Spiritus mundi

 

Par Viljama Batlera Jeitsa dzejas izlasi Baltie Putni (Neputns, 2015).

 

Šogad, Viljama Batlera Jeitsa 150. jubilejas gadā, izdota bilingvāla Jeitsa dzejas izlase Baltie putni ar jauniem un senāk tapušiem atdzejojumiem latviešu valodā. Jeitss dzejā tiek uztverts par neapejamu grandu, ko apliecina arī Nobela prēmija.

Lasot „samta sērijas izlasē iekļautos Jeitsa dzejoļus, mani nepamet nojausma gan par Jeitsa pārdzīvojumu un atziņu īstumu, pie kurām dzejnieks nonāk 19. gs. beigās un 20. gs. sākumā, gan par distancētību no šiem pārdzīvojumiem 21. gs. ironijas kontekstā. Dzejnieka patiesajā pieredzes drāmā, kuru izceļ spoži nostrādāta forma, pavīd laikmetam netradicionāla uzdrošināšanās un ironija. Lasot dzejoļus šodien Latvijā, tie liek pārvērtēt laiku, kas ir bijis starp šiem diviem punktiem, – Jeitsa laiku un mūsu laiku.

Baltie putni tiecas atspoguļot pa mazumiņam no dažādiem Jeitsa daiļrades posmiem un to atbilstošajām tematiskajām interesēm un formas tendencēm, kas var sniegt mums vien nelielu ieskatu Jeitsa mūža veikumā. Baltie putni ir sakārtoti hronoloģiski, taču arī šķietami tematiski. Izvēlētie dzejoļi no agrīnajiem krājumiem pēta mīlestības pārdzīvojumu un romantizē mīļoto. Lasot tālāk, Baltie putni reprezentē Jeitsa pievēršanos laika tēmai: „Es domāju par Laiku vien, / Kas mani pārvērtis. (46. lpp.)

Īpaši jāuzsver, ka šajā izlasē iekļauti daži no Jeitsa zināmākajiem un būtiskākajiem dzejoļiem un ciklu fragmentiem. Tāda, piemēram, ir poēma Mēness fāzes. Ne vien tās formālais risinājums, kas atgādina drīzāk dialogu vai pat miniatūru dramatisku sacerējumu, bet pats mēness tēls un tā cikliskais ritms ir nozīmīgi, jo ne vien simboliski apzīmē Jeitsa pārdomas par nemateriālo un mistisko, bet arī uzrāda Jeitsa domāšanu tālāk un plašāk – interesi par dažādiem laikiem, telpām un pasaulēm. Jeitss šādus tēlus ne vien izmanto kā simbolus savā dzejā, bet veltījis tiem uzmanību un pārdomas kā projekcijām no citu līmeņu pasaulēm, kurām var pieskarties caur metafiziskiem prātojumiem. Jeitsa interešu lokā un domāšanā metafiziskais aspekts virza dzejnieku uzdot jautājumus, pētīt pasauli un apziņas pieredzi ārpus redzamā. Lasot Jeitsa dzejoļus, kas izmanto ietilpīgus simbolus un mitoloģiskus tēlus, lai reprezentētu globālas un arhetipiskas kopsakarības, atklājas dzejnieka personīgie secinājumi par pārpasaulīgās pasaules notveršanu, kas manifestējas neuzkrītošās, dabiskās atziņās. Jeitss pats ir izteicies, ka meklē, kā modernais prāts sevi atklāj. Jeitss meklēja ceļu pie tā saucamā spiritus mundi ­– pasaules kolektīvo dvēseli.1 Domāju, ka Jeitsa kontekstā šis jēdziens nozīmē vienlaicīgu iegremdēšanos gan indivīda būtībā līdz pašiem noslēpumainākajiem slāņiem vai pieredzes uzslāņojumiem, gan iziešanu ārpus jebkādām redzamās pasaules robežām un vairāk ticību nekā neticību pieļāvumam, ka pārpausaulīgais eksistē un ka tieši pārpasaulīgais ir eksistences esence. Tomēr Jeitsa metafiziskais ir stingri piesaistīts pie reālās pasaules un izsaka to ar materiālām reālijām un personīgo pieredzi, un subjektīvām metaforām, kuras šobrīd, pārlūkojot literārā procesa virzību, vairs nav uztveramas kā pārsātināta uzdrošināšanās: „Gan dabisko, gan pārdabisko tas pats gredzens laulā.” (159. lpp.)

Dzejolis Mēness fāzes savā veidā ietver Jeitsa dzejas kvintesenci – attieksmi pret laiku un pārmaiņām. Arī Pārdabiskajā dziesmā IX: Četri cilvēka vecumi Jeitss ar retrospektīvu skatu runā par cilvēka attiecībām ar laiku un ironizē par indivīda attīstības ceļā gūtajām atziņām. Protams, Jeitss raksta ne tikai par jaunības skaistumu, naivumu, mīlestību un muļķību, par viedumu un vecišķumu. Viņa tēmu un vērojumu loks ir daudz plašāks – varētu pat teikt, ka Jeitsu interesē viss, ko fiksē acs un prāts un ko nojauš apziņa. Tomēr šķiet, ka laika esamība un ietekme ir sava veida gultne vai paradigma, kurā pastāv viss, ko kāds vēro, piedzīvo, domā. Šī ir viena no kopsakarībām, kuras gaismā radusies un joprojām lasāma Jeitsa dzeja. Kā mūsdienu lasītājiem mums laiks ir jāuztver elastīgi, ar to domājot atvērtību gan pret to kontekstu, kurā dzeja tapa, gan pret to situāciju, kurā tā izdota samta vākos. Pretējā gadījumā Jeitsa nopietnība – un bieži tieši pretēji: ar rotaļīgumu piesegtā drāma un pasaules kritika – var šķist ironiska. Arī brīžos, kad Jeitss kritiski izsakās par sevi kā dzejnieku vai cilvēku, kas briedumā atskatās uz savu mūžu un tā veikumu (Cirka zvēru aiziešana), ironija nav vadošā emocija, – tas ir tiešs un dziļš pārvērtēšanas brīdis.

Tomēr dažbrīd šķiet, ka Jeitss pasmīn, jo Baltie putni paver arī viņa skatu uz laiku ne tikai kā izpētes objektu vai noteicošu spēku, vai eksistences dimensiju, bet ilustrē arī tādu attieksmes šķautni, kas izceļ vecuma un vieduma dualitāti (piemēram, dzejoļos Dziesma un Zinātnieki). Lai gan Jeitss atzīst, ka viedums nāk ar gadiem, viņš ļoti stingri iestājas pret vecuma pieredzes automātisku saistīšanu ar viedumu.

Būtiska Jeitsa daiļradē ir arī politiskā dimensija. Jeitss pats bija aktīvs īru identitātes aizstāvis, kā arī mūža otrajā daļā pat ieņēma senatora amatu. Izlasē iekļauts dzejolis Kad man lūdz uzrakstīt dzejoli par karu (103. lpp.), kurā liriskais es paziņo:

„Es domāju, būs labāk mūsdienās
Ciest klusu dzejniekam, jo, jāatzīst,
Mēs neprotam vest valstsvīru pie prāta (..)

Tomēr jau dažus gadus iepriekš – dzejolī 1916. gada Lieldienas (121. lpp.) – Jeitss ir lauzis sev doto solījumu mākslā nenodarboties ar politizētu apceri un godina Lieldienu sacelšanās laikā bojā gājušo piemiņu. Šie abi dzejoļi ir krasi atšķirīgi, jo izrādās, Jeitss tomēr nav dzejnieks, kas cieš klusu un padodas domai, ka intelektuāļi valstsvīrus nespēj ietekmēt. Lieldienu dzejolī Jeitss iestājas par savu tautu – īriem. Iestājas, kā dzejnieki iestājas, – rakstot dzeju. Un iespējams, tieši sastatījumā ar iepriekš minēto dzejoli par karu, Lieldienu dzejolis kļūst par rīcības aktu, kas iezīmē viņu kā diženu mākslinieku, kas apzinās savu ietekmi. Jeitss jūt saikni un atbildību pret savu tautu, turklāt īru nācija ir kas vairāk par ģeopolitisku dalījumu vai nosaukumu, tā ir identitāte – Irishry (188. lpp.) jeb īru gars.

Šajā izlasē iekļauts arī fragments no plaši pazīstamā Jeitsa cikla Supernatural songs jeb Pārdabiskās dziesmas. Domāju, ka „pārdabisks savā būtībā apzīmē to metafizisko sakausējumu, ko Jeitss rada savā dzejā, piejaucējot to ar ļoti smalku, taču precīzu transcendences staru. Viņa dzeja lasāma vairākos līmeņos, un katrā no tiem tā ir pašpietiekama, varbūt ar to skaidrojama Jeitsa plašā lasāmība – nav nepieciešamas īpašas zināšanas vai īpatnējas intereses par hipotētiskām vai nepierādītām parādībām, lai lasītu un uztvertu šo dzejnieku, jo viss, ko Jeitss domā savā dzejā, ir domājams arī citiem, un to poētiski apliecina viņa pieredze.

Būtiska nozīme ir arī Balto putnu pielikumam. Tas ne vien hrestomatizē periodikā izkaisītos Jeitsa dzejoļu atdzejojumus latviešu valodā, bet arī ilustrē Jeitsa daiļrades daudzšķautņaino tvērumu paša dzejnieka perspektīvā. Jo Jeitss pieder pie tiem autoriem, kas savus dzejoļus pārrakstīja un laboja pat pēc to publicēšanas krājumos. Tas sniedz iespēju izsekot ne vien Jeitsa attieksmei pret dzeju, bet arī tam, kā mainās viņa skatījums uz poētisko realitāti. Baltie putni latviešu lasītājam nepiedāvā iespēju izsekot dzejoļu evolūcijai, tomēr ļauj piedzīvot Jeitsa daudztulkojamību. Piemēram, dzejolis par došanos uz Innisfrī ir viens no viszināmākajiem un populārākajiem Jeitsa dzejoļiem, un dažādie atdzejojumi ļauj šo „episko” gājienu uz Jeitsa bērnības vietu Innisfrī piedzīvot vairākkārtēji un niansēti. Runājot par dažādu atdzejotāju sniegumu, Balto putnu redaktors Jānis Elsbergs secina, ka „[Hermanis] Marģers [Majevskis] lielā mērā bija izdomājis pats savu Jeitsu.”2 Neieslīgstot tulkošanas jomas specifikā, var vien piebilst, ka „izgudrošana” jeb tulkošana ir subjektīva padarīšana, kurā lielu lomu nosaka ne vien tulkotāja profesionalitāte, pieredze dzīvē un valodā, bet arī personīgā intonācija. Atdzejas darbu veikušo dzejnieku individuālā daiļrade nereti neapzināti projicējas uz atdzejojuma. Tā, piemēram, starp atdzejojumiem izceļas K. Vērdiņa ritms, leksiskās vienības ar nelielu zilbju skaitu, līdz minimālismam atslāņota satura tīrība. Savukārt H. M. Majevska „izdomātais Jeitss” atpazīstams pēc tā poetizēšanas. Taču nedomāju, ka atdzejojuma īpatnējums uztverams kā distancēšanās no Jeitsa, jo Jeitss pats nemitīgi attālinājās no sevis un tuvojās sev no jauna, pārrakstot savus publicētos dzejoļus, un tādējādi arī pats sevi. Tāpēc, saskaroties ar kāda zināma Jeitsa dzejoļa nezināmu versiju, uztveriet to kā dabisku parādību Jeitsa dzejas kontekstā.

  1. Rosenthal, M.L. “On Yeats and the Cultural Symbolism of Modern Poetry.” Our Life in Poetry. New York: Persea Books, 1991. P. 120. – 127; P. 123.  (back)
  2. „Šekspīra misija: Guntara Godiņa saruna ar dzejnieku un tulkotāju Jāni Elsbergu.” Latvju Teksti Nr. 4 [28]/ 2015. 9. – 12; 12.lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri