Vadoni gaidot

 

Vai māksliniekam savos darbos ir jāreaģē uz notikumiem politikā, jābūt sociāli aktīvam, veidojot performances, publiskās mākslas darbus, jāpauž sava politiskā nostāja un jākļūst par „tautas balsi”, līdzīgi kā rīkojās radošā inteliģence, astoņdesmito gadu beigās nostājoties neatkarības kustības avangardā?

Nesen Dānijas kultūras institūts rīkoja diskusiju par šo tēmu 1, kurā man bija iespēja domāt par mākslinieka atbildību. Savā redzējumā dalījās divi Dānijas kultūras laukā nozīmīgi cilvēki 2 un pašmāju režisors Andris Gauja. Sarunas gaitā, definējot savas pamatnostādnes, secinājām, ka sarunbiedriem ir ļoti atšķirīgi redzējumi. Izvirzīju ideju, ka pirmā un vissvarīgākā mākslinieka atbildība ir paša mākslas darba kvalitāte, nevis tēma. Kādā virzienā darboties un kurus stāstus izspēlēt, ir autora personīga izvēle, bet man kā skatītājam, kurš tērē laiku, iet uz izstāžu zāli, maksā naudu par biļeti, ir jāsaņem kvalitatīvs produkts, neatkarīgi no tā, vai tie ir interneta video ar nogalināšanas skatiem no Sīrijas kara vai gleznoti ziedi ar rāpojošu gliemezīti uz lapiņām.

„Tā kā pasaulē ir tik daudz karsto punktu, un mūsu kontinenta seja mainās, jēdziens „māksla mākslas pēc” ir miris,” diezgan tieši uz manu nostāju reaģēja dāņu sarunbiedrs, un viņam piebiedrojās otrs tautietis: „Māksliniekam ir jāpiedalās sabiedrībās virzīšanā uz priekšu,” viņš komentēja. „Un ja mākslinieks saka – piedodiet, man vienkārši ir jātaisa māksla, tad es saku – slima suņa murgi,” asi piecērtot ar roku, otrs dānis beidza sakāmo. Sarunas gaitā iezīmējās pozīcija, ka mākslinieks savos darbos var nerisināt sāpīgos jautājumus, bet kā publiski redzamai sabiedrības daļai viņam ir obligāti jāpauž sava nostāja. Interesanti, ka tieši Dānija mūslaikos ir daudzkārt nonākusi ziņu virsrakstos ar savu tautiešu aktivitātēm. Uz jauno notikumu fona nu jau gandrīz aizmirsies dāņu karikatūrista izgājiens, attēlojot pravieti Muhamedu, kas turpinājās ar dāņu produktu boikotu musulmaņu valstīs, nāves draudiem un apsardzi līdz mūža galam.

Šīs sezonas karstā ziņa vēstī, ka Dānijas parlaments ir lēmis imigrantiem atņemt visas viņu vērtīgās lietas, izņemot laulību gredzenus, jo par dzīvošanu un ēšanu galu galā taču ir jāsamaksā! Jaunā seriāla turpinājumā kā pretreakcija parādās citu mākslinieku rīcība: ķīniešu mākslas superzvaigzne Ajs Vejvejs, reaģējot uz šo neparasto dāņu lēmumu, slēdz savu personālizstādi Kopenhāgenā, un šo ziņu pārpublicē teju visi globālie masu mediji, kas zibens ātrumā spēj Dāniju no demokrātijas paraugvalsts padarīt par niķīgu Baltkrievijas bērnu. Kur gan vēl parlaments var lemt par mantu atņemšanu un vispār – ar cik daudz pekelēm tāds bēglis var ierasties?! Būdams pasaules ietekmīgāko mākslas cilvēku topa augšgalā 3, Ajs Vejvejs savu nostāju ir demonstrējis milzu vēzieniem – kopā ar asistentiem savācis 14 000 spilgti oranžas bēgļu glābšanas vestes, kas tika svaigi novilktas no tikko atbraukušajiem jauneiropiešiem, un noklājis ar tām Berlīnes Konzerthaus ieejas milzu kolonnas, liekot koncertzālei izskatīties pēc gigantiskas humpalu tirgotavas. Anišs Kapūrs un Antonijs Gormlijs, ne mazāka vēriena mākslas spīdekļi, arī pieslēgušies bēgļu tēmai, pieņemot tos strādāt savos mākslas projektos. Šajā kontekstā man ir jādomā, kas notiek mūsu zemē.

Kur un kā Latvijā var sastapties ar mākslinieku sociālās vai politiskās atbildības manifestācijām? Es spēju atsaukt atmiņā divus gadījumus, kad Rīgas pilsētvide gandrīz ieguva mākslas darbus, kas varētu ietilpt sociāli aktīvo darbu kategorijā. Pirmais darbs ir deviņdesmitajos gados tapusī Oļega Tillberga instalācija Kukainis. Labi zināms, ka liels, lidojošs un dūcošs kukainis nav nekas patīkams, bet, apkritis un nekustīgs ar kājām gaisā, tas ir komisks un nevainīgs. Tillberga gadījumā kukaini tēlo PSRS armijas iznīcinātājs, kas apkritis precīzi parāda to, kas notika ar diženo valsti. Instalācija tika radīta 1995. gada Sorosa Laikmetīgās mākslas centra projektam Piemineklis, kur dažādi objekti tika izvietoti neesošu pieminekļu vietā. Pirms pāris gadiem pēc Mūkusalas Mākslas salona iniciatīvas tika plānots šo hrestomātisko darbu izstādīt pilsētvidē, Mūkusalas ielas malā, bet Pieminekļu padome ar tagadējo Zinātņu Akadēmijas prezidentu Ojāru Spārīti galvgalī iniciatīvu noraka, sakot, ka „Rīgas pilsētvide atkal tiks nevajadzīgi piesārņota ar PSRS bruņutehniku”. 4

 

^6255A7A5DC59EFFF2E2AF85F1B9DB3A159549E6CC4808DC5FB^pimgpsh_fullsize_distr

Kukainis, Oļegs Tillbergs, 1995

 

Otrs gadījums saistās ar nu jau plašu atzinību guvušo zviedru mākslinieku Knuti Vesteru. Laika posmā no 2007. līdz 2010. gadam viņš ar mākslas stipendijas palīdzību viesojās Latvijā un strādāja bērnunamā. Redzot dažādu varu pieminekļus mums visapkārt, viņš izveidoja pieminekli, balstoties uz savu redzējumu, un nosauca to par Monument Without a Home. Idejas pamatā ir deviņdesmito gadu PSRS sabrukuma sekas, kad milzīgs iedzīvotāju skaits nonāca trūkumā, nespēja veidot ģimenes, un daudzi atstāja bērnus patversmēs. Monumentā ir attēlota bērna figūra, kas veidota, atlejot vairāku bērnu ķermeņa daļas, – no viena seju, no cita kāju, no trešā roku utt. Knute bija novērojis, ka šiem bērniem ir raksturīgi tas, ka viņiem vienmēr ir gatavībā somas – ja nu kāds vēlēsies tos adoptēt vai paņemt pie sevis uz mājām. Tāpēc šai figūrai ir soma pār plecu, un tā ir novietota uz simboliskiem riteņiem – tie ir bērni, kas, nebūdami nevienam vajadzīgi, tiek stumdīti pa dzīvi un novietoti dažādās vietās. Atlietu bronzā, to bija paredzēts uzstādīt Rīgas pilsētvidē, bet atbildīgās Rīgas Domes amatpersonas iespēju slēdza, paskaidrojot, ka Rīga nevēlas sevi reklamēt kā bāreņu pilsētu. Šobrīd Latvijas bērniņš ir noenkurojies Ūmeo pilsētvidē, bet Knutes karjera attīstās ļoti strauji, un drīz Rīga, pat gribēdama, nevarēs atļauties iegādāties šo darbu.

 

web6111

Monument Without a Home, Knutte Wester, 2007

 

Kā viens no retajiem politiski aktīvajiem darbiem, kas pēdējā laikā parādījies Latvijas mākslas telpā, minams Andra Brežes Ievads putnkopībā. „Miera balodis”, kurā attēlots balta baloža izbāznis ar dīvainu defektu – otru galvu, skaidri norādot uz kaimiņvalsts ģerboni un meliem. Mākslas eksperti novērtēja, ka šādas ievirzes kvalitatīvi darbi pie mums parādās ļoti reti, un Miera balodis tika nominēts Purvīša balvai, kā arī parādījās uz vizuālo mākslu žurnāla Studija vāka.

 

large_6979

 Ieskats putnkopībā (Miera balodis), Andris Breže, 2014. Foto: Kristaps Kalns

 

Pavisam atšķirīgi no Brežes izgāja izstādes Disidents rīkotājiem, kuri, labu nodomu vadīti, izstādīja krustā piesistu Putinam līdzīgu lelli bijušās čekas ēkas pagalmā. Kāds to pamanīja, un sākās skaļa ņemšanās starp Krievijas vēstniecību un LR Ārlietu ministriju. Turklāt nezināmi tipi esot piedraudējuši māksliniekiem ar izrēķināšanos, lai gan autori apgalvoja, ka Putina lelle patiesībā esot itāļu biznesmenis, noliedzot jebkādu līdzību ar Putinu. Rezultātā krusts tika nozāģēts un negribētā „disidentu” uguns ar lielām grūtībām noslāpēta.

Pēdējo divdesmit gadu laikā varētu atrast vēl dažas iniciatīvas, kā piemēram, Kārļa Ulmaņa pieminekļa konkursa laikā mākslas studentu izveidoto alternatīvo konkursu – akciju Sviesta Ulmanis, kur studenti varēja iesniegt savu redzējumu par tautas apziņā iztrūkstošo Vadoni. Bet citkārt saraksts būtu bijis aizdomīgi īss. Kāpēc latviešu mākslinieki nerisina sociāli un politiski aktuālās tēmas? Kāpēc ievērojamais krievu kurators Viktors Miziano, pērn vedot latviešu mākslu uz Venēcijas biennāli, savu izlasi apzīmēja ar jēdzienu „ornamentālisms”?

Pirmā atbilde varētu būt tāda, ka mākslas vidē nav kuratora, organizatora vai „uzkūlēja” 5, kuram būtu drosme cilāt šīs tēmas. Piemēram, Oļega Tillberga Kukainis tapa Helēnas Demakovas kūrētā projekta Piemineklis ietvaros, kas, no divdesmit gadu attāluma skatoties, ir grandioza drosmes, vēriena un uzdrīkstēšanās manifestācija. Tas bija tāds radošuma sprādziens, kas šodienas dīķī ar iesmakušu ūdeni pārāk stipri saviļņotu ar plēvīti pārvilkušos virskārtu. Demakova joprojām aktīvi darbojas, bet šobrīd viņas prioritāte ir publiskās mākslas projekts Rīga smaida, kur pilsētvidē tiek izstādītas pīlītes, lauviņas, spoki un citi radījumi, kas var likt mums pasmaidīt. Tas ir lielisks un vajadzīgs nišas projekts, kurā piedalās labākie mākslinieki, bet vienlaikus arī tāds, kura atklāšanā smaidot var ierasties visi glumie politiķi, būdami droši, ka neviens būtisks jautājums netiks pacelts.

Doma, ka latviešu mākslinieki ir mierīgi, intraverti un klusumā dekoratīvi izsāp savas privātās sāpes, īsti neiztur kritiku, jo no Atmodas laika perioda mums ir tik daudz lielisku aktīvās mākslas piemēru, ka tie mirklī noslāpē bāleliņa – pelēkā īdētāja tēlu. Doma, ka aktīvā māksla netiek atbalstīta, arī nedarbojas, jo, kā liecina Miera baloža piemērs, kritiķi un balvas žūrijas eksperti nevar vien sagaidīt kādu svaigi notikumu.

Bet varbūt šis ir tas slavenais „viduvējību laiks”, par kuru neviens neatcerēsies. Tāds nepieciešams stagnācijas posms, kuru pāršķels drosmīgs kurators „ar iekšām” un sapni par aktīvu sabiedrību, tāds, kurš apvārdos privātos naudas maisus, dabūs piķi, sapurinās māksliniekus, kas uz gaumīga fona švīkā smukus ornamentus,  un uzbliezīs tādu mākslas projektu pilsētvidē, ka ārzemju žurnālisti straumītēm vien plūdīs, lai sūtītu tekstus uz savām redakcijām? Vai tiešām Latvijas mākslinieki snauž vadoņa, tāda kā jauna Helēnas Demakovas klona gaidās?

  1. Diskusija skatāma: https://www.youtube.com/watch?v=vONwNkirTw8  (back)
  2. Skandināvijas vadošās sabiedrisko attiecību kompānijas HavePR& Communication dibinātājs, zīmola un tēla veidošanas eksperts un mūziķis Kristans Hēve un C:NTACT fonda dibinātājs, Dānijas teātra jomas eksperts Henriks Hartmans  (back)
  3. Ai Weiwei – most important artist: http://artreview.com/power_100/  (back)
  4. Diena TV sižets par Tillberga Kukaini: http://www.diena.lv/diena-tv/izklaide-makslas/video-makslinieki-sasutusi-par-modernas-makslas-trukumu-riga-13909842  (back)
  5. Jēdzienu „uzkūlējs” izveidojusi zīmolvede Inese Indāne, vēloties latviskot vienu no saviem darbības laukiem, kas angliski dēvējams kā „motivator”  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri