punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Iztērētas visas vienkāršās dienas

Andris Ogriņš

06/01/2016

 

SONY DSC

Foto: Baiba Epnere

 

***

pāri reti pārtrauktajiem apstādījumu līkločiem
uz kuriem putnu treļļi uzzīmē notis
mēs nonākam līdz dziesmu svētku parkam
aizspiežam ausis lai netraucēti vērotu
peldošās pīles un mākoņu kameras kuras filmē
mūsu izfantazētos skūpstus
viens soliņš uz abiem viena cigarete grāmatiņa
bez ieraksta
jo tev nepiestāv lūpukrāsa
bet man žēl nogriezt savus nākotnes dzejoļiem
taupītos pirkstus

grūti salasīt kas tie par cilvēkiem
pastaigas solī paiet mums garām
kādas sugas suns nopūlas atņemt otram pavadu
kas tas par kaķi atrod zīmīgo vietu
kur kādreiz mans piedzēries draugs apgūlās
kristus pozā turot mutē divus smēķus
(cik mēs esam pieticīgi ar savu vienu uz viņa
toreiz tikai lietus mētelīša piesegtās augšdaļas)

kļūst vēsi tāpēc izlemjam doties tālāk
tu aptausti manas rokas
labā tik ierasti debesu salta
bet kreisā no pekles izvilkta verdoša
lai veiktu pētījumu
kura kārtas numuru nosaukt būtu nepiedienīgi
jāpieskaras arī citām ķermeņa daļām
aukstām vai karstām vai garlaicīgi remdenām
un iela kaunīgi nodūrusi skatienu
paskrien mums garām
uz kašķīga bērna noniecinātām šūpolēm nu tur
kur tās mūžīgās
tikai nenotikušo fiksēt protošās kameru actiņas

 

***

jau atkal iztērētas visas vienkāršās dienas
prāta zemestrīcēs iet bojā pilsētas
antīkās un šajā gadsimtā būvētās
(uz marmora kā arī laukakmens pamatiem)
kopā ar ielām
kurās kā zīmogi iespiesti izmirušo atmiņu soļi
kopā ar tuvāko cilvēku
pēdējo miegu no rīta prom dzenošu
un naglu plaukstā lai paliktu mājās un ieslīgtu
dziļi zem grīdas drupanās apakšveļas
aukstajā bālajā miesā
kopā ar iztēli bērnus radošu
paliekošas vai bojā ejošas sekundes simtdaļas

 

***

kā vārdā mūsu bezpalīdzīgo teikumu kari
parādu piedziņas no tiem
kuri neprasot atpakaļ paši mums palienēja
savas labprātības novājinātās miesas
un mūsos atkal un atkal urbjoties
notrulinātos garus
izkarot balto palagu karogus
pēc mums norītajās asarās izmazgātos pēc
mūsu aiziešanas
klusuma izbalinātos…

un mēs tā arī netiekam skaidrībā
projām no ieņemtās vietas

(tik aizskarošas un tostarp tik aizturošas)

ar trūdošu zilbi
uz pusēm dalītās amalgamas

 

***

mans rokas pulkstenis pagurst
un atpaliekot
rāda nākotnes laiku
es neskatos
nav nekādas vēlmes uzzināt
savu un tuvu cilvēku nāves datumus
tāpēc atsprādzēju siksniņu
un triecu to (pulksteni) pret zemi
tā būs labāk visiem
arī baložiem
kuri neko nenojaušot uzlasa maizes drupačas
gluži kā es
tikai drupaču vietā burtus no grāmatas
izvilktas no atkritumu urnas
kādam tā ļoti nepatika
bet to kādu var saprast jo tā nav
no populārākajām
bet man
it īpaši šis teikums
laika robežas netiek apsargātas
mmm
baloži aizlido
viņu sēnalas knābās citi
cilvēki aiziet
viņu vietā dzīves izdzīvos citi

 

***

viens bērns jau debesīs
otrs sēž uz ļodzīgās palodzes
trešais palīdis zem gultas
klausās kā mēs pūlamies tikt pie ceturtā
ir nepieciešams laiks
tādas lietas
līdzīgi kā gājēju pārejas šķērsošana
bumbvedēju uzlidojuma laikā
ne mums ne citiem nepadodas tik vienkārši
kā insektiem
lai gan kam mums tas viss vajadzīgs
paši vēl kustamies
un vai tad ar to arī nepietiek
vai atceries to zāles stiebru
ko nozagu no apstādījuma pie valdības ēkas
tas vēl zaļo
jo plastmasa vēl nepadosies
tā pārdzīvos mūs visus un ja par šo materiālu
tā var izteikties
izpildījusi savu sūtību izdarīs pašnāvību
sasniedzot jau pabalējušo sauli
pārvērtīsies plastmasas garā bet ko nu par bēdīgo
joprojām ir skaista diena
rudens burtiski ēd no sakasītās zemes rokas
un mēs
katrs savā veidā izjūtam laimi
es lasot bībeli
tu klausoties apokaliptiskās radio ziņas

 

***

un atkal tu mani velc uz tām lucavsalas pusnaktīm
uz pamestajiem dārziem
antenas svētītām ainavām
zivis ķerošajām zaru kaudzēm
ar smīnošām it kā senus gadsimtus
pāraugošām sejām
kam svaigās audzes jau tikai maskēšanās
kādam pieķeras
ilgi un lēni kā pa dzīvi vadā
un es kārtējo reizi paspārdu ar plēvi pārsegto kaudzi
nez kas tur apakšā
mobilais telefons vakarnakt rādīja japāņu hieroglifus
un multiplikācija tavā bībeles sasistajā sejā
tik spilgta ka jāsamazina kontrasts

mūsu mazā netīrā gulta
sasāpējušie ceļi
un svelošais aukstums
ko ne jau mēs naktī smēķējām (mana māsa un antena)

Dalies ar šo rakstu