Totalitārais valdzinājums

 

Šis temats lielā mērā saistīts nevis ar politoloģiju šī vārda šaurā nozīmē, lai aprakstītu dažādus totalitārus režīmus un pastāstītu, ar ko tie atšķiras no vienkārši autoritāriem režīmiem vai citiem, bet gan ar totalitārisma fascināciju. Proti, ja runājam par totalitārisma pieredzi, ieliekot šo jēdzienu zināmā vēstures kontekstā (tas ir 20. gadsimts, galējību laikmets utt.). Taču jautājums ir par to, kādos veidos totalitāros režīmus, precīzāk, Eiropas totalitāros režīmus (pirmkārt, nacionālsociālismu un PSRS staļinismu), pieredzēja tie cilvēki, kas dzīvoja tajā laikā. Tā ir būtiska lieta, ja runājam par totalitārisma jēdziena izpratni ilgākā laika perspektīvā. Gluži vienkārši tāpēc, ka šis vārds daudzos kontekstos ir kļuvis par lamuvārdu, taču vienlaikus ne visur ir izpratne, ka tā bija konkrētu cilvēku konkrēta pieredze un ka šis totalitārisma vilinājums ļoti lielā mērā tajos laikos skāra cilvēkus pavisam citādi nekā tagad, kad skatāmies dažādas dokumentālas vai pseidodokumentālas filmas par to, kā tur bija toreiz utt.

Ja runājam par Latviju kā iespējamu atskaites punktu, šis process visticamāk lielā mērā vēl ir priekšā. Proti, mēs totalitārismu cenšamies eksternalizēt (apgalvojot, ka tas ir kaut kas, kas pie mums tika atnests no ārienes), turpretī daudzās „vecās Eiropas” valstīs, piemēram, Vācijā, tas tiek uzskatīts par kaut ko krietni būtiskāku – kaut vai, runājot par holokaustu, tas tiek uzskatīts par Zivilisationsbruch, respektīvi, par civilizācijas sabrukumu. Raugoties no Eiropas humanitārās kultūras viedokļa, tas var likties paradoksāli, proti, kā bija iespējams, ka Eiropā, precīzāk, Eiropas centrā (Vācijā), izveidojās režīms, kas masveidīgi industriāli iznīcināja cilvēkus?

Līdzīgi ir arī attiecībā uz Padomju Savienību – režīms, kas tādā vai citādā veidā bija gatavs represēt 25 miljonus no saviem 200 miljoniem iedzīvotāju ar visbrutālākajām un nežēlīgākajām metodēm. Kā tas bija iespējams? Kā tas tika atbalstīts, ja ņemam vērā, ka šie totalitārie režīmi, lai kā arī tas būtu, ilgu laiku baudīja ļoti augstu leģitimitāti? Protams, nevaram runāt par kaut kādām aptaujām, kas tika veiktas nacionālsociālistiskajā Vācijā, jo aptauju kultūra ir pēckara kultūra. Šie režīmi baudīja lielu sabiedrības atbalstu. Veidojās masu psihozes ar „objektīvajiem ienaidniekiem”, pret kuriem jāvēršas, ar skaistajām utopijām, uz kurām mēs ejam.

Daudzi no tiem, kas mūsdienās apgalvo, ka totalitārisms ir pagātnē, nemaz neuzdod šo jautājumu – kā es pats šajā situācijā būtu rīkojies, vai būtu viens no tiem, kas stāv tajā pūlī un mēģina sajūsmināties, ir absolūti pateicīgs un priecīgs (kā to redzam Lenijas Rīfenštāles filmā Gribas triumfs par 1934. gada NSDAP kongresu, kad cilvēki Nirnbergas ielās beidzot ierauga savu lielo glābēju fīreru), vai arī būtu tāds kā Žanis Lipke, kas bija izcilība, bet lielā mērā arī izņēmums. Latvijas kontekstā šis jautājums būtu mazāk jāpolitizē, bet vairāk jāpadara par morālas pašrefleksijas jautājumu. Tāds arī totalitārisms bijis visā pēckara vēsturē.

Jautājumi, par kuriem šīs tēmas sakarā būtu jārunā, ir divi. Viens no tiem ir: vai totalitārisms patiesi pastāv, zinot, ka totalitārisms nav īsti analītisks jēdziens? Gan vēsturnieki, gan politologi šodien diezgan kritiski runā par totalitārisma jēdzienu. Un otrs: kādā veidā jau pēc Otrā pasaules kara un arī pēc staļinisma sabrukuma un poststaļiniskā perioda iestāšanās PSRS ir mēģināts skaidrot šo ļoti savdabīgo fenomenu? Jo, manuprāt, tas tomēr ir un paliek ļoti fundamentāls paradokss. Kā bija iespējams, ka Eiropas tauta (vācieši, bet ne tikai), kas sevi uzskatīja par Eiropas humanitārās kultūras augstāko virsotni (Volk der Dichter und Denker, resp., „dzejnieku un domātāju tauta”), nonāca līdz kam tādam? Vai varam cerēt, ka mūsdienu sabiedrībās, mūsdienu liberālajās demokrātijās ir iebūvēti drošinātāji, kas padara neiespējamu tāda vai līdzīga scenārija atkārtošanos?

Totalitārisms lielā mērā bija arī kultūras un estētikas fenomens: totalitārisma māksla, totalitārisma arhitektūra, totalitārisma glezniecība. Kā tās iederas Eiropas kultūras vēsturē?

Mazliet par totalitārisma jēdziena ģenēzi. Šo jēdzienu sāk lietot 20. gadu sākumā Itālijas kontekstā. Itālija, kā zināms, ir bijis nosacīti pirmais lielais totalitārais režīms, kas lielā mērā liek pamatus tam, kas notiek pēcāk Eiropas rietumu daļā. Politiskais domātājs Džovanni Amendola uzsver, ka kopumā visas valsts iekārtas iespējams iedalīt trijās: minoritārisms (ja valstī valda mazākums, resp., aristokrātija, monarhija u.tml.), mažoritārisms (demokrātija, kurā valda vairākums) un totalitārisms (valsts vairs nedalās, tā ir totāla, tajā viss ir totāli integrēts). Tā arī ir itāļu fašisma pamattēze: nekas ārpus valsts, viss – valstij. No tā arī rodas vārds totalitārisms, ko pēc tam Itālijā jau sāk izmantot kā pašidentifikācijas apzīmējumu attiecībā uz Musolīni režīmu; pēc tam to pārņem kā kritisku jēdzienu. 30. gadu beigās Vinstons Čērčils to padara par opozīcijas jēdzienu, politisku jēdzienu, nodalot to no Rietumu liberālajām demokrātijām, ar pēdējām saprotot anglosakšus: Čērčils jau 1938. gadā, būdams ideoloģiski pietiekami noturīgs, runā par to, ka tie režīmi, kas atrodas uz austrumiem no Lielbritānijas, proti, nacistiskā Vācija un staļiniskā PSRS, ir totalitāri.

Totalitārisma teoretizēšana parādās tikai pēc Otrā pasaules kara, šis jēdziens „apgrozībā nonāk” lielā mērā kā labējs politisks jēdziens gluži vienkārši tādēļ, kas šis jēdziens veidots tāpēc, lai ievilktu šos abus totalitārismus – gan nacistisko Vāciju, gan staļinisko Padomju Savienību – vienā jēdzienā. Taču – vai šos režīmus var identificēt? Totalitārisma diskurss lielā mērā bijis vērsts uz šo režīmu identificēšanu, uzskatot tos par identiskiem. Par to, ka šos režīmus identificēt ir grūti, liecina gadījums, kad 2006. gadā kāda latviešu politiķe ieguva plašu publicitāti Eiropā, tostarp arī kritiskā nozīmē. Tā bija Sandra Kalniete, kas Leipcigas Grāmatu gadatirgū savā uzstāšanās reizē pateica, ka šie abi režīmi bijuši equally criminal, respektīvi, vienlīdz noziedzīgi. Neraugoties uz to, vai ideoloģija ir komunistiska, balstīta marksisma interpretācijā, vai arī šī ideoloģija ir rasistiska un nacionālistiska, vienalga šie režīmi ir līdzīgi, piederīgi vienai un tai pašai politisko režīmu kategorijai.

Pirmā autore, kas kļūst plaši pazīstama ar totalitārisma konceptualizāciju, ir Hanna Ārente ar savu darbu Totalitārisma izcelsme (The Origins of Totalitarianism), kas ir pirmais mēģinājums teoretizēt par to, kas īsti bija totalitārisms un kā kaut kas tāds bija iespējams. Ārente, kas pati pirms Otrā pasaules kara devusies bēgļu gaitās uz Ameriku, raugoties uz Eiropā notiekošo, mēģina pateikt, kas tad tas ir bijis. Ārentes pienesums šai diskusijai par totalitārismu ir, pirmkārt, apgalvojums, ka tas, kas notika, nebija nejaušība, un, otrkārt, ka totalitārismu nekādā gadījumā nevar identificēt ar citiem dažādajiem vēsturē pastāvējušiem tirāniskajiem un despotiskajiem režīmiem, piemēram, Osmaņu impēriju u. tml. Proti, Ārente pasaka, ka totalitārisms ir jauns un atšķirīgi pētāms fenomens, un viņas doktrīnas centrā ir tēze, ka tas, pirmkārt, ir terors, ar kuru nodarbojas valsts (mērķtiecīga iebiedēšana, bailes), un tam ir virkne cēloņu, kāpēc tas notiek. Visupirms tas ir tādēļ, ka cilvēki ir kļuvuši atomizēti, proti, katrs kļuvis par vienu neatkarīgu atomu, kas nekādā veidā nevienojas ar apkārtējiem, ir katrs pats par sevi. Līdz ar to totalitārisms, saskaņā ar Ārenti, ir politiskā iekārta, kas balstās uz šādiem maziem, neatkarīgiem atomiņiem, kas katrs redz sevi kā izolētu indivīdu un kam netiek ļauts veidot brīvprātīgas vai, mūsdienu terminoloģijā runājot, nevalstiskas struktūras horizontālā veidā: visam jābūt pakļautam centralizētai kontrolei. Totalitārisms ir iekārta atomizētiem indivīdiem. Par to, vai tas tā tiešām ir, var diskutēt.

Domājot par padomju režīmu, tā patiešām bija iekārta, kas nepieļāva un neatzina kā leģitīmas nekādas cilvēku asociācijas bez komunistiskās partijas sankcijas. Jebkādām cilvēku pašorganizācijas formām jātiek pakļautām politiskai kontrolei. Tāpēc viens no lielākajiem komunisma sagrāves elementiem Polijā bija tas, ka 1980. gadā partija, reaģējot uz protestiem par pārāk augstām gaļas cenām, pēkšņi pieļāva, ka šajā valstī var pastāvēt arī arodbiedrība, kas nav partijas kontrolēta – proti, „Solidaritāte”.

Otrkārt, Ārente saka, ka cilvēkos ir zudusi ticība liberālajai demokrātijai, jo kapitālistiskā tautsaimniecībā rodas milzīgas sociālekonomiskās atšķirības. Tātad liberālās demokrātijas vairs neveido to publisko telpu, kurai cilvēki varētu piederēt un kopīgi kaut ko darīt. Valsts, kas tradicionāli Eiropas vēsturē ideāli ir uzskatīta par pilsoņu publiskās aktivitātes vietu, kļūst par apspiešanas instrumentu.

Treškārt, Ārente runā par koloniālisma pieredzi. Piemēram, virkne nacistiskā režīma vadoņu ir nākuši no ģimenēm, kurām ir koloniālā pieredze. Kā zināms, Vācija arī pēc 1871. gada veidoja sev kolonijas, lielākoties Āfrikā un Okeānijā. Ārente koloniālismu saista ar dehumanizāciju: proti, notiek izrīkošanās ar citu, šķietami mazvērtīgāku sociālu grupu cilvēkiem, koloniālajiem subjektiem (melnādainajiem, arābiem utt.). Tas, kas notiek totalitārismā Eiropā (domājot gan Gulagu, gan holokaustu), ir situācija, kad to pašu pieeju, ko esam ieguvuši koloniālisma pieredzē, tagad pārceļam uz jaunām, vietējām kategorijām. Turklāt Ārente uzsver, ka viens no totalitārisma krusttēviem nepārprotami ir eiropeiskais modernais imperiālisms, kur arī viss attiecībā uz cilvēka dehumanizāciju (t. i., cilvēciska „statusa” atņemšanu noteiktām cilvēku grupām) ir skaidri izpaudies.

Otra nozīmīga totalitārisma teorija ir piederīga amerikāņiem, tā ir vairāk politoloģiska. Tās pārstāvis ir Zbigņevs Bžezinskis, kurš pēcāk bija Kārtera administrācijas Nacionālās drošības padomnieks (National Security Adviser). Viņa un Karla Frīdriha grāmata Totalitārā diktatūra un autokrātija runā par totalitārismu kā īpašu politisko režīmu. Šo abu autoru darbi ir vairāk politoloģiska analīze iepretim Ārentei, kas runā vairāk ideoloģiski vēsturiskās kategorijās. Pirmā totalitāro režīmu pazīme, kas izriet no Bžezinska un Frīdriha, ir orientācija uz ideoloģiju. Totalitārs režīms ir ideoloģisks režīms, nevis vienkārši elite, kas vēlas noturēt varu. Totalitārais režīms balstās stāstā par vēsturi, par vēstures piepildījumu, nākotnē gaidāmu utopiju, tam ir skaidra vēstures loģika. Tomēr tas nenozīmē, ka visas totalitāro režīmu ideoloģijas kaut kādā ziņā ir vienādas. Ja raugāmies uz marksismu-ļeņinismu un nacionālsociālistisko Vāciju, ievērosim tur principiālas atšķirības: PSRS pamatā tomēr bija samērā koherenta Marksa interpretācija, balstīta 19. gadsimta socioloģijā. Nacistiskā Vācija nebija tādā nozīmē ideoloģizēts režīms, tas bija daudz lielākā mērā harismātisks režīms, kas bija apsēsts ar fīreru, izvairoties no teoretizēšanas un pārmērīga intelektuālisma.

Otra pazīme ir partija – vārds, ko reizēm latviski nepareizi tulko kā „vienpartijas sistēma”, domājot, ka tas ir režīms, kurā ir tikai viena partija, taču patiesībā tas ir režīms, kurā partija ir saaugusi ar valsti. Proti, pastāvēja valsts institūcijas (piemēram, Ministru Padome, formāls parlaments ar nosaukumu „Augstākā Padome”), ko kontrolēja PSKP. Citiem vārdiem sakot, valsts darbība ir pakļauta tiešai vienas partijas kontrolei, kas tad arī ir politiskās varas monopola turētāja. Tāda ir komunistiskā sistēma. Lai gan kopumā šie reāli pastāvējušie totalitārie režīmi ir diezgan atšķirīgi: NSDAP Vācijā nespēlēja tādu lomu kā PSKP Padomju Savienībā. NSDAP bija daudz lielākā mērā mobilizācijas partija, kas bija krietni decentralizētāka nekā Padomju Savienības Komunistiskā partija, kur būtībā valsts ir nodota viena politiskā spēka rokās, kas īsteno absolūtu politisko pārvaldību un rūpējas par utopijas realizāciju.

Trešā pazīme, arī abu jau minēto autoru ieskatā, ir ekstensīva vardarbības izmantošana. Totalitārisms izmanto vardarbību ne tikai tādēļ, lai noturētos pie varas, bet galvenokārt, lai piepildītu vēsturi. Vai patiešām kāds domā, ka 1937., 1938. gada Staļina „tīrīšanas” bija vērstas uz to, lai Staļins varētu noturēties pie varas? Protams, ka ne. Tās bija vērstas uz noteiktas ideoloģiskas mācības ieviešanu dzīvē jebkādiem līdzekļiem.

Visbeidzot, Bžežinskis un Frīdrihs nošķir vēl divas totalitārisma pazīmes – proti, valsts kontroli pār medijiem un pār ekonomiku.

Vēlāk šis klasiskais totalitārisma jēdziens tiek politizēts. Tas kļūst stihisks un nevaldāms. Viena būtiska lieta, kas notiek ar totalitārisma jēdzienu, ir: 60. gados to nolaupa kreisie. Pēc viņu domām, dārgās Rietumu kapitālistiskās liberālās demokrātijas nav mazāk totalitāras kā nacistiskā Vācija vai staļiniskā Padomju Savienība. 1968. gada slavenais sauklis „zem asfalta ir pludmale” un Herberta Markūzes, viena no Frankfurtes skolas psiholoģiski orientētiem sociologiem, kurš paliek Amerikā, pazīstamā grāmata Viendimensijas cilvēks, kur viņš, izmantojot totalitārisma jēdzienu, saka, ka šī totālā kontrole patiesībā notiek ne tikai komunistiskajās valstīs vai Itālijā un Vācijā, bet šī kontrole ir ne mazāk raksturīga arī tiem režīmiem, kas paši labprāt piesauc totalitārismu, lai kritizētu pārējos. Runājot par totālu kontroli, Markūze uzsver, ka viens no veidiem, kā tā tiek īstenota, ir ar vardarbīgiem līdzekļiem (ar Gulagu, cietumiem, izsūtīšanām utt.), taču to iespējams īstenot arī ar krietni maigākiem līdzekļiem, kā to dara Rietumu demokrātijas, proti, ietekmējot un kontrolējot cilvēku nevis ar piespiešanu un vardarbības draudiem, bet gan, izmantojot viņa paša vēlmes. Markūze runā par pēckara Eiropas un pēckara Rietumu patērētājsabiedrību kā totalitāru – citā, ne vairs Bžežinska un Frīdriha nozīmē.

Citiem vārdiem sakot, tas ir viens no variantiem, ka totalitārisma diskurss aiziet „pa kreisi”. Šo tradīciju kaut kādā ziņā turpina arī intelektuālajā vēsturē, iespējams, viens no visietekmīgākajiem Austrumu un Centrāleiropas „produktiem” Slavojs Žižeks, kuram ir grāmata Did Somebody Say Totalitarianism?, kas stāsta par to, ka viss šis politkorektums izvērties par sava veida apsēstību Rietumos un totalitārisma jēdziens kļuvis par politkorektuma sastāvdaļu, proti, ja kāds piedāvā ļoti radikālu sabiedrības pārveidojumu programmu, sekas tam noteikti būšot totalitārisms. Redzams, ka šis jēdziens tiešām kļuvis izteikti polemisks.

Kopš tā laika totalitārisma jēdziens kopumā ir kļuvis pats par sevi, par tādu kā strīdus un piedauzības akmeni. Jautājums, vai tas vispār ir lietojams? Mūsu reģionā tas lielā mērā bijis saistīts ar jautājumu, vai mēs drīkstam un kādā nozīmē mēs drīkstam identificēt abus šos totalitāros režīmus? Vai vācu nacisms un tā īstenotais holokausts ir kaut kas vēsturiski absolūti unikāls, neatkārtojams, vai arī drīkstam to iesaistīt kādās diskusijās par citiem 20. gadsimta un agrāku laiku noziegumiem pret cilvēcību? Viens no visnozīmīgākajiem notikumiem kontinentālajā Eiropā bija 1986. gada t. s. „vēsturnieku strīds”, ko aizsāka vācu vēsturnieks Ernsts Nolte, kurš pirmais vācu diskursā (kā zināms, vācu kolektīvā un politiskā apziņa pēc Otrā pasaules kara vispār ir īpašs stāsts) atļāvās skaidri pateikt to, ka, runājot par nacistisko Vāciju un tās noziegumiem, mums vērts runāt par šiem notikumiem zināmā vēsturiskā perspektīvā un ka daudzām lietām, ar ko noziedzīgā kārtā nodarbojās vācu nacisti, pamats tika ielikts 1917. gadā, kad Krievijā pie varas nāca boļševiki. Protams, Nolte uzsvēra, ka tas nemazina nepārprotamā genocīda pret ebrejiem unikālo lomu, tomēr jāraugās uz nacistisko Vāciju un holokaustu plašākā perspektīvā.

Austrumeiropā stāsts par šo abu 20. gadsimta totalitāro režīmu savstarpējo salīdzināmību joprojām nav izrunāts līdz galam. Esam gatavi abpusēji mētāties ar dažādiem lozungiem. Ļoti daudzi Austrumeiropas vēsturnieki un politiķi ne līdz galam saprot to fundamentālo nozīmi, kāda pēckara Eiropā ir tādam simbolam kā Aušvice. Rietumos tā nav tikai viena no daudzajām masu slepkavībām, tas ir simbols ar ļoti dziļu dimensiju, fonu, proti, tas ir stāsts par civilizācijas sabrukumu, ko Rietumi pieņem kā neapšaubāmu. Pārsteidzošs ir absolūtais naivums, ar kādu Rietumeiropas „kreisie” ir raudzījušies un joprojām raugās uz Padomju Savienību, tās ideoloģiju.

Varam vaicāt, vai tam visam ir kāds sakars ar mūsdienām. Ir virkne pētnieku, kas domājuši par totalitārismu, masu psihozēm, dehumanizāciju (veselu cilvēku kategoriju iespējams padarīt par objektīvajiem ienaidniekiem, proti: ne tāpēc, ka viņš ir subjektīvi noskaņots pret mani, bet tikai tāpēc, ka viņš ir piedzimis un izveidojies tāds; neatkarīgi no tā, ko viņš domā un runā, viņš ir jālikvidē, jo ir objektīvs ienaidnieks, – šāds skatījums bija Hitleram par ebrejiem), fiksējuši lietas, no kurām mēs joprojām neesam brīvi un kas parāda to, ka nosliece uz totalitārisma izpausmēm ir raksturīga modernajai civilizācijai kā tādai. Tādi autori kā Makss Horkheimers un Teodors Adorno ir teikuši, ka totalitārismam ir sakars ar sabiedrības modernizāciju, ar to, ka cilvēki sāk dzīvot pilsētās, sāk ražot industriāli, sāk veidot iedzīvotāju masu; tie ir ļaudis, kas pakļauti lietai, kas nebija iespējama līdz pat 20. gadsimtam, proti, – masu komunikācijai. Agrārā sabiedrība nekad nevarētu būt totalitāra, jo tā dzīvo citā informācijas ciklā, lasītprasmes līmenis tajā ir daudz zemāks un nav šī ikdienas apgāde ar informāciju. Abi šie autori darbā Apgaismības dialektika apgalvo, ka totalitārie režīmi izriet no sabiedrības racionalizācijas. Proti, tas ir process, kurā cilvēki aizvien vairāk iemācās ar prātu kontrolēt lietas, realitāti; ar laiku šādas kontroles iespējas pieaugušas ne tikai attiecībā uz apkārtējo fizisko realitāti, bet arī uz sabiedrisko realitāti, proti, cilvēks prot instrumentāli pakļaut, pētīt, kontrolēt utt. Totalitārisms savā ziņā balstās šajā spējā: cilvēka prāts tiek maksimāli radināts no tā distancēties – atrauties no dabas u.tml. Nacistiskais režīms, par ko galvenokārt arī domā Horkheimers un Adorno, ir tad, kad šajā struktūrā daba un mitoloģiskā uztvere, ko esam atstājuši ārpus, ielaužas atpakaļ. Tas arī ir šis slavenais stāsts, – ka nacistiskā Vācija, kas ir tehnoloģiski ārkārtīgi attīstīta, bet balstās trakās mitoloģiskās doktrīnās (piemēram, Alfrēds Rozenbergs, Tallinā dzimis vācbaltietis, ir grāmatas 20. gadsimta mīts autors). Totalitārisms ir savā ziņā reakcija uz šo cilvēku distancēšanos no dabiskā, mitoloģiskā, nepārbaudītā. Savukārt Nolte runā par citu jēdzienu, proti: totalitārisms ir reakcija uz transcendenci, sabiedrība pārāk ātri mainās, transformējas, iekarojot kosmosu, sašķeļot atoma kodolu u.tml. Taču cilvēki, nespēdami šo pārmaiņu straujumu izturēt, nespēdami tām pielāgoties, sāk ilgoties pēc kārtības, pat ultrakonservatīvi sāk tiekties pēc dzelžainas kārtības. Paradoksāli, taču totalitārisms pēc savas formas ir konservatīvs. Tas, ka nacionālsociālisms ir konservatīvs, ar akcentu uz romantisko pagātni, vēl būtu saprotams. Taču attiecībā uz staļinisko periodu – vai staļinisms bija kreiss? Nē. Tas pat kaut kādā ziņā bija izteikti labējs, jo vēlējās novērst šīs kreisās pārmērības, estētiskus eksperimentus, iniciatīvas u. tml.

Kā pēckara politiskā doma ir reflektējusi par totalitāro pieredzi? Nozīmīga, protams, ir arī psihoanalīze. 20. gadsimts, kā zināms, ir ne tikai totalitārisma, bet arī psihoanalīzes gadsimts, jo veids, kā modernais cilvēks domā par sevi, ir lielā mērā balstīts Freida priekšstatos, sākot no Junga arhetipiem un beidzot ar Vudiju Alenu. Ņemsim vērā, ka, lai gan pats Freids mirst 1938. gadā, viņš kaut kādā ziņā ir aizķēris nacistisko Vāciju; Freida grāmatā Īgnums kultūrā ir stāsts par totalitāro civilizāciju. Iespējams, visnozīmīgākais psihoanalītiķis, kurš domājis par totalitārisma pieredzi, ir Ērihs Fromms; viņa vispazīstamākais darbs ir Bēgšana no brīvības, kur Fromms apgalvo, ka stāsts par totalitārismu sākas jau no protestantisma, jo protestantisms, atšķirībā no katoliskās visaptverošās realitātes, ir ļoti individualizējošs, protestantisms cilvēku padara vientuļu attiecībās ar Dievu, un šī individualizācija ir nemitīgi progresējoša. Otra ir socioloģiskā tēze: vācu nacisms ir vidusšķiras apakšējā slāņa sacelšanās pret esošo kārtību, ņemot vērā, ka tas bija nacionālsociālisma nesošais slānis; tā nebija tik lielā mērā strādnieku partija kā veikalnieku, kurpnieku, sīku ierēdņu partija. Pēc Otrā pasaules kara ir populāri pētīt t.s. autoritārās personības, un jautājums ir par to, vai ir kāds cilvēka psiholoģiskais tips, kas ir dabiski tendēts kļūt totalitārs? Pēckara Eiropā veiktas arī aptaujas, mēģinot noskaidrot, vai tāds pastāv. Fromms savā vēlākajā darbā Cilvēku destruktivitātes anatomija mēģina analizēt trīs totalitāros līderus – Hitleru, Himleru un Staļinu –, raugoties uz tiem caur sadomazohisma prizmu (ņemot vērā, ka sadomazohisms ir baudas gūšana no pašdestrukcijas). Viņš atzīst, ka Hitlers ir vienkārši nekrofils, Staļinam piemīt aseksuāls sadomazohisms u.tml.

Pievēršoties filozofiskam skatījumam, jāņem vērā darbs, kas aizsākts jau kara laikā, pēcāk ieguvis uzrāvienu un kura pamatjēga ir totalitārisma intelektuālo pamatu analīze. Tā ir Karla Popera divsējumu grāmata Atvērtā sabiedrība un tās ienaidnieki, tās autors ir slavens ne tikai ar to, ka viņa pazīstamākais skolnieks ir Džordžs Soross ar saviem Atvērtās sabiedrības institūtiem, bet arī ar virkni būtisku spriedumu. Popers saka, ka totalitāra sabiedrība ir slēgta sabiedrība, proti, tā vairās no jebkādiem jauniem risinājumiem. Tā ir konservēšana, ar varu noturot sabiedrību tādu, kāda tā ir. Šīs slēgtās sabiedrības lielā mērā balstās uz iepriekš sadomāta vēsturiska plāna – ja kāds nevēlas tajā iekļauties, tad to var arī piespiest, ar varu padarot, tā teikt, laimīgu. Atvērtā sabiedrība ir spējīga mācīties no kļūdām, tā ir tā pati liberālā demokrātija – liberāla tajā nozīmē, ka mums katram ir iespēja mācīties no savām kļūdām un brīva izvēle attiecībā uz reliģiju, politiskajiem uzskatiem, seksuālo orientāciju u.tml. Politiskā līmenī šāda mācīšanās no kļūdām ir iespējama kā demokrātija. Un kas tad ir demokrātija? Popera demokrātijas definīcija vēsta – tā vispirms ir iespēja mācīties no kļūdām. Proti, mēs kādu ievēlam uz četriem gadiem, un pēc tam mums ir iespēja tikt no viņa vaļā. Autoritārismā šādu pārvēlēšanas iespēju nav. Tādējādi, vadoties pēc Popera atziņas, šīs slēgtās sabiedrības ir neracionālas, tās nav spējīgas attīstīties, mācīties no kļūdām.

Raugoties uz 20. gadsimta totalitāro pieredzi no filozofiska skatpunkta, jāmin arī Hannas Ārentes pazīstamais darbs Eihmans Jeruzalemē, kas varbūt nav tīri filozofisks, vairāk gan politiski publicistisks, bet filozofiski relevants sacerējums. Tas ir stāsts par ļaunuma banalitāti: proti, nacistiskā Vācija balstījās nevis kaut kādos superļaunos dēmonos, bet gan vienkāršos cilvēkos, kas bija pieraduši ikdienas dzīvē kalpot priekšniecībai, distancēties no jebkādiem morāliem apsvērumiem – ja priekšniecība saka, ka jāorganizē transports uz Aušvici, tad pienākumam uzticīgs birokrāts to paklausīgi arī izpilda. Tas ir stāsts par to, ka totalitārie režīmi lielā mērā balstās nevis dēmoniskā iecerē, bet gan ļoti lielā daudzumā cilvēku, kas ir gatavi nedomājot šādas lietas īstenot dzīvē, – tam apliecinājums ir arī holokausts.

Vēl kāds skatījums uz totalitārismu ir Jesajam Berlinam, kurš pazīstams galvenokārt kā ideju vēsturnieks un publiskais intelektuālis. Viņa darbam par divām brīvībām ir ļoti dziļa jēga. Brīvība kā modernās politikas centrālais jēdziens, sākot no Lielās franču revolūcijas. Piemēram, Džons Stjuarts Mills saka, ka brīvība ir vienkārši cilvēka spēja netraucēti darīt to, kas ienāk prātā. Berlins apgalvo, ka jābūt piesardzīgiem attiecībā uz tādām brīvības izpratnēm, kas vienlaikus ir komplektā ar pozitīvu pienākumu kaut ko saprast, kaut kur iesaistīties, kaut ko darīt utt. No šāda viedokļa raugoties, tas, protams, ir liberālisma manifests. Totalitārā pieredze savā ziņā ir kalpojusi par atspēriena punktu un stūrakmeni daudzām diskusijām par politiku pēc Otrā pasaules kara. Un diezin vai šī diskusija tuvākā laikā beigsies, gluži vienkārši tādēļ, ka īpaši mūsu reģionā šī totalitārā režīma pieredze joprojām ir viens no politikas centrālajiem tematiem.

 

Teksta pamatā ir lekcija, kas 2015. gada 3. decembrī nolasīta Žaņa Lipkes memoriālā
lekciju cikla „Bīstamie sakari: seno fobiju šodiena Latvijā” ietvaros.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri