Ceļvedis tiem kam nav māju

 

dickis

Foto: www.dzejasdienas.lv

 

Eugeniušs Tkačišins-Dickis ilgus gadus bijusi liela mīkla Polijas dzejas lasītājiem; pirms pirmo krājumu iznākšanas, viņa dzejoļi ieklīduši redakcijās un medijos it kā paši, vārds ilgi uzskatīts par pseidonīmu. Dzimis 1962. gadā Polijas dienvidaustrumos, Krovickas Vulkā pie Lubačovas. Kopš pirmā krājuma iznākšanas 1990. gadā attīstījis savu īpatno dzejas rokrakstu un intonāciju 17 krājumos, postbarokālos tekstos savienojot metafiziskas un reālas sāpes, apgaismībai līdzīgu stāvokļu izpaudumus, sauli un nāvi. Saņēmis visas nozīmīgākās Polijas dzejas balvas un augstākos novērtējumus, ieskaitot nobelista Česlava Miloša apbrīnu un uzslavas, pašlaik piedzīvo daudzus izdevumus atdzejojumos svešvalodās. Lepojos un esmu pateicīga Polijas (Arturs Buršta, Biuro Literackie) un Latvijas (Inga Bodnarjuka, Dzejas dienas) sadarbības partneriem, ka E. T. Dickis varēja būt 2015. gada Dzejas dienu viesis.

Atdzejotāja

 

XXXIX Mēs ejam divatā un nesāp

viņa ir kaila kopš es pasaulē nācu
un tagad kad slepus vēroju nāvi vairs tikai sevī
līdz debesīm slavēdams vielu kas tikai manī
ir dīvaini dzīva un kurā vēl iespējams domāt

par kārtību jo kur gan vēl
kārtība atnāk un tad pazūd bez vēsts
un neviens par to neraizējas
lai arī kārtība ir ne mazāk no svara kā nabassaite

pie kuras es gribētu atgriezties lai arī ārkārtīgi
sāpīgi ir būt šizofrēniķes dēlam

 

XLII

tā esi tu kas slavē manu vārdu
un tu mani vadi arīdzan neizslavētu
vārda auglenīcā tu esi tā melnā augsne
tu mani ved jo mana māte ir nomaldījusies

tā slavē ikkatru kapu un ikkatra vārda drīksnu
ja viņa tā runā kurš gan piegriezīs vērību
ka viņa nepateica ir manī
vārds taču vārds tas ir tāds kaps

kurā es gaidu ienākam tikai tevi

 

XI

kliedziens ir atceļš pie mātes
pat negribot
kliedziens ir atceļš pie mātes
pie mātišķības avota pirmā

pat negribot pēdējais sakņojums
kliedziens noskan lai neatstāj sevi
lai nebūtu mātes klēpī nīcības nebūtu mutes
aizcirstības rīta savilktā mezgla mēmumā

 

XIV

svētdienas pēcpusdienā strādāja trīs puskaili kareivji
Dievs Kungs viņu miesās neslēpa savu aizmāršību
un no jauna radīja kosmosu – sākumu galu – kamēr viņi
saules aizsistām acīm bija sagūluši uz muguras

Dievs Kungs lavījās viņu miesās brīnīdamies ka pazīst sviedrus
Dievs Kungs lavījās viņu miesās badīgs
un atgriezās pie saviem avotiem un pārtapa
dubļu lāsē bez kuras mēs nebūtu tie kas esam

 

XXIV

sadomāju rakstīt dzejoļus par tavu nāvi
un par to, kādas pašlaik te notiek lietas
izgāju pļavās kurās es vienmēr biju bērns
lai dzejoļa sākumu iezīmētu man pienenes

noslēdzos visās it visās tavās vēstulēs
atsūtītās un neatsūtītās man nekad arī no tālienes
Vīnes postkarte ainavās tu taču tiki rakstījis
tāpat kā toreiz no Kārļa laukuma

ka viena vienīga diena šķir tevi no pašnāvības no pagājības
lietu iedzīvināšanas un lai es atbraucot pārdzīvot telpu šo
kāda jauna skaistuma elpā ko pagaidām nesaproti un kas paliek ar tevi
līdz pat brīdim kad haoss piepilda sevi manos pārbiedētajos kaulos

 

XXVI

iekams es atklāju tavu nāvi istabā
desmitajā stāvā un uzlūkoju to tava
kailuma izbrīnīts un iekams es atklāju nāvi kā tādu
kas seko brokastīm pusdienām vakariņām

es pārliecinājos ka tas kurš guļ manā priekšā
vakarnakts palagos un tas kurš guļ liliju ziedos
ir mans draugs mana fizioloģija tas pāri visam ir
mans draugs un mana fizioloģija

kaut kas svēts tātad

 

XXVIII

ja tu vismaz atvērtu acis tu ieraudzītu
vēl es nezinu ko bet tu ieraudzītu tāpat kā mēs redzam sauli
varbūt ja tu paceltu plakstus tad viss būtu skaidrs
kā pirmajā dienā dienā kā piedzimstot

un tā es stāvu pasaulei aizejot zaudējis acu gaismu
un es pat domāju ka pasaules aiziešana ir viss
ko es spēju varbūt ja mēle izlauztos
no valodas aizas tu ierunātos

lai svētīts kurš nāk pie manis un nenovēršas
ieraugot sauli kas metas tam ceļā
lai svētīts lai arī vienudien viņu atradīs tumsa
milzīgās redzības mokās

 

CCXXXIV. Pakalpojumi cilvēcei

Kungs tu esi devis man nakti lai sagaidu rītu
bet pamodos naktī un cēlu tev pretī savas klaigas
baidījos Kungs ka no nakts izvelsies nakts
ka vārdi virspusē iznirs bet it nekur

nebūs man vietas („tinies no
šejienes, Diču”) un ne nospieduma no manām
Tevis nomulsinātām lūpām itin kā viens
no mums nezinātu ko lai ar sevi dara

 

CCXXV

rudens jau Kungs un man nav māju
mājās toties ja neskaita ērtības neatrodu man vajadzīgās
lietas ko meklēt es raudādams dodos
jo daudziem gribētos gan lai es deklarējos

daudz ir tādu kas grib mani redzēt maisā
smagi piekrautu kauliem sacīsim svētdienā
bet es saku nesagaidīsit vis
un noņemos pats ar sevi (piektdienā

gavēdams) no it visa vaļā ticis

 

CCXXVI

rudens jau Kungs un man nav māju ja neskaita
pašas vajadzīgākās lietas kurās arī var labi dzīvot
ja neskaita vajadzīgākās lietas es nespēju it neko
izkustināt no vietas lai arī cenšos tikt vaļā no pagātnes

toties ja manā rīcībā būtu dažas istabas
vienā es noteikti ieslēgtu grēku
lai neiztaisās kad izeju laukā no baznīcas,
sv. Staņislava Kostkas baznīcas, ak, ja manā rīcībā būtu

gaiša istabiņa tad nebūtu manis šeitan

 

No poļu valodas atdzejojusi Ingmāra Balode

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri