— Bērnistaba

 

Foto: Pēteris Sproģis

 

Svētdiena, apmācies. Vera, kura mēdz celties agri, sešos ieiet savā darbistabā. Pie puķainu tapešu sienas piesprausts naivs zīmējums ar atļukušiem stūriem un salīmētas fotogrāfijas bez rāmjiem. Vairākās no tām – Veras dēla smaidiņš. Agrāk, kad dēls bija jaunāks, tagadējā darbistaba bija viņa valstība. Ģimenes pirmo kompjūteru Vera aizvien nav sadūšojusies izmest, lai gan neviens to nelieto un radinieki dzīvoklī viesojas retāk, nekā Latvijā iestājas ziema.

Rīta rēnajā gaismā Vera no drēbju skapja izņem kaudzīti ar salocītiem maisiņiem un noliek tos brīvajā vietā uz dēla gultas galvgaļa. Blakus maisiem – gandrīz kā izstādē – viņa izkārto dažādus instrumentus, smērus, aerosolus. Pārējo gultas daļu aizņem lietotu sieviešu apavu kalns. Otrā istabas guļammēbelē – labi izsēdētā dīvānā – sakrauti lietoti vīriešu apavi. Atglaudusi spurainos, balinātos matus no pieres, Vera ar pāris matadatām saņem tos nevērīgā copē. Mugurā viņai krūšturis saldo ķiršu krāsā, tas izceļ mazdārziņā saules cepinātās ādas tumsnējo toni. Vera ir fiziskā slodzē rūdīta, kalsna auguma, ar šaudīgu skatienu, kas kontrastē ar maigo, it kā viegli izpludināto lūpu kontūrlīniju. Skatoties uz džinsās iesaiņoto dupsi un sportiskajām kājām, viņai var dot ņipras astoņpadsmitnieces vecumu.

Par mūžīgo vidusskolnieci Veru nebeidza uzskatīt arī šķirtais vīrs. Taču seksu, kas viņas asinīm lika riņķot straujāk, viņš pasāka aizvietot ar ticību. Aizbrauca uz Indiju un kaut kādu tur Satju Sai Babu vēl mājās atveda. Pēc tam stulbi smaidošais Satja rēgojās visur – blakus Veras Folgers kafijas bundžai, Ziemassvētku eglītē, pat uzlīmēts uz laulības gultas atzveltnes. Kad vīrs izvācās, Vera nolipināja visas Satjas uzlīmes, uzlika mākslīgos nagus un deviņdesmitajos kļuva par ģimenes iesāktā lietoto apavu biznesa turpinātāju. Vera nu bija SIA Pāris valdes priekšsēdētāja un uzskatīja, ka slaucējas un šofera pastarītei nudien labi sanācis. Pārdzimusi par apavu pārdevēju, Vera izpleta spārnus – dzēra, sasita pāris mašīnu, nodevās aerobikai un disenēm. Pēdējām divām aizvien nav metusi mieru.

Kad uz gultas viss sakārtots, Vera uzvelk darba cimdus un notupstas uz ceļiem – kurpes jāsaliek maisos. Šķiet, par savu darbu viņa nedomā, taču strādā cītīgi: vispirms kaudzē atrod labās un kreisās kājas kurpes, pēc tam katru pāri izpēta. Ja nepieciešams, nospodrina vai citādi uzpucē ar gadu gaitā izkoptiem paņēmieniem. Brāķētos vai netīros apavus noliek atsevišķi.

Pirms pulksten astoņiem Vera uz brīdi pārtrauc darbu, lai mobilajā paskatītos laika prognozi. Nekādu pārsteigumu – vēlāk līs. Viņa pieiet pie loga, paver aizkarus. Nespodrajā rīta gaismā, noparkots tieši iepretim mājai, stāv viņas sarkanais plimuts. Ar gāzes barošanas iekārtu aprīkotais deviņdesmito gadu amerikāņu autiņš ir labākais, kas ar Veru noticis. Uz plimutu viņa paļaujas gan agros bezkrāsu rītos, dodoties izbraukuma tirdzniecībā uz reģiona pilsētelēm un miestiem, gan tvanīgās vasaras naktīs, kad pēc dārza darbiem atslīgst pie stūres un brauc, vienkārši brauc. Nekur. Ne pie viena.

Vera atgriežas pie darba. Uzvilkusi cimdus, viņa ar zobu birstīti pucē zamšādas zābaku. Kādas nezināmas sievietes valkātā apava stulms, tagad uzmaukts uz apavu pārdevējas rokas, stiepjas līdz pat viņas elkoņa locītavai. Vera berž, līdz atskan zvans pie durvīm.

 

*

Man vajag kurpes. Aiz durvīm Vera saklausa labi pazīstamo balsi. Pēc tam atnesīšu atpakaļ, balss sola. No pusaudža čerkstēšanas tā ir pārvērtusies vīrišķīgā basā. Tīkamā, jāatzīst. Taču viņa klusē. Durvis viņa neatvērs. Atkal ir apņēmusies pierādīt, ka nav nekāda māte Terēze. Tā ir mācība – Vera klusītiņām mierina pati sevi, bet no ārdurvīm viņa neatkāpjas. Ne centimetriņu. Tikai uz baznīcu, mamū. Pirkstgali viegli skrapstina durvis no otras puses. Mamū nekustas. Kopš dēls nepabeidza vidusskolu un aizgāja dzīvot pie tēva, viņa ir ieņēmusi piečakarētās mātes pozīciju – dēlu savās mājās uzņem nelabprāt. Atceries Baiso, vai ne? Mamū, mans labākais draugs. Katru dienu taču neprecas. Tu arī vari nākt viņu apsveikt, viņš tikai priecāsies. Atceries, kā tu viņam patiki? Vienīgais acīs pateica, ka arī gribētu tik smuku mammu kā manējā. Mamū, tikai šoreiz, vairāk neprasīš… Apavu pārdevēja atver durvis. Tāpat krūšturī, pirksti iekrampējušies rokturī.

Tur viņš stāv. Pāraudzis viņu, vamzī ar kapuci. Biezie, tumšā ērkulī sapinkājušies mati atgādina Veras vīru jaunībā, kad viņš bija viņas rokzvaigzne, gandrīz vai personīgais Igo – tievs kā špicka, viss smukums matos salīdis. Tagad apavu pārdevēja skatās uz dēlu un atceras vīra aizraušanos ar Indiju. „Vē, kā Sai Babam,” aizvien blenžot uz matiem, viņa nociešas nepateikdama. Pie dēla kājām no tēva aizņemtā milzu mugursoma. Izmalis dies sazin kādas malu malas, zadzis un ticējis dievam, dzidrām, zilām acīm tagad raugās mammā, gandrīz neērti.

Dēls uzrodas tikai tad, kad iepriekšējie apavi nodiluši un vajag jaunus. Nekad nesamaksā, bet vienmēr sola, ka vienkārši atnesīs atpakaļ un varēs tālāk tirgot. „Tu domā, ir tik vienkārši? Apavi pirms tam kārtībā jāsaved, jāčakarējas stundām. Man ir sava reputācija, tu labi zini, vairāk nekā divdesmit gadi,” tādos brīžos balss no Veras sprūk ārā augstākos toņos. Viņa savam otrreizējās lietošanas apavu biznesam pieiet ar pirmklasīgu attieksmi un ciest nevar, ja dēls jaucas, kur nevajag. Viņš droši vien domā, ka tās pāris reizes, kad padsmit latus viņas kontā ieskaitījis, kaut ko maina. Kopš Latvijā eiro, ne reizi neko nav skaitījis. Toties maksājuma mērķis vienmēr cēls: „Tāpat vien.” Tagad dēls viņas priekšā stāv ar vilnas zeķēm sandalēs. Pretīgi.

„Tās tu jau esi novalkājis, neņemšu atpakaļ,” apavu pārdevēja lietišķi norāda uz dēla apaviem. Ne čau, ne sveiki.

„Izbeidz, šoreiz ne, mamū,” viņš uzsmaida, taču uzplaiksnījušo jaukumu izbojā dēla aplauzītie priekšzobi.

„Es tevi pieteikšu pie zobārstes, pa lēto sarunāšu.”

„Nē, paldies, man labāk kurpes, balles un labas.”

Vera atkāpjas no durvīm un uzvelk treniņjaku ar kapuci. Dēls pārceļ mugursomu pāri slieksnim, aizver aiz sevis durvis un, novilcis basas kājas, pirms mamma pagūst ko iebilst par smirdīgiem sieriņiem, aizspraucas viņai garām iekšā dzīvoklī.

 

*

Dēls salādēja apavus maisos, pat uz mašīnu aiznesa, lai rīt var braukt uz andeli. Vera uztraucās, vai paguva visus netīrumus un brāķus ieraudzīt. Būs labi, dēls mierināja. Izdarīja visu mamū vietā un savā tukšajā gultā arī aizmiga. Darbi nu apdarīti priekšlaikus, Vera apsēžas uz gultas malas un apsprauda segu cieši riņķī dēla ķermenim. Logā iesitas vibrējoša skaņa. Kā solīts, sāk līt. Viņa pārliecinās par prognozi mobilajā, smaida. Dēls pārveļas uz otriem sāniem, viņa rokas, acīmredzot, meklē otru augumu, kam pieķerties. Par meitenēm viņai nekad nav stāstījis, Vera zina tikai tik daudz, cik pilsētā kāds izpļurkst. Apavu pārdevēja pavirzās nostāk, noliek telefonu un vēro dēlu.

Kopā ar viņu istabā ienākusi koka un krāsns smarža, bet no dēla milzīgā, rimti elpojošā ķermeņa paceļas pienains siltums. „Mūždien guļ kā nosisti, Skorpioniem raksturīga iezīme,” viņa atceras kādas dziednieces teikto laikā, kad mēģināja atmest pļēgurošanu. „Tas par manējo,” Vera toreiz sparīgi piekrita, piemirsusi, cik grūti dēls nāca pie viņas, cik uzstājīgi pašas māte ieteica taisīt cauri un cik necilvēcīgā šaurībā jaunajiem un vecajiem bija jāsitas. Nu viņas puisīša rociņa pārvērtusies apskrambātā lāča ķepā. Brūces, tetovējumi, koka gredzeni. Apavu pārdevēja nedroši, it kā taustītos tumsā, tuvina savu roku viņējai. Viņas roka instinktīvi trīc, un pērļainā nagu laka kontrastē ar vecīgo ādu, kas pēkšņi, bez cimdotajām bruņām, atgādina rievas kurpēs, kuras viņa pucē kā jaunas.

Iepriekšējā reizē, kad dēls bija pārradies, mamū uzvilka baltus brunčus virs ceļa, aizbrauca uz diseni un atvilka mājās veci. Dēls iespundējās bērnistabā un izlikās, ka viņam ne silts, ne auksts. Pēc tam mamū laipni palūdza dēlu aiziet. „Lai tēvs izīrē jums vēl vienu istabiņu, tur māja liela,” viņa ierosināja, vēl nenojaušot, ka vecis, viņas baltajā klēpī ticis, ne tikai dzers un dursies, bet arī izdauzīs viņai priekšzobus. Apavu pārdevēja toreiz atģidās, izsauca mentus un pie zobārstes tika cauri pa lēto.

Tagad viņas roka vieglītēm pieskaras dēla plaukstas raupjumam. Nomierinošs siltums ieplūst ķermenī. Tik pazīstama, bet aizmirsta matērija.

„Es varu padzīvot pie tevis?” guļošais pēkšņi satver mammas roku.

„Čuči, čuči,” viņa mēģina atbrīvoties. Neizdodas.

„Tikai pāris dieniņas, lūdzu, mamū…” dēls atlaiž mammas roku. Viņa pieceļas un pieiet pie loga, skatiens pieķeras mašīnai. Lietus skalojas pāri.

„Tu tiešām celsies un brauksi man līdzi?” viņa pagriežas pret dēlu, sarkanie samta aizkari nočaukst aiz muguras.

„Kā agrāk! Protams, mamū,” viņš uzraušas gultā sēdus. „Atkal tas kaitinošais smaids. Naudas ta nav nabagam.

„Tikai pāris dienas,” Mamū piekodina un pagriežas atpakaļ pret logu. Viņas domas un skats šoreiz aizslīd tālāk – pāri plimutam, cauri pilsētai. Apavu pārdevēja, kas savos piecdesmit izskatās labāk nekā pelēkajos astoņpadmit, savā miestā ir pieprasīta. Apavu sortiments un viņa pati iztaisījušies gandrīz kā no jauna piedzimuši. Dēls, izkāpis no gultas, nostājas blakus mammai. Kādu brīdi abi klusējot raugās laukā – uz ielu bez īpašām dzīvības pazīmēm. Istabā no palodzes atbalsojas debesu ūdeņu pakšķi, un apavu pārdevēja mana vieglu kņudēšanu muguras lejas daļā. Nepieskārusies mammas augumam, dēla roka ieslīd atpakaļ bikšu kabatā. Meklēt svaigas dzīves malku bērnistabā būtu tikpat bezcerīgi kā lietotajos apavos atrast kādu vēl neievalkātu eksemplāru. Bet apavu pārdevēja cenšas.

„Zini, ja rīt labi ietirgosim, iebrauksim krogā. Atpakaļceļā, turpat pie šosejas. Vienreiz piestāju. Pa tavai modei tur sataisīts – drēbju pakaramais ir no vecām koka slēpēm. Ēdieni arī dīvaini – visam tas briesmīgais karijs pielikts klāt, tev patiks. Kafija laba. Un biezpienmaizes.”

 

*

Pirms divpadsmitiem lietus ārpusē rimstas. Dēls, atlaidies dīvānā, uz papīra kaut ko skicē. Apavu pārdevēja no gultapakšas izvelk melnu laķenu pāri un noliek to viņam uz vēdera.