punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Krājums ar intrigu

Ineta Lipša

10/03/2016

 

Par rakstu krājumu Dzimtes konstruēšana III (LU LFMI/Avens un partneri, 2016, sastādījuši Deniss Hanovs, Ilze Jansone un Kārlis Vērdiņš).

 

Tā sauktajā Rietumu pasaulē dzimte kā analītiska kategorija vēstures pētījumos par nācijas veidošanu, nācijvalsti un nacionālismu ir tikusi ilgu laiku ignorēta, pirms piecpadsmit gadiem apgalvoja Norvēģijas vēsturniece Ida Bloma.1 Vēsturnieku neuzmanību pret to lielā mērā ir noteikusi vēstures izpratne, kas historiogrāfiski galvenokārt ir tikusi tverta kā nāciju, valdību, politikas, proti, kā publiskās jomas vēsture. Tas Blomai ļauj secināt, ka starp abiem vēstures laukiem – nāciju vēsturēm un dzimšu vēsturēm – jau sākotnēji ir bijusi iedarināta kāda antitēze. Kopš 19. gadsimta sākuma vēsturiskās izpētes centrēšana uz nacionālajām vēsturēm ir mazinājusi potenciālo interesi par dzimšu attiecību un dzimšu kārtību pētniecību. Turklāt 19. gadsimta beigās jaunās zinātnes disciplīnas – antropoloģija, socioloģija un etnoloģija, sākot pētīt pilsoniskās sabiedrības un privātās sfēras, tajā skaitā dzimšu attiecību jomu, apsteidza vēstures zinātni. Tomēr arī šīs disciplīnas līdz 20. gadsimta 60. un 70. gadiem dzimšu kārtību pētniecībai pievērsa nebūtisku uzmanību. Kopš tā laika minētais fokuss šajās zinātnēs ir aktivizējies, turklāt kopš 20. gadsimta 90. gadiem dzimtes kategoriju lielajos stāstos par nācijas pagātni izmanto arī vēsturnieki.

Līdzīga situācija ir vērojama Latvijas zinātnē – arī pie mums dzimtes kategorija sākotnēji interesējusi „jauno” disciplīnu pārstāvjus. Bet līdz dzimtes kā analītiskas kategorijas izmantošanas fundamentālos vēstures pētījumos par nācijas veidošanu Latvijas vēsturnieki vispār vēl nav tikuši – lai par to pārliecinātos, pietiek ieskatīties Latvijas Zinātņu akadēmijas organizētajā četru sējumu darbā Latvija un latvieši (2014), kur vēsturnieku rakstītajā otrajā sējumā par valstiskumu un valsti Latvijā dominē politisko notikumu izklāsti. Arī trijos Dzimtes konstruēšanas krājumos (2013; 2014; 2016) dzimtes kategoriju pagātnes izpētē izmanto dažādu akadēmisko disciplīnu pētnieki (pārsvarā literatūrzinātnieki, antropoloģijas, teoloģijas un komunikācijas zinātņu pētnieki), tikai ne vēsturnieki. Zinātņu nozaru pārstāvniecības ziņā Dzimtes konstruēšanas trešais sējums liecina par šķietamu stagnāciju, jo jaunas nozares klāt nav nākušas. Vairāk nekā puse no katrā sējumā pārstāvētajiem autoriem (seši – Pauls Daija, Valdis Tēraudkalns, Deniss Hanovs, Kārlis Vērdiņš, Jānis Ozoliņš un Ilze Jansone) ir publicējušies visos trijos sējumos. Tāda autoru stabilitāte un noturīgā ieinteresētība dzimtes studijās mani kā lasītāju iepriecina, jo ļauj cerēt, ka tiks izdoti arī nākamie sējumi. Turklāt katrs sējums nodrošina intrigu – kuri gan būs debitanti, kas šoreiz pievienosies pamatsastāvam, un kas būs viņu pieteiktās tēmas?

Krājuma sastādītāji nepaskaidro, kāpēc deviņi raksti rakstu krājumā ievietoti tieši tādā un ne citā secībā. Šķiet, tas darīts pēc autoru piederības zinātņu nozarēm. Ir raksti, kurus autori ir strukturējuši, un ir tādi, kur teksts pludināts vienlaidu masīvā, kas zinātniskā rakstā, manuprāt, nav pieņemami. Iespējams, tas tādēļ, ka ir īsāki raksti un ir garāki, tik gari, ka īsākos pārsniedz pat trīs reizes. Tas liecina par to, ka krājuma sastādītāji visticamāk tomēr nav spējuši panākt vienotu akadēmisko prasību ievērošanu vienpadsmit autoru vidū. Šajā ziņā sastādītājiem ir, pēc kā tiekties. Tas īsumā būtu krājuma formālais raksturojums.

Runājot par saturu, atgriezīšos pie šī krājuma intrigas – jaunajiem autoriem. Tā ir tēma par vīriešu draudzību kā reliģisku praksi Oksfordas kustībā (Nils Sakss Konstantinovs).2 Tas ir arī vienīgais krājuma raksts, kurā autors formulējis tēzes diskusijai, kaut gan krājuma sastādītāji ievadā uz visiem autoriem ir attiecinājuši centienus debatēt „cerībā, ka diskusija ļaus pievērst uzmanību klusajam feminisma sarukumam šodienas Latvijas sabiedrībā” (6. lpp.). Tātad īsi – mērķis ir parādīt homosociālās „Oksfordas draudzības” kā jaunu un pilnīgu attiecību struktūru priekšvēstnešus. Oksfordieši draudzību iecerēja kā tādu „mīlestību, kas nemeklē savu tieksmju vai vajadzību apmierinājumu, bet drīzāk ir sevis atdošana otram, saplūšana ar otru, kļūšana par vienu miesu”, kas baznīcas teoloģijā tiek apstiprināta ar laulības sakramentu. „Tas ir diezgan tālu no sublimētām bioloģiskām vēlmēm pēc viendzimuma attiecībām, ko tām piedēvē vēlāk. Patiesībā šādā kontekstā vairs īsti nav iespējams runāt par kādām apslēptām ilgām – draudzības centrā ir mīlestība, bet mīlestība notiek praksē jeb ķermeniskajā realitātē,” skaidro Nils Sakss Konstantinovs. Viņš piedāvā trīs diskusijas virzienus, kam ir potenciāls satracināt „tradicionālo” vērtību diskursu. Piemēram, aicinājums laulības sakramentu balstīt uz iemiesoto draudzību, nevis uz bioloģisko turpināšanos, un tādu sakramentālo socializāciju attiecināt arī uz vīriešu draudzībām, ņemot vērā, ka „laulība ir sakraments, tādēļ tās kodolā nav nekādu bioloģisku mērķu, bet tikai teoloģiskais – pilnības sasniegšana”. Vai tāda romantiskā utopija paplašinātu vai ierobežotu cilvēku loku, kas uz to varētu/gribētu pretendēt? Ja draudzība paredz kaislīgu emocionalitāti un ķermenisko saplūšanu, tad kā apzīmēt attiecības, kas to neietver, bet ko ierasts saukt par draudzību? Un tā tālāk – pārdomām ieganstu gana.

Savukārt ideja par homosociālu saišu deseksualizāciju (vīriešu draudzība bez seksuālas konotācijas) ir pamatā kristīgo vīriešu kustībām, ko analizējis Valdis Tēraudkalns,3 skaidrojot, kā un kāpēc kristīgo vīriešu grupas Rietumu kristietībā 19. un 20. gs. konstruē maskulinitāti. Lasot par muskuļainās kristietības ideju attīstību Latvijā, rodas jautājums par to, kādu ietekmi uz (kristīgo) vīriešu identitātēm un uz maskulinitātes ideju kopumā atstājis Latvijas nācijai zaudētais Otrais pasaules karš – nespēja nosargāt valsti kara sākumā un nespēja to atkarot ne kara beigās, ne mežabrāļu kustības rezultātā. Tas pagaidām vēl nepētīts.

Seksualitātes lomu dzimtes konstruēšanā homoseksuāļu stāstos, kas pierakstīti/izdoti postpadomju Latvijā, rāda Kārlis Vērdiņš un Jānis Ozoliņš.4 Viņi apraksta arī vēlīno padomju laiku, kad draudzība vīriešu viendzimuma seksuālo aktu kriminālās sodāmības dēļ bija izstumta no homosociālajām attiecībām, rezultātā tās tik izteikti seksualizējot, ka, 2012. gadā publiskojot homoseksuāļu stāstus par viņu dzīvi, žurnāliste Rita Ruduša koriģēja seksuālās pieredzes aprakstus, jo tie plašākai auditorijai varēja šķist pornogrāfiski. Homoseksualitātes padomju pagātnes stāsta iegūšana ir samērā sarežģīts, vēl nepaveikts uzdevums Latvijā, un tā ietvaros noteikti apspriešanas vērts varētu būt jautājums, vai tas (dzimumsakari publiskajās tualetēs), ko mūsdienās gribētos saukt par zemu homoseksuāļa pašnovērtējumu, tomēr nav tikai anahronisks vērtējums no mūsdienu viedokļa? Visos trijos maskulinitāšu studijām veltītajos rakstos atrodama virkne diskutējamu jautājumu, to skaitā arī par iespēju nošķirt biseksuāļa un homoseksuāļa identitātes padomju laikā un pirms tam.

Atskatoties uz iepriekšējiem diviem dzimtes konstruēšanas rakstu krājumiem, maskulinitāšu studijas ir tas nostiprinātais jaunais (jo ar vienu rakstu otrajā krājumā to jau pieteica Deniss Hanovs, lieliski analizējot vīrieša-bruņinieka dzimtes lomu 18. gs. opera seria žanrā), ko piedāvā šis trešais krājums, un mana lasītājas uzmanība to identificē kā atšķirīgo, uzkrītošo.

Tomēr pār maskulinitātes tēmām krājumā dominē interese par feminitātēm – tās ir sešu rakstu uzmanības centrā. Reliģijpētnieciskā kontekstā tām pievērsusies Ilze Jansone.5 Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas konservatīvās politikas kontekstā viņa veikusi lesbiešu kristiešu aptauju, lai noskaidrotu, vai viņām izdodas vienlīdz pilnvērtīgi piedzīvot abas – kristīgo un homoseksuālo – identitātes, un raksts informē par aptaujā iegūtajiem datiem. Savukārt komunikācijas pētnieces Andas Rožukalnes pētījuma objekts6 ir sieviešu klātbūtne Latvijas mediju organizācijās un mediju īpašnieku vidū. Viņa izklāsta pētījuma rezultātus, ļaujot lasītajam uzzināt arī to, ka mediju profesionāles pretrunīgi vērtē secinājumu, ka Latvijā mediju satura veidošanā pārsvarā iesaistītas sievietes, bet vadošajos amatos nacionāla mēroga plašsaziņas līdzekļos nedaudz vairāk ir vīrieši un arī valdes locekļu pozīcijās biežāk ir vīrieši, nevis sievietes. Pētījums labi atklāj mediju profesionāļu viedokļos slēpto dzimtiskoto attieksmi, secinot, ka „no vienas puses, netiek izcelta dzimuma nozīme, no otras – skatījums uz profesionālo darbību atspoguļo respondentu uzskatus par dzimtes lomām”. Piemēram, tāds ir vienas respondentes viedoklis, ka kopumā Latvijas žurnālistika ir tik iecietīga (vairāk informējoša un stāstoša, nevis uzspridzinoša: proti, „mazāk izvēlas smagas tēmas”, turklāt iecietība redzama žurnālistu lietotajos valodas izteiksmes līdzekļos) tajā dominējoši strādājošo sieviešu dēļ. Iegūto viedokļu pretrunība teju pati par sevi iezīmē pamatu iespējamām diskusijām.

Uz daiļliteratūras analīzi balstās Ilva Skulte,7 detalizēti pētot mūsdienās izdotus astoņu latgaliešu dzejnieču dzejas krājumus. Viņa lasītājai ļauj izsekot procesam, kas parāda, kā minoritārais dzimums (sieviete) iegūst sev subjektivitāti minoritārā žanrā (dzejā) un valodas minoritātē (latgaliešu valodā), jo latgaliskā runa dod iespēju apiet kultūrā iedibinātās dominances. Savukārt Zita Kārkla analizējusi rakstnieces Ilzes Šķipsnas romānu Aiz septītā tilta8 ar nodomu saprast, kā šī rakstniece-sieviete ir domājusi par savu dzimumu, kā viņa ir lietojusi valodu, lai izteiktu sieviešu pieredzes valodā, kas ir iekodēta, lai priviliģētu vīrieti.

Sieviešu aristokrāšu un zemnieces dzimtes identitāšu konstruēšanu operas Dons Žuans libretā kā 18. gadsimta kultūras tekstā analizējis Deniss Hanovs.9 Viņa pētījumam ir daudzi atslēgvārdi, minēšu tikai dažus – atriebība (dzimtes konstruētību atklāj varones pretenzija piedalīties atriebības maskulīnajā kultūras rituālā, kas beidzas ar sievietes nespēju izpildīt šo funkciju), seksuālās uzvedības (ne)atbilstība aristokrātiskās paškontroles priekšrakstiem kā dzimtes identitāšu robežas pārkāpšana aristokrātijas komunikācijas telpā, respektīvi, gods kā sievietes simboliskais kapitāls.

Mērķi aktualizēt sievietes tēlu 19. un 20. gadsimta mijas debatēs par lasīšanas ietekmi risinājuši Eva Eglāja-Kristsone un Pauls Daija.10 Viņi sniedz ieskatu procesā, kurā lasīšana kļūst par bīstamu nodarbi, ja netiek pakļauta sociālai kontrolei, kuras mērķis ir pretoties sieviešu kā lasītāju emancipācijai. Pētnieku avots ir trešo personu teksti, kas stereotipizē par lasītājām. Iespējams, to korelācija ar kādas reālas lasītājas (pašas) pieredzi lasīšanā ļautu saprast arī to, vai un cik lielā mērā lasošās sievietes tēls balstījās īstenībā, nevis tikai laikabiedru iedomās.

Kopumā dzimtes konstruēšanas trešais rakstu krājums uztur dzimtes studiju tradīciju Latvijā, paver lasītāja intelektuālo apvārsni, ejot tematiskā, ģeogrāfiskā un hronoloģiskā plašumā, un ļauj nojaust, ka autori paši jau iezīmējuši turpmākas pētnieciskās perspektīvas.

 

  1. Blom I., Hagemann K., Hall C. (eds.) Gendered Nations. Nationalisms and Gender Orderi n the Long Nineteenth Century. Oxford/New York: Berg, 2000, p. 3.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sakss Konstantinovs N. Oksfordas kustība: vīriešu draudzība kā reliģiska prakse, Hanovs D., Jansone I., Vērdiņš K. (sast.) Dzimtes konstruēšana III: Zinātnisko rakstu krājums. Rīga: LU LFMI/Avens un partneri, 2016, 231.–253. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Tēraudkalns V. Vīriešu kustības Rietumu kristietībā no 19. līdz 21. gadsimtam, Turpat, 180.–230. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Vērdiņš K., Ozoliņš J. „Zilie” (post)padomju naratīvi Ritas Rudušas intervijās un Klāva Smilgzieda stāstos, Turpat, 73.–89. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Jansone I. Nevēlamās un neredzamās: lesbietes kristietes Latvijas baznīcā, Turpat, 96.–108. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Rožukalne A. Latvijas plašsaziņas līdzekļi: sieviešu veidots saturs vīriešiem piederošos medijos, Turpat, 155.–179. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Skulte I. Sievišķā subjekta konstruēšana Latgales sieviešu dzejā, Turpat, 9.–37. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  8. Kārkla Z. Sievišķās valodas meklējumi Ilzes Šķipsnas romānā „Aiz septītā tilta”, Turpat, 38.–57. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  9. Hanovs D. Sieviete kā simbolisks resurss, Turpat, 109.–154. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)
  10. Daija P., Eglāja-Kristsone E. Lasošās sievietes un bīstamā lasīšana 19. un 20. gadsimta mijā. Turpat, 58.–72. lpp.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu