punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Atteikums

Andris Kuprišs

07/01/2016

 

Stāsts nolasīts Punctum Prozas lasījumu ieskaņas pasākumā Iespaidu punktējumi. Fotogrāfija un proza.

 

^9AEDD91236ADEADFA022B30CA1359FA2787E5B2C01DCB3BE54^pimgpsh_fullsize_distr

Foto: No autora personīgā arhīva

 

Beigās es saņēmos un atnācu uz ballīti, lai gan vēl pa dienu biju pārliecināts, ka atradīšu iemeslu, lai atteiktu viesmīlīgajai saimniecei – manai labai draudzenei. Pēc tā, kas bija ar mani noticis pēdējos mēnešos, es neizjutu vēlēšanos apmeklēt šādus pasākumus, iepazīties ar jauniem cilvēkiem, klausīties runas par viņu darbiem, vaļaspriekiem vai iesaistīties sarunās par politiku, nekustamā īpašuma cenām vai laikapstākļiem valsts rietumkrastā. Bet es tā arī nespēju atrast pamatotu attaisnojumu neierasties, turklāt es zināju, ka saimniece apvainosies, ja neatnākšu.

Kad ierados, ballītē jau bija daudz cilvēku, bija pienācis brīdis, kad viesi bija paspējuši sadalīties nelielās grupās atkarībā no interesēm, vecuma vai tā, cik ilgi viens otru pazina. Man piedāvāja vīnu, es piekritu un ar glāzi rokā dreifēju pa dzīvokli, paretam piepeldot pie vienas vai citas kompānijas, klausījos viņu sarunās, bet neiejaucos. Vairākas reizes saimniece pienāca pie manis, lai pateiktu, cik priecīga, ka es tomēr ierados, un papildinātu manu glāzi ar sarkanvīnu. Pēc tam, kad biju pastāvējis pa brīdim pie katras no kompānijām, es nolēmu atrast klusāku vietu kādā kaktā. Garlaicīgi man nebija, vīns sildīja, lai arī ar to nebija gana, lai noslāpētu pāris pārpalikumu no domām, pie kurām man tik ļoti negribējās atgriezties. Patiesībā, viens no iemesliem, kāpēc es tomēr nolēmu atnākt, bija vēlēšanās aizslīdēt no šīm domām kaut uz vienu vakaru.

Pastaigādamies pa dzīvokli, vienā no istabām es uzgāju ko līdzīgu kabinetam vai nelielai bibliotēkai. Es apskatīju lielu rakstāmgaldu, kas bija nokrauts ar papīru, dokumentu, aprakstu un grāmatu kaudzēm; es zināju, ka saimnieces vīrs bija rakstnieks vai žurnālists, vai blogeris, vai kaut kas tamlīdzīgs, taču nebiju lasījis ne viņa grāmatas, ne rakstus, ne blogus. Man teica, ka viņš ir talantīgs un ļoti gudrs. Es piekritu. Es pastaigājos gar grāmatplauktiem, satiku Kafku un Borhesu, un kādu pašlaik ļoti populāru norvēģu rakstnieku, kuru es arī nebiju lasījis, taču man teica, ka viņš ģeniāli raksta. Es piekritu.

– Jums arī ir garlaicīgi?

Es pagriezos un redzēju, ka kabineta durvīs stāvēja jauna sieviete, kuru es biju pamanījis sākumā vienā, bet pēc kāda laika citā kompānijā; acīmredzot viņa ievēroja to pašu taktiku, ko es, regulāri mainot kompānijas, nemeklēdama neko konkrētu, vienkārši īsinādama laiku.

-Jūs dzerat sarkanvīnu, – viņa teica, it kā apgalvodama, nevis jautādama, un es nevarēju saprast, vai viņa to uzskata par kaut ko pozitīvu, vai arī tas, ka rokās man bija glāze ar sarkanvīnu, liecināja par kādu manu rakstura trūkumu.

Es atbildēju ar neveiklu joku, viņa klusi iesmējās, bet pēc tam mēs sēdējām uz dīvāna tai pašā kabinetā, un mūsu saruna izrādījās ļoti interesanta, bet varbūt tas bija vīna iespaidā. Divas reizes es gāju pēc jaunas pudeles un tāpēc drīz vien vairs nemanīju, cik uzmanīgi, bet, iespējams, jau nepieklājīgi apskatīju viņas augumu zem melnās kleitas, plecus, pirkstu galus un lūpas, kamēr viņa stāstīja par ceļojumu uz Budapeštu ar savu bijušo līgavaini. Vārdu bijušais es saklausīju precīzi – varbūt tāpēc, ka viņa to izrunāja ar īpašu uzsvaru un piesitienu, bet varbūt piesitiens bija tikai manā galvā; visticamāk, klauvēja vīns. Lai gan šis vārds man aizķērās prātā, es neko nejautāju, lai gan, kā atklājās, man nemaz nevajadzēja jautāt, jo viņa pati, visticamāk, sajuta vajadzību piebilst, ka līgavainis nu ir bijušais, tāpēc ka viņš pameta viņu neilgi pēc atgriešanās no Budapeštas, par iemeslu nosaukdams atšķirīgus dzīves plānus un prioritātes, bet es domāju, kādam mudakam ir jābūt, lai pamestu šādu sievieti, un kas tās par tādām idiotiskām prioritātēm.

Reizi pa reizei pie mums kabinetā, kas uz to brīdi bija kļuvis mūsu, ienāca cilvēki, kādu meklēdami, jautādami, vai esam redzējuši vienu vai otru viesi; mēs mājām ar galvu un smaidījām, atkailinot savus sārtos zobus. Mēs abi sapratām, kur tas mūs ved, tāpēc piebremzējām ar dzērienu. Rīts nāca, cilvēki gāja, dzīvoklis kļuva aizvien klusāks un mierīgāks, ausa saule, un tuvojās mirklis doties prom. Beidzot mēs piecēlāmies no dīvāna, iznācām viesistabā. Kamīnā kvēloja pēdējās nakts ogles, bija kluss, un tikpat klusi viņa teica, ka viņai jādodas mājās. Kamēr es biju vannasistabā un spogulī aplūkoju savas zilganās lūpas, viņa bija paspējusi izsaukt taksometru, kas, visdrīzāk, jau gaidīja uz ielas, un viņa teica, ka varētu mani paķert līdz manām mājām, bet vispār viņai mājās ir vēl puspudele vīna, un viņa tā vai tā netaisījās iet uzreiz gulēt, un, lai gan es biju domājis par šo mirkli gandrīz visu nakti, kaut kas manī bija noticis, iespējams, tā bija rīta gaisma caur baltajiem aizkariem, kas atgrieza mani pie tām pašām domām, no kurām es veiksmīgi slēpos visu nakti, un es sapratu, ka nepaņemšu mēteli, nesēdīšos ar viņu taksometrā, jo labi zināju, kas būs tālāk; ar mani tā jau bija gadījies, proti, mēs brauksim pie viņas, mūs gaidīs vīna pudele, bet līdz tai mēs netiksim, bet attapsimies viņas gultā, kur odīs pēc sveša vīrieša, bet pats ļaunākais – kamēr es viņu uzmanīgi izģērbšu – sākumā melno kleitu, pēc tam vienkāršo, bet eleganto apakšveļu – es domāšu nevis par viņas skaisto augumu, bet par kādu citu, man daudz zināmāku; to, ko sagribēs manas acis, sabojās manas rokas, jo rokām ir labāka atmiņa nekā redzei vai dzirdei, un, kad es sākšu glāstīt viņas augumu, pieskarties krūtīm, lēnām pārejot pie gurniem, manas rokas strauji notirps un vairs neklausīs kā paralizētas, it kā atpazīdamas svešu ķermeni, ne to, pie kā tās ir pieradušas un pēc kā joprojām tā ilgojas, un, kad viņa nedaudz pacels gurnus, lai es varētu vieglāk novilt biksītes, rokām piebiedrosies acis, jo arī tās ieraudzīs ne to, ko gaidīja; tās labi zina, ko grib redzēt, bet redzēs ko pavisam citu, un arī smarža būs cita, un visas piecas maņas sacelsies pret mani, man sarausies sirds, un būs izgāšanās un pazemojums, un neveikli nesapratnes un mulsuma skatieni.

Es zināju, ka tieši tā tas arī būs, un mana naksnīgās sarunas partnere to uzreiz saprata pēc manas sejas izteiksmes; iespējams, arī ar viņu tā jau ir gadījies, tāpēc viņa neapvainosies, bet noskūpstīs mani uz atvadām un aizsteigsies ar taksometru pie sevis uz gultu, kas smaržos viņai pazīstamā aromātā, izdzers atlikušo vīnu, nedaudz paraudās un aizmigs uz dīvāna viesistabā, jo gultā viņa nav gulējusi kopš dienas, kad līgavainis viņu pameta, bet viņa ārkārtīgi baidījās sajust viņa smaržu un savas milzīgās gultas dobjo tukšumu. 

Bet es tikmēr palikšu pēdējais viesis pie manas draudzenes, iziešu uz balkona un aizsmēķēšu; viņa pienāks pie manis, draudzīgi apskaus no muguras, noliks galvu man uz pleca un, smaidot un viegli dvakojot pēc vīna, turēs mani cieši ar abām rokām un, nepaceļot galvu, jautās:

– Un kā tev iet?

 

Dalies ar šo rakstu