punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Priekšmetu priekšmeti skums

Reinis Vilciņš

23/02/2016

 

Par to, cik neiestrādāti latviešu valodā ir dažādi filosofijā nozīmīgi jēdzieni, bieži var dzirdēt sūdzamies dažādus šīs nozares pārstāvjus. Kaut gan tas nevar kalpot par objektīvu kritēriju tam, cik pamatotas ir šādas sūdzības, tomēr visai interesanti šī problēma atspoguļojas datorprogrammās, kas piedāvā koriģēt tekstus, kas rakstīti latviešu valodā. Tā, piemēram, rakstot programmā Word, kas ir aprīkota ar latviešu valodas vārdnīcu, potenciāli nepareizie vārdi tiek pasvītroti ar sarkanu, viļņotu svītru. To vietā parasti tiek ieteikti citi vārdi, un šie ieteikumi bieži vien ir ne vien uzjautrinoši, bet dažbrīd pat iedvesmojoši vai – citos gadījumos – aizskaroši.

Reiz gatavojoties eksāmenam, kādu teikumu iesāku ar frāzi „priekšmetu priekšmetiskums”, bet tālāk nemaz netiku, jo dators bija ar sarkanu, viļņainu svītru pasvītrojis otro vārdu. Saņēmu ieteikumu to izlabot uz „priekšmetu priekšmeti skums”. Tas visu mainīja. Likās, ka šajā frāzē ir kas pravietisks un dziļš, vienīgi nevarēju saprast, kas tieši. Laikam tieši tāpēc gribējās pie tās pakavēties. Tālāk, lai pārbaudītu, vai tiešām priekšmeti grasās skumt, ierakstīju „krēslu krēsliskums” un „galdu galdiskums” un dators tiešām apliecināja gan to, ka krēslu krēsli skums, gan arī to, ka galdu galdi skums. Es labi zināju, ka cilvēks jau nu gan nav priekšmets, tāpēc raudzīju, kā dators reaģēs uz „cilvēku cilvēciskums”. Aizdomas apstiprinājās – nesvītro, tātad cilvēki neskums. Datora uzburtā grandiozā, bet visai neskaidrā aina ar skumjiem priekšmetu priekšmetiem un ne tik skumjo cilvēku likās poētiska, neizprotama un kādu noslēpumu glabājoša – kā dievišķs mājiens, kuru es nespēju līdz galam saprast.

Tomēr ne vienmēr dators tik ļoti atgādina orākulu. Dažreiz tas ir vienkārši mulsinošs vai pat izsmejošs. Piemēram, teikumu „Kantiskajā ētikā tiek meklēts beznosacīti labais” dators vēlas pārvērst par „Mantiskajā [koniskajā] ētikā tiek meklēts benzoskābīti labais”. Šis vairāk atgādina mēģinājumu pilnībā izsmiet jebkādus centienus uzrakstīt kaut ko saprotamu vai nopietnu, jo Kants (pašu Kantu arī svītro) ir diezgan nopietni. Pret šo tēmu, šķiet, dators vispār attiecas diezgan nenopietni, jo, piemēram, jautājumu „Vai Džons Roulzs bija kantietis?” iesaka pārveidot uz „Vai Džons Noulzs bija kalnietis [kancītis, ķīnietis]?”

Kopumā ņemot, liela daļa terminoloģijas, ko varētu nosacīti dēvēt par filosofisku, datoram neiet pie sirds. „Kartēziskā metode” pārtop par „artēzisko metodi”, „ontoloģiskais par „onkoloģisko vai „ornitoloģisko(Villards van Ormans Kvains, Ornitoloģiskā relativitāte), „organonspar „orgāniņu(Frānsiss Bēkons, Jaunais orgāniņš), bet ikdienišķais apzīmējums „laicisks” pārtop „lācīšos. Psihoanalīzes tekstos dators piedāvās „obsesijas neirozi labot uz „sesijas neirozi(Zigmunds Freids, Piezīmes par sesijas neirozes gadījumu un Dispozīcija uz sesijas neirozi), „fallu uz „falšu”, „failu” vai „baļļu”, „pašanalīzi” uz „pabanalizē”, „priekšapziņu” uz „prieku apziņā”, bet vārdu „topika” slieksies pārveidot par „Tofiku” vai „tepiķi”. Ja gribēsiet lietot, piemēram, tādus gudrus vārdus kā „kulturoloģiski”, „konstruktīvistiskās” vai „institucionalizēties”, tad pretī var saņemt „kult uroloģiski”, „konstruktīvisti kāš” un „institucionalizēti es”.

Datorprogrammas piedāvātā iespēja izvēlēties minētos vārdus saglabāt vārdnīcā, lai tie turpmāk netiktu pasvītroti, ir gandrīz vai sāpīga. No vienas puses, sarkanās līnijas tekstā ir kaitinošas un liek tekstam izskatīties teju netīram. Taču, no otras puses, atteikšanās no tām nozīmētu lielā mērā atteikties arī no brīžiem, kad nelūgts mājiens no ekrāna otras puses domu un, iespējams, topošo tekstu novirza jaunā gultnē. Šī problēma turklāt pieskaras vēl nozīmīgākam jautājumam: „Ko mūsdienās nozīmē rakstīt filosofisku tekstu latviešu valodā?” Atbildes stratēģijas te var būt dažādas – noslēgties no mijiedarbes ar datoru un domas labirintus šķetināt pašam, vai arī tomēr laiku pa laikam ļauties intelektuālam piedzīvojumam datora pavadībā. Kas zina, varbūt pienāks laiks, kad filosofijas un psihoanalīzes jēdzieni būs tiktāl iestrādāti ikdienas valodā, ka tie pat tiks iekļauti datorizētajā latviešu valodas vārdnīcā. Un tad vairs šādas iespējas nebūs.

Dalies ar šo rakstu