ietekmē vieta, kur viņš dzīvo?

Es Šveicē nonācu ģimenes apstākļu dēļ un nekādā gadījumā neuzskatīju sevi par emigrantu. 21. gadsimtā var dzīvot jebkur. Šķita, ka par laimi emigrācijas jēdziens paliek pagātnē. Bet diemžēl pēdējos gados mana valsts ir tā mainījusies, ka eiropeiski noskaņotajai nācijas daļai šī tēma atkal kļūst aktuāla.

Protams, aizbraukšana palīdz kaut ko saprast. Un ne tikai dzimteni un savu valodu. Vajag padzīvot dažādās vietās, lai saprastu acīmredzamo – viss, kas mūs atšķir, ir eksotika. Patiesībā svarīgs ir tikai tas, kas padara mūs par vienu veselu, rada iespēju citā cilvēkā sajust sevi: bērnību, vecākus, mīlestību, nāvi un nemirstību. Lai to sajustu, droši vien nav obligāti jāaizbrauc, bet man tas palīdzēja saprast vienkāršu lietu, ka vajag rakstīt nevis par „krievisko” vai „šveicisko”, vai „latvisko”, bet par „cilvēcisko”.

Ilgus gadus es uzskatīju, ka nākotne ir iestājusies un mēs dzīvojam pasaulē bez robežām. Es dzīvoju Berlīnē un Londonā, Šveicē un Amerikā, bet nekad neesmu emigrējis no Krievijas. Gribējās ticēt, ka vārds „emigrācija” iekļaujas novecojušu jēdzienu vārdnīcā. Gribējās ticēt, ka mana tēvzeme pamazām pārvēršas par normālu valsti, kas aizsargā savus bērnus, nevis lemj tos bojāejai. Bet mūsu acu priekšā Krievija atkal ir iekritusi laika bedrē un attapusies kaut kur viduslaikos. Kuram gribētos dzīvot obskūrā putiniskā valstībā? Es neesmu emigrējis no Krievijas, bet Krievija ir emigrējusi no 21. gadsimta. Šobrīd mūsu acu priekšā milzīga valsts veic pašnāvību. Pamazām visa Krievija pārvēršas Donbasā. Man ir liela ģimene, pieci bērni. Kurš tēvs gan gribētu, ka viņa bērni dzīvo Donbasa drupās?

Ir pases, kas atvieglo dzīvi, un tādas, kas apgrūtina. Krievu pase ir klasisks piemērs. Krievijas valsts gandrīz vienmēr vēsturē ir bijusi monstrs, kas neaizstāv, bet pazudina savus bērnus. Diemžēl tas turpinās. Un būt pilsonim staļiniskā, brežņeviskā vai putiniskā Krievijā nemaz nav pagodinoši, tas ir pat ļoti pazemojoši. Ar savu valsti, tāpat kā ar vecākiem, gribas lepoties. Bet ko darīt, ja tavs tēvs ir sērijveida slepkava Čikatilo? Viņš nogalināja vairākus desmitus bērnu, bet paša valsts ir nogalinājusi miljonus – gan svešos, gan savējos. Un turpina nogalināt, slepus sūtot karavīrus uz Ukrainu. Man ļoti gribētos lepoties ar savu valsti un būt pilsonim pienācīgā valstī.

Un, lūk, krievi ir izdomājuši sev šādu valsti, citu Krieviju, krievu kultūras valsti, kurā ir krievu literatūra, mūzika, māksla un teātris, bet nav Gulaga, denonsēšanas, „krimnašas”, „kravas 200” un tamlīdzīgi. Es arī lepojos, ka esmu šīs valsts, kultūras pilsonis. Un mani līdzpilsoņi ir [Sergejs] Rahmaņinovs un Tolstojs, nevis [Lavrentijs] Berija un Putins.

Valoda Krievijā mainās tik ātri, ka to var salīdzināt ar vilcienu, kas traucas. Tas, kas šodien šķiet svaigs un moderns, rīt jau būs sapuvis. Un nav jēgas skriet pakaļ – tāpat nepanāksi. Aizbraukšana no Krievijas man palīdzēja saprast, ka nevajag skriet pakaļ aizejošam vilcienam, bet radīt savu valodu, kas būs svaiga un dzīva vienmēr, arī pēc manis. Katra citas dzīves pieredze bagātina, īpaši rakstnieku un īpaši krievu. Mēs pārāk ilgi esam dzīvojuši aizzīmogotā cietuma telpā. Pārāk esam iecentrējušies uz savām eksotiski krieviskajām problēmām. Ir svarīgi padzīvot dažādās valstīs, lai saprastu vienkāršu, bet Krievijā pavisam nesaprastu lietu: Krievija nav visa Dieva valstība, bet tikai neliela daļa no tās.

 

Jūsu darbu valoda ir ļoti poētiska, kā abstrakts tunelis, kas ved pie pazīstamām izjūtām. Kā atradāt savu rakstības stilu?

Rakstnieks jau neapsēžas un sev nesaka – tagad atradīšu savu īpašo rakstības veidu. Tu nevari apsēsties un izdomāt romāna formu, tāpat kā nevari iztēloties sava nākamā bērna seju. Stils atrod tevi pats. Romāna ārējā forma nav nemaz tik svarīga. Kāda atšķirība, vai, piemēram, templis būs ar tornīšiem vai bez. Svarīgi, vai zem šīm velvēm dzīvo Dievs. Starp citu, uzrakstīt romānu „vienkāršā stilā” ir daudz grūtāk. Tas būtu kā celtniecībā atteikties no svarīgiem instrumentiem – uzbūvēt templi bez nevienas naglas ir daudz grūtāk.

 

Vēstulniekā rakstāt par to, kā sevi redzēt cita skatienā. Kas jums pašam palīdz iejusties savos varoņos, ļauj tik ticami attēlot, piemēram, pusaudžu meitenes pārdzīvojumus?

Domāju, neviens rakstnieks nevarētu pateikt: es pazīstu sievieti, es varu attēlot pusaugu meitenes pasauli. Droši vien arī neviena rakstniece tā neteiks. Es vienkārši radu savu „Ievu” pēc maniem priekšstatiem par sievieti. Ja mans tēlojums kaut kur sakrīt ar reālo „Ievu”, ja kāda sieviete atpazīst manā varonē sevi, tad es, protams, būšu laimīgs rakstnieks. Bet tas vēl neko nenozīmē. Sievietes sevi atpazina arī Natašas Rostovas varonē un joprojām to nevar piedot Tolstojam.

Tava pieredze galu galā ir arī citu pieredze. Katra diena ir jādzīvo ar visām banalitātēm, priekiem un bēdām. Tas ir ilgs ceļš pretī gudrībai. Šo ceļu romānā iet Saša. Vīriešiem ir „privilēģija” šo dzīvi saīsināt ar kara un nāves tuvošanās pieredzi. Tāda bija mana tēva pieredze, kurš 18 gadu vecumā karoja zemūdenē Baltijas jūrā. Šajā vecumā vīrietis parasti vēl nav gatavs ģimenei, bērniem. Bet viņš man stāstīja, ka jau tad, nedēļām ilgi sēžot metāla zārkā zem biezā ūdens, gribēja ģimeni un bērnus. Manas grāmatas varonis dodas uz reālu, aizmirstu karu Ķīnā 20. gadsimta sākumā. Bokseru sacelšanās romānā ir nākotnes, nevis bijušo karu simbols. Es rakstīju par nogalinātājiem un izkropļotajiem tajā tālajā karā, bet izrādījās, ka uzrakstīju par traģēdiju tuvajā Ukrainā.

 

Kāpēc teksta polifonija jūsu darbos ir tik svarīga?

Izteikšanās no pirmās personas skatupunkta vienmēr ir vispatiesākā pat tad, ja cilvēks melo. Tāpēc Vēstulniekā man bija svarīga vēstuļu forma. Es pats jau sen nerakstu vēstules. Un kas par to? Vēstule ir metafora. Jebkura vēršanās pie kāda ir rakstīta vai nerakstīta vēstule. Arī lūgšana ir vēstule. Divu mīlnieku saruna – pat tad, ja viņi runā bez vārdiem, tikai ar skatieniem un pieskārieniem, – ir vēstījums. Grāmata ir vēstule kādam, kurš, iespējams, nemaz nav piedzimis.

Vēstule, kas uzrakstīta mīļotajam cilvēkam, ir tavs Noasa šķirsts. Tu paņem sev līdzi uz papīra lapas pašu svarīgāko un nosūti ceļā. Pasaule var aiziet bojā un arī aiziet bojā katru dienu, bet tu peldi pretī kādam, kurš tevi gaida un noteikti sagaidīs.

Vēstulnieks ir romāns par tuvinājumu, sapratni. Cilvēki var būt fiziski tuvi, dzīvot vienā dzīvoklī, dalīt laulības melus, bet tajā pašā laikā vispār nesaprast viens otru. Bet mani varoņi dzīvo tuvībā un sapratnē, kaut arī viņus šķir viss, kas vien cilvēkus var šķirt, – tūkstošiem kilometru, laiks un nāve.

Romāns sākas ar pārrāvumu laikā, kas kaut reizi dzīvē notiek ar katru no mums. Un tāpēc nebūt nav jāpiedzimst par Hamletu, vienkārši jāpiedzimst par sevi. Ierastā lietu kārtība izjūk, pasaule drūp un izzūd. Un nav, pie kā pieķerties, viss pārstāj būt skaidrs un īsts. Tajā brīdī cilvēks tikai sākas. Viņam šajā tukšumā ir jāatrod sevi. Un tikai tad sākas īstais, no kalendāra neatkarīgais laiks. Šīs vēstules ir viņu vienīgā iespēja atrast sevi otrā, mīļotajā cilvēkā. Un lasītājs sevī savieno izjukušo laiku.

Kas vispār ir literatūra? Katra grāmata ir vēstule, kas izsūtīta bez adresāta. Tā ir paaudžu sarakste. Reiz kāds rakstīja: „Es guļu, bet mana sirds ir nomodā, lūk, mana mīļotā balss, kas klauvē: „Atver man, māsa, mīļotā, manu balodīt, mana sirdsšķīstā! Jo mana galva ir pārklāta ar rasu, manas cirtas – nakts lāsēm.”” Bet izrādījās, ka šī vēstule ir adresēta tieši jums un ir nokļuvusi jūsu rokās.

 

Kādā intervijā sacījāt, ka rakstīt nozīmēt arī tulkot. Kādā nozīmē rakstnieks ir tulkotājs?

Man bija 15 gadi, kad es pirmoreiz gribēju atzīties mīlestībā. Es nespēju pateikt ne vārda, kļuvu mēms. Pēkšņi sajutu savu vārdu melīgumu un nodevīgumu. To, ko izjutu, nekādi nevarēja savienot ar muļķīgajiem, mirušajiem vārdiem. Tad es pirmoreiz sapratu, ka visi vārdi ir miruši, bet valoda ir nesapratnes līdzeklis.

Droši vien pēc šīs atklāsmes, ka vārdi neko nevar izteikt, sākas jaunrade. Viss svarīgais notiek viņpus vārdiem. Un šo svarīgo, ārpusvalodisko vajag pārnest mūzikas, krāsu vai valodas valodā. Rakstniekam nekas cits neatliek, kā paveikt brīnumu un atdzīvināt vārdus, padarīt tos atkal dzīvus. Citādi neko nespēsi pateikt.

 

Radītā sajūta, ka tiek izteikts neizsakāmais, manuprāt, ir viens no galvenajiem labas literatūras kritērijiem.

Jā, šo neizsakāmo mēs vēlamies dzirdēt, ieraudzīt, sajust, tāpēc cilvēce ir radījusi mūziku, mākslu, literatūru. Mēs visi atrodamies laika gaļasmašīnā. Kur ir mans tēvs? Kur ir mamma? Kur esmu es no bērnības fotokartītes – ar trusīti rokās? Kad atveru Karu un mieru vai klausos Rahmaņinova Elēģiju, es tobrīd atrodos tur, kur mēs visi esam un vienmēr būsim – mani vecāki, es pats, tas trusītis un visi, kuri jebkad dzīvojuši uz šīs zemes.

 

Mūsu žurnālā rakstniekus aicinājām pastāstīt par to, kādi ir rakstīšanas traucēkļi. Kas visvairāk traucē jums?

Pašas valodas pastāvēšana. Mans personīgais ienaidnieks ir pati valoda, konkrētajā situācijā – mana krievu valoda.

„Šaubu dienās, kad mokos sāpīgās pārdomās par manas dzimtenes likteņiem, tu esi mans vienīgais atbalsts par varenu, brīnumainu, patiesu un brīvu krievu valodu!” Varenu! Brīnumainu! Šīs Turgeņeva rindas jau skolā tika izliktas kā lozungs virs tāfeles literatūras stundā. Bet, kad sāc rakstīt, visi vārdi kļūst nedzīvi. Rakstnieks sākas ar apjausmu, ka valoda ir beigusies – kā zobu pasta tūbiņā.

Mums tikai izliekas, ka mūsu valsts ir bagāta, patiesībā tā ir nabadzīga – arī valodas līmenī. Kad biju apguvis vācu valodu, man sāka pietrūkt dažu pagātnes formu. Pēc angļu valodas – gan formu, gan vārdu. Bet japāņu valodā, izrādās, ir ne tikai speciālas „es” formas sievietēm un vīriešiem, bet pat dažādiem vecumiem. Gudrā japāņu valoda! Patiešām, kas manam desmitgadīgajam „es” ir kopīgs ar to „es”, kas esmu tagad? Un galvā ienāk ķecerība, ka varētu no visām paņemt labāko un radīt valodu, kurā varētu izteikt visu! Taču diemžēl šādā vispārīgā valodā rakstnieks nebūs vajadzīgs. Rakstnieks ņem to valodu, ko viņam dod, neizvēloties, un visnabadzīgāko un nedzīvāko valodu spēj padarīt lielu un varenu.

 

Vai rakstniekam ir kārdinājums rakstīt skaisti?

Jā. Ar to ir jācīnās tāpat kā ar citiem kārdinājumiem. Vajag rakstīt patiesi, nevis skaisti.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri