Eksistenciālais luksuss

 

Par Noras Ikstenas romānu Mātes piens (Dienas Grāmata, 2015).

 

Noras Ikstenas satriecošais romāns izdots vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts līdzās līdz šim iznākušajiem Osvalda Zebra Gaiļa kalna ēnā, Paula Bankovska 18, Māra Bērziņa Svina garša un Gunta Bereļa Vārdiem nebija vietas. Atzīšos, ka es šīs sērijas publicēšanu gaidīju ar neviennozīmīgu attieksmi. Varētu šķist, ka latviešu mūsdienu literatūras spilgtākie autori tiek pakļauti riskam izšķiest savu literāro enerģiju „plānveida darbos”, kuriem turklāt vēl jāatspoguļo vēsturiskā dimensija un konkrēta laiktelpa. Tomēr Noras Ikstenas Mātes piens ir kārtējais apliecinājums gan tam, ka talantīga autora spalva var tikt galā ar vislielākajiem izaicinājumiem, gan arī šīs romānu sērijas potenciālam. Par līdz šim iznākušajiem romāniem kā kopumu var secināt, ka šis projekts ir bijis produktīvs radošs impulss, kura ierosmē autoriem izdevies savdabīgi iemiesoties laikā, telpā, vēsturiskās situācijās, valodā un laikmeta garā.

Lai gan grāmatas pieteikumā norādīts, ka Nora Ikstena aplūkojusi laika posmu no sešdesmitajiem līdz astoņdesmitajiem gadiem, atspoguļotā laiktelpa tomēr ir plašāka. Romāna centrā ir kādas dzimtas sieviešu pārmantojamības līnija, un to nevar iegrožot divdesmit gadu nogrieznī. Šai pārmantojamībai ir kāda dziļa, sena sākotne un turpinājums. Turpinājums šajā grāmatā ir vien nojaušams, tomēr autore ir radījusi darbu, kura konstrukcija vieš zināmas cerības. Cerībai liek uzmirdzēt jaunas ēras iestāšanās. Proti, paaudzēm nicināta ideoloģiskā režīma sabrukumu nomaina Latvijas neatkarības atgūšana. Diemžēl šis atbrīvojošais vēsturiskais pagrieziens nespēj tikpat strauji mainīt indivīdu. Ir vajadzīgs laiks, lai gadu desmitiem ilgušais totalitārisms pret etnisko un indivīda identitāti uzsūktos kā zilums zem ādas. Ideoloģija ir stigmatizējusi cilvēku būtību un saskarsmi tik ļoti, ka laikmeta maiņa nespēj padarīt par nebijušām defektīvās ietekmes, kas nodotas jau nākamajām paaudzēm. Lielā mērā šī vēsturisko romānu sērija ir latviešu nācijas, rakstnieku un indivīdu terapeitiska pašattīrīšanās no vēsturiskā piesārņojuma ietekmes uz mūsu prātiem. Kā arī apliecinājums tam, ka mēs beidzot tam esam gatavi. Noras Ikstenas romāns artikulē vairāku paaudžu pārdzīvoto un apspiesto. Šī grāmata rezonē ar lasītāju tik aizkustinoši, ka kalpo par balsi arī lasītājam vai vismaz par pārdomu un pašrefleksijas platformu.

Turklāt romāna papildus konteksts – pamatā izmantojot Noras Ikstenas personīgo dzīvesstāstu un atmiņas par autores māti, piešķir romānam unikālu pievienoto vērtību. Taču Mātes piens kalpo arī kā liecība lielvaru un režīmu destruktīvajai ietekmei uz cilvēku, konkrētu cilvēku, – tā nav tikai iztēlota fikcija vēsturiskā ietvarā, bet gan psihoanalītiska un pašterapeitiska retrospekcija. Arī tāpēc lasītāja pārdzīvojums ir sakāpināts līdz katarsei. Tomēr uzskatu, ka šis romāns ir tiklab lasāms arī bez šī konteksta.

Jau sākumā jāatspēko tās lasītāju daļas iebildumi, kurai ir skepse pret šo romānu tieši tā nosaukuma dēļ. Manuprāt, šīs neracionālās bailes no vārdu savienojuma „mātes piens” ir nepamatotas. Šis semantiski ārkārtīgi spēcīgais nosaukums nozīmē ko vairāk par sievietes pienu, sievietes anatomiju, sievišķo ķermeni un „sieviešu lietām”. Lai gan šis vārdu savienojums šķietami neietver „tēva pienu”, un šīs grāmatas galvenie varoņi ir sievietes, tomēr tā attiecas arī uz vīriešiem. Anti-spēki, kas ietekmē sieviešu tēlus, ir maskulīnā reprezentācijas – gan vīrieši kā tādi, kas zaļumballēs izmanto vīna reibinātu jaunavu naivumu un nespēju iebilst, un kurām tas ir, iespējams, vienīgais, bet pilnīgi noteikti pirmais intīmais sakars. Tāpat arī lauleņi, kas, kā padomju režīma nozombēti „biedri”, nav spējīgi ne vien uz vīra lomas pildīšanu, bet arī uz vīrišķības (kas ietver daudz plašāku lauku nekā anatomiskā dzimuma atribūtus) performativitāti. Par to režīms, protams, vainu neuzņemas; un ideoloģijas izkastrētie vīrieši bieži vien vārdos neformulētas dusmas un sāpes par savu politiskajā ideoloģijas mērcē noslīcināto un pazudušo eksistenci slāpē un izstumj no apziņas, aizmiglojot skatu ar vodku, bet, sāpēm neatrisinoties un līdz ar to permanenti neizzūdot, izlādē, dunkājot savu sievu miesas. Kas gan šādā antihumānā ideoloģiskajā iekārtā atliek sievietēm, kuras nedrīkst pat veikt post-zaļumballes abortu un aug sabiedrībā, kas netiek informēta ne par seksualitāti kā tādu, ne par intīmām attiecībām un to iespējamo baudu, ne par kontracepciju. Visa šī koloniālā ideoloģija ir maskulīna. Tā iemieso pārākuma varu, pozu un statusu, kas pakļauj un kurai ir jāpakļaujas. Nora Ikstena šajā romānā ieskatās vienas dzimtas sieviešu likteņos, kas ir pakļauti varas ideoloģijas kastrējošajai ietekmei. Tiek atņemts simboliskais dzimuma atribūts, tādējādi dehumanizējot indivīdu. Savukārt romāna laiktelpa un epizodiskie tēli polifoniski izdzied gulbja sēru dziesmu – globālu, visaptverošu, pilnestīgu klusumu, kas dārd aiz apklusināto balsu iekšējās pašdestrukcijas. Autore atmasko režīma praksi mazgāt rokas nevainībā – bieži tas traucējošo elementu jeb disidentu sasniedza pastarpināti un zaglīgi kā audzēja anomālās šūnas, kas pārņem un iznīcina lēni, mokoši un nemanāmi.

Ne jau sekss vai sievietes seksualitātes apspriešana, ne arī vīrieša potence un ģimeniskums atslepeno seksualitātes diskursu padomju ideoloģijas dēmonizētajā Latvijā, bet gan seksualitāte vispārcilvēciskā nozīmē. Noliedzot seksuālismu un tādējādi arī seksualitāti, tiek noliegts ķermenis kā viena no cilvēka eksistences pamatformām, savukārt tas noved pie cilvēka per se nolieguma. Romānā Mātes piens tas manifestējas Jeses tēlā – ķermenis apvieno gan vīrišķos, gan sievišķos dzimumorgānus. Tomēr Jese pati sevi izprot un sociāli reprezentējas kā sieviete. Šis retais ķermeniskais ietvars ir sava veida mutācija, kuras dēļ Jesi no sabiedrības izstumj. „Es nevēlos šo dāvanu,” (99. lpp.) rakstīts uz lapiņas līdzās vēl vārdā nenosauktajai Jesei (tulkojumā no ivrita – „dāvanu”), kad māte to nodevusi bērnu namam. Taču iekšēji visa sabiedrība ir šādi veidota gan mentāli, gan psiholoģiski, gan sociāli. Sievietes padomju sabiedrībā tika defeminizētas un vienādotas ar pārējo cilvēces daļu ar jēdziena „biedrs/-e” palīdzību. Padomju dzimumdiferences izskaušanas politikai piemīt negatīva konotācija, un tā konceptuāli atšķiras no tā, ko mūsdienās saprotam ar dzimumu līdztiesību iepretī seksismam. Vīrišķība savukārt tika izkropļota līdz tādam absurda līmenim, ka ar to saprata tikai kara veterānu vai citu tamlīdzīgu statusu, tādējādi novedot vīrieti psiholoģiski līdz varmākas ideālam. Nav cita veidola, nav cita ceļa, ir tikai sistēmas ceļš, kurā nav vietas ne citādajam, ne, kas vēl vairāk sarūgtina, – individuālajam.

Mātes piens padomju režīma kontekstā ir luksusa prece. Mātes piens apzīmē nevis jaundzimušā barību, ko padomju Latvijā varēja aizstāt ar piena un kefīra virtuvē iegūstamo pudelīšbarību, bet gan cilvēciskās rases turpināšanos, cilvēcību un nacionālo identitāti, kas „mātes piena” metaforā apvieno atmiņu par labākiem laikiem, brīvību, dzīvesziņu un mīlestību. Šāds mātes piens būtu jāsaņem katrai šajā pasaulē ienākušajai dvēselei. Tomēr padomju ideoloģija to ir padarījusi nedzīvu, tāpēc romāna galvenā varone māte nevēlas zīdīt savu turpinājumu ar sistēmisku indi. Tātad tas ir nevis destrukcijas akts, bet tieši pretēji – glābšanas akts kā līdzībā par būrī dzīvojošo kāmi Bembiju. Savā ziņā arī mātes zinātniskā darbība ir apliecinājums neticībai dvēseliskuma vai garīguma iespējamībai zem zinātniskā materiālisma sloga. Ja Dieva nav, reliģijas nav, garīguma nav, tad ir jāpielāgojas un jāiemācās būt brīvam ierāmētas zināšanas un ticības apstākļos. Zinātne šajā gadījumā kalpo kā sfēra, kurā māte var būt relatīvi radoša, relatīvi brīva. Zinātne kļūst par mātes patvērumu, personīgo „reliģiju”.

Nosodījumam par mātes lomas nepildīšanu šeit nav vietas. Ideoloģija iztukšo, izsūkdama jebkādu cilvēcību, atstājot vien ārēju čaulu dehumanizētajam humanoīdam, kuram nepietiek spēka un apņēmības eksistēt pašam, kur nu vēl augļot cita indivīda eksistenci, kas savā būtībā ir nolemta un nolādēta tādai pašai formālai eksistencei. Romāna smaguma centrs, kas nespēj atstāt vienaldzīgu un aizkustina līdz dvēseles dzīlēm, ir paradokss starp iekšējo, neformulēto, instinktīvo apjausmu, ka cilvēka dzīvei ir jābūt neiegrožotai savā tiecībā uz brīvību, laimi un piepildījumu, un tās pretmetu – reālo marionetību, atkarību un bezcerību.

Šis romāns arī uzsver katra cilvēka individuālo ceļu un to, ka nav viena sabiedriska standarta, pēc kura vadīt savu dzīvi. Mēģinājums ievietot cilvēku standartizētā šablonā tikai tāpēc, ka visi tā dzīvo, ir destruktīvs. Tā arī romānā māte tiek piespiesta aiziet uz balli, kurā viņā tiek iesēts bērns. Un visu dzīvi (un romāna gaitu) māte un patēvs un arī jau paaugusies meita mēģina māti sargāt un glābt. Taču mātes iekšējā pasaule un dvēsele ir nostādīta uz cita eksistences viļņa. Un iespējams, ka ir cilvēki, kuru izdzīvošanas un pašsaglabāšanās instinkts netiek noslāpēts būrī, tomēr ir arī tādi kā meitenes māte romānā, kuras dzīvības instinkts jau tāpat ir trausls un drūpošs zem eksistenciālo jautājumu sloga, un tad apstākļu bezcerība rada kritisko masu, zem kuras šāds indivīds sabrūk. Kāpēc tā notiek, katrs var minēt pēc savas saprašanas, tomēr romānā meita nonāk līdz atziņai: „Domājot par māti, par viņas un par manu piedzimšanu, mani neatlaiž domas par sasodīto nosacītību, kas ir tikpat sasodītas nejaušības vai varbūt kāda liela, neizprotama plāna sekas. Mēs piedzimām tur un tad, un tas noteica mūsu dzīvi.” (22. lpp) Protams, šeit domāta līdz galam neizprotamā nolemtība piedzimt padomju režīmā, kas romānā, lai gan tēlots precīzi, tomēr dažbrīd tā raksturojošās reālijas inkorporētas tikai scenogrāfiski plakātiski.

Mātes piens nemanāmi izvelk no lasītāja slēptākajiem un neapzinātākajiem kambariem jautājumus par savu lomu šajā cēloņsakarībā, ko sauc par dzīvi. Šī arī ir vislielākā grāmatas vērtība – izraut lasītāju no komforta, pievēršot uzmanību eksistenciāliem ceļa rādītājiem vai maldiem. Manuprāt, mākslas darba būtība ir atklāt, atslāņot. Pat ja tas ir tikai mikroskopisks laukums. Turklāt tas redzams tikai ar neapbruņotu aci, jo atsedzošs mākslas darbs ir licis nokrist šīm bruņām un tā uztvērēju padarījis ievainojamu. Pat ja šāds mākslas darbs to paveic tik neuzkrītoši, ka pat nepamanām, bet sajūtam tikai refleksīvu pēcgaršu. Noras Ikstenas romāns to dara tieši un emocionāli sakāpināti, kas lielā mērā rodas no mātes un meitas tēlu skatpunktu līdzvērtīga pozicionējuma, kur tas, kas vienai ir posts, otrai izrādās dzīvība. Nav šajā pasaulē nekā viennozīmīga.

Iespējams, arī tāpēc grāmatas nobeigums sāk atkārtot sevi Temīdas svaru patosa noskaņā. Tā ir „sieviešu pasaule, kur dzīvība un nāve visulaik tika svērta kā smalkos farmakoloģijas svaros, kas bija jātur līdzsvarā, bet nekad nevarēja zināt, uz kuru pusi tie noslieksies.” (93. lpp). Romāna konstrukcija ir tik sakāpināta un pieskaras tik lielu jautājumu risināšanai, ka atrisinājumam nav iespējas ieņemt atslābuma formu. Romāna gaitā savilktie mezgli nav atspriegojami, tie ir vienīgi eksponējami kā pierādījumi vai liecības, kuru priekšā lasītājam ir jādod gods un jāpaliek klusu brīdi, kas ir garāks par sešdesmit sekundēm un garāks par divdesmit gadiem. Tomēr tas būtiski neietekmē romāna uztveri un faktu, ka šis ir viens no spožākajiem Noras Ikstenas sarakstītajiem darbiem un viens no būtiskākajiem latviešu nācijas literārajiem pagrieziena punktiem.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri