punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Fragments no esejas „Šī nav pīpe”

Mišels Fuko

05/01/2016

 

Eseja Šī nav pīpe pirmo reizi publicēta 1968. gadā. Tā ir īsa, bet saturiski piesātināta, piedāvājot ierastajiem uzskatiem atšķirīgu glezniecības valodas dekonstrukciju. Vēstījuma kodolu veido Mišela Fuko pārdomas par Renē Magrita gleznu Attēla nodevība (1928–1929), kurā attēlota pīpe, bet zem tās paraksts: Šī nav pīpe. Esejā filozofs pievēršas savstarpējai mijiedarbei starp vārdiem, attēlu un realitāti, ko savā konceptuālajā uzbūvē izvirza Magrita glezna. Fuko niansēti izskata Magrita darba daudzslāņainību, piedāvājot jaunu skatupunktu uz Magrita glezniecību.

Andra Silapētere

 

IV

Slēptais vārdu darbs

 

Magrita darbos tik acīmredzamo rakstītā un tēlotāj­mākslas savstarpējo neatkarību simbolizē ne-sakarība vai katrā gadījumā ļoti sarežģīta un ļoti nejauša sakarība starp gleznu un tās nosaukumu. Šis tik lielais atstatums, kas traucē mums vienlaikus būt gan lasītājiem, gan ska­tītājiem, nodrošina spēju attēla parādīšanos virs vārdu horizontālās līnijas. „Nosaukumi izvēlēti tā, ka tie traucē ievietot manas gleznas labi zināmā sierā, uz ko, lai izvairī­tos no samulsuma, noteikti būtu vedinājis domāšanas au­tomātisms.” Magrits nosauc savas gleznas (nedaudz līdzīgi kā anonīmā roka, kas ar paziņojumu „šī nav pīpe” norāda uz pīpi), nosaukumu paturot pienācīgā attālumā. Un to­mēr šajā izjauktajā un dreifējošajā telpā aizsākas dīvai­nas attiecības, notiek iejaukšanās, pēkšņi graujoši iebru­kumi, tēlu iekrišana vārdu vidū, verbāli uzplaiksnījumi, kas izvago zīmējumus un liek tiem sašķīst druskās. Klē, sakrustojot zīmju metus un figūru pinumu, pacietīgi veido telpu bez vārda un ģeometrijas. Magrits savukārt slepeni padziļina telpu, ko viņš šķietami saglabājis tradicionālajā izvietojumā. Bet viņš to izvago ar vārdiem — un no senās perspektīvas piramīdas palicis vien iebrukt gatavs kurmja rakums.

Ja zem visvienkāršākā zīmējuma tiktu uzraks­tīts: „Šī nav pīpe”, figūra tūlīt būtu spiesta pamest sevi, norobežoties no savas telpas un sākt dreifēt, tālu prom no sevis vai sev tuvumā — to mēs nezinām, sev atbilstoša vai pavisam atšķirīga. Šī nav pīpe pretstats ir Sarunas māk­sla: ainavā, kurā attēlots pasaules sākums vai gigantomahija, sarunājas divi sīki personāži: nedzirdama runa, čuks­ti, kas acumirklī pazūd uz klusējošo akmeņu fona, klusa ir arī milzīgo klintsbluķu siena, pārķērusies pār abiem mēmajiem pļāpām; bet šie klintsgabali, juku jukām cits uz cita uzstatīti, pamatnē veido burtu kopu, kurā viegli sazīmēt vārdu RÊVE (ko mēs, ieskatoties vērīgāk, varam papildināt līdz TRÊVE vai CRÈVE), it kā visi šie trauslie un vieglie vārdi1 būtu ieguvuši spēju ieviest kārtību akme­ņu haosā. Vai varbūt, gluži pretēji, aiz uzplaiksnījušās, bet tūlīt noklusušās cilvēku pļāpāšanas lietas savā mēmumā un snaudā varētu izveidot vārdu — stabilu vārdu, ko nekas nespētu nodzēst; tomēr šis vārds apzīmē pašus gaistošā­kos tēlus. Bet tas vēl nav viss: jo tieši sapnī cilvēki, beidzot piespiesti klusēt, sazinās caur lietu nozīmēm un ļauj sevī ienākt noslēpumainajiem, uzstājīgajiem, no citurienes nā­košajiem vārdiem. Šī nav pīpe bija runas iespiešanās lietu formā, tās ambivalentā spēja nobēgt un sadalīt divās da­ļās: Sarunas māksla ir tādu neatkarīgu lietu gravitācija, kas uz cilvēku vienaldzības fona veido pašas savus vārdus un, cilvēkiem pašiem nemaz nezinot, spiež to pieņemt ik­dienas tērzēšanā.

Magrita darbos starp šīm divām galējībām atklājas vārdu un attēlu saspēle. Nosaukumi, kurus nereti izdomā­juši citi un citā laikā, iespiežas figūrās, kur to pieņemšana ir ja ne iezīmēta, tad vismaz iepriekš apstiprināta un kur tie spēlē divējādu lomu: tapas, kas notur, un termīti, kas grauž un veicina krišanu. Pilnīgi nopietna cilvēka seja — lūpas netrīs, acis nemirkšķinās — svešu smieklu iespaidā sašķīst „druskās”, tos neviens nedzird, tie nāk no nekurie­nes. „Vakars, kurš nāk” nevar uznākt, nesasitot loga rūti, kuras asās lauskas, noklājušas grīdu un palodzi, joprojām glabā saules atspulgus un zaigojošā stikla liesmas: vārdi, kas saules aiziešanu nosauc par „krišanu”, līdz ar tēlu, ko tie veido, ir aiznesuši ne tikai loga stiklu, bet arī šo citu sauli, kas kā dubultniece uzzīmēta uz caurspīdīgas un glu­das virsmas. „Atslēgas caurumā”2 kā zvana mēle vertikāli ievietota atslēga: tā liek izskanēt līdz absurdam pazīsta­mam izteicienam. Starp citu, ieklausīsimies Magritā: „Mēs varam starp vārdiem un objektiem izveidot jaunas attiecī­bas un paskaidrot tādas valodas un objektu iezīmes, kuras ikdienā parasti neievērojam.” Vai arī: „Reizēm kādas lie­tas vārds aizņem attēla vietu. Vārds var realitātē ieņemt priekšmeta vietu. Attēls var ieņemt vārda vietu teikumā.” Un tā nekādā gadījumā nav pretruna, bet vienlaikus at­saucas uz neatšķetināmo vārdu un attēlu tīklu un uz ko­pīga pamata neesamību, kas tos varētu balstīt: „Vārdi un attēli gleznā ir veidoti no vienas substances. Bet redzam mēs tos dažādi.”3

Magrita darbos sastopams daudz šādu aizstāšanas, vielisku asimilāciju piemēru. Gleznā Uz apvārsni ejošais tēls (1928) no mugurpuses attēlots šis slavenais vīrs, rokas tumšā mēteļa kabatās sabāzis, galvā cepure; viņš ievietots starp pieciem izkrāsotiem plankumojumiem; trīs no tiem atrodas uz zemes, uz tiem slīprakstā uzrakstīti vārdi fusil, fauteuil, cheval; kāds cits, virs galvas, nosaukts nuage; visbeidzot, uz robežas starp zemi un debesīm kāds it kā trīsstūrveidīgs laukums saucas horizon.4 Šī pieeja ir ļoti tāla no Klē skatīšanās—lasīšanas paņēmiena; tā nekādā ziņā nenozīmē zīmju un telpisku figūru samudžinājumu vienreizējā un absolūti jaunā formā; vārdi nav tieši sais­tīti ar citiem glezniecības elementiem, tie ir tikai uzraksti uz plankumojumiem un formām: to novietojums augšā un apakšā, pa kreisi un pa labi atbilst tradicionālam elemen­tu izkārtojumam gleznā: apvārsnis pašā dziļumā, mākonis augšpusē, šautene pieslieta stāvus pa kreisi. Taču šajā pa­zīstamajā telpā vārdi neaizvieto trūkstošos priekšmetus, tie nav aizņēmuši tukšās vietas vai iedobumus, jo šie pa­skaidrojumus ietverošie plankumojumi ir veidoti no bie­zas, apjomīgas masas — kā akmeņi vai menhīri, kuru mes­tā ēna krīt uz zemes līdzās vīrieša ēnai. Šie vārdu nesēji ir blīvāki, pamatīgāki par pašiem priekšmetiem, tās ir tikko izveidojušās lietas bez formas un identitātes (aptuvens trīsstūris apvārsnim, četrstūris zirgam, vertikāle šaute­nei), lietas, kuras nevaram nosaukt, bet kuras pamatoti „nosauc” pašas sevi pazīstamā un atbilstošā vārdā. Šī glez­na ir pretstats rēbusam, kādai viegli pazīstamu un tūlīt nosaucamu formu virknei, kuras formulējuma mehānisms iedarbina tāda teikuma izrunāšanu, kura nozīme nav sais­tīta ar redzamo; formas ir tik neskaidras, ka neviens tās nevarētu nosaukt, ja tās nenosauktu pašas sevi; un īsto gleznu, ko redzam, — plankumojumus, ēnas, siluetus — pārklāj neredzamas gleznas varbūtība, reizē pazīstama pēc figūrām, ko tā ievieto ainā, un tomēr neparasta, ņe­mot vērā līdzās novietoto mīksto krēslu un zirgu. Priekš­mets gleznā ir tā organizēts un izkrāsots, ka tā forma ir uzreiz pazīstama un nav vajadzības to nosaukt; priekšme­tā nepieciešamā masa ir samazināta, nenoderīgais vārds atlaists; Magrits elidē priekšmetu un uzliek vārdu uz masas. Priekšmetam būtiskā sasaiste ir ieraugāma vien abos galējos punktos — masā, kas met ēnu, un vārdā, kas apzīmē.

Atklājumu alfabēts diezgan precīzi kontrastē ar „uz ap­vārsni ejošo vīrieti”: divos paneļos sadalīts koka rāmis; pa labi — viegli pazīstamas, vienkāršas formas, pīpe, atslēga, lapa, glāze; taču paneļa lejasdaļā attēlotais ieplēsums no­rāda, ka šīs formas ir tikai izgriezumi plānā papīra lapā; uz otra paneļa neatšķetināmi savijusies aukla neatgādina neko (varbūt vienīgi, lai gan arī ļoti apšaubāmi: LA, LE).5 No iepriekšējās gleznas pazudušais priekšmets ir veido­jums bez vārda, forma bez apjoma — tukšs izgriezums.

Jāņem vērā: telpā, kurā katrs elements šķiet sekojam tikai vienam tēlotājmākslas un atbilstības principam, bngvistiskās zīmes, kas šķita izstumtas, kas tālumā lodā­ja ap attēlu un ko nosaukuma patvaļīgums šķita uz visiem laikiem pastūmis malā, slepus bija pietuvinājušās; attēla stabibtātē, tā pedantiskajā atbilstībā tās bija ieviesušas nekārtību — tikai sev raksturīgu kārtību. Zīmes bija aizbai­dījušas priekšmetu, kas atklāj savas virskārtas plānumu.

Klē noauda jaunu telpu, lai tur ievietotu tēlotājmākslas zīmes. Magrits ļauj valdīt vecajai attēlošanas telpai, bet tikai virspusē, jo no tās palicis pāri vien gluds akmens ar figūrām un vārdiem, zem tā nekā nav. Tā ir kapa plāksne: iegriezumi, kas veido figūras, un iegriezumi, kas iezīmēju­ši burtus, savstarpēji sazinās tikai caur tukšumu, šo ne-vietu, kas slēpjas zem marmora pamatīguma. Vien piebil­dīšu, ka šī neesamība spēj pacelties līdz savai virsmai un parādīties pašā gleznā: kad Magrits veido savu Rekamjē kundzes vai Balkona versiju, tradicionālās glezniecības tē­lus viņš aizvieto ar zārkiem: tukšums starp vaskotiem ozo­la dēļiem nemanāmi atklāj telpu, ko bija veidojušas dzīvo ķermeņu aprises, kleitu krokojums, skatiena virziens un visas runāt gatavās sejas, „ne-vieta” pēkšņi parādās „per­sonīgi” — personu vietā un tur, kur vairs nav neviena.

Un tad, kad vārds iegūst priekšmeta pamatīgumu, es domāju par to parketa grīdas stūrīti, uz kura ar baltu krāsu uzrakstīts vārds sirène6 un milzīgs izsliets pirksts i vietā izdūries cauri grīdai un vertikāli izslējies pret zvār­guli, kas tam kalpo par punktu, vārds un priekšmets ne­tiecas veidot vienu figūru; tieši pretēji, tie novietoti divos atšķirīgos virzienos; un rādītājpirksts, kas izgājis cauri uzrakstam, paceļas virs tā, gan izliekoties par i, gan pa­slēpjot to, rādītājpirksts, kas kalpo par vārda apzīmējošo funkciju un veido torni, uz kādiem parasti izvieto sirēnas, norāda vien tikai uz mūžīgo zvārguli.

 

No franču valodas tulkojusi Māra Rubene

  1. Tulk. piez.: RÊVE — sapnis; TRÊVE — pamiers, atelpa; CRÈVE — nāve.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Tulk. piez.: Atsauce uz Magrita darbu Nelabā smaids.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Visi citāti no Patrika Valdberga (Patrick Waldberg) darba Magrits (Magritte). Tie paskaidro izdevuma Révolution surréaliste 12. numurā publicēto Magrita zīmējumu sēriju.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Tulk. piez.: Šautene, mīkstais krēsls, zirgs, mākonis, apvārsnis.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Tulk. piez.: La, le — franču valodā sieviešu un vīriešu dzimtes lietvārdu noteiktie artikuli.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Tulk. piez.: Sirēna.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu