punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Daudz dirsu daudz pežu

Alens Ginsbergs

15/03/2016

 

Alens Ginsbergs (1926–1997) – 20. gadsimta otrās puses amerikāņu dzejnieks, spilgtākais bītņiku paaudzes pārstāvis līdztekus Džekam Keruakam un Viljamam Berouzam. Gan mākslinieciskajā, gan pilsoniskajā pozīcijā aktīvi protestēja pret militārismu, materiālismu, seksuālu diskrimināciju, neslēpa aizraušanos ar narkotikām, nepatiku pret ierēdniecību un atklāti simpatizēja Austrumu mācībām. Viņa slavenākais daudzdaļīgais dzejolis Kauciens (atdzejots arī latviski), kas bija apsūdzība kapitālismam un konformismam, saturēja arī homoseksuālas ainas un bija par pamatu skaļai tiesvedībai, jo tolaik vairumā ASV štatu šāda seksuālās dzīves prakse bija tiesiski vajājama. Alena Ginsberga literāro mantojumu veido 19 dzejas krājumi un kārtojumi. Viņa daiļrade saņēmusi Nacionālās grāmatas prēmiju dzejas kategorijā (1974. gadā), Nacionālā mākslu kluba zelta medaļu (1979. gadā), Strugas (Maķedonija) dzejas vakaru Zelta vainagu (1986. gadā). Latviski Alenu Ginsbergu atdzejojuši Uldis Bērziņš, Ieva Lešinska, Kārlis Vērdiņš, Andris C. Habermanis.

Atdzejotājs

 

Zem pasaules ir daudz dirsu daudz pežu

daudz mutu un daiktu
zem pasaules ir daudz sēklas un daudz siekalu, kas iepil strautos,
Daudz Sūdu ir zem pasaules, kas zem pilsētām ieplūst upēs,
daudz urīna, kas lāsmo zem pasaules,
daudz puņķu pasaules industriālajās nāsīs, sviedru zem pasaules dzelzs rokām, asiņu, kas šļācās no pasaules krūtīm,
nebeidzamu asaru ezeri, slimu vēmekļu jūras, kas joņo starp puslodēm
lāsmo ceļā uz Sargasu jūru, vecas eļļainas lupatas un bremžu šķidrumi, cilvēkbenzīns –
Zem pasaules ir sāpes, lauzti augšstilbi, napalma degšana melnos matos, fosfors, kas elkoni apēd līdz kaulam,
insekticīdi aptraipa okeāna plūdmaiņas, plastmasas lelles, kas peld pāri Atlantijas okeānam,
Spēļu karavīri, kas pulcējas Klusajā okeānā, B-52 bumbvedēji, kas džungļu gaisu smacē ar gāzu grīstēm un žilbinošiem mānekļiem
Robotdroni, kas, sasvērušies pāri rīsu terasēm, met granātu saišķus, plastmasas skrotis iesmidzinās miesā, drakonzobu mīnas & želejveidīga uguns krīt uz salmu jumtiem un ūdens bifeļiem,
perforē ciema namus ar asiem šrapneļiem, tranšejubedres pildītas ar degvielu-gāzi-indīgām sprāgstvielām
Zem pasaules ir ielauzti galvaskausi, sadragātas pēdas, izgriezti acu āboli, saraustīti pirksti, norauti žokļi,
Dizentērija, bēgļu miljoni, nomocītas sirdis, tukšas dvēseles.

1973. gada aprīlis

 

Nagasaki dienas

I – Tīkama pēcpusdiena

Maiklam Braunšteinam un Dikam Gallapam

Kādu dienu 3 dzejnieki un 60 ausis sēdēja zem zaļstrīpainas Čatokvas telts Aurorā,
melno spiričuellos klausoties, ar pēdām takti piesitot, kalnu vējos dziedātos vārdus kāri tverot
tīkami saulainā atpūtas dienā – pirmatnējs vējš šalca zilajās Debesīs
pilnās ar gubainiem mākoņiem no Centrālās pilsētas līdz Rokīfletsai,
Plutonijs čurkstinājās savās slepenajās guļvietās,
hotdogi čurkstinājās Lauvas kluba uzkodu vāģa mikroviļņu krāsns
mutē, oranžāde pārburbuļoja pāri ievaskotajām glāzēm
Satiksme slīdēja garām Kolefaksai, meditētāji Boulderā Dimanta pils
svēttelpā klusi sekoja savas elpas izplūšanai no nāsīm,
Neviens nespēja atminēties itin neko, gari izlidoja iz mutēm
& nāsīm, iz debesīm, pāri Kolorādo klajumiem &
telts laimīgi plaukšķinājās atrauta vaļā & nekrita lejup.

1978. gada, 18. jūnijs

 

II – Protests par mieru

Gubu mākoņi peld vispāri debeszilgmei
pāri Rokvelas korporācijas rūpnīcas baltajām sienām
– vai es grasos to apturēt?

*
Aiz mums slienas Klinšu kalni
Denvera atmirdz rīta gaismā
– Prom no pūļa aizveda policisti un fotogrāfi

*
Pusmūža Ginsbergs un Ellsbergs aizvests
uz sirmā Šerifa busiņu –
Bet kā ar Einšteinu? Kā ar Einšteinu? Ei, Einštein
Nāc atpakaļ!

 

III – Zelta tiesasnams

Gaidot nākam Tiesnesi, klusi elpo
Apcietinātie, liecinieki, kruķi –
Stenogrāfētāja žāvas slēpj aiz plaukstas.

1978. gada 9. augusts

 

IV – Ik katra fantāzija

Es gāju ārā & bumboju
daudz plutonija nometu
it visā Apakšējā Īstsaidā
Nebija atlicis ne ēkas vien
tērauda skeleti
pārtikas veikali krāsmatās, dangās skalojas
smirdoši notekūdeņi

Bada mocīti cilvēki rāpoja
tuksnesim pāri
Marsiešu NLO ar ziliem
Gaismas iznīcinātājstariem
pārslīdēja pāri un iztvaicēja visus
ūdeņus

Pārogļojušies Amazones palmu stumbri
simtiem jūdžu abās upes
pusēs

1978. gada 10. augusts

 

V – Uzgaidāmā Telpa Rokīfletsas plutonija rūpnīcā

„Dodiet mums ieročus mums sevi ir jāaizsargā!”
plikpaurains sargs paceļ virs galda mušu pletni
– blaukt!

*
Zaļi apdrukāts vapenis saplākšņa sienas!
„Dzīvība ir trausla. Izturaties rūpīgi” –
Žēlīgā debess! te viņi taisa atombumbu
sprūdus.

1978. gada 17. augusts

 

VI – Skaitļi Sarkanajā Bloknotā

2 000 000 nogalināti Vjetnamā
13 000 000 bēgļu Indoķīnā 1972. gadā
200 000 000 gadus Galaktikai jāgriežas ap savu asi
24 000 Babiloniešu Lielais gads
24 000 plutonija pusmūžs
2000 lielākais ko esmu saņēmis par dzejas lasīšanu
80 000 delfīnu gājuši bojā zvejas tīklos
4 000 000 000 gadu zeme ir dzimusi

1978. gada vasara

 

Kral Majales

Un Komunistiem nav nekā ko piedāvāt, kā vien tuklus vaigus un briļļustiklus un melojošus policistus
un Kapitālisti piedāvā Kailajiem Napalmu un naudu zaļos čemodānos,
un Komunisti rada smago rūpniecību bet arī sirds ir smaga
un ģeniālie inženieri ir zem zemes, slepenie tehniķi sazvērējas šikas dzīves vārdā
Nākotnē, Nākotnē, bet tagad dzer vodku un raud par Drošības Spēkiem
un Kapitālisti dzer džinu un viskiju uz gaisa kuģu bortiem, bet ļauj indiešu brūnajiem miljoniem izkāmēt
un kad Komunistu un Kapitālistu dirsas sanāk vienkop, Taisno vīru arestē vai nolaupa vai nogriež tam galvu
bet ne kā Kabiram, un Taisnā vīra cigarešu kāss augšā mākoņos
spilgtā saulesgaismā ir sveiciens debesu zilgmes veselībai.
Jo mani trejreiz arestēja Prāgā, vienreiz par dziedāšanu skurbulī uz Narodni ielas,
vienreiz ar pusnakts ietvē iespiestu seju un ūsaini aģenti kliedza PEDIŅŠ
vienreiz par nozaudētajām kladēm ar neparastiem dzimumpolitikas sapņiem,
un mani izraidīja no Havannas ar lidenēm detektīvi zaļās formās,
un mani izraidīja no Prāgas ar lideni detektīvi čehoslovāku lietišķajos uzvalkos,
Sezāna Kāršu spēlētāji, divas savādas lelles, kas Džozefa K. istabā ienāca no rīta,
ienāca arī manējā un ēda pie mana galda, un pētīja manus skricelējumus,
un sekoja man naktī un rītā no mīlnieku namiem uz Centra kafejnīcām –
Un es esmu Maija Ķēniņš, kurš ir seksuālās jaunības spēks,
un es esmu Maija Ķēniņš, kurš ir Ādama garie mati un manis paša auguma Bārda,
un es esmu Maija Ķēniņš, kurš ir Kral Majales čehoslovāku mēlē,
un es esmu Maija Ķēniņš, kurš ir vieda Vīra dzeja un 100 000 ļaužu izvēlas manu vārdu,
un es esmu Maija Ķēniņš, un pēc pāris minūtes nolaidīšos Londonas lidostā,
un es esmu Maija Ķēniņš, tik tiešām, jo esmu Slāviskas izcelsmes un Budistu ebrejs
kurš pielūdz Kristus Svēto sirdi Krišnas zilo miesu Auna taisno muguru
Nigērijas Čango krelles dziedošs Šiva Šiva paša izgudrotā veidā,
un Maija Ķēniņš ir viduseiropiešu gods, manējais 20. gadsimtā
par spīti kosmosa kuģiem un Laika Mašīnai, jo es dzirdēju vīzijā Bleika balsi
un atkārtoju šo balsi. Un es esmu Maija Ķēniņš, kurš guļ ar smejošiem pusaudžiem.
Un es esmu Maija Ķēniņš, kuru ar godu var izraidīt no paša Ķēniņvalsts kā vecu,
lai parādītu atšķirību starp Cēzara ķēniņvalsti un Cilvēkmaija ķēniņvalsti –
un es esmu Maija Ķēniņš, jo pieskāros ar pirkstu savai pierei
sveicot gaismīgās raženas meitenes drebošās rokas kas man teica „vienu mirklīti Ginsberga kungs”
pirms tukls jauns Policis Civilajā nostājas starp mūsu miesām – es devos uz Angliju –
un es esmu Maija Ķēniņš, milzu reaktīvajā lidenē skarot Albionas lidlauku drebot bailēs
kad lidene nolaižas uz pelēkā betona, kuļ & izspļauj gaisu,
un lēni ripinās lai apstātos zem mākoņiem ar gabaliņu arvien redzamas debesu zilgmes.
Un lai arī es esmu Maija Ķēniņš, Marksisti mani piesita uz ielas,
cauru nakti noturēja Dūzenē, uzmanīja katru manu soli Ziedoņlaika
Prāgā, apcietināja mani slepenībā un izraidīja mani lidenē no mūsu ķēniņvalsts.
Šo dzejoli es uzrakstīju reaktīvās lidenes sēdeklī Debesu vidū.

 

Dibenbučiņa

Bučot dibenu ir daļa no Miera
Amerikai būs jābučo dibens Mātei Zemei
Baltajiem būs Miera & Prieka labad jābučo dibens melnajiem,
Vienīgais ceļš uz mieru ir bučot dibenu.

 

No angļu valodas atdzejojis Kristaps Vecgrāvis

Dalies ar šo rakstu