Nācija kā projekts. Nacionālismi šodienas Latvijā

 

Pastāv dažādi nācijas koncepti, un nacionālisms kā ideoloģija ir ļoti dažāds, atšķirīgs, tam ir daudz dažādu versiju, definīciju, dažādas sejas.

Gribētu sākt ar septembra beigās portālā Delfi publicētu raksta fragmentu, kura autors ir Kārlis Langīns, un šī raksta nosaukums ir Slinkot, pūt un nīst ir daudz vieglāk.1 Tāda ir Kārļa Langīna versija, kas ir nacionālisms un nacionālisti. Šī versija ir diezgan esenciālistiska, neiecietīga, pat agresīva, jo šajā citātā nacionālisma piekritēja tēls ir izteikti negatīvs. Pēc šī autora domām, nacionālists ir ierobežots cilvēks, kurš baidās no apkārtējās pasaules, cenšoties saglabāt savu salmu namiņu, kurā paslēpties. Domāju, ka šis citāts parāda to, kā mēs konstruējam nacionālismu mūsdienās. Un, ja ļoti daudziem cilvēkiem mūsdienu pasaulē nacionālā ideja, nācija un līdz ar to arī nacionālisms kā ideoloģija ir ļoti svarīga, būtisks drošības un identitātes avots, tad šajā tekstā tieši drošība un stabilitāte ir kritizēta.

Manuprāt, šeit autors pieļauj kļūdainu priekšstatu, aprakstot nacionālismu kā izteiktu konservatīvu virzienu, ideoloģiju, kas, šķiet, pretnostata divas skaidri definētas grupas: viena ir atvērta, nav homofobiska un rasistiska, bet otra – nacionāļi – ir tā, kas ir rasisti, homofobi utt. Un šis priekšstats mūsdienās cirkulē paralēli tam, ka nācija tiek uztverta kā vienīgā, skaidrā cilvēku kolektīvā identitāte, kas piedāvā plašu ietvaru, kurā var saprast, kas es esmu un kas esam mēs. Nevienam šeit nav taisnības, ir tikai daudz versiju. Arī Langīna versija var pastāvēt, tomēr tā ir tikai viena no vairākām. Mēģināšu parādīt to, ko Langīns varbūt nav piefiksējis, proti, noteiktā posmā nācija tik tiešām sniegusi iespēju skaidrot to, cik ļoti strauji mainījusies pasaule – tā kļuvusi aizvien nestabilāka –, un mēs runājam par diviem, maksimāli trim gadsimtiem.

Pirms runāt par nācijas ģenealoģiju, gribētu dot arī nelielu impulsu diskusijai, proti, norādīt uz fotoattēlu, kurā redzama sieviete kopā ar savu bērnu musulmaņu tradicionālajā ietērpā.

01

Sieviete Venēcijā – vai eiropiete? Jautājums debatēm

Viņa arī ir daļa no kādas Eiropas nācijas, kur viņa un, iespējams,  arī viņas ģimene dzīvo. Šis jautājums patlaban ir ļoti aktuāls sakarā ar bailēm un aizdomām, ko stimulēja traģiskie notikumi Parīzē un arī debates šeit Latvijā – par bēgļiem. Manuprāt, mūsdienās ļoti svarīgi turpināt runāt par to, kas pieder nācijai. Jau aplūkotais citāts par salmu mājiņas ideju norāda, ka daudziem cilvēkiem nav skaidrs, kas tad notiek ar nāciju un kas joprojām tai pieder vai nepieder. Manuprāt, šī sieviete ir vairāku Eiropas nāciju pārstāve, tā varētu būt francūziete, itāliete, arī latviete, ja mēs runājam par nāciju kā par politisku kopienu. Tā, šķiet, ir labākā versija, arī man pieņemamākā šai mūsdienu mainīgajā, plūstošajā, nestabilajā pasaulē. Sliktā ziņā ir tā, ka pasaule vairs nekad nesastings – nebūs cieta, stabila un skaidra. Tādēļ arī mūsu priekšstati nemitīgi mainās un tiem jāļauj mainīties, lai arī debates turpinātos. Otrajā fotoattēlā fiksētais mākslas darbs šogad augustā bija sastopams Venēcijas biennālē – tas arī atklāj šo interesanto politisko mākslas dimensiju: kopīgi mēs jūtamies droši, kopā mēs varam veidot aizsargplēvi vai ādu, kas var pasargāt mūsu prātus no bailēm.

02

Drošības apliecinājums – ironisks mākslas darbs Venēcijas biennālē 2015. gada augustā

Un bailes pēc Parīzes traģiskajiem notikumiem, protams, valda Eiropā un pasaulē. Redzējām, cik strauji franču nacionālā politiskā kopiena, atceroties upurus, var vienā mirklī pārvērsties par sabaidītu, tramīgu cilvēku pūli, jo jāglābj savas dzīvības. Tieši tas visvairāk pazemo cilvēkus, kas ir terorisma upuri, proti, viņus pārņem bailes  un neļauj domāt.

Varam diskutēt arī par to, kas var piederēt Latvijas nācijai, jo arī Latvijas nācijas koncepts var mainīties. Viens no svarīgākajiem jautājumiem ir – kas ir būtiskākā nācijas pievilcība? Kādēļ šis koncepts pirms 200 vai 250 gadiem ir kļuvis ļoti aktuāls? Mana versija par nācijas izcelsmi diezgan atšķiras no dominējošās versijas Latvijas diskusiju telpā, proti, es neuzskatu, ka nācija bijusi vienmēr, neesmu no tiem, kas pārstāv esenciālisma versiju, un neuzskatu, ka nācija ir kaut kas dabisks, ka tā ir daļa no dabas un vienmēr pastāvējusi, un tikai tagad to esam atcerējušies, aptvēruši, izkopuši un attīstījuši. Manuprāt, nācija ir projekts, bet tas nemazina nācijas nozīmi, tādēļ arī debatēs ir liela loģiska kļūda – kad mēģinām šādu konceptu kritizēt, mēs it kā nododam nācijas ideju, kritizējot to pazemojam, noliedzam. Ļoti svarīgi saprast, ka nācijas koncepts, kas ir 200 gadu vecs, ir ļoti būtisks miljoniem cilvēku – viņi identificējas ar nāciju. Taču tas nedrīkst traucēt mums kritiski analizēt un domāt par to, kas ir nācijas saknes un kas piedalījies nācijas veidošanā.

Kad diskutējam pār nācijas izcelsmi un biogrāfiju, būtiski ir pieminēt pētnieku Ernestu Gelneru (Gellner), kas ir uzskatījis, ka nācijas ir nacionālisma ideoloģijas produkts un nevis otrādi. Respektīvi, nacionālisms ir politiska ideoloģija jeb politiskais rāmis, kas palīdzēja veidot kopienas, grupas, kuras varam apzīmēt par nācijām; nācija, būdama politisks fenomens, pastāv publiskajā telpā, tā nevar būt ārpus politiskās kopienas, tādējādi cilvēki, kas pieder nācijai, attīsta šo konceptu. Tā kā cilvēks, cilvēce un valsts iedzīvotāji mainās, tad arī nācija principā ir maināms projekts – tas nav sastindzis projekts, tas nav kanons –, lai gan, kā redzēsim, nācijai ir altāri, nācijai ir dievkalpojumi un arī pašpasludināti priesteri. Viens no būtiskākajiem jautājumiem, runājot par nāciju, it īpaši, ja runājam par 18. gadsimta beigām, kas, piekrītot Gelneram un citiem, ir posms, kad dzimusi nācija kā politisks koncepts, ir jautājums – kas es esmu, kā mani sauc? Šis ir jautājums, kas domāts ne tikai cilvēkam, kas kustas globālajā pasaulē un cenšas saprast savu identitāti, lai gan daudzi to nemaz nevēlas darīt.

Taču mūsdienās līdzās nācijai pastāv vēl arī vairākas citas kopienas, kuru dzīves vieta vai funkcionēšanas telpa sniedzas pāri konkrētas nacionālās valsts robežām. Viena no būtiskākajām šādām kopienām ir patērētāju kopiena. Vairāki pētnieki uzskata, ka globālajā telpā mēs esam visdrīzāk tie, ko varam atļauties iegādāties, mēs esam cilvēki, kuriem ir kredītkarte, kas ir kā caurlaide jaunajā kopienā – globālajā patēriņa un baudas kopienā. Daži apgalvo, ka mēs dzīvojam drīzāk reklāmas telpā, uzskatot, ka no šiem vēstījumiem varam smelties mūsu identitātes, un tieši globālais patēriņš nivelē nācijas atšķirības. Tie, kam ir iespēja ceļot un kas ceļo bieži, iespējams, pamanījuši, ka pēdējā laikā pasaule kļuvusi nedaudz garlaicīga, jo visapkārt ir vieni un tie paši patēriņa vēstījumi.

03

Fotokolāža no autora iespaidiem par patērētāju sabiedrību mūsdienās – tā vieno visas tautības

Attēlos redzami cilvēki no dažādām kultūrām, kas izbauda šo globālā patēriņa identitāti. Taču šī ir tikai viena no iespējamām versijām, kā mēs varam minēt alternatīvus scenārijus nacionālajai identitātei. Protams, cilvēks vienlaikus var apvienot vairākas identitātes: būdams patērētājs, viņš var mēģināt iekļaut šajā plašajā identitātē arī savu etnisko, nacionālo vai valodas identitāti, tātad savienot patēriņa un etniskās identitātes zīmes. Tādējādi varam apgalvot nedaudz ciniski – arī etnisko identitāti var pārveidot par preci. To redzam arī vairākos jaunajos biznesa projektos Latvijā.

Runājot par pārmaiņām sabiedrībā, jālūkojas atpakaļ laikā – 19. gadsimta 20. gados, precīzāk, 1828. gadā, kad Kristians Dītrihs Grabbe, vācu romantiķis un dramaturgs, sarakstīja lugu Dons Žuāns un Fausts, kas vāciski runājošajās zemēs ir ļoti populāra. Tajā sastopas trīs Eiropas mitoloģiskie tēli, kas cirkulē Eiropas kultūrā jau kopš agrīnajiem viduslaikiem: no spāņu viduslaiku dzejas jeb romancero, proti, Dons Žuāns, spāņu aristokrāts, un vācu alķīmiķis un filozofs Fausts, un pa vidu abiem arī daiļā Donna Anna, par kuras roku cīnās abi vīri. Fausts, nevarēdams konkurēt ar skaisto Donu Žuānu, nolemj sievieti nolaupīt, izmantojot maģiskus spēkus, un noslēpt viņu pilī kādā tālā reģionā, lai viņus neviens nevarētu sasniegt. Kad Donna Anna atgūst samaņu, pirmais, kas viņu sadusmo, nav vis tas, ka viņa ir nolaupīta, bet gan tas, ka viņu nolaupījis luterānis, vācu zemes pārstāvis, nevis katolis. Fausts argumentē nevis ar filozofiskiem konceptiem vai maģisku spēku līdzdalību, bet gan saka viņai, lai labāk paklusē, jo viņa ir katoliete un viņas izglītība ir problemātiska, turklāt viņa ir iekļauta citā kultūrtelpā, tikai vācu zemju cilvēki prot filozofēt. Šādā nacionāli romantiskā garā tapusi šī luga. Savukārt Dons Žuāns, nonākdams Spānijā, atceras, ka Spānija ir zeme, kur apglabāti spāņu varoņi, viņš vairs nav libertīns, kas meklē jaunus nakts piedzīvojumus, viņš nekolekcionē sievietes, viņš drīzāk ir jaunas romantizētas ainavas baudītājs, atcerēdamies spāņu mūziku, karavadoņus, piepildot šo spāņu ainavu ar jaunu saturu. Manuprāt, šī ir būtiska luga – teksts, kas varētu ilustrēt to jauno, kas parādījās Eiropā 19. gadsimta sākumā. Jāatceras, ka ir pagājuši tikai 14 gadi kopš Napoleona I kariem, kad Napoleons dažu gadu laikā ir radikāli mainījis Eiropas kultūras telpu un mēģinājis veidot jaunu impēriju, izmantojot arī republikas vēstījumus, lai veidotu kultūras koloniālismu, kas sekmēja kultūras alerģisku reakciju uz franču kultūru, republikas kultūru, stimulējot nacionālās kustības Eiropā. Tādējādi nācija daļēji ir projekts, reakcija; nācija ir mēģinājums feodālās kultūras pasaulē, kas gadsimtiem bijusi stabila, sakārtota un pēkšņi sabrukusi, atrast stabilitāti; īsā laikā ļoti daudz kas bija mainījies Eiropas pasaulē.

Kur tad mēs atrodam nāciju? Virkne autoru, kuriem piekrītu, tostarp Ēriks Hobsbaums (Hobsbawm) un Benedikts Andersons (Anderson), apgalvo, ka nācija ir 18. gadsimta beigu projekts, un viņu pamattēzes ļoti ietekmējušas pēdējo gadu pētniecību. Tomēr varam iet arī tālāk pagātnē, meklējot nācijas pēdas vai elementus arī senākos kultūras posmos Eiropā.

04

Mediči villas (pie Florences) regulārie dārzi

Tā, piemēram, 16. gadsimta vidū Itālijā tiek veidoti regulārie dārzi, villu dārzi, ko vēlāk, 19. gadsimtā, romantiskā nacionālisma laikmetā, itāļu arhitektūras un dārzniecības vēsturnieki definēja kā itāļu dārzus, apgalvojot, ka franči ir nozaguši itāļu dārzu formu un ka Versaļa ir tikai Florencē esošo villu dārzu kopija. Tātad arī ainava ir nacionāli piepildīta, līdzīgi kā Donam Žuānam, tai ir saikne ar kādu cilvēku kopienu, identitāti, ar cilvēku priekšstatiem par savu patību, kas ir definējama lielākoties etniski teritoriālajās kategorijas.

Ja runājam par nāciju un šī jēdziena izcelsmi, tad nedaudz jāpievēršas jautājumam par to, kāpēc nācija vispār tiek saukta par nāciju. Senajā Romā latīņu valodā pastāvēja divi jēdzieni, kuru robežas un attiecības ir diezgan neskaidras. Varam runāt par jēdzienu gens, kas ir ‘dzimta’, kas apvieno kādu konkrētu kopienu ar zināšanām par šīs kopienas izcelsmi. Otrs jēdziens natio, kura tulkojums pieļauj daudz variāciju, ieskaitot arī ‘kopiena’ vai ‘grupa’, vai arī ‘cilvēku kopums, kas atšķiras no citām blakus esošām grupām un ir nonācis svešumā’. Tā, piemēram, viduslaikos jēdzienu natio izmantoja dažādām studentu grupām dažādās Eiropas universitātēs. Kā zināms, viduslaiku kultūra un telpa ir diezgan nenoteikta, un, ja bija kādā Francijas vai Spānijas universitātē studentu kopa no Vācijas, tad viņus varēja arī nosaukt par natio. Vienlaikus tam ir arī virkne citu nozīmju, arī no dzīvnieku pasaules (piemēram, ‘kucēnu metiens’ ir natio). Teritorija ir ļoti būtisks moments šajā skaidrojumā, atrašanās svešumā starp svešajiem nācijai ir būtisks moments, manuprāt, pat liktenīgs, jo tieši šeit slēpjas nācijas ēnas.

19. gadsimtā nācija kā koncepts ilgstoši piedāvāja vairākām grupām emancipācijas iespējas, iespējas attīstīt savu kultūras mantojumu un dažādus mākslas žanrus, un vienlaikus nācijā slēpjas iespēja “negatīvu bilžu pasaulē” veidot ienaidniekus, citādos un atšķirīgos, pret kuriem var arī karot, kā to redzējām Pirmajā pasaules karā, kad nācija kļuvusi par fenomenu, kas atšķir mūs no radikāli sliktiem, no stulbiem barbariem vāciešiem, no dzērājiem krieviem, no bailīgajiem frančiem. Līdz ar to redzam, ka nācijai ir divas sejas, tā ir fenomens, kas slēpj sevī riskus pārtapt par radikālu un agresīvu ideoloģiju. Tomēr nācijai bijusi arī pozitīva loma. Viduslaikos t.s. Vācijas zemēs jeb tajās, ko mēs saucam par Svēto Romas impēriju, nācijas jēdziens tika izmantots, jo jau 15. gadsimtā šim apzīmējumam „Svētā Romas impērija” pievienojās apzīmējums „Vācu nācijas” (das Heilige Römische Reich Deutscher Nation). Un Deutsche Nation, kā uzskatīja vairāki pētnieki, piemēram, Aleksejs Millers (Miller), ir mēģinājums norobežoties no citām tā laika Eiropas valstīm un kultūras plūsmām un veidot kopīgu teritoriālo identitāti, kas raksturīga tikai Vācijai, vācu kultūrai. Te liela nozīme ir arī humānisma kultūrai, renesanses tekstiem, kas tapa t.s. nacionālajās valodās. Vēl viens piemērs no renesanses kultūras ir piemineklis Dantem kādā Florences baznīcā – Santa Croce baznīcā. Šis dzejnieks kļuvis ne tikai par cilvēku, kurš sniedzis būtisku impulsu itāļu valodas attīstībā (tieši Dantes ietekmē Toskānas dialekts kļuvis par topošās Itālijas valodu, izstumjot citus dialektus), Dante 19. gadsimtā ir ierindojams nacionālo varoņu panteonā. Šādi nacionālie varoņi 19. gadsimtā pastāvēja vairākās valstīs; principā Eiropā tajā laikā strauji meklē esošus vai arī izdomā vēl neesošus varoņus.

Ja runājam par Lielbritāniju un to, ko mūsdienās saucam par britiskumu (britishness), šī ir viena no valstīm, kas jau 16. gadsimta beigās, kā apgalvo pētnieki, piemēram, Štefans Bergers (Berger), varēja ilustrēt nacionālo identitāti, bet lielākoties sakarā ar sevis pretnostatīšanu katoļu pasaulei pēc reformācijas. Zinām, ka vairākas katoļu zemes mēģināja apšaubīt šīs valsts valdnieku leģitimitāti, it īpaši Henrija VIII meitas Elizabetes leģitīmo valdnieces statusu. Elizabetes idejiskā cīņa ar Spāniju un Pāvesta valsti definēja Lielbritāniju kā protestantu valsti un sabiedrību ar izteiktu antikatoļu identitāti. Zinām, ka katoļu vajāšana un diskriminācija norisinājās Lielbritānijā līdz pat 18. gadsimta beigām, tādējādi nacionālās valsts un nacionālās kopienas iekšienē var būt citas atšķirīgas kopienas, kas šeit šķietami neiederas, neiekļaujas, un tad valstīm dažādos vēstures posmos ir dažādas versijas par to, ko darīt ar citādo. Manuprāt, mēs joprojām neesam tikuši galā ar šo jautājumu un nekad arī netiksim galā, jo mēs paši jebkurā brīdī varam kļūt par atšķirīgiem, citādiem.

Tātad nācijas pēdas vai iezīmes sniedzas arī tālā senatnē, lai gan vienlaikus gribas pastāvēt arī uz to, ka nācija ir 18. gadsimta projekts.

Domājot par 18. gadsimtu, ir būtiski noskaidrot, ko nacionālisma un nācijas konceptā ieguldīja franču apgaismība. Varam runāt par to, ka franču valodā līdzās jēdzienam „tauta”, līdzīgi kā tas vērojams arī vācu valodā, pastāvēja jēdziens „nācija”, bet ļoti bieži, arī Monteskjē tekstos, šis ir sinonīms etnogrāfiskai kopienai, kuras parašas, tradīcijas un mākslas likumi atšķiras no citām kopienām. Nāciju kā politisku kopienu šeit vēl nevaram atrast, tā vēl tikai taps. Apgaismības teksti, kaut arī sagatavo Lielo franču revolūciju, bieži vien ir diezgan tālu no priekšstata par to, ka galvenais identitātes avots ir cilvēka etniskā vai/un nacionālā piederība. 18. gadsimts ir strādājis, lai kritiski revidētu viduslaiku sakrālā valdnieka tēlu, kas vienīgais saiknē ar Dievu kronēšanas brīdī var apstiprināt savu leģitīmo varu, un piedāvāja arī alternatīvu. Nācija 18. gadsimtā iegūst politisku nozīmi īsi pirms Franču revolūcijas, un viens no pamattekstiem vairāku sējumu apjomā ir Franču enciklopēdija – Zinātņu, mākslu un arodu enciklopēdija –, kas kādu brīdi bija iznākusi Francijā, un to sākotnēji atbalstīja arī Francijas karaļvara. Taču, saprotot, ar ko tas varētu beigties, enciklopēdiju aizliedza, tomēr vēlāk to izdeva Šveicē un citās valstīs, tai kļūstot par milzīgu un veiksmīgu ekonomisko projektu, izplatot idejas,   ka politiska kopiena, kas revolūcijas laikā pārtop par nāciju, varētu pati lemt par sevi un savu attīstību. Šajā brīdī, dažādos veidos ar dažādiem rakstiem skaidrojot cilvēka prāta un uztveres spējas, cilvēka spriestspējas, šī enciklopēdija definēja vai veidoja jaunu teritoriju, ko varam nosaukt par suverēnas un spriestspējīgas kopienas telpu. Un no šādas kopienas, kurai joprojām ir saikne ar monarha varu, šī enciklopēdija nav revolūcijas pieteikums. Šī kopiena tomēr spēj pati sākt lemt par to, kas notiek politiskajā realitātē, līdz beigu beigās 1789. gadā Lielā franču revolūcija ir piedāvājusi savu versiju par nāciju, proti, nācija šajā revolūcijas piedāvājumā ir kopiena, kas ir pati avots likumdošanā, tā ir pati vara, ārpus nācijas nav nekā. Tādējādi valdnieka sakrālā vara ir zaudējusi savu simbolisko nozīmi, un var apgalvot, ka tieši atrašanās Versaļā ir viena no lielākajām monarhijas publiskā tēla kļūdām – ka tā ir zaudējusi saikni ar Francijas kopienu, kas sāka nacionalizēties un domāt par sevi aizvien vairāk politiskos un etniskos priekšstatos.

Paralēli politiskajiem notikumiem citās Eiropas valstīs un reģionos, piemēram, vācu zemēs, kas tolaik joprojām bija ļoti sadrumstalotas – ap 300 mazās valstiņās –, top cita versija par nāciju un etnisko kopienu, kas ir atšķirīga no Francijas priekšstata par to, ka konstitūcija jeb satversme ir tā telpa, kurā darbojas nācija un no kuras var smelties arī nācijas leģitimitāti. Ja runājam par Herderu, viņa vārds ir būtisks tādēļ, ka viņš ir viens no autoriem, kas piedāvā nācijai etnisku kultūras versiju. Francija ir politiskas nācijas paraugs, kur pamats līdzdalībai ir likumdošana, kurā teorētiski piedalās visi (diemžēl pēdējās dienās esam konstatējuši, ka gan Francijā, gan Beļģijā virkne šo  tēžu nestrādā; kā apgalvo Rodžers Brubeikers (Brubaker), arī nācija, politiska nācija un konstitūcijas nācija tā vai citādi ir ar etnisku nokrāsu, tai ir dzīvas būtnes predikāts: raksturojot ainavu, mēs raksturojam nācijas dvēseli; jēdzieni Volk un Nation šajā gadījumā ir sinonīmi).

Vēl kāds būtisks moments, kas liecina par to, ka nācija ir projekts, ka tā nav vienmēr un mūžīgi pastāvējusi. Analizējot vācu un franču tekstus, virkne pētnieku uzskata, ka jēdziens „tauta” līdz 18. gadsimta otrajai pusei bieži tika uztverts sociālā, nevis etniskā nozīmē: tauta ir kaut kas, kas tuvāks masai, pūlim, kā Francijā trešā kārta (zemnieki), kas nav ne garīdzniecība (pirmā kārta), ne aristokrātija (otrā kārta). Redzam, ka Leibnica tekstos tauta joprojām ir pelēkā masa, ko nepazīstam un kuras kultūras mantojums vēl nav analizējams, ieliekams etnogrāfiskajā muzejā, nav pierakstāms un glabājams (iepretim, piemēram, brāļiem Grimmiem, kas 19. gadsimta sākumā interesējās pār tautas kultūras mantojumu). Tautas dziesma tolaik ir zemākais kultūras mantojums, Bahtina valodā runājot, vulgārais masku ballē vai karnevālā – tas, kas uz mirkli ir atļaujams, bet pēc karnevāla beigām hierarhija atkal tiek atjaunota, galma un aristokrātijas kultūra ieņem savu loģisko dominējošo vietu. 18. gadsimta beigās norisinās pāreja un pārmaiņa tautas kultūras uztverē. Franču vēsturnieks un sociologs Pjērs Norā, kurš ilgstoši ceļojis pa Franciju un izveidojis ļoti apjomīgu darbu, ko sauc par Atmiņu vietu projektu, analizējot vairākus priekšmetus, kas pastāv dažādās formās, arī nemateriālajās, konstatēja, ka, viņaprāt, atmiņa ir nozīmju trauki, kuros varētu pastāvēt franču kultūras un identitātes iezīmes un saturs. Norā uzskata, ka tas veidojas tieši brīdī, kad lauku vai zemnieku pastorālā kultūra sāk izzust. Zinām, ka Lielbritānijā industrializācija norisinās jau 18. gadsimta beigās, mainās arī idilliskās ainavas, kuras redzam filmās par īsto britu identitāti. Tieši šajā brīdī intelektuāļiem parādījās nepieciešamība ļoti šauram lokam to saglabāt, atcerēties un nepazaudēt; tādējādi arī muzeja fenomens ir 19. gadsimta projekts.

Arī latviešu nacionālā kustība, saprotot, ka gadsimtiem nav bijusi iespēja attīstīt rakstisko kultūru un ir ļoti maz artefaktu, kas var norādīt uz nācijas senumu un biogrāfiju, steidzīgi pārņem šādu paneiropeisku piemēru, veido etnogrāfiskas izstādes, bibliotēkas un mēģina saglabāt to, ko sauc par zemnieku kultūru un mantojumu. Viena no iespējām definēt nācijas kopienu ir politiskā līdzdalība – tas, kas nebija iespējams vācu zemēs un arī Baltijas reģionā cariskās Krievijas apstākļos. Francijā jau 18. gadsimta beigās, 1789. gada 26. augustā, ir jauna politiskā formula: nācija, kas ir vienlīdzīgo kopienu pilsoņu ietvars, kas darbojas, balstoties uz likumu pamata, un galvenais, ka tā ir personīga cilvēka brīvība un iespēja ārpus kārtu privilēģijām un ierobežojumiem veidot sevi. Šajā it kā ļoti iekļaujošajā tekstā nav pateikts nekā par sievietēm; jau 1792. gadā ir tapuši teksti tālaika medijos – kā atsevišķi sacerējumi, kas veidoja sieviešu un pilsoņu tiesību deklarāciju, kritizējot šo pirmo deklarāciju. Tomēr ir svarīgi saprast, ka šī deklarācija ir apgaismības republikāņu versijas koncentrēta formula. Redzam, kā top jauna politiskā kopiena, kas ir nostiprināta pirmajā Francijas konstitūcijā: 1791. gadā tā vēl ir monarhijas konstitūcija, ir atcelti tituli, privilēģijas, nav feodālisma tiesību, bet konstitūciju joprojām pieņēma valdnieks; tajā ir nostiprināta nācijas vara veidot apkārtējo realitāti. Tas arī ir politiskā nacionālisma formulējums, kas tiek uzskatīts par iekļaujošāku nekā etniskā nācija. Lai gan ir ļoti grūti norobežot abas versijas un etniskais vienmēr pastāv arī politiskajā. Redzam principus, kas pēdējās dienās diemžēl kļuvuši arī par sēru un vienlaikus solidaritātes simbolu, principus, kas revolūcijas laikā, 1792. un 1793. gadā, sāka mainīties un ieguva Eiropas koloniālisma versiju, ar spēku iekarojot Vācijas zemes un arī Itāliju.

05

Aviņjonas pilsētas domes frontona fragments

Attēlā redzamas revolūcijas tēzes, kas var iekļaut atšķirīgus cilvēkus. Atcerēsimies, ka Franču revolūcija jau 1789. un 1790. gadā atjaunoja vairāku etnisko minoritāšu tiesības, piemēram, politiskajās kopienā iekļāva arī ebrejus, ļaujot piedalīties vēlēšanās visiem vīriešiem, kam bija iespēja maksāt nodokļus un nebija parādu. Vienlaicīgi nācija veido milzīgu kultūras impulsu, jo producē jaunus simbolus, kas piedāvā iespēju identificēties ar jaunu politisko kopienu, jo, kā jau minēts iepriekš, 18. gadsimta beigās vecā viduslaiku feodālā kultūra, kas ilgusi gandrīz 10 gadsimtu, ir sabrukusi dažu gadu vai pat mēnešu laikā revolūcijas armijas karadarbībā. Protams, vecā iekārta jeb feodālisms vēl turpinājās vairākās zemēs un ļoti strauji neizzuda. Napoleona armijas un impērija daudzus procesus paātrināja, bet viņa valdīšanas laiks bija ļoti īss. Ir virkne pētnieku, kas apgalvo, ka tas, ko mēs saucam par ancien regime, joprojām pastāvēja līdz pat Pirmajam pasaules karam. Bet, no otras puses, Franču revolūcija ar savu priekšstatu par politizētu kopienu ir būtisks ieguldījums arī stāstā par mūsdienu nacionālismu, arī nacionālismu, kas veido virkni simbolu, ar kuriem iespējams identificēties šodien.

Un atkal uz skatuves ir sieviete – ne tikai Atēnas formā, kas piedalās cilvēku un pilsoņu deklarācijas izveidē; šis ir politiskās mitoloģijas darbs, kas radīts 1790. gadā, ar atsaucēm uz antīko Grieķiju, uz Republikas laika Romu.

06

Žans Batists Reno. Alegorija par Cilvēktiesību deklarāciju (fragments)(1790)

Nācijai ir sievietes seja, sievietes tēls. Bieži feminisma teorijās, kas analizē nācijas tēlu, tiek analizēts arī tas, ka ar dalību nācijas simbolikā sieviete tika pakļauta nacionālajā politiskajā kopienā vīriešu sabiedrībai. Sieviete ir iecelta un atrodas uz nācijas altāra, simbolizē nāciju, kļuvusi par sakrālu sievišķīgu nācijas iemiesojumu, bet vienlaicīgi sievietes tiesību loks ir ļoti ierobežots.

07

Ģermānijas tēls 19. gs. vācu mākslā

Kā redzam piemēros, sievietes tēls ir Ģermānijas jeb Vācijas iemiesojums dažādos gados: pirmajā attēlā 19. gadsimta 30. gados un otrajā – 1848. gadā, kad nācijai, vismaz šajā ikonogrāfijā, ir aktīva, pat agresīva loma, viņas kustības domātas cīņai pret seno ienaidnieku Franciju, stūrī redzam Kārļa Lielā kroni. Šajā brīdī, jau 19. gadsimta otrajā pusē, nācijai pievienojas impērijas diskurss, nācija kļūst par imperiālisma politikas daļu. Tradicionāli mēdz uzskatīt, ka nācija un impērija ir nesavienojami jēdzieni, ka nācija ir tas, kas iznīcina impērijas, tomēr tas drīzāk ir iespaids no Pirmā pasaules kara, kad sabruka vismaz trīs lielas impērijas: Austroungārija, Vācijas impērija un Krievijas impērija. Citi pētnieki, savukārt, uzskata, ka varam runāt par nacionālo impērijas ietvaru: 19. gadsimts ir nevis nacionālo valstu, bet gan nacionālisma un impēriju laikmets, kad no radikālas, aizliedzamas, pagrīdes kustības vairākās valstīs (Vācijas zemēs, Itālijā) nacionālisms pārtop par valstu, līdz ar to arī monarhiju, republiku politisko kapitālu un īpašumu. Varam teikt, ka, jau sākot ar 19. gadsimta 80. gadiem līdz pat Pirmajam pasaules karam, nacionālisms no opozīcijas idejas un ideoloģijas kļūst par dominējošo nacionālo ideoloģiju, nacionālo saturu, kas izpaudās ne tikai mākslā – arhitektūrā un vēsturiskajā glezniecībā –, bet arī mūzikā.

Un šeit uz skatuves parādās komponists Džuzepe Verdi: kā zināms, cilvēks, kas ar savu muzikālo ieguldījumu piedalījies itāļu risorgimento nacionālajā kustībā (šīs kustības ēnu puses varat redzēt Viskonti filmā Gepards pēc Lampedūzas romāna). Verdi, jaunībā būdams godkārīgs komponists, iekļāvās tā laika nacionālajā kustībā, kad vēl joprojām ir runa par republikas versiju. Savos agrīnajos darbos viņš ir mēģinājis izmantot nacionālās kustības valodu – to pacilājošo, patriotisko, kas var cilvēkus vienot, un opera kā tā laika kolektīvais notikums varēja sniegt šādas iespējas veidot nacionālo vēstījumu brīdī, kad nacionālais bija opozīcijā, aizliegts, vajāts, atceroties, ka vēl joprojām šajā laikā virkne Itālijas reģionu ir Austrijas impērijas sastāvdaļā. 1844.–1846. gadā Verdi, būdams nacionālās kustības dalībnieks, saraksta operu ar klasisku nacionālu sižetu – no Itālijas pagātnes, no vēlīnās Romas impērijas perioda, kad 451. gadā pēc Kristus huņņu valdnieks Atila mēģināja iekarot Romu, kas viņam neizdevās. Šajā operā ir virkne tēlu, kas cenšas šādam barbaram pretoties, arī ieskaitot romiešu jaunavu Odabellu, kura ar zobenu rokās iestudējumā trīs cēlienu garumā staigā ap valdnieku Atilu un nekādi nevar to nogalināt (itāļu operas kultūrā tas, protams, jāakceptē). Kopumā opera ar nacionālisma kultūras un politiskās ideoloģijas valodas starpniecību izskan kā aicinājums sacelties un glābt savu patrina, resp. dzimteni. Šajā tekstā minēti arī cilvēki, kas rūpēsies par māti dzimteni – tie būs viņas dēli. Tātad mēs runājam par nāciju ne tikai kā par sievieti, dzīvu būtni, bet arī – kā par ģimeni. Šis ir izteikts etniski romantizēts variants, kas tajā laikā attīstījās ne tikai Rietumeiropas kultūras telpā, bet arī kļuva par Eiropas tā laika globālo fenomenu.

06-2

Frederiks Sorjo. Universālā republika (1848)

Jāaplūko arī Frederika Sorjo litogrāfijas kolekcijas fragments Universālā un demokrātiskā republika, kas radīts 1849. gadā un kurā redzam, kā nacionālā kustība simboliski pārņem Eiropas reģionu, turklāt nācijai ir saikne arī ar sakrālo, jo arī kristietība ir sniegusi savu leģitimitāti nācijas kustībai. Pētnieki runā par to, ka nācija kļuvusi par 19. gadsimta jauno politisko reliģiju, nācijas altārī ir sakrālas vietas, objekti, reģioni, cilvēki, pat augi un putni. Vairākas nacionālās kustības cenšas izveidot savu ideoloģiju kā hagiogrāfiju jeb svēto biogrāfijas. Varam redzēt spilgtus piemērus šādai valodai arī nacionālajā arhitektūrā, piemēram, Romas Tēvijas altārī, kas tika būvēts vairākus gadus, būvdarbiem noslēdzoties tikai 1907. gadā. Tas veltīts Viktoram Emanuelam II, apvienošanas kustības simboliskai figūrai, karalim. Šajā arhitektūras piemineklī redzams, kā impērijas valoda satiekas ar nacionālo ideju, šīs ir atmiņas par glorificēto Romas impērijas diženo periodu. Lai gan paši romieši bieži smejas par šo pieminekli, tas tomēr ir labs simbols tam, ka nacionālais izpaužas arī publiskajā telpā.

08

Žurnāla “Austrums” vāks

Lūkojoties no Rietumiem tālāk uz Austrumiem, – Baltijas guberņu. Ko redzam? Žurnāls Austrums bija viens no latviešu 19. gadsimta nacionālās kustības medijiem, telpa, kurā tika apspriesta arī latviešu nācijas ideja, koncepts. Redzams, ka virkne elementu no nacionālās ikonogrāfijas atkārtojas (pilsdrupas, zināšanu simboli, dažādu mākslas žanru klātesamība, protams, arī vēsture kā nacionālās kustības karaliene, jo vēsture ir mēģinājums piefiksēt it kā reāli pastāvošo vēsturisko notikumu kopu, kas liecina par nācijas pagātni). Ja runājam par nāciju kā kultūras fenomenu, nacionālās kustības, kas bieži pieteica savu unikalitāti, kļūdījās, jo nav nekas internacionālāks par nacionālismu.

09

Māte Latvija

Nacionālisma simbolu valoda, piemēram, aplūkojot jau minēto Ģermāniju un Latviju kā pieminekļus sievietes veidolā, saglabā šo simbolu kopu, kas principā ceļo no valsts uz valsti, no kopienas uz kopienu, akcentējot to, ka nācija ir 19. gadsimta sabiedrību mēģinājums skaidrot apkārt notiekošās straujās pārmaiņas. No vienas puses, varam pateikt, ka tā ir reakcija uz nedrošību, no otras puses, nācija kā projekts deva virkni impulsu gan izglītības politikā (protams, uz reģionālo dialektu un kultūru rēķina), lai gan daudz kas tika aizliegts, nepamanīts, pieklusināts, iznīcināts, no otras puses, – nācija ir arī emancipācijas potenciāls, iespēja un ietvars. Tādējādi nācija ir ļoti ambivalents jēdziens, ar vairākām sejām un nozīmēm, līdzīgi kā mūsdienās, kur nacionālais daudziem cilvēkiem ir iespēja justies drošiem, daudziem nacionālais ir ierobežojošais, diskriminējošais, izslēdzošais, jo ideālā versija – viena nācija, viena teritorija – ir tik tiešām nesasniedzama utopiska koncepcija.

Pēc Zigmunda Baumana domām, katrā valstī un teritorijā dzīvo ļoti daudz atšķirīgu cilvēku, un mūsdienu Eiropa, kā viņš atzīst, vairs nav nacionālu valstu teritorija, bet tā ir kultūru arhipelāgs, kurā pastāv daudz dažādu kopienu, kas mainās, pašām izvēloties savas identitātes. Jautājums ir par to, kā definēt nāciju no jauna?

Šeit redzam citu versiju piemineklī, kas veltīts Otrā pasaules kara sievietēm, kuras smagi strādājušas, lai pietuvinātu uzvaru, – mēģinājumu saskatīt nacionālajā savas vēstures grūtos brīžus, kas vieno kopējo vēstures naratīvu, kopējo stāstu par varoņdarbu. Varonis un varonīgais upuris ir nācijas valodas figūras.

10

Piemineklis Otrā pasaules kara laika sievietēm Londonas centrā

Pavisam nesen, Lāčplēša dienā, fiksēts kadrs – ēka Tērbatas un Elizabetes ielas stūrī, kur katrā stāvā izvietots Latvijas karogs. Tā ir ļoti laba ilustrācija Hobsbauma grāmatai par izdomātām, jaunām tradīcijām, kas vienlaikus nevar sevī nest ko negatīvu vai nicinošu, proti, tā ir ideja par to, kā ar konkrētu nacionālu simbolu starpniecību mēs kā indivīdi varam paust savu piederību kādai plašākai kopienai.

11

Elizabetes un Tērbatas ielas stūris – 11. novembra svinību rotājumi

Šajā sakarā jāpiemin arī Benedikts Andersons, cilvēks, kurš kļuvis populārs ar darbu par iedomātām kopienām; šis darbs nav tulkots latviešu valodā. Autors apgalvo, ka nācija ir iedomāta kopiena; ir jāpalūkojas uz nācijas anatomiju, aizkulisēm, tehnikām, uz to, kā nācija top. Andersons uzskata, ka nācija ir ļoti abstrakta un plaša kopiena, kur cilvēki var būt attālināti cits no cita simtiem kilometru, taču tas, kas mūs vieno, ir kādas simboliskas darbības, piemēram, pieminekļi cilvēkiem, kas upurējuši savu dzīvi un kuru vārdi mums nav zināmi; vai arī nācija ir kopīgas darbības kopīgā informatīvā telpā, piemēram, grāmatu vai avīžu lasīšana – akts, kas 19. gadsimtā bija ļoti populārs. Virkne biedrību, arī šeit, Rīgā, Rīgas Latviešu biedrībā, veidoja nāciju kā kultūras kopienu brīžos, kad nebija iespējams veidot politisku konceptu, tādējādi lasīšanas brīdī vai arī teātra mākslā, uz skatuves, varēja tapt priekšstats par kaut ko, kas mūs vieno, un šī vienojošā elementa nosaukums ir nācija. Atcerēsimies, ka gan Lesings, gan Šillers savos darbos ļoti precīzi novēroja to, kas norisinās uz skatuvēm, kritizējot to, ka repertuārs īsti neatbilst priekšstatiem par tautas vajadzībām un nācijas likteņiem, un Šillers uzskatīja, ka no skatuves uz skatītājiem tiek izstarots priekšstats par tautu. Teātris kļuva arī par latviešu nacionālās kustības ļoti būtisku elementu, vēstot par identitāti, par pagātni un formulējot arī tagadnes vajadzības un aktualitātes, skaidrojot apkārtējo pasauli.

Jautājums ir par to, kā šajā konceptā un ietvarā iekļaut cilvēkus, kas var un vēlas (vai arī dažkārt nevēlas) piederēt nācijai, bet kuriem ir citādas atmiņas un nedaudz atšķirīga valoda (cilvēki ar runas akcentu). Šie jau pieminētie karogi iemieso gan valstisko, gan individuālo politiku, un ko darīt un kā justies, ja cilvēks, piemēram, kādu apstākļu dēļ nevēlas izlikt karogu,  –  vai arī tad viņš joprojām var piederēt kopienai?

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas 2015. gada 19. novembrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā
lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

 

  1. Langins K. Slinkot, pūt un nīst ir daudz vieglāk, Delfi, 30.09.2015.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri