Kas sašūpos mūsu priekšstatus?

 

Artis Ostups

Vēlreiz pārskatot pērn publicētos prozas un dzejas darbus, gandarījums piemeklē visai ātri, jo redzams, ka Punctum palicis uzticīgs savam sākotnējam mērķim – publicēt neparastu literatūru. Kad rakstu šo atskatu, manā interneta pārlūkā ir atvērtas veselas piecpadsmit dažādu autoru publikācijas, un ir grūti izvēlēties, kuras tieši izcelt. Vienmēr priecē jaunu dzejnieku vēlme eksperimentēt (diemžēl aizvien retāk sastopama parādība), tāpēc iesaku atgriezties pie Raimonda Ķirķa poēmas Kādas nakts fatālisms, kas vēsta par… mēģināt to definēt šoreiz laikam būs veltīgi, un var tikai minēt, kādos apstākļos tapis šis mīklainais teksts, kas dekonstruē pats sevi.

No tulkojumiem, kas tiešāk vai netiešāk atgādina, ka literatūra var būt jebkas, jāmin Haralda Matuļa sarūpētais fragments no Henrija Millera romāna Melnais pavasaris. Vai arī – šis darbs liek atcerēties, ka literatūras (ne visas, protams) riebums pret reālistisku izteiksmi, skaidru, secīgu naratīvu un mietpilsonību sen jau kļuvis par pašsaprotamu lietu. Millera asprātīgais un drosmīgais teksts tomēr tapis pirms astoņdesmit gadiem.

Punctum raksta par savdabīgiem notikumiem, kuri, izpaliekot refleksijai, draud palikt ārpus kultūras medijiem. Andrejs Balodis niansēti interpretējis Traģisko pētījumu centra izrādi-izstādi Lietas (Dirty Deal Teatro), gan atklājot Frānsisa Ponža antihumāno dzejoļu (to motīvi apspēlēti izrādē-izstādē) filosofisko kodolu, gan parādot (to gan dara arī pati izrāde-izstāde), ka filosofijai var būt dažādas formas.

Lasītāju iecienīta pērn bija sadarbībā ar Latvijas Nacionālo bibliotēku veidotā rakstu sērija Starp patiesību un varu, kurā iesaistījās pašmāju prozaiķi, dzejnieki un domātāji. Protams, jau pats sērijas nosaukums vedina domāt, ka literatūra tiks ierauta varas rotaļās un ka rakstnieka figūru apdvesīs viegls romantisms, tāpēc patīkami bija lasīt Ingas Žoludes eseju Rakstnieka pienākumu nolobīšana, lai gan absolūti brīvs rakstnieks jau arī ir tāda romantiska ideja… Kas sašūpos mūsu priekšstatus?

Noslēgumā gribas šmaukties un virtuāli baudāmu tekstu vietā atminēties Punctum izlolotos pasākumus – Dzejas dienu lasījumu Šī sala pilna trokšņu, Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikušo konferenci Bartam 100, Prozas lasījumu ieskaņas pasākumu Iespaidu punktējumi. Fotogrāfija un proza, kā arī diskusijas, kuras organizējām sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru. Cilvēku interese un atzinība ļāva sajust spēcīgu jēgas grūdienu. Ja paveiksies, tad arī šogad būsim sastopami ārpus interneta.

 

Laura Brokāne

No 2015. gadā Punctum publicētajiem tekstiem izvēlējos tādus, kas bijuši saistīti ar nozīmīgām pagājušā gada aktualitātēm literatūrā un teorijā un noteikti iezīmē vai atklāj tendences, kuras būs pārdomu vērtas arī turpmāk. Portāls turpina publicēt svarīgus teorētiskus tulkojumus, un īpašs prieks, ka, pateicoties Ventam Vīnbergam, latviešu valodā beidzot ir pieejamas Sūzenas Sontāgas Piezīmes par kempu. Darbā precīzi raksturota grūti formulējamā sajūta, kas patiesībā joprojām – divdesmit gadus pēc esejas publicēšanas – bieži nosaka intelektuālās vides izvēles un noskaņas.

No Punctum intervijām gribētu izcelt divas sarunas. Justīnes Janpaules tulkotā intervija ar 2014. gada Nobela prēmijas literatūrā laureātu franču rakstnieku Patriku Modiano savā ziņā stāsta par rakstnieka tiesībām uz iekšupvērstu skatījumu un atgriešanos pie melanholijas šajā sociāli saasinātajā laikā.

Nepelnīti mazpamanīta pagājušogad bija Paula Daijas saruna ar vēsturnieku, Ņujorkas Universitātes profesoru Leriju Vulfu, kurš uzstājās Latvijas Nacionālās bibliotēkas konferencē Starp patiesību un varu. Pētnieka idejas par Austrumeiropas konceptu vedina ne tikai uz diskusijām par šī reģiona pārdefinēšanu, bet ir nozīmīgas arī austrumeiropiešu identitātes problēmu kontekstā.

Prozas žanrā portāls publicējis gan latviešu oriģināldarbus, gan sadarbojies ar lieliskiem tulkotājiem, piemēram, Zani Balodi, kura lasītājus iepazīstinājusi ar brīnišķīgu igauņu prozaiķa Mehisa Heinsāra stāstu Igaunijas daba.

Savukārt kā pagājušā gada pašmāju prozas atklājumu var izcelt rakstnieci Janu Egli, kura, lai gan publicējusies arī iepriekš, tieši pērn kļuva par vienu no Prozas lasījumu laureātēm un, iespējams, jau drīzumā būs sagaidāms viņas pirmais stāstu krājums.

 

Igors Gubenko

2015. gads ir saviļņojis mūs ar daudziem traģiskiem notikumiem. Daži no tiem, kā, piemēram, teroristu uzbrukumi Parīzē janvārī un novembrī, tika daudzpusīgi un niansēti izgaismoti lielajos medijos un tāpēc dziļi iespiedās atmiņā. Daži citi, kas norisinājās ilgstoši un attālināti, intensīvu klātbūtni medijos ieguva vien pakāpeniski un tāpēc daudziem šķita mazāk šokējoši. Punctum pērn publicēti vairāki Tuvajos Austrumos pastāvošā haosa veicinātajai bēgļu krīzei veltīti teksti, kuros kritiski analizēti šīs sarežģītās norises cēloņi, izpausmes un iespējamas sekas. No šiem tekstiem es gribu izcelt trīs.

Reaģējot uz uzbrukumu Charlie Hebdo redakcijai 2015. gada janvārī, Dace Dzenovska rakstā Francijas pazudušie bērni un nākotnes revolūcijas vīzija konstatē un jautā: „Pašreiz radikālais islāms piedāvā piešķirt jēgu Francijas jauniešu atstumtības sajūtai. Vai mēs varam piedāvāt ko citu? Kaut ko, kas nevaino migrantus vai citādos, bet spēj asi kritizēt mūsdienu kapitālisma un valdošo politisko ideoloģiju pretrunas, tai pašā laikā formulējot iekļaujošu un taisnīgu nākotnes vīziju?” Gadu pēc raksta publicēšanas droši var teikt, ka jautājums kļuvis krietni aktuālāks.

Savukārt Deniss Hanovs rakstā Par rasisma efektivitāti kritiski raugās uz rasisma politisko kapitalizāciju, kuras ieskaņas viņš saklausa Latvijas publiskajā telpā augusta sākumā, kad patvēruma meklētāju uzņemšanas atbalstītāji un pretinieki vēl nav skaidri polarizējušies. „Vai nav iemesls trauksmaini konstatēt, ka varam nonākt rasisma apskāvienos situācijā, kad tas leģitimēs sevi kā latviskuma glābējs?” brīdinoši jautā Hanovs un atstāj atbildi lasītāju ziņā.

Trešais teksts par šo tematiku ir Olgas Procevskas lekcija Migrācijas viļņi, bēgļu pārpludinātā Eiropa un dehumanizācijas metaforas Latvijā, kas septembra sākumā nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā, atklājot lekciju ciklu Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā. Lekcijā autore pievēršas dehumanizējošajai retorikai, bez kuras, kā viņa parāda, reti iztiek publiskās diskusijas par migrāciju un migrantiem, kā arī veidiem, kādos šī retorika spēj ietekmēt attieksmes pret migrantiem.

Jautājums par citādo un svešo, kas veido noturīgu fonu diskusijām par migrāciju, ir aktuāls arī kontekstos, kuros par dominējošu kļūst šo jēdzienu pretmets – savējais. 2014. gada nogalē iznākušais rakstu krājums Nācijas hronikas sniedz starpdisciplināru skatījumu uz savējā un svešā saspēli nācijas un nacionālisma teorijās un praksēs. Ņūdžersijas koledžas profesore Ieva Zaķe pēc Punctum aicinājuma no Atlantijas okeāna otras puses izvērtēja krājumu recenzijā Debates par nacionālismu: jaunas vēsmas Latvijas akadēmiskajā vidē, atzīstot par tā galveno nopelnu diskusiju par nacionālismu paplašināšanos un dažādošanos Latvijas intelektuālajā telpā. Kā zināms, sabiedriski aktuālo diskusiju daudzbalsības veicināšana vienmēr bijusi arī Punctum prioritāte.

Noslēgumā atskatoties uz pagājušā gada notikumiem literatūrā, gribu izcelt Andas Baklānes pārdomas par Kārļa Vērdiņa dzejas Jēgu, kura nepārklāj visu vienlīdz biezi. Vērpjot savu tekstu ap Kārļa jaunāko krājumu Pieaugušie, Anda ne tikai sniedz sirsnīgu atbildi uz jautājumu „kāpēc Kārļa Vērdiņa dzejas krājumi pagaidām nekļūst sliktāki?”, bet arī apgāž, manuprāt, naivo priekšstatu, ka dzejas kritikai neizbēgami jābūt sekundārai attiecībā pret tās objektu.

Lai mums visiem vairāk šādu tekstu!

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri