Koloniālā Latvija? Postkoloniālisms šodien

 

Vēsturiskais konteksts

Virsraksts, iespējams, ir nedaudz provokatīvs, jo ikreiz, dzirdot vārdus „koloniāls”, „koloniālisms”, „kolonizācija” u. tml., var rasties dažādas asociācijas un izjūtas, saliekot tos kopā ar Latvijas neseno vēsturi. „Koloniālisms” un „postkoloniālisms” varbūt skan nedaudz pārsteidzoši, esam pieraduši, ka šos jēdzienus saista galvenokārt ar pasaules globālās koloniālās sistēmas sabrukumu vai demontāžu pēc Otrā pasaules kara, un tas Latvijas vēsturi tiešā veidā neskar. Šī pārskata uzdevums būtu atskatīties uz visu 20. gadsimta Latvijas vēsturi – cik lielā mērā to varam saistīt ar koloniālismu un vai tas ir atstājis pēdas arī mūsdienu Latvijas sabiedrībā?

Kā vizuālais uzskates materiāls šīs tēmas ilustrēšanai izmantoti galvenokārt 20. gadsimta plakāti no LNB plakātu kolekcijas. No vēstures avotu kritikas viedokļa plakāti, īpaši politiskie plakāti, parāda sava laika oficiālo nostāju, interpretāciju par vēsturiskiem un sociāli nozīmīgiem jautājumiem – plakāti parāda un paskaidro, kāda ir bijusi attiecīgā perioda, politiskās iekārtas vai režīma ideoloģija un tās izpratne par konkrētām lietām sabiedrības dzīvē.

Koloniālisma un postkoloniālisma pieredze ir būtiska Latvijas sabiedrības vēstures sastāvdaļa 20. gadsimtā. Postkoloniālās situācijas stāstu varam sākt ar to brīdi, kad izveidojas Latvijas valsts 1918. gadā, jo tas faktiski notiek Pirmā pasaules kara rezultātā, sabrūkot koloniālās varas vai koloniālās pārvaldes sistēmai Eiropā. T. s. Versaļas sistēmas valstu vai jauno nacionālo valstu, kas tiek veidotas Pirmā pasaules kara izskaņā un gūst arī starptautisku atzīšanu, dibināšana balstās uz nāciju pašnoteikšanās principa, un starptautisko tiesību līmenī tas ir viens no pamatfaktoriem, kas nodrošina jauno valstu eksistenci, vismaz Baltijas reģionā noteikti. Runājam par valstīm, kas tiek dibinātas no jauna, – piemēram, trīs Baltijas valstis, vai arī tiek atjaunotas, – piemēram, Polija, jo būtiska ir reģiona situācija kopumā: sabrūkot impērijām, lielajiem valstiskajiem veidojumiem, parādās jaunās nacionālās valstis.

Nākamais posms ir Otrā pasaules kara satricinājumu zona – Latvijas valsts, kā zināms, 40. gados tiek faktiski likvidēta un no patstāvīgas nacionālas valsts kļūst par pakārtotu subjektu Padomju Savienības sastāvā. Tas, kas sākas 1940.–1941. gadā un seko pēc Otrā pasaules kara beigām Latvijas teritorijā, ir Latvijas sabiedrības struktūras, pārvaldes un izglītības sistēmas, kā arī ekonomiskā modeļa maiņa, to pielāgojot tam pārvaldes un dzīves kārtības modelim, kāds eksistē Padomju Savienībā. Šīs pārmaiņas historiogrāfijā attiecina uz padomju koloniālismu.

Otra postkoloniālā situācija saistīta ar atjaunoto Latvijas valsti: mūsu sabiedrībā ir saglabājušies domāšanas un rīcības modeļi, kas ir raksturīgi koloniālisma periodam. Runa ir ne tikai par koloniālisma pieredzi padomju okupācijas laikā.

 

Postkoloniālā situācija Nr. 1

Starpkaru periodu postkoloniālisma kontekstā raksturo, pirmkārt, Latvijas Republikas dibināšana, tiek veidota jauna nacionālā identitāte, ar „jaunu” saprotot gan valstisko identitātes aspektu, gan arī zināmā mērā etnisko identitāti, par ko liecina diskusijas presē līdz 1934. gada Ulmaņa apvērsumam, un arī tā politika, ko autoritārais režīms īsteno pēc 1934. gada 15. maija. Identitātes veidošanas jautājuma aktualitāti apzinās gan sabiedrība, gan tie intelektuāļi, kas darbojas starpkaru periodā, tam tiek pievērsta uzmanība arī valsts politikas līmenī. Ko sabiedrībai nozīmē veidot identitāti, īpaši – jaunā valstī? Tā ir sava veida vēstures politika, un par šīs politikas sākuma signālu varētu minēt laikrakstā Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1925. gadā iespiesto publikāciju ar nosaukumu „Kādai jābūt Latvijas vēstures zinātnei?”, kuras autors ir vēsturnieks un vēlākais diplomāts Alfreds Bīlmanis, kas deklarē nepieciešamību skatīt Latvijas vēsturi ar latviešu tautas acīm. Līdzīgs formulējums parādās arī vēlāk – 1930. gadu otrajā pusē, kad tiek dibināts Latvijas Vēstures institūts. Šāds aicinājums veidot vēstures politiku, kas būtu atbilstoša tēmai par jauno nacionālo identitāti, izskan jau demokrātiskās valsts periodā, 1920. gadā. Parasti historiogrāfijā pieņemts saistīt nacionālisma aktualizēšanos ar kādām sociālām, ekonomiskām, politiskām problēmām, bet šeit, kā redzam, 1925. gadā vēl nav ne pasaules ekonomiskās krīzes, nav arī tā starptautiskā konteksta, kāds būs 1930. gadu otrajā pusē, tādējādi identitātes veidošana tiek uzskatīta par pietiekami aktuālu jau 1920. gados.

Atgūtās vēstures vai atgūtās zemes/teritorijas motīvs raksturīgs visām sabiedrībām, kas tiecas izveidot nacionālu valsti. Valsts šajā gadījumā līdzās citām funkcijām ir līdzdalīga arī kolektīvās identitātes veidošanā, kas savukārt balstās uz vēsturisko atmiņu. Šī tēze parāda tikai to saikni, kāda pastāv starp identitātes veidošanu un notikumu vēsturisko atmiņu, kas arī ir vēstures politikas rezultāts.

Pjērs Norā 2002. gadā publicētā rakstā apgalvo, ka vēsturiskās atmiņas aktualizācija sabiedrībā ir viena no dekolonizācijas procesa izpausmēm.1 Latviešu preses 1920.–1930. gadu publikācijās dekolonizācijas jēdziens, protams, neparādījās, tomēr, ja skatāmies uz šīm publikācijām tajā kontekstā, kā par to runā Pjērs Norā, varam teikt, ka vēsturiskās atmiņas tēmu uzturēšana, atgādināšana un izstrāde ir daļa no dekolonizācijas procesa.

Aplūkosim divus plakātus2 no autoritārā režīma laika, kas raksturo „vēstures atgūšanas” motīvu starpkaru periodā. Otto Pladera 1937. gadā veidotajā plakātā redzam stāstu par to, ka valsts pienākums ir kompensēt tās pārestības, kas nācijai nodarītas vēstures attīstības gaitā. Fonā redzam viegli atpazīstamus siluetus, kas simbolizē vācu, krievu un poļu varu Latvijas teritorijā dažādos laikposmos. Plakāta galvenais vēstījums ir aicinājums Latvijas valstij savākt kopā dažādas latviešu tautas daļas, kas vēsturisku iemeslu dēļ bijušas šķirtas cita no citas, faktiski veidojot identitāti no jauna.

02

Otrs plakāts, kura autors ir nezināms, satur rindas no Viļa Plūdona dzejas, kas iestrādāta dziesmā; valsts dzimšanas dienas mākslinieciskais noformējums vēlreiz atgādina to, ka zeme, teritorija un vēsture ir jāatgūst: autoritārā režīma skatījumā ir nepieciešams to atgādināt, jo acīmredzot ir šaubas par to, cik noturīga ir nesen izveidotā valsts, cik stipra ir tās identitāte.

Nākamais attēls arī attiecas uz to, kā autoritārais režīms attaisno savu eksistenci, izmantojot jēdzienu „atjaunotā Latvija”, kas pēc 1934. gada 15. maija tiek lietots preses publikācijās. Tas netieši liek domāt, ka Latvija pirms 1934. gada 15. maija piedzīvojusi nacionālu katastrofu, pēc kuras jānāk nacionālajai atdzimšanai un atbrīvošanai. Šāda veida retorika raksturīga režīmam, kas mēģina uzsvērt, ka ir izglābis Latvijas valsti un sabiedrību no bojāejas demokrātijas laikā. 1930. gadu otrajā pusē lamāt demokrātiju vairs nav tik aktuāli, vairāk tiek uzsvērts, ka režīms ir panācis nacionālo atbrīvošanu, atdzimšanu. Arī atbrīvošanas tēmas pamazām pazūd no publiskajā telpā sastopamās retorikas, bet „atjaunotā Latvija”, „atdzimusī Latvija” turpina būt klātesoša oficiālajā retorikā līdz 1940. gadam. 1930. gadu otrajā pusē ārējo draudu realitāte netiek novērtēta vai arī pārāk maz tiek darīts, lai eventuālas katastrofas gadījumā zaudējumi būtu mazāki, pat ja valsts vadība apzinātos, ka šo katastrofu novērst nevar.

 

20. gadsimta 40. gadi: brutālais koloniālisms

Divdesmitā gadsimta četrdesmitos gadus iezīmē tās ģeopolitiskās pārmaiņas, kas notiek Baltijas reģionā un izraisa nacionālo valstu likvidāciju, aizsākot padomju režīma valdīšanu, kas ar nelielu pārtraukumu ilgst līdz 1991. gadam, kad oficiāli tiek likvidēts Varšavas pakts jeb Varšavas līguma valstu organizācija. Kā zināms, šī reģiona valstis bija vai nu Padomju Savienības satelītvalstis sociālistiskās nometnes ietvaros, vai arī savienotās padomju republikas. Abos gadījumos oficiālajā politiskajā retorikā ir norādes uz nacionālās pašnoteikšanās principu, tomēr lielā mērā tās pastāv tikai kā atsauces. Var apgalvot, ka šo valstu sabiedrība diezgan kritiski izturējās pret padomju stila vai sociālistiskā stila valstiskumu, kāds bija atļauts un pieejams šajā Padomju Savienības daļēji okupētajā, ietekmētajā reģionā pēc Otrā pasaules kara.

Tālāk par padomju republikas izveidi 1940.–1941. gadā – tas notiek mērķtiecīgi, valsts pārvalde, ekonomika un kultūras dzīve tiek unificēta atbilstoši Padomju Savienības modelim, tiesa, tas notiek pakāpeniski, un par šī procesa noslēgumu varam runāt tikai pēc Otrā pasaules kara, jo vācu–padomju karš 1941. gadā šo procesu pārtrauc. Kā zināms, pēc Otrā pasaules kara uz dažiem gadiem tiek ieviesta tieša centrālo pārvaldes iestāžu kontrole ar t.s. VK(b)P CK orgbiroju starpniecību, kas kontrolē Baltijas padomju republiku sovjetizācijas procesu. Salīdzinoši neilgajā nacistiskās Vācijas okupācijas laikā ieviestā pārvaldes sistēma ir tuvāka tai koloniālisma praksei, kas raksturīga 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā. Būtībā to paredz arī nacistu definētie mērķi pēckara periodam – kas notiks ar t.s. Ostlandi, tās iedzīvotājiem. Daļēji tas arī tiek īstenots, sākot ar holokaustu 1941. gadā, paturot slepenībā tos lēmumus un rīcību attiecībā uz latviešu tautības iedzīvotāju pārvietošanu, kas bija paredzēta, ja Trešais reihs Otrajā pasaules karā uzvarētu. Kā zināms, pēdējās nacistu direktīvas šajā jautājumā, kas faktiski paredzēja Latvijas teritorijas kolonizāciju, tika apstiprinātas vēl 1943. gada decembra nogalē, plānojot pēckara situāciju.

04-05

Raksturojot šo 1940. gadu desmitgadi, divi plakāti, kas saistīti ar politisko aģitāciju: viens ir t. s. Tautas Saeimas vēlēšanu aģitācijas plakāts, kurā redzami divi paralēli karogi (Latvijas Republikas un PSRS), kas sastopami arī 1940. gada jūnija notikumu fotoattēlos un hronikās. Otrs vēlēšanu plakāts, kurā ir runa par LPSR Augstākās Padomes vēlēšanām 1941. gada janvārī, kas ir pagrieziena punkts, jo tad notiek arī Latvijas Komunistiskās partijas kongress, kas definē tālākos politiskās un saimnieciskās darbības mērķus. Kā redzams plakātā, 1941. gada pavasarī uz Augstākās Padomes vēlēšanām aicina vairs tikai viens – sarkanais karogs. Abos gadījumos būtībā ir runa par to, ka režīms manipulē ar sabiedrību. Tas notiek visai sekmīgi, panākot samērā lielu nogaidošo iedzīvotāju un konformistu īpatsvaru, ko apliecina, piemēram, „Latvijas Vēsturnieku komisijas publicētie pētījumi par to, kāda bija Latvijas sabiedrības reakcija uz padomju režīmu 1940. un 1941. gadā.

Līdzīga situācija veidojas arī nacistiskās okupācijas laikā, kad Latvijas vārds tiek marginalizēts – oficiāli pastāv nevis teritorija ar nosaukumu „Latvija”, bet tikai Latvijas ģenerālapgabals Ostlandes reihskomisariāta ietvaros. Nacistu režīma koloniālā politika, salīdzinot ar padomju režīmu 1940.–1941. gadā, bija atklātāka, jo tā nesaglabāja pat nominālus valstiskuma atribūtus. Ja paņemsim 1943. gada novembra otrās puses laikrakstu „Tēvija”, tad rodas iespaids, ka vēl nedaudz un tūlīt tiks atjaunota Latvijas valsts, jo propagandas aparāts darbojas ar pilnu jaudu, ņemot vērā, ka vācu armijai un ekonomikai nepieciešams dzīvais spēks. Šeit samērā īsā periodā varam redzēt akcentu maiņu, kad sākumā ir solījumi par kopīgu laimīgu nākotni un atgādinājumi par kārtīgu strādāšanu, tiek uzsvērta latviešu atbrīvošanas ideja un pateicīgas paklausības tēma. Latvijas valsts vai valstiskuma tēma, protams, nacistu okupācijas laikā vispār netiek skarta oficiālajās publikācijās; tā arī ir atšķirība no padomju perioda, kur valstiskums tiek definēts padomju ietvaros, bet netiek dzēsts pavisam.

Viens labi zināms piemērs no vācu okupācijas perioda beigām (1943.–1944. gads), kad, pasliktinoties nacistu militārajai situācijai, politiskās aģitācijas plakātos, kas aicina cīnīties ar boļševismu, tiek iekļauts vienlīdzības motīvs. Citā 1944. gada plakātā līdzās Trešā reiha karogam parādās triju Baltijas valstu un arī Somijas karogs, ignorējot tādu „mazsvarīgu apstākli”, ka Somijas valsts turpina eksistēt Otrā pasaules kara laikā, bet ne Latvijas, ne Lietuvas un Igaunijas valsts nacistu okupācijas režīma dēļ neeksistē. Visa aģitācija, kas ir saistīta ar leģiona veidošanu, arī parāda vienu no jaunās kārtības ceļiem vai izpausmēm, vietējiem iedzīvotājiem „ekļaujoties” nacistu kara mašīnā.

 

Padomju koloniālisms: staļinisma periods

Atraujoties no hronoloģiskās secības, pievērsīsimies vienai no koloniālisma izpausmēm. Koloniālisms vienmēr ietver t.s. iedzimtā tēlu, kas parasti tiek saistīts ar iedzimtā tradicionālo izskatu vai apģērbu, tas ir, – ar tiem priekšstatiem par iedzimtajiem, kādi veidojas kolonizējošās puses uztverē. Tā ir tēma, kurai var izsekot arī politiskajā plakātā. To varam teikt par nacisma laika politiskajiem aģitējošajiem plakātiem, kuros viss uzbūvēts uz binārās opozīcijas principiem.

Ludolfa Liberta veidotajā plakātā redzam stilizētu Latvijas simbolu tautumeitas izskatā. Līdzīgu motīvu, protams, var redzēt arī 1945. gadā, atjaunojoties padomju režīmam Latvijas teritorijā. Sākot tēmu par staļinisma periodu, viens no pirmajiem plakātiem, kas parādās 1945. gadā kā oficiāls aģitācijas materiāls, ir plakāts ar fragmentu no Latvijas PSR himnas, ar ģerboni un motīvu, kas labi atpazīstams un zināms ne tikai no „Mosfiļm” produkcijas ievada kadriem, bet zināms arī kā vēsturiska liecība – Veras Muhinas 1937. gadā Parīzes izstādei izveidotā monumentālā strādnieka un kolhoznieces skulptūra.

Šajā gadījumā latviešu tautastērps tiek izmantots kā daļa no motīva, kas ir raksturīgs Padomju Savienībai kopumā. Strādnieka un kolhoznieces tēls kā simbols, kas tiek pārinterpretēts, pielāgots vietējiem apstākļiem. Turklāt padomju politiskajā plakātā vīrieša apģērbā nekādas etnogrāfiskā tautastērpa iezīmes neparādās. Vīrieši plakātos ir attēloti vai nu kā strādnieki, vai inteliģenti, taču šie tēli ir ļoti bezpersoniski; simboliskais tēls, ko marķē tautastērps, vienmēr ir saistīts ar sievieti. Iespējams, tas atspoguļo dzimtes stereotipu ietekmi priekšstatiem par nācijas vai tautības tēla personifikāciju. Šī tēma būtu atsevišķa pētījuma vērta.

Staļinisma perioda plakātos atspoguļojas divas lietas, ko varam redzēt arī šajā piemērā, proti, no vienas puses, tā ir padomju tautu kopīgā hierarhija attiecībā pret vadoni. Attēla kreisajā pusē, kur tautas tiecas sasveicināties ar vadoni, redzam gan latviešu tautastērpa elementu – vainadziņu –, līdzās ir arī kāds Vidusāzijas pārstāvis klišejiskā tērpā. Citā plakātā redzam citātu no Latvijas PSR himnas krievu valodā, kas atkārtosies cauri gadiem (šis konkrētais ir 1950. gada plakāts), parādot tautu brālības un draudzības kontekstu. Manuprāt, var apgalvot, ka jēdzieni „brālība” un „draudzība” ir plašāki un neskaidrāki jēdzieni par „vienlīdzību”, iespējams, tieši tādēļ arī padomju propaganda uzsvēra „tautu draudzības” un „tautu brālības” jēdzienus, kas ir poētiskāki un nav tik precīzi definējami kā „vienlīdzība”, jo tad varētu rasties jautājumi, kādas ir šīs vienlīdzības izpausmes, vai tā realizējas pilnā mērā, vai ne.

Nākamais piemērs ir no 1940. gadu beigām. 1948. gadā sastopamies ar jēdzienu „padomju tauta”, lai gan patiesībā šis jēdziens Padomju Savienības kontekstā parādās jau 1930. gadu beigās t.s. masu dziesmās, bet Latvijas situācijā, šķiet, tas ir viens no pirmajiem gadījumiem, kad uzskatāmajā aģitācijā ir runa par padomju tautu. Redzam, ka padomju tauta ir kaut kas liels un kopīgs, bet tajā tiek saglabāti kaut kādi etnogrāfiskie vai etniskās kultūras elementi (redzam sievieti, kas stāv tautiskā vai pseidotautiskā seģenē ar saktu; šo motīvu mēs atceramies un pazīstam arī no Staļina laika arhitektūras ar vienu no tā laika iezīmēm, proti, varam šo plakātu skatīt kā sociālistiskā reālisma definīcijas ilustrāciju – nacionāla pēc formas un sociālistiska pēc satura). Vienlaikus tiek uzsvērta arī Krievijas valstiskuma vēsturiskā loma Padomju Savienības izveidē (citāts no Padomju Savienības himnas). Šie plakāti attiecas uz padomju kontekstu kopumā.

Nākamais plakāts attiecas uz 1951. gadu, tajā attēlota konkrēta vieta, proti, Ļeņina iela Rīgā, 1950. gadā atklātais Ļeņina piemineklis, fonā kolonnas, kas simbolizē Ministru Padomi, plakāts saistīts ar Rīgas 750 gadu jubileju (šīs svinības pētījusi vēsturniece Daina Bleiere). Nozīmīgākais plakātā nav krāsainā centrālā daļa, bet gan tie vēstures motīvi, kas parādās sānos, kas atklāj tagadnes nozīmi salīdzinājumā ar pagātni: tagadne ir krāsaina un gaiša (kā savulaik teica mākslas zinātnieks Jānis Borgs, cilvēki pārvietojas „nemitīgi saulaini smaidīgā noskaņojumā”). Vēsturiskie sižeti ir klātesoši, bet tas ir fons. Sākot no kreisās puses: senlatviešu pils, ūdens transportlīdzeklis līdzās tai; sižets no Lāčplēša cīņas ar Melno Bruņinieku; 1905. gads; padomju armijas ienākšana Rīgā 1944. gadā, fonā nojaušams VEF rūpnīcas tornis, kas norāda uz attēla saikni ar Rīgu.

Runājot par to, kāda ir vēstures politika attiecībā uz sabiedrību šajā laikā, būtisku pētījumu latviešu valodā līdz šim nav. Tomēr informāciju par to sniedz šie plakāti: padomju vara investē t. s. vietējā specifikā, kas attiecas uz augstāko izglītību, vēstures pētniecību, infrastruktūru padomju savienotajās republikās, – šis arguments parasti tiek izmantots, lai apstrīdētu tēzi par padomju varas īstenoto koloniālo politiku. Šajos plakātos teksti ievietoti gan latviešu, gan krievu valodā. 1954. gadā, jau pēc Staļina nāves, parādās jēdziens „latviešu tautas vēstures pieminekļu krātuve”, kas tiek attiecināts uz LPSR Vēstures muzeju. 1950. gadu sākumā šis muzejs piedzīvo apjomīgu politisko tīrīšanu, kas ir daļa no Latvijas sovjetizācijas procesa.

19-20

Latvijā kopš 1950. gadu sākuma varam konstatēt pabeigtu ideoloģisko koncepciju par to, kas ir latviešu buržuāziskie nacionālisti. Šeit redzam titullapas no divām grāmatām: viena ir profesora Valentīna Miškes darbs par šo tēmu (1953), kas mēģina skaidrot šo jautājumu, precīzu atbildi tā arī nedodot, bet sniedzot garu vēsturisko piemēru virkni, sākot ar jaunlatviešiem kā buržuāziskajiem liberāļiem un beidzot ar grāmatas pēdējo nodaļu, kas aicina likvidēt buržuāziskā nacionālisma atliekas Padomju Latvijas sabiedrībā. Otrā grāmata Buržuāziskie nacionālisti – Latvijas vēstures viltotāji (1951) ir saistīta ar ideoloģisko tīrīšanu akadēmiskajā vidē. Buržuāziskā nacionālisma koncepts visu padomju varas pastāvēšanas laiku tiek izmantots kā instruments un līdzeklis situācijas kontrolei tur, kur nacionālajās republikās padomju vara saredzēja kādus draudus esošajai dzīves kārtībai.

Nākamais piemērs: 1955. gada plakāts, kas saistīts ar t.s. „neskarto zemju” apgūšanas kampaņu, attēlā redzama darba tabele ar brigadieru uzvārdiem un darba plāna izpildes procentuālo salīdzinājumu. Brigadieru uzvārdi norāda uz tautībām, bet plāna izpildes procenti atspoguļo ne tikai strādnieku čaklumu, tie veido etnisku hierarhiju: vislielākais plāna izpildes apjoms ir krievu brigadiera Ivanova brigādei, tad latvieša Lapiņa brigādei un visbeidzot nosacītā “Vidusāzijas pārstāvja” Ahmetova brigādei. Šajā gadījumā plakāts, kas domāts PSKP politikas slavināšanai, atklāj tādas sociālās realitātes iezīmes, kas ir pretrunā oficiāli sludinātajai nostājai par visu PSRS tautu līdztiesību.

 

1960.–1980. gadi: stabilizācija, noriets un pārmaiņas

Nākamais plakāts mūs iepazīstina ar galvenajiem partijas kongresiem destaļinizācijas posmā – ar XX, XXI un XXII kongresu. Komunisma celtniecības programma oficiāli tiek apstiprināta 1961. gadā XXII kongresā, kas ietver arī jaunas nostādnes padomju etnopolitikā, proti, padomju tautas jēdziens no masu dziesmām un plakātiem pārceļas uz oficiālo sfēru – partijas dokumentiem un šī kongresa programmu. Partijas kongresa dokumenti vispār un partijas programma vēl jo vairāk ir dokuments ar likuma spēku, ko vienmēr var izmantot, uz ko var atsaukties un kas vienmēr var tikt lietots praktiskajā politikā.

1961. gadā PSKP XXII kongresā pieņemtajā Komunistiskās partija programmā tiek oficiāli apstiprināts mērķis: komunisma celtniecība PSRS un ar to saistītā „jaunas vēsturiskas cilvēku kopības” – padomju tautas veidošanās. Ar šo brīdi sākās problēma padomju etnopolitikā: kā praksē savienot padomju tautas koncepciju, kas ir oficiāli pāretniska, ar saglabātu nacionālās pašnoteikšanās principu, kas ir iemiesots Padomju Savienības teritoriāli politiskajā uzbūvē (nacionālās republikas, autonomās republikas un apgabali utt.).

Plakāti no 1962. gada raksturo tā laika situāciju: PSKP Programma un saukļi, kas tiek izmantoti gan šajā programmā, gan arī padomju propagandas pasākumos. Plakātu vēstījumā dominē visai abstrakta padomju cilvēku vienlīdzība, izvairoties no agrāk uzsvērtās PSRS tautu līdztiesības tēmas.

Vēl kāds piemērs no 1963. gada: plakāts, kas saistīts ar krievu literatūras un mākslas nedēļu Latvijā, tajā izmantots LPSR Tautas dzejnieka Jāņa Sudrabkalna citāts par to, ka krievu kultūra jāpazīst katram cilvēkam. Protams, tik vispārīgu tekstu Sudrabkalns būtu varējis uzrakstīt arī par jebkuru citu kultūru. Citāts labi parāda to, kā 1960. gadu sākumā, kad Latvijas Kompartiju joprojām vada Arvīds Pelše, tiek traktētas t.s. nacionālās attiecības, uzsverot krievu tautas kā citu PSRS tautu „vecākā brāļa” statusu, atklājot to ideālo nacionālo attiecību modeli, kādam PSKP priekšstatos vajadzētu pastāvēt Padomju Savienībā. Plakāts tomēr atspoguļo padomju etnopolitikas iekšējo pretrunu: no vienas puses, tai raksturīgu unificējošo tendenci, no otras puses, – pienākumu saglabāt kaut kādus nacionālās pašnoteikšanās elementus.

26

Nākamais piemērs no arhitektūras: PSRS Tautas saimniecības sasniegumu izstāde. Padomju Savienībai, trīsdesmitajos gados kļūstot par noslēgtu valsti, šī izstāde būtībā ir analogs tām pasaules sasniegumu izstādēm, kas parādās 19. gadsimtā Rietumeiropā. Fotogrāfijā redzama izstādes strūklaka „Tautu draudzība”, kas izveidota 1955. gadā. Sākotnēji šai strūklakai bija 16 tautumeitu, kas simbolizēja 16 brālīgās padomju republikas, pēcāk viena tautumeita pazuda (Karēļu–somu padomju savienotā republika, kas kļuva par autonomo republiku). Savā ziņā tas ir arhitektūras tēlā pārvērsts savienoto republiku līdztiesības un kopības simbols. Tas vienlaikus notušēja gan atsevišķo republiku kultūras īpatnības (tautastērps kā standartveida „formāts” nacionālajai simbolikai), gan reāli pastāvošās dzīves līmeņa atšķirības starp tām. PSRS TSSI uzdevums bija demonstrēt visu republiku pārticību, atbilstoši sociālistiskā reālisma doktrīnai: nacionāls pēc formas un sociālistisks pēc satura. Tautumeita kā savienotās padomju republikas simbols būtībā ir aizgūts no 19. gadsimta etnogrāfijas atlantu veidošanas tradīcijas.

27-28

29

Krievijas impērijā tai ir sava izpausme – Teodora Gustava Pauli (1817–1867) (krievu bibliogrāfijā pazīstams kā Фёдор Христофорович Паули), franču izcelsmes autora, sastādītais Krievijas tautu etnogrāfiskais apraksts, kas izdots 1862. gadā Sanktpēterburgā. Attēlā redzam latviešu zemniekus no Limbažu apkārtnes, nākamais attēls parāda krievu zemnieku tradicionālo apģērbu dažādās Iekškrievijas guberņās. 19. gadsimta etnogrāfijas uzdevums bija radīt nevis nacionālu simbolu, bet gan tieši fiksēt viena etnosa ietvaros pastāvošās tradicionālā apģērba atšķirības (resp., tautastērpu teritoriālās variācijas). Tieši tāpat šajā atlantā attēlotas Kaukāza tautas un arī citas Krievijas tautas, ieskaitot tālo Ziemeļu un Austrumsibīrijas tautas, parādot to apģērba etnogrāfisko specifiku atsevišķos novados un teritorijās.

Nākamais plakāts ir no 1968. gada, kur jau var redzēt, ka tautastērps pārvērties aizvien vairāk par ļoti nosacītu nacionālās piederības vai etniskās piederības simbolu. Šajā plakātā izmantots folklorā pazīstamais „zelta ābeles” tēls kā laimes, pārpilnības un plauksmes simbols, kas izpleš savus zarus pār PSRS tautām – mazajiem cilvēciņiem tautastērpos, kuri izvietoti plakāta lejasdaļā.

1965. gadā sakarā ar Latvijas PSR divdesmit piekto gadadienu izdots Džemmas Skulmes veidotais plakāts ar tautumeitām, kas simbolizē Latviju starp citām PSRS republikām. Bet motīvs tas pats – vīrietis, kurš nedaudz apmulsis, nokļuvis tautumeitu kompānijā, jo pats ir ar kaklasaiti un uzvalku, rokās karoga kāts. Vai viņš simbolizē padomju varu vai kādu iestādi, kuras pārstāvji bija sastopami „pelēkos vadmalas uzvalkos”, varam tikai minēt, kā arī to, ko viņš dara šajā kompozīcijā.

Vēl pāris piemēru no 1965. gada, kas saistīti ar minēto Padomju Latvijas jubileju. Redzam, ka pieeja nedaudz mainās, tautumeitas simbolika jau apnikusi, tāpēc parādās „ģeometriskas konstrukcijas”. Šajā gadījumā Padomju Latvijas karogs seko tūlīt aiz PSRS karoga. Tajā pašā gadā izdots plakāts ar jau ierasto citātu no LPSR himnas un ar LPSR karogu līdzās citu savienoto republiku karogiem.

Tomēr septiņdesmitajos gados, lai gan faktiski jau 1960. gadu otrajā pusē šis tautastērpa motīvs pazūd, parādoties abstraktāku formu valodai, vēstījums saglabājas nemainīgs, proti, – tautu draudzība. Bet tieši septiņdesmitajos gados, kā konstatējuši gan sociālo zinātņu pārstāvji, gan vēsturnieki, kas pētījuši šo tematiku, nacionālajās republikās veidojas priekšstats, – ka padomju politika ikdienā asociējas ar koloniālismu.

Kopš 1970. gadu sākuma Maskava pieļauj lielāku rīcības brīvību komunistu elitēm republikās. Katrā republikā, protams, ir sava situācija, savas atšķirības: ko vienā republikā atļauj, citā liedz. Vienlaikus, izmantojot padomju tautas koncepciju, kas kārtējā PSKP kongresā tiek apstiprināta 10 gadu pēc partijas programmas pieņemšanas, politika tiek īstenota tādā veidā, ka mēģina līdzsvarot vietējās komunistiskās nomenklatūras ietekmi, saglabājot vai paplašinot krievu valodas lomu publiskajā sfērā un izglītības sistēmā.

PSKP XXIV kongresā 1971. gadā tika apstiprināts, ka padomju tauta ir izveidojusies: „Sociālistiskās celtniecības procesā izveidojusies jauna vēsturiska cilvēku kopība – padomju tauta. [..] Arī turpmāk nelokāmi jāietur ļeņiniskais kurss uz PSRS nostiprināšanu, [..] neatlaidīgi cenšoties panākt visu sociālistisko nāciju tālāku uzplaukumu un pakāpenisku tuvināšanos.” Šādam secinājumam bija ne tikai propgandas teksta nozīme, tas liecināja par padomju etnopolitikas principu stabilizāciju. Tā atspoguļojās arī t. s. uzskatāmajā aģitācijā, plakātos uzsverot PSRS stabilitāti un savienoto republiku formālo vienlīdzību reizē ar saikni ar „centru”: atsevišķas republikas izkārtojas aplī ap galveno zvaigzni, kas simbolizē padomju valsti kopumā. Vizuālais efekts ir nepārprotams, plakāts rāda simetrisku un vienlaikus hierarhiski organizētu „republiksaimi”. Tomēr kuriozi, ka 1971. gadā šajā jautājumā viss bija skaidrs, bet 1980. gados PSRS presē sāksies diskusijas, vai padomju tauta patiesi ir izveidojusies vai tikai vēl veidojas?

Nākamais piemērs – Padomju Savienības Konstitūcija jaunā 1977. gada versijā, kas, protams, asociējas ar Brežņeva valdīšanas laiku, kad patiesi tiek mēģināts izveidot padomju tautu kā jaunu vēsturisku kopību, kas būtu nevis krieviska etniskajā nozīmē – pēc etniskās izcelsmes vai kultūras –, bet gan krievvalodīga. Šādu tēzi savos pētījumos (piemēram, grāmatā Pārbūves paradoksi3) ir pamatojis krievu vēsturnieks Aleksandrs Šubins. Būtībā šī pretruna starp padomju tautu un nacionālo pašnoteikšanos paliek spēkā – padomju tautas jēdziens ir pāretnisks, bet nav skaidrs, kā to savienot ar nacionālās pašnoteikšanās principu. Padomju Konstitūcijā ir arī preambula, kurā rakstīts, ka attīstītā sociālisma sabiedrībā ir izveidojusies padomju tauta. 36. pants savukārt visiem padomju pilsoņiem garantē vienlīdzīgas tiesības, to skaitā arī „iespēju lietot savu dzimto valodu un citu PSRS tautu valodas”. Praksē krievu valodai tiek garantēts īpašs statuss attiecībā uz nacionālo republiku titulnāciju valodām – kā starpnacionālās saziņas valodai.

Padomju Latvijas specifika 1970. gadu beigās un 1980. gadu sākumā: plakāts Padomju Latvija mūžos lai dzīvo! 1919–1979, kas parādās kā mēģinājums paust lokālo savdabību un konstruēt valstisko pēctecību: Latvijas Sociālistiskā Padomju Republika (Stučkas režīms) – Latvijas PSR. Padomju režīma pēdējā desmitgadē biežāk atļauts pieminēt tos latviešu komunistus vai kreisos aktīvistus (piemēram, šajā 1983. gada plakātā – Linardu Laicenu), kuri iet bojā Staļina terora laikā 1937.–1938. gadā. Tā ir tēma, ko iespējamu padara jau Ņikitas Hruščova aizsāktā destaļinizācijas politika, taču Latvijā to piebremzēja nacionālkomunistu virziena ierobežošana pēc 1959. gada.

Padomju režīma norieta posms: 1989. gadā izstādē Rīgā aplūkojams mākslinieka Ivara Poikāna plakāts Darbam slava!, atklājot autora ironisko attieksmi pret režīma simboliku no lokomotīves līdz „sputņikam”.

Vēl daži piemēri, kas, manuprāt, labāk nekā daudzi teorētiskie raksti raksturo to plaisu, kāda ir starp oficiālo diskursu, ko iemieso 1987. gada plakāts ar tautumeitas tēlu un tradicionālo uzrakstu Padomju Latvija mūžos lai dzīvo!, un Kristiana Šica 1990. gadā zīmēto plakātu „LPSR”, kur attēlota latviešu tautastērpā ieģērbta „matrjoška”, parādot, kā Latvijas sabiedrības daļa uztvēra šo Padomju Latvijas tēlu un tā reālo saturu.

 

Postkoloniālā situācija Nr. 2

Nākamā ir Ausekļa Baušķenieka glezna Valodas mācība (1998). Šie divi attēli, manuprāt, raksturo to situāciju, kāda veidojas pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas un Padomju Savienībai brūkot. Blakus redzam fotogrāfiju no demonstrācijas 11. novembra krastmalā, kas ilustrē 1990. gada 4. maija Deklarācijas nozīmi, uzsverot sabiedrības vienotību neatkarības atjaunošanai. Labajā pusē redzam Ausekļa Baušķenieka ironisko skatu uz situāciju pēc neatkarības atjaunošanas – uz mākonīša redzam latviešu intelektuāļus, kas ar sašutumu un neizpratni lūkojas lejā uz kirilicā rakstītiem latviešu valodas tekstiem, t.i., – grafiti uz ēku sienām un žogiem. Savā ziņā tā ir mākslinieka ironiska interpretācija par šo padomju laika mantojumu.

Runājot par padomju laika pieredzes nozīmi un realitāti, jāatzīst, ka padomju pieredze rada bailes no vēsturiskās situācijas atkārtošanās.

Varam aplūkot plakātu no tā laika, kad notiek balsojums par iestāšanos Eiropas Savienībā, samērā uzskatāmi parādot to domāšanas veidu un situācijas izpratni, kāda ir raksturīga Latvijai pēc neatkarības atjaunošanas. Galvenais ir nepalikt pa vidu, kā tas bija starpkaru periodā, starp diviem dzirnakmeņiem, starp divām lielvarām. Šāda interpretācija atspoguļo padomju okupācijas laika pieredzi.

Ar to saistīts arī nākamais plakāts, kas runā par to brīdi, kad notiek balsojums par iestāšanos ES, proti, formula, kas pastāv daudzu līdzpilsoņu galvās: no vienas savienības otrā savienībā, smilšu pulksteņa veidolā vienādojot Eiropas Savienību ar Padomju Savienību. Plakāta apakšējā daļā ir daži norādījumi par to, kas mūs gaida Eiropas Savienībā: „Neatkarība tiks neatgriezeniski zaudēta”, „ES likumiem būs augstākā vara Latvijā”, „Cenas celsies par 25–30%”, „Izputēs daudzi Latvijas uzņēmumi” (lai gan tas notika jau 1990. gadu sākumā), „Krievija gatavojas iestāties ES”, jautājums: „Tu tici partijām un valdībai?”. Manuprāt, šis pēdējais ir ļoti zīmīgs teksts, jo šo mītu un fobiju sarakstu attiecībā uz ES varētu vēl turpināt, bet jautājums ir rezumējošs, un tas ir raksturīgs postkoloniālajai situācijai, kad valda uzskats, ka visapkārt ir tikai zagļi un nodevēji, tātad partijām un valdībai ticēt nedrīkst principā. Tas parāda, kā saplūst kopā negatīvā pieredze pēc neatkarības atjaunošanas 1990. gados ar bailēm no kārtējās savienības, no tā, ko varētu saukt par jauno koloniālismu.

 

Secinājumi

Stāsts par koloniālo un postkoloniālo pieredzi Latvijā 20. gadsimtā lielā mērā ir stāsts par bailēm –, no vienas puses, bailes zaudēt savu identitāti iekšējo vai ārējo ienaidnieku dēļ, bailes tikt „aprītiem” un „izšķīdinātiem”, bailes kļūt par reģionālās un globālās sazvērestības upuri. Koloniālisma pieredze ir traumatiska. Domāju, Latvijas sabiedrība nav pabeigusi vai pat nav uzsākusi „ideoloģisko dekolonizāciju”. Tā raksturīga valstīm, kas, pēc Pjēra Norā teiktā, „pārdzīvojušas autoritārus un/vai totalitārus režīmus”; Norā šo procesu saista ar pievēršanos pirmstraumas perioda atmiņu slāņiem – kā sevis atgūšanas paņēmienu. Pie mums par to šādi nav pieņemts runāt, jo tas rada asociācijas ar kaut ko radikālu, piemēram, par Latviešu Nacionālo fronti un preses izdevumu „DDD”, kas šo tēmu būtībā ir monopolizējis. Kamēr šis ideoloģiskās dekolonizācijas process nebūs pabeigts, apzināties citādību un daudzveidību kā vērtību mūsu sabiedrībā būs ļoti grūti, jo to bloķē padomju laika pieredze ar uzspiesto daudzveidību, kas faktiski bija padomju varas īstenotās politiskās un etnokulturālās unifikācijas instruments. Tādēļ stereotipu līmenī sabiedrībā eksistē piesardzīga un reizēm pat negatīva attieksme pret daudzveidību, ko pastiprina mūsdienu pieredze – ar neseno referendumu par otru valsts valodu. Turklāt šī situācija traģiska un traumatiska būs tik ilgi, kamēr šī padomju perioda pagātne netiks līdz galam izvērtēta, izrunāta, iztīrīta; tikmēr, cik vien gribam, varēsim apelēt pie tolerances, daudzveidības un citādības kā vērtības, eiropeiskajiem principiem utt., bet klāt tiem netiksim.

Prezentācijas pēdējais plakāts (diptiha otrā daļa) veiksmīgi ilustrē to, kā veidojas valsts. Dažādi vārdi, jēdzieni, kas, sakrītot vai saplūstot kopā, būtībā veido Latvijas Valsts karogu, apzinoties to, ka tas, ko esam pieraduši redzēt kā vienotu, monolītu tēlu – Latvijas Valsts karogu –, patiesībā sastāv no šādiem vārdiem un situācijām, kur ir gan ikdiena, gan svētki, gan viss pārējais, kas ar cilvēkiem Latvijā notiek.

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas 2015. gada 5. novembrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā
lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

  1. Sk.: Nora P. Reasons for the Current Upsurge in Memory, Eurozine, 19.04.2002.  (back)
  2. Prezentācijā izmantotie plakāti ņemti no Latvijas Nacionālās bibliotēkas Latvijas plakātu kolekcijasAr autortiesībām aizsargātie attēli pieejami tikai LNB un publisko bibliotēku tīklā.  (back)
  3. Шубин А. Парадоксы перестройки. Упущенный шанс СССР. Москва: Вече, 2005.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri