
raksti
— Fragments no esejas „Šī nav pīpe”
05/01/2016
Magrita darbos tik acīmredzamo rakstītā un tēlotājmākslas savstarpējo neatkarību simbolizē ne-sakarība vai katrā gadījumā ļoti sarežģīta un ļoti nejauša sakarība starp gleznu un tās nosaukumu.
Eseja Šī nav pīpe pirmo reizi publicēta 1968. gadā. Tā ir īsa, bet saturiski piesātināta, piedāvājot ierastajiem uzskatiem atšķirīgu glezniecības valodas dekonstrukciju. Vēstījuma kodolu veido Mišela Fuko pārdomas par Renē Magrita gleznu Attēla nodevība (1928–1929), kurā attēlota pīpe, bet zem tās paraksts: Šī nav pīpe. Esejā filozofs pievēršas savstarpējai mijiedarbei starp vārdiem, attēlu un realitāti, ko savā konceptuālajā uzbūvē izvirza Magrita glezna. Fuko niansēti izskata Magrita darba daudzslāņainību, piedāvājot jaunu skatupunktu uz Magrita glezniecību.
Andra Silapētere
IV
Slēptais vārdu darbs
Magrita darbos tik acīmredzamo rakstītā un tēlotājmākslas savstarpējo neatkarību simbolizē ne-sakarība vai katrā gadījumā ļoti sarežģīta un ļoti nejauša sakarība starp gleznu un tās nosaukumu. Šis tik lielais atstatums, kas traucē mums vienlaikus būt gan lasītājiem, gan skatītājiem, nodrošina spēju attēla parādīšanos virs vārdu horizontālās līnijas. „Nosaukumi izvēlēti tā, ka tie traucē ievietot manas gleznas labi zināmā sierā, uz ko, lai izvairītos no samulsuma, noteikti būtu vedinājis domāšanas automātisms.” Magrits nosauc savas gleznas (nedaudz līdzīgi kā anonīmā roka, kas ar paziņojumu „šī nav pīpe” norāda uz pīpi), nosaukumu paturot pienācīgā attālumā. Un tomēr šajā izjauktajā un dreifējošajā telpā aizsākas dīvainas attiecības, notiek iejaukšanās, pēkšņi graujoši iebrukumi, tēlu iekrišana vārdu vidū, verbāli uzplaiksnījumi, kas izvago zīmējumus un liek tiem sašķīst druskās. Klē, sakrustojot zīmju metus un figūru pinumu, pacietīgi veido telpu bez vārda un ģeometrijas. Magrits savukārt slepeni padziļina telpu, ko viņš šķietami saglabājis tradicionālajā izvietojumā. Bet viņš to izvago ar vārdiem — un no senās perspektīvas piramīdas palicis vien iebrukt gatavs kurmja rakums.
Ja zem visvienkāršākā zīmējuma tiktu uzrakstīts: „Šī nav pīpe”, figūra tūlīt būtu spiesta pamest sevi, norobežoties no savas telpas un sākt dreifēt, tālu prom no sevis vai sev tuvumā — to mēs nezinām, sev atbilstoša vai pavisam atšķirīga. Šī nav pīpe pretstats ir Sarunas māksla: ainavā, kurā attēlots pasaules sākums vai gigantomahija, sarunājas divi sīki personāži: nedzirdama runa, čuksti, kas acumirklī pazūd uz klusējošo akmeņu fona, klusa ir arī milzīgo klintsbluķu siena, pārķērusies pār abiem mēmajiem pļāpām; bet šie klintsgabali, juku jukām cits uz cita uzstatīti, pamatnē veido burtu kopu, kurā viegli sazīmēt vārdu RÊVE (ko mēs, ieskatoties vērīgāk, varam papildināt līdz TRÊVE vai CRÈVE), it kā visi šie trauslie un vieglie vārdi1 būtu ieguvuši spēju ieviest kārtību akmeņu haosā. Vai varbūt, gluži pretēji, aiz uzplaiksnījušās, bet tūlīt noklusušās cilvēku pļāpāšanas lietas savā mēmumā un snaudā varētu izveidot vārdu — stabilu vārdu, ko nekas nespētu nodzēst; tomēr šis vārds apzīmē pašus gaistošākos tēlus. Bet tas vēl nav viss: jo tieši sapnī cilvēki, beidzot piespiesti klusēt, sazinās caur lietu nozīmēm un ļauj sevī ienākt noslēpumainajiem, uzstājīgajiem, no citurienes nākošajiem vārdiem. Šī nav pīpe bija runas iespiešanās lietu formā, tās ambivalentā spēja nobēgt un sadalīt divās daļās: Sarunas māksla ir tādu neatkarīgu lietu gravitācija, kas uz cilvēku vienaldzības fona veido pašas savus vārdus un, cilvēkiem pašiem nemaz nezinot, spiež to pieņemt ikdienas tērzēšanā.
Magrita darbos starp šīm divām galējībām atklājas vārdu un attēlu saspēle. Nosaukumi, kurus nereti izdomājuši citi un citā laikā, iespiežas figūrās, kur to pieņemšana ir ja ne iezīmēta, tad vismaz iepriekš apstiprināta un kur tie spēlē divējādu lomu: tapas, kas notur, un termīti, kas grauž un veicina krišanu. Pilnīgi nopietna cilvēka seja — lūpas netrīs, acis nemirkšķinās — svešu smieklu iespaidā sašķīst „druskās”, tos neviens nedzird, tie nāk no nekurienes. „Vakars, kurš nāk” nevar uznākt, nesasitot loga rūti, kuras asās lauskas, noklājušas grīdu un palodzi, joprojām glabā saules atspulgus un zaigojošā stikla liesmas: vārdi, kas saules aiziešanu nosauc par „krišanu”, līdz ar tēlu, ko tie veido, ir aiznesuši ne tikai loga stiklu, bet arī šo citu sauli, kas kā dubultniece uzzīmēta uz caurspīdīgas un gludas virsmas. „Atslēgas caurumā”2 kā zvana mēle vertikāli ievietota atslēga: tā liek izskanēt līdz absurdam pazīstamam izteicienam. Starp citu, ieklausīsimies Magritā: „Mēs varam starp vārdiem un objektiem izveidot jaunas attiecības un paskaidrot tādas valodas un objektu iezīmes, kuras ikdienā parasti neievērojam.” Vai arī: „Reizēm kādas lietas vārds aizņem attēla vietu. Vārds var realitātē ieņemt priekšmeta vietu. Attēls var ieņemt vārda vietu teikumā.” Un tā nekādā gadījumā nav pretruna, bet vienlaikus atsaucas uz neatšķetināmo vārdu un attēlu tīklu un uz kopīga pamata neesamību, kas tos varētu balstīt: „Vārdi un attēli gleznā ir veidoti no vienas substances. Bet redzam mēs tos dažādi.”3
Magrita darbos sastopams daudz šādu aizstāšanas, vielisku asimilāciju piemēru. Gleznā Uz apvārsni ejošais tēls (1928) no mugurpuses attēlots šis slavenais vīrs, rokas tumšā mēteļa kabatās sabāzis, galvā cepure; viņš ievietots starp pieciem izkrāsotiem plankumojumiem; trīs no tiem atrodas uz zemes, uz tiem slīprakstā uzrakstīti vārdi fusil, fauteuil, cheval; kāds cits, virs galvas, nosaukts nuage; visbeidzot, uz robežas starp zemi un debesīm kāds it kā trīsstūrveidīgs laukums saucas horizon.4 Šī pieeja ir ļoti tāla no Klē skatīšanās—lasīšanas paņēmiena; tā nekādā ziņā nenozīmē zīmju un telpisku figūru samudžinājumu vienreizējā un absolūti jaunā formā; vārdi nav tieši saistīti ar citiem glezniecības elementiem, tie ir tikai uzraksti uz plankumojumiem un formām: to novietojums augšā un apakšā, pa kreisi un pa labi atbilst tradicionālam elementu izkārtojumam gleznā: apvārsnis pašā dziļumā, mākonis augšpusē, šautene pieslieta stāvus pa kreisi. Taču šajā pazīstamajā telpā vārdi neaizvieto trūkstošos priekšmetus, tie nav aizņēmuši tukšās vietas vai iedobumus, jo šie paskaidrojumus ietverošie plankumojumi ir veidoti no biezas, apjomīgas masas — kā akmeņi vai menhīri, kuru mestā ēna krīt uz zemes līdzās vīrieša ēnai. Šie vārdu nesēji ir blīvāki, pamatīgāki par pašiem priekšmetiem, tās ir tikko izveidojušās lietas bez formas un identitātes (aptuvens trīsstūris apvārsnim, četrstūris zirgam, vertikāle šautenei), lietas, kuras nevaram nosaukt, bet kuras pamatoti „nosauc” pašas sevi pazīstamā un atbilstošā vārdā. Šī glezna ir pretstats rēbusam, kādai viegli pazīstamu un tūlīt nosaucamu formu virknei, kuras formulējuma mehānisms iedarbina tāda teikuma izrunāšanu, kura nozīme nav saistīta ar redzamo; formas ir tik neskaidras, ka neviens tās nevarētu nosaukt, ja tās nenosauktu pašas sevi; un īsto gleznu, ko redzam, — plankumojumus, ēnas, siluetus — pārklāj neredzamas gleznas varbūtība, reizē pazīstama pēc figūrām, ko tā ievieto ainā, un tomēr neparasta, ņemot vērā līdzās novietoto mīksto krēslu un zirgu. Priekšmets gleznā ir tā organizēts un izkrāsots, ka tā forma ir uzreiz pazīstama un nav vajadzības to nosaukt; priekšmetā nepieciešamā masa ir samazināta, nenoderīgais vārds atlaists; Magrits elidē priekšmetu un uzliek vārdu uz masas. Priekšmetam būtiskā sasaiste ir ieraugāma vien abos galējos punktos — masā, kas met ēnu, un vārdā, kas apzīmē.
Atklājumu alfabēts diezgan precīzi kontrastē ar „uz apvārsni ejošo vīrieti”: divos paneļos sadalīts koka rāmis; pa labi — viegli pazīstamas, vienkāršas formas, pīpe, atslēga, lapa, glāze; taču paneļa lejasdaļā attēlotais ieplēsums norāda, ka šīs formas ir tikai izgriezumi plānā papīra lapā; uz otra paneļa neatšķetināmi savijusies aukla neatgādina neko (varbūt vienīgi, lai gan arī ļoti apšaubāmi: LA, LE).5 No iepriekšējās gleznas pazudušais priekšmets ir veidojums bez vārda, forma bez apjoma — tukšs izgriezums.
Jāņem vērā: telpā, kurā katrs elements šķiet sekojam tikai vienam tēlotājmākslas un atbilstības principam, bngvistiskās zīmes, kas šķita izstumtas, kas tālumā lodāja ap attēlu un ko nosaukuma patvaļīgums šķita uz visiem laikiem pastūmis malā, slepus bija pietuvinājušās; attēla stabibtātē, tā pedantiskajā atbilstībā tās bija ieviesušas nekārtību — tikai sev raksturīgu kārtību. Zīmes bija aizbaidījušas priekšmetu, kas atklāj savas virskārtas plānumu.
Klē noauda jaunu telpu, lai tur ievietotu tēlotājmākslas zīmes. Magrits ļauj valdīt vecajai attēlošanas telpai, bet tikai virspusē, jo no tās palicis pāri vien gluds akmens ar figūrām un vārdiem, zem tā nekā nav. Tā ir kapa plāksne: iegriezumi, kas veido figūras, un iegriezumi, kas iezīmējuši burtus, savstarpēji sazinās tikai caur tukšumu, šo ne-vietu, kas slēpjas zem marmora pamatīguma. Vien piebildīšu, ka šī neesamība spēj pacelties līdz savai virsmai un parādīties pašā gleznā: kad Magrits veido savu Rekamjē kundzes vai Balkona versiju, tradicionālās glezniecības tēlus viņš aizvieto ar zārkiem: tukšums starp vaskotiem ozola dēļiem nemanāmi atklāj telpu, ko bija veidojušas dzīvo ķermeņu aprises, kleitu krokojums, skatiena virziens un visas runāt gatavās sejas, „ne-vieta” pēkšņi parādās „personīgi” — personu vietā un tur, kur vairs nav neviena.
Un tad, kad vārds iegūst priekšmeta pamatīgumu, es domāju par to parketa grīdas stūrīti, uz kura ar baltu krāsu uzrakstīts vārds sirène6 un milzīgs izsliets pirksts i vietā izdūries cauri grīdai un vertikāli izslējies pret zvārguli, kas tam kalpo par punktu, vārds un priekšmets netiecas veidot vienu figūru; tieši pretēji, tie novietoti divos atšķirīgos virzienos; un rādītājpirksts, kas izgājis cauri uzrakstam, paceļas virs tā, gan izliekoties par i, gan paslēpjot to, rādītājpirksts, kas kalpo par vārda apzīmējošo funkciju un veido torni, uz kādiem parasti izvieto sirēnas, norāda vien tikai uz mūžīgo zvārguli.
No franču valodas tulkojusi Māra Rubene
- Tulk. piez.: RÊVE — sapnis; TRÊVE — pamiers, atelpa; CRÈVE — nāve. (atpakaļ uz rakstu)
- Tulk. piez.: Atsauce uz Magrita darbu Nelabā smaids. (atpakaļ uz rakstu)
- Visi citāti no Patrika Valdberga (Patrick Waldberg) darba Magrits (Magritte). Tie paskaidro izdevuma Révolution surréaliste 12. numurā publicēto Magrita zīmējumu sēriju. (atpakaļ uz rakstu)
- Tulk. piez.: Šautene, mīkstais krēsls, zirgs, mākonis, apvārsnis. (atpakaļ uz rakstu)
- Tulk. piez.: La, le — franču valodā sieviešu un vīriešu dzimtes lietvārdu noteiktie artikuli. (atpakaļ uz rakstu)
- Tulk. piez.: Sirēna. (atpakaļ uz rakstu)