punctum

Literatūra un kultūra

Bailes no teksta. Hemingveja likums

Guntis Berelis

14/03/2016

 

Grāmata …rakstīt… iecerēta kā pamatīgs pretarguments bezgaldaudzajiem apcerējumiem ar nosaukumu Kā uzrakstīt ģeniālu romānu un tamlīdzīgi, pēc kuru izlasīšanas ģeniālu romānu nesarakstīs pat visģeniālākais prozists. Daļēji grāmatu inspirēja Literārās Akadēmijas Prozas meistardarbnīca, kurai divas reizes paveicās būt par vadītāju (2007. un 2013. gadā) un trešā reize būs šogad, tāpat arī saskarsme ar daudziem citiem iesācējiem autoriem laikā, kad biju RS prozas konsultants, Iesācēju autoru semināros, Aicinājuma nometnēs. Jācer, grāmata uz pavasara pusi tiks pabeigta un līdz lasītājiem nonāks 2016. gada nogalē.

Taču grāmata …rakstīt… nav nedz mācību grāmata, nedz lekciju apkopojums, nedz pamācība pēc principa „kā uzrakstīt”, kaut gan arī tīri praktiskas būšanas tajā nebūt nav apietas. Visdrīzāk grāmatu …rakstīt… varētu uzlūkot kā loģiskā struktūrā izkārtotas esejas par rakstīšanu kā mākslu: kā panākt savas personības projekciju tekstā, ko tas nozīmē – rakstība/stils, kā nevairīties pašam no sevis, kā veidojas autora attiecības ar tekstu utt. Grāmatā mēģināts no sētas puses iemest aci tajā ārkārtīgi komplicētajā un mīklainajā alķīmijā, kas notiek rakstītgribētāja apziņā laikā, kad top teksts, – no pirmajiem neskaidrajiem impulsiem līdz punktam beigu galā un paģirām/katarsei pēc teksta sarakstīšanas. Tāpat apcerētas autora attiecības ar kritiku, lasītāja saskarsme ar autoru un tamlīdzīgas būšanas. Galu galā – radošais process patiesi ir neizdibināma un no vienvienīgām pretišķībām sastāvoša alķīmija, kad vienuviet sanāk gan autora reālā pieredze, gan viņa lasītāja pieredze, gan literatūras attīstības gadu tūkstoši, gan autora iedomas un ilūzijas, gan arī pagalam pragmatiskas būšanas, autora dibena izturību ieskaitot. Grāmatas …rakstīt… noslēgumā – viena no iespējamajām atbildēm uz jautājumu, kāpēc pastāv literatūra.

Tālāk – grāmatas fragments.

Guntis Berelis

 

Bailes no teksta. Hemingveja likums

 

Sēžu, blenžu datora ekrānā. Vai uz sērdienīgi baltu lapu, visviens. Nav iespējams izspiest neviena vārda, pat ne burta, it kā teksts pretotos manai vēlmei to uzrakstīt. Raksta nodošanas termiņš bija aizpagājušonedēļ, romānu iesniegt izdevniecībā vajadzēja vispār pagājušogad, bet, sitiet vai nost, nerakstās. Pat ne šī nodaļa, kura sen jau kopš prātā puslīdz saveidojusies. Vienkārši – nav iespējams parakstīt. Galvā tukšums, riebjas vai visa pasaule, sevi pašu – jo sevišķi! – ieskaitot. Es topu kašķīgs, ar mani nav ieteicams kontaktēties, kas nav nemaz tik vienkārši, jo šādos apziņas stāvokļos telefons tiek izslēgts, uz e-pastiem neatbildu, bet, uz ielas ieraugot paziņu, steidzīgi pāreju ielas pretējā pusē. Reizumis parādās alerģija pret jebkādu ēdienu, citkārt neapturama rijība, sirds lec pa muti laukā nesaskaitāmo izdzerto kafijas krūžu iespaidā, pelnutraukā krājas nopīpēto cigarešu gali, galva tiek tik uzstājīgi dauzīta pret sienu, ka apmetumā caurums. Kāda suņa pēc man vispār vajadzēja ķerties pie rakstīšanas? Un – kurš idiots man pirms daudziem gadiem iegalvoja, ka es nudien spējot dabūt gatavu puslīdz sakarīgu tekstu? Ne sakarīgu, ne nesakarīgu – nekādu. Baltā lapa paralizē domāšanu un gribu. Varbūt pārmaiņas pēc mest rakstīšanai mieru un palasīt kādu grāmatu? Tak nav pasaulē nevienas jēdzīgas grāmatas, draņķi vien, bet, ja arī kāda brīnumainā kārtā atrastos, tā inspirētu vien skaudības lēkmi – kāpēc tam muļķim – nu bet paskatieties tak uz viņa degunu, skaidri redzams, ka stulbāka cilvēka pasaulē vairs nav! – sanāk tik spici, bet no manis vien salkans ķīselis nāk laukā un tas pats tagad aizdambējies? Nē, skaidrs, pie vainas ir ielas troksnis, pilnīgi apdullinošs, tas nobremzē jebkuru jēdzīgu domu, bet smadzenes pārvērš mannas biezputrā. Vismaz kārtīga griķu biezputra tur būtu… Varbūt naktī būs labāk un mierā un klusumā radošais gars izlīdīs no aizkrāsnes un atdzīvosies? Ne vella, naktī klusuma dunoņa tik skaļa, ka atbalsojas manas tukšās smadzeņkārbas velvēs kā pērkona dārdi. Jāiet gulēt, bet kā tu pagulēsi, ja bezmiegs smagā formā? Visu laiku neuzrakstītais vien pa galvu maisās. Rīts, protams, kā uz paģirām, galvā atkal tukšums, dvēselē miskaste. Varbūt ņemt un piedzerties? Taču iz pieredzes zināms, ka pēc tam būs vēl štruntīgāk. Reālu paģiru depresija kopā ar nerakstīšanās depresiju – baiss komplekts. Visa esamība kā vienvienīga melna depresijas bedre. Strupceļš. Jo – nerakstās.

Pieļauju, iepriekšējā rindkopā lasāmais izjūtu apraksts ir mazliet hipertrofēts. Tomēr tādā vai citādā izpausmē šīs emocijas labi pazīstamas jebkuram rakstītājam – situācija, kad ir vēlēšanās rakstīt, ir pat tikts pie skaidrības, ko vajag uzrakstīt, bet, ieraugot brēcoši tukšo lapu, nolaižas rokas un haotiskā murskulī saķeras domas. Nerakstās dienu, nerakstās nedēļu, nerakstās mēnesi. „Rakstnieka darbs ir īpatnējs: tu allaž esi aci pret aci pret baltu papīra lapu (vai baltu displeju), un ārkārtīgi bieži baltā papīra lapa tevi pieveic,” droši vien balstīdamies paša pieredzē, vēstīja Nīls Geimens. Bezgala ļaunā pasaule pie jebkura izdevīga gadījuma aizliek priekšā tavai rakstītgribai kāju. Ja tā, pasaulei iespējams arī no sirds atriebties – visiem lepni paziņot, ka man ir radošā krīze – tieši tā, ne vairāk un ne mazāk kā liela un apaļa radošā krīze –, es nekā nespēju uzrakstīt, tāpēc arī nerakstīšu – un iepūtiet man! – man viss pie vienas vietas, bet, redz, kaut kur civilizētajā pasaulē tādos gadījumos rakstniekiem maksā bezdarbnieku pabalstu. Pasludināt, protams, var, bet, kolīdz tu atkal nonāc divvientulībā ar balto lapu/ekrānu, atsākas trulā nīkšana un blenšana neuzrakstītajā tekstā.

Jēdziens „radošā krīze” mūždien tiek piesaukts tik uzstājīgi – ja krīze, tad zārks, vāks, kaps, elles vārti vaļā, un velli ar dakšām arī klāt –, ka rodas iespaids, it kā tā izskaidrotu visu, kaut gan patiesībā neizskaidro neko. Piebildīšu, krīze rakstniekam ir visdabiskākais stāvoklis – ja iekšējie eņģeļi drāž iekšējos dēmonus un otrādi, tad viss labākajā kārtībā, kaut arī pašam var likties, ka nekas nav kārtībā, taču, kolīdz iekšējais miers, harmonija un vispār apskaidrība, rakstītgribēšana, neteiksim, pavisam pačib, bet apsīkst, atkāpjas kaut kur esamības prieka fonā. Iekšējā miera stāvokļa saistību ar radošo procesu kādā intervijā labi raksturojis Edvīns Raups: „Pie dabas jūtos absolūti pašpietiekams, jo tā enerģētika, kas nāk no dabas, mani harmonizē. Bet – nekādu dzeju! Lielākais, ko dabā varu darīt, ir sēdēt pie galda ar glāzīti un skatīties… vienalga, uz kurieni. Un man nevajag neko. [..] Pilsētas enerģētika ir pavisam citāda – varu kaut aiziet uz krogu, kur visi bļaustās un dzerstās, apsēsties stūrī un rakstīt dzeju. Tas ir citādi.” Edvīnam dzīves harmoniskās jūtas uzdzen daba, citam – iespējams, fiziskas aktivitātes (savulaik, puslīdz nopietni aizrāvies ar purnu dauzīšanu austrumnieku gaumē, vairākus gadus ko jēdzīgu nerakstīju ne sitams, spēju vien rediģēt citu tekstus), varbūt samīlēšanās, varbūt alkohols, varbūt dzīves prieki, ko pieļauj biezāks maks – kā nu kuram. Nerakstīšanai ir tikpat daudzas un dažādas receptes kā rakstīšanai.

Taču šīs nodaļas ietvaros par krīzi mēs uzskatām konfliktu starp gribēšanu/tieksmi rakstīt un nespēju to darīt. Patiesas iedvesmas mirkļi (ar iedvesmu šai gadījumā saprotot stāvokli, kad autors gan grib rakstīt, gan arī viņam rakstās bez pārmērīgas piepūles un liekiem kreņķiem) gadās tik reti, ka apslīkst pagalam depresīvā „nespēju parakstīt” plūsmā. Saprotams, diez vai būtu reāli sarēķināt, cik laika rakstnieks pavada „dabiskās krīzes” stāvoklī, cik – radīšanas eiforijā, tomēr šai sakarā nāk prātā kāds aforistisks izteikums – 90% laika autors domā par rakstīšanu, bet tikai 10% tiek atvēlēti reālajam darbam. Pieļauju, stipri līdzīga proporcija varētu būt arī starp krīzi un eiforiju. Rakstīšana lielā mērā ir emocionāls process. Tas tiesa, ka racionālajam prātam te liela loma – ne velti ir autori, kas rūpīgi izplāno rakstāmo romānu, bezmaz saķibina tabuliņas ar personāžiem, atsevišķām sižetam nozīmīgām epizodēm un tamlīdzīgām būšanām un, trakākais, pēcāk šo plānu arī realizē tekstā; ja arī nav tabuliņas, teksts allaž lielākā vai mazākā mērā visupirms saveidojas prātā, sasniedz zināmu gatavības pakāpi – un tad atliek tikai to uzrakstīt. Taču pats rakstīšanas process viscaur piesātināts ar negantām emocijām, un štrunts, ka tās pagalam reti tiek izpaustas, citiem redzot. Rakstnieka stīvēšanās ar dēmoniem un, retāk, ar eņģeļiem notiek vientulībā un klusumā, un, iespējams, tieši tāpēc tik uzmācīgi kļūst „melnie” brīži. Jo – nav dialoga, pareizāk sakot, vienīgais iespējamais dialogs ir pašam ar sevi (citam spalvasbrālim, kurš it kā spētu tevi saprast, tak par saviem pārdzīvojumiem nestāstīsi – viņš labākajā gadījumā pasmīkņās, bet parasti vienkārši nedzirdēs, jo viņam pašam savi eņģeļi un dēmoni, kas aizkorķējuši klausāmos orgānus, un katram savējie tik neganti, ka pārspļauj jebkurus citus). Pats sevi nepārliecināsi, jo jebkuram argumentam pats arī atradīsi vienlīdz spēcīgu pretargumentu.

Manuprāt, šī nespēja neko uzrakstīt ir gluži likumsakarīga radošā procesa sastāvdaļa, kas saistīta ar parādību, ko varētu nodēvēt par bailēm no teksta (riebumu pret tekstu jau apcerēju cituviet). Kārtējo reiz hiperbolizējot, tās varētu raksturot apmēram šādi: „Jā, es gribu rakstīt, bet tikai kaut ko ģeniālu. Nu, labi, ja ne gluži ģeniālu, tad vismaz kaut ko ļoti, ļoti spicu. Tā, lai pašam no uzrakstītā nepiemetas riebums.” Te arī meklējams klupšanas akmens. Jo – šai domai seko nākamā: „Bet ja nu tas, ko es tagad uzrakstīšu, izrādīsies baigs mēsls? Tad taču es vairs vispār nekā nespēšu uzrakstīt!” Galu galā – „Ja nu es vispār vairs neesmu spējīgs rakstīt? Un, ja tagad mēģināšu, pats to redzēšu un sapratīšu?” Šīm bailēm ir krietni dziļas saknes. Lai cik tas dīvaini neliktos, arī pieredzējuši un padzīvojuši autori, sākot jaunu darbu vai pat tikai jaunu romāna nodaļu, faktiski sāk no nullpunkta. Viņš atgriežas iesācēja ādā, viņā atdzīvojas visi iesācēja kompleksi, viņš atkal ir jaunais autors, kas grib rakstīt, bet baidās, jo nezina, kas beigu galā sanāks – meistardarbs, viduvējs štruntuks vai miskastes kandidāts. Un – vai vispār izdosies beigu galu sasniegt. Var līdz vispēdīgam sīkumam izdomāt sižetu, var būt atpeldējušas viskrāšņākās metaforas un gaišākās idejas, tomēr autors nekad nezina, kāds teksts būs, kad tas tiks pabeigts. Protams, ir izveidojusies profesionālā rutīna, kas neļauj sastrādāt visādas iesācējiem tipiskas aplamības, ir nostabilizējusies sava rakstības maniere, galu galā – kaut kādā mērā autoram gadu gaitā ir radusies arī pārliecība par savu varēšanu, tomēr šā vai tā viņš nekad nav un nevar būt pārliecināts par sava darba gala iznākumu. Tieši šīs bailes no neuzrakstītā teksta tad arī kļūst par klupšanas akmeni. Autors grib rakstīt, iespējams, pat zina, ko viņš grib dabūt gatavu, bet nespēj pārvarēt bailes, nespēj uzsākt darbu. Sekas ir loģiskas – depresija, ar pieri izdauzīts caurums sienā un brēcoši neaprakstīta papīra lapa.

Vēl kāds aspekts, ko der paturēt prātā, ja reiz nerakstās. Gribam mēs to vai nē, bet radošums ir ciklisks. Ir posmi, kad rakstās jebkādā noskaņā, jebkurā laikā un vietā, un nekas nespēj autoru novirzīt no taciņas, kuru viņš pasācis iet. Cauri apziņai vētraini traucas visspožākās idejas – spēj tik pierakstīt, kamēr nav pačibējušas nebūtībā, un tekstu plūsma ir neapturama. Un – ir posmi, kad radošās būšanas top tik kleinas, ka gar logu braucošs tramvajs vai pēkšņs telefona zvans tās var nomaitāt pilnīgi un galīgi, kamēr visubeidzot autors nenovēršami nonāk pie pārliecības – un tā nudien ir vissvētākā pārliecība –, ka viņš ir absolūts idiots; tālāk – skat. nodaļas sākumā aprakstīto ainiņu. Radošam cilvēkam nav nekā drūmāka par šī cikla negatīvo daļu. Tā var izpausties dažādi – kā gluži klasiska depresija, kā nervozuma lēkme, kā trula valstīšanās pa gultu, nespējot piespiest sevi aizvilkties kaut līdz vannas istabai un nomazgāt baiso viepli, kādu rāda spogulis, kā pamatīgs plosts – variācijas ir bezgalīgas. Taču, ja kaut reizi pārdzīvots šis brīdis, ka patiešām rakstās, arī depresijas bedrē iekritušajam jāatceras, ka bedre nav bezdibenis – agrāk vai vēlāk pienāks brīdis, kad viņš no tās izkārpīsies laukā, jo citur vienkārši nav, kur iet, tik uz augšu. Diemžēl šis cikliskums jārespektē un jāpieņem kā lietu dabiskā kārtība.

Un tomēr – ko pasākt ar šo ārkārtīgi nepatīkamo sajūtu, kad autors izmisīgi svārstās starp gribēšanu un varēšanu? Recepte ir, kuru cēli varētu nodēvēt par Hemingveja likumu. Kaut gan – nosaukumam nav nozīmes, jo jebkurš autors agrāk vai vēlāk pats šo recepti atklāj, tik ceļš līdz tai mēdz sagādāt daudzus nelāgus brīžus. Hemingvejs te piekabināts tālab, ka viņš sev raksturīgajā lakoniskajā manierē to formulējis īsi un precīzi bez jebkāda teoriju terorisma: „Galvenais – uzrakstīt vienu īstu teikumu,” piebilstot, ka, uzrakstījis šo teikumu, autors sāks domāt, kā lai šo pasākumu turpina. Protams, arī Hemingvejs te ir mazliet pārspīlējis (nemaz nerunājot par to, ka, mēģinot saprast, ko varētu nozīmēt „īsts teikums”, taisna taciņa ievedinās matu skaldīšanas purvā). Viens teikums neiedarbosies līdzīgi kā zāles pret galvassāpēm, un no viena teikuma bailes no teksta nekur nepačibēs. Taču uzrakstītam – ne tikai prātā esošam! – tekstam, lai cik tas īss vai garš būtu, piemīt kāda brīnišķīga īpašība – tas pieprasa sevi turpināt. Vārds izrauj no neesamības nākamo vārdu, teikums – nākamo teikumu, rindkopa – nākamo rindkopu, un allaž pienāk brīdis, kad teksta prasība pēc turpinājuma pārmāc bailes no šī paša teksta. Un, kolīdz teksts pieprasa ne tikai turpinājumu, bet jau nobeigumu, lieta skaidra – bailes no teksta pārkvalificējušās par mīlestību uz literatūru, bet krīze pasūtīta dēt.  Spēja sajust teksta prasību pēc turpinājuma – tas arī vēsta par rakstnieka profesionālismu, ne stundas, cik viņš diendienā nosēž pie rakstāmgalda, vai uz datora klaviatūras uzklabināto vārdu skaits.

Lasīdams daudzu rakstnieku biogrāfijas un autobiogrāfijas, esmu pārliecinājies, ka strupceļa sajūta ar visu nelāgo emociju jūkli, kas to pavada, – tā ir ne vien nenovēršama, bet arī nepieciešama radošā procesa sastāvdaļa. Grafomāns ir nevis cilvēks, kurš raksta daudz un draņķīgi, bet gan rakstītājs, kurš nav spējīgs nonākt strupceļā un tikt no tā laukā. Turpretī rakstniekam strupceļš allaž ja ne gluži šepat degungalā, tad vismaz nemitīgi klātesošs – kā krīze jeb bailes no teksta. Vēlreiz uzsvēršu, ka šī slimība piemīt gan iesācējiem, gan tiem autoriem, kas jau iekāpuši dižgaru kārtā, un arī tās simptomi ir pilnīgi vienādi. Šai sakarā – pāris mazi piemēri iz klasikas.

Iedomāsimies rakstnieku – viņam tuvojas jau piecdesmit, viņš ir paša kompleksu un visādu nedienu (ieskaitot mīļotās sievietes nāvi un dūrienu ribās ielas kautiņā – necik daudz netrūka, lai viņš būtu nonācis zemzemē) izmocīts neveiksminieks, raksta galīgi nelasāmus tekstus, ko neviens saprātīgs izdevējs neņem pretī, bet, ja arī lāgiem ņem, tad pēcāk vairs nezina, ko lai iesāk ar sadrukāto tirāžu, jo nevienam viņa darbi neinteresē. Pēc dabas viņš ir introverts un apātisks tips, kurš līdz pusdienlaikam valstās pa gultu, pats par sevi saprotams, ka pārāk daudz dzer, ir patoloģiski kautrīgs un noslēgts, jaunībā strādāto lektora amatu izjutis kā smagu slogu, tāpēc nu izmisīgi vairās no jebkāda regulāra darba, publicējas maztirāžas izdevumos, kurus lasa tikai autori, kas paši tur drukājas, bet pārtiek no nelielās summas, kas ik gadus laimīgā kārtā viņam pienākas no tēva mantojuma. Grūti iedomāties cilvēku, kurš no laba prāta vēlētos iejusties šī rakstnieka ādā, toties gluži vai acu priekšā viņa bērnības draugi vai studiju biedri, kuri, izveidojuši veiksmīgu karjeru un varbūt mazāk veiksmīgu ģimenes dzīvi, nu mazliet ar nožēlu, mazliet nievīgi noraugās uz šo izkāmējušo rakstītāju no saviem godīgo pilsoņu augstumiem: „Tik talantīgs cilvēks bija. Kas to varēja domāt, ka tā sanāks…” Gandrīz paradoksāli, bet šis ne īpaši patīkamais tips jau ir sarakstījis darbus, par kuriem gadus piecpadsmit vēlāk viņam iešķiebs Nobela prēmiju – gan Gaidot Godo, gan Mērfiju, gan romānu triloģiju. Neveiksminieka vārds ir Semjuels Bekets.

Vai – cits rakstnieks, kurš kādudien dienasgrāmatā pauž šādas refleksijas: „Vai esmu radītājs? Man likās, ka jā. Precīzāk, likās, ka spēju par tādu kļūt. Nu es par to šaubos, turklāt ir liels kārdinājums atteikties no šīs nemitīgās piepūles, kas dara mani nelaimīgu pat tad, kad esmu laimīgs, no šīs nevienam nevajadzīgās askēzes, no šīs aklās sekošanas kaut kādam nesaprotamam aicinājumam. [..] Vai tad esmu spējīgs izdarīt to, par ko sapņoju? Bet, ja neesmu spējīgs, kālab gan vajadzīga šī svaidīšanās no vienas lietas pie citas? Tikt vaļā no tā visa un noņemties ar kaut kādiem niekiem!” Diagnoze skaidrāka par skaidru – cilvēks tendēts uz psiholoģisku mazohismu un mēģina kompensēties, aprakstīdams papīru. Neviena normāla izdevniecība tādu pat pa durvīm nelaidīs iekšā, nemaz nerunājot par publicēšanu. Taču pēc drūmā ieraksta dienasgrāmatā aizrit tikai mazliet vairāk nekā divi mēneši, un arī šis rakstnieks tiek pie Nobeļa. Viņu sauc Albērs Kamī. (Tiesa gan, no pašmocībām tas viņu neatbrīvo – uzzinājis, ka viņam piešķirta Nobela prēmija, Kamī turpina tādā pašā garā: „Neparasta briesmīga noguruma un grūtsirdības sajūta.”)

Bet ko iesākt, ja pat Hemingveja likums nestrādā? Ja nav iespējams uzrakstīt pat šo vienīgo „īsto” teikumu, pareizāk sakot, visi teikumi liekas aplami un nekur neliekami? Izeja ir apbrīnojami vienkārša. Jebkuram autoram allaž ir milzums melnrakstu, uzmetumu, nenostrādātu darbu, nepabeigtu tekstu, nenoskārstai vajadzībai uzšņīpātu fragmentu. Diez vai Valters Benjamins bija lasījis Hemingveju (līdzīgi kā Hemingvejam droši vien nebija ne mazākā priekšstata par Benjaminu), tomēr filozofs vēsu prātu turpina rakstnieka domu: „Nekad nepārtrauciet rakstīt tikai tāpēc, ka jums ir beigušās idejas. Aizpildiet iedvesmas trūkumu, rūpīgi pārrakstot to, ko jau esat uzrakstījis.” Lieku reizi atgādināšu, ka šādus padomus nevajag uztvert burtiski – tie drīzāk ir mājieni par virzienu, kādā derētu padomāt. Tiklab var rakstīt dienasgrāmatu vai bērnības atmiņas, vasaras ceļojuma piezīmes vai apcerēt ainavu aiz loga, galu galā – smalki aprakstīt savas depresīvās noskaņas un nespēju parakstīt. Svarīgākais – atcerēties, ka lappuse, aizpildīta ar draņķīgu tekstu, allaž būs kas jēdzīgāks par baltu lapu. Draņķīgu tekstu vienmēr paspēsiet izmest miskastē, bet pret baltu lapu tādu apgrēcību grūti pastrādāt.

Dalies ar šo rakstu