No Bolderājas uz „Bolderāju”

 

Grāmatu veikals – kafejnīca Bolderāja ir publiski pieejams un vienlaikus arī noslēgts un iekšupvērsts boikots. Organizēta urbānā utopija, lai iegūtu tiesības uz pašnoteikšanos. Grāmatu un pasākumu piedāvājums, vietas un nosaukuma izvēle, arī telpu iekārtojums demonstrē ne tik daudz noteiktu pārliecību, cik apņēmīgu pretošanos pašsaprotamībai un vispārpieņemtajam – kultūras virzienam, kas Bolderājas radītāju – Didža un Līvasprāt, mūsu sabiedrībā netiek pārvērtēts. Romantizējot nošķirtību, šeit gaismā tiek celtas marginālas kultūras parādības un komunikācijas formas. Notiek atgriešanās pie lēnāka ritma, kad varēja atrast laiku, lai stundām ilgi sarunātos par grāmatām vai spēlētu šahu. Punctum redaktori Laura Brokāne un Igors Gubenko izjautāja Bolderājas saimniekus Didzi Kalniņu un Līvu Rutmani  arī par to, kādēļ dažkārt ir jālasa sliktas grāmatas un kāpēc ne vienmēr ir jātiecas pēc popularitātes.

Laura Brokāne

 

Laura Brokāne: Kā radās ideja par šādas vietas nepieciešamību?

Līva Rutmane: Vēl viens grāmatu veikals vienmēr noder. Ja, ieejot grāmatnīcā, saproti, ka nav, ko pirkt, ir jātaisa savs grāmatu veikals, loģiski. Gribējās darīt kaut ko savu un uztaisīt vietu, kur var risināties sarunas. Tāpēc ir svarīgi nebūt populāriem. Ja vieta ir pārāk apmeklēta, tur vairs nav iespējamas īstas sarunas. Nejauši garāmgājēji pie mums neienāk bieži, un tas arī nav vajadzīgs, īpaši vakaros. Ņemot vērā ēkas fasādi, daudzi nemaz nezina, ka šeit ir tāda vieta. Mēs to arī netaisāmies mainīt, un noteikti nav mērķa visiem izpatikt. Izvēle veidot šo vietu bija turpinājums personiskam aicinājumam lietas darīt pašu spēkiem.

12674430_552157464946597_1540046511_n

Bolderāja

 

Igors Gubenko: Grāmatnīcas – notikumu vietas kļūst arvien izplatītākas. Kā jūs atšķiraties no pārējām?

Didzis Kalniņš: No paša sākuma mēs šeit esam un visu darām lielākoties paši – gan remontējam telpas, gan organizējam pasākumus, izvēlamies grāmatas un darbojamies diendienā. Ja kāds cilvēks atnāk uz Bolderāju, tad vispirms šeit satiek Līvu vai mani.

Līva: Viss, kas šeit notiek, rodas dabiski un ļoti organiski, dažādos veidos dodam iespēju izpausties arī mūsu draugiem. Tomēr grūti jau paskatīties uz sevi no malas un paredzēt, kā šeit izskatīsies pēc gada vai diviem.

 

Igors: Vai Bolderāja jums ir bizness?

Līva: Tam vajadzētu būt, bet izskatās, ka nav.

Didzis: Šis bizness nav pelnošs, bet mēs cenšamies savas intereses pārvērst uzturu nesošā pasākumā. Šobrīd Rīgā šādi veikaliņi, kafejnīcas jau ir otrajā un trešajā paaudzē, tas vairs nav tāds pārsteigums kā pirms pieciem gadiem. Līdzīgi kā mēs darbojas, piemēram, Kino Bize. Vajag nodefinēt, kas esi, bet nav jāpierāda, ka esi kaut kas īpašs. Ja pārdod grāmatas, nav obligāti jābūt cilvēkam ar doktora grādu filoloģijā.

 

Laura: Kā veidojat grāmatu izlasi, ko piedāvāt apmeklētājiem?

Līva: Apmeklējot lietoto grāmatu veikalus Lielbritānijā, Vācijā, vai, piemēram, Tallinā, bieži tajos var atrast ļoti plašu grāmatu klāstu – līdzīgi kā lielākajās Rīgas grāmatnīcās, taču tikai lietotas grāmatas. Mums bija svarīgi, lai grāmatu izlase ir kvalitatīva un tajā pašā laikā nav pārāk plaša, tādejādi labi var redzēt, kas mūs interesē. Nevarētu teikt, ka tā ir labākā izlase, kāda vien var būt; tikai viens no veidiem, ļoti personisks. Skan briesmīgi, bet Rīgā līdz šim nebija grāmatnīcas, kas pārstāvētu tieši mūsu gaumi. Lūdzu, katrs taču var vērt vaļā veikaliņu ar savām mīļākajām grāmatām, kasetēm vai filmām!

 

Igors: Vai savas gaumes komunicēšana tiešām bija vienīgā motivācija, iekārtojot Bolderāju?

Didzis: Ne gluži. Protams, šeit nav grāmatu, kas mums nepatiktu, bet būtiskāk ir veidot tādu izlasi, kas būtu piemērota gan cilvēkiem, kuri nav daudz lasījuši, gan tiem, kuri lasa daudz. Ir svarīgi, lai katrs sev var kaut ko atrast. Tāpēc jāmeklē līdzsvars, lai veikals nav pārpilns ar grāmatām, bet arī jānodrošina noteikts apjoms un kvalitāte. Manuprāt, pagaidām Rīgā nav reāli veidot antikvariātu ar grāmatām, kas nekur citur nebūtu pieejamas, – tam vienkārši nebūtu pieprasījuma.

Līva: Piemēram, ASV ir tieši mākslas grāmatu antikvariāti. Viņiem ir cita kultūra, tur pērk mākslas grāmatas, ilustrāciju grāmatas, komiksus. Pie mums mākslas grāmatām ir jābūt tādām un tādām cietos vākos…

Didzis: Mākslas grāmatas Latvijā gandrīz vienmēr izdod cietos vākos, tas ir tāds Latvijai specifisks valdošais mods. Līdzīgi kā valodā – runāsim pareizi… kļūda, kļūda, kļūda… Tāpat arī, piemēram, jāizdod pareizās grāmatas noteiktā veidā par ērtajiem un finansiāli atbalstāmajiem tematiem, kuri tiek ražoti, pateicoties virknei atzītu elites autoru. Raksturīgais rakurss – ļoti, ļoti garlaicīgs.

Rīgā kultūras izvēle ir tāda vertikāla – tev piedāvā, un tam ir jāpatīk, piedāvājums netiek vēsturiski atjaunots, bet tam tiek uzcelts piemineklis un ik desmitgadi atjaunots postaments. Tas, ka cilvēkiem varētu interesēt kaut kas cits, nemaz netiek apspriests. Piemēram, padomju laikos grāmata bija vērtība pati par sevi – slikta vai laba, to tā vienkārši neklājās izmest miskastē, bet mūsdienās vairs tā nevajadzētu būt. Informācijas avoti ir daudzi un dažādi, tāpēc grāmatai ir jācīnās spēcīgākā konkurencē nekā tad, kad tās kā zināšanu avota eksistence bija pašsaprotama un ekskluzīva. Tomēr, lai gan informācija ir pieejama arvien plašākā mērogā un grāmatām ar to ir grūti samēroties, virkni specifisku zināšanu joprojām var gūt, tikai pateicoties grāmatām.

 

Laura: Tātad ir svarīgi aktualizēt marginālus kultūras tematus?

Līva: Jā. Es gribētu vairāk piedāvāt samizdatus un pašiem cienījamiem māksliniekiem piebakstu, ka vajadzētu tādus veidot. Kā mākslas akadēmijas cilvēku mani interesē, lai šeit vairāk būtu „bildīšu grāmatas”…

Didzis: Citās, lielākās valstīs, kultūras patērētāja pozīcija ir diezgan pašsaprotama – ja neesi kultūras radītājs, tev ir jāatbalsta kultūra, to patērējot. Bet Latvijā kultūru bieži uztver kā kaut ko, kas dabūjams par brīvu, kā vīnu izstādes atklāšanā. Vīns vien nerada kultūru. Šeit nav pašsaprotami māksliniekus atbalstīt, ieguldot viņu mūzikas, mākslas vai literatūras pirkšanā. Bolderāja ir kā starpposms, kā satikšanās vieta tai sabiedrības daļai, kas kultūru patērē, un tai, kas to rada. Mēs gribētu vairāk un plašāk veidot diskusijas un sarunas par mums svarīgiem ar kultūru, literatūru un mākslu saistītiem tematiem. Tomēr, tā kā esam vien divatā, tad šeit sadzīvojam arī ar citu cilvēku idejām, tas bieži noved pie sevis laušanas un kompromisiem, bet arī tas nav slikti. Mēs jau nevaram citiem autoritatīvi mācīt literatūru vai to, kā sarunāties, jo paši tikai mācāmies. Tomēr cilvēkiem nav aizliegts neitrālās, no institūcijām brīvākās vidēs rīkot diskusijas un sarunas. Manuprāt, tas ir svarīgi, jo bieži pat it kā neitrālas kultūras diskusijas jau ir ievirzītas noteiktās sliedēs. Latvijas publiskajā telpā ir jūtams trešā viedokļa trūkums, kas it kā neitrāli, no malas apskatītu divu pretēju viedokļu sadursmi. Ja esi kādā sabiedrības grupā, bieži, varbūt pašam nemanot, pārstāvi tajā valdošo viedokli. Patīk/nepatīk, interesē/neinteresē tādējādi kļūst par vadošajām kultūras kritikas polaritātēm, līdz ar to kultūras vai mākslas jautājumi tiek apskatīti, izmantojot politiskus argumentus un to pamatošanas paņēmienus.

 

Igors: Pastāstiet vairāk par pasākumiem, kas šeit notikuši un vēl tikai notiks.

Didzis: Pasākumi ir kā izstādes atklāšanas, kur mazajam, tikko dzimušajam bērnam, blakus stāv tā vecāki un radinieki, bieži pēcāk mazais bērns paliek viens, pat vecāki to apciemo tikai retumis.

Līva: Tādēļ pret pasākumiem būtu jāizturas ar piesardzību, kā pret medikamentiem, kas izrakstīti smagi slimam pacientam pirmsnāves stadijā. Primāri ir radīt vietu, kura nes un uztur sevi pati, nevis, kuru jābalsta ar pasākumiem kā nespējnieka kruķiem.

Didzis: Tādējādi ļaujot tajā rasties un notikt pasākumiem, kuri nepārmāc un nedefinē vietas nozīmi, bet rada it kā paši savu atsevišķu realitāti.

 

Igors: Tātad pret pasākumiem un to rīkotājiem esat visai izvēlīgi. Vai varat nosaukt arī kādu grāmatu, kuru nekad nevarēs iegādāties Bolderājā?

Didzis: Protams, ka te nekad nevarēs iegādāties, piemēram, Da Vinči kodu vai Greja nokrāsas. Mēs ne vienmēr piedāvājam arī visjaunākās grāmatas – pat tādas, kas pašiem patīk, ja tās ir pieejamas jau citur.

Līva: Pīpētavā gan mums stāv arī uzjautrinošas grāmatas, tāpēc nevar teikt, ka tur kādreiz nelasīs un necitēs Da Vinči kodu.

 

Laura: Vai arī sliktas grāmatas ir jālasa?

Didzis: Pa retam noteikti, jā. Ja visu laiku dzer tikai labu kafiju, dažkārt vajadzētu speciāli aiziet uz tirgu un nopirkt pavisam sliktu, lai atkal sajustu atšķirību. Ja lasa tikai labas grāmatas, grūti tās novērtēt. Grāmata jau nav slikta pati par sevi, bet tas, ko mēs tajā saskatām. No lasītāja ir atkarīgs, vai sliktā grāmatā saskatām arī daudz laba vai labā – neko īpašu.

Autorus, kurus esi lasījis bērnībā, piemēram, tos lielos vārdus – Vonnegūtu, Kunderu – tagad, trīsdesmit gados pārlasot, saproti, ka domas vairs ar tiem tik viennozīmīgi nesaslēdzas. Bet piecpadsmit gados tas bija kā tramplīns attīstībā. Katram vecumam savas grāmatas. Pārlasot grāmatu dažādos vecumos, saproti, kādas grumbas esi ieguvis, kā esi mainījies. Ir grāmatas, kuras tikai pirmajā reizē rada tevī kādu impulsu, bet citas, arī piektajā reizē pārlasot, sniedz ko jaunu.

 

Laura: Grāmatas jūsu kafejnīcā ir kā sarunu izejas punkts, komunikācijas pastarpinājums.

Didzis: Ideālā variantā pastarpinājums jau nebūtu vajadzīgs. Piemēram, internets un modernās tehnoloģijas mūsdienās ir kā invalīdu ratiņi komunikācijā. Bolderājā nav wi-fi, tādējādi esam atgriezušies mazliet senākā laikā. Grāmata tomēr ir lēnāks komunikācijas veids.

Piemēram, šaha vakari, kas šeit notiek ceturtdienās… Pa vidu ir spēles galds, kam esi piesaistīts, vari sarunāties un tajā pašā laikā vienmēr atgriezties pie spēles. Ar grāmatu ir mazliet citādi. Grāmata prasa laiku vienatnē. No vienas puses, mums ir tehnoloģijas rīki, lai varētu paslēpties no sabiedrības, bet visu laiku tomēr esam ar to saistīti. Laiks, kas ir vajadzīgs, lai iegrimtu grāmatā, mums tiek diezgan vardarbīgi atņemts. Pat it kā nekomunicējot, vienmēr esam sasniedzami. Ja nošķiram dzīvošanu no domāšanas un domāšanu uzskatām par tādu kā sapņu pasauli, tad tagad nepārtraukti esam spiesti būt nomodā.

 

Laura: Vai arī kafejnīcas nosaukums norāda uz nošķirtību, vēlmi izolēties un tajā pašā laikā izcelt nomales tēmas?

Didzis: Jā, Bolderāja atrodas pilsētas nomalē, tāpēc šeit atrodamies kā nomalē pilsētas centrā. Mēs gribējām parādīt, ka var atrast jēdzīgu nosaukumu pašu pilsētas ietvaros. Piemēram, trimdā Elles ķēķa mākslinieki un dzejnieki krogu, kurā viņi tikās, lai gan atradās tālu prom Ņujorkā, pārsauca par Torņakalnu. Ar Bolderāju ir tieši pretēji – tā pati ir it kā tuvu, tepat Rīgā, bet īstenībā tālu prom. Kopš 80. gadiem ar NSRD un Hardija Lediņa rīkotajiem gājieniem Bolderāja ir ieguvusi poētisku nozīmi, kas neapzīmē vien fizisku, bet arī imagināru iešanu uz zudušu pasauli, tādu kā latviešu eldorado. Vārds „Bolderāja” jau nav piesaistīts tikai vietai, varbūt cilvēki nemaz negāja uz Bolderāju, bet iekšā kaut kādā savā gļukā, no kura mēs nu esam atnākuši. Tāpēc tas šķita poētisks nosaukums, piemērots grāmatu veikalam, kurā mazliet atbrīvoties no dzīves nastas, ko sagādā polietilēna maisiņi ikdienišķā pārtikas muzeja apmeklētāja rokās. Jau nosaukumā parādās, ka pašsaprotamais ne vienmēr ir tāds, kāds izskatās.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri