punctum

Literatūra un kultūra

Fragments no romāna „Lieliskā sezona”

Josefs Škvoreckis

17/03/2016

 

Josefs Škvoreckis (Josef Škvorecký, 1924–2012) ir čehu rakstnieks un izdevējs, kurš pusi dzīves pavadījis Kanādā, uz kurieni emigrēja 1969. gadā pēc Prāgas pavasara apspiešanas. Romāns Lieliskā sezona (Prima sezóna) sarakstīts 1975. gadā Kanādā un publicēts izdevniecībā ’68 Publishers, bet Čehijā pirmo reizi izdots 1990. gadā.  Pats autors, būdams visnotaļ kritisks pret savu literāro darbu, par šo grāmatu reiz izteicies, ka tā viņam “nepatīk vismazāk” no visiem citiem darbiem. Romāna galvenais motīvs ir jaunā Danija Smiržicka nesekmīgie centieni iedabūt gultā kādu no visapkārt esošajām skaistajām meitenēm, kuras gan pret viņa centieniem neizturas tā, kā viņam gribētos.

Apgāds Mansards

 

Tā nu starp divām parafīna svecēm šinī burvestīgajā mijkrēslī es viņai nosaucu visas divdesmit Kostelecas meitenes, ar kurām domās biju pārgulējis, un pievienoju arī Džūdiju Gārlendi. Un vispār itin nemaz nepretojos, kad Veberovas jaunkundze ar miniatūru zīmulīti visus vārdus ierakstīja kādā krāsainiem akmentiņiem nosētā melnā bloknotiņā.

— Atzīstos jums, Veberovas jaunkundz, ka man šīs meitenes patīk, kad par viņām iedomājos. Taču es par viņām tagad, maijā, nedomāju. Par viņām domāju vienīgi tad, kad jūs pati to vēlējāties. Citādi domāju tikai par jums un vienīgi jūs mīlu, Veberovas jaunkundz, tāpat kā Dievs…

— Pst!

— Nu, tad tāpat kā Velns zem manis… vai kur…

— Ach ja! — viņa noteica, aizcirta bloknotiņu un zīmulīti iestiprināja ādas aptverē. — Jūs vai nu pietiekami nemīlat mani, vai arī esat tik briesmīgs mīlētājs, ka ar vienu meiteni jums nepietiek, lai gan viņa ir kaut kas ekstra.

— Jūs maldāties, Veberovasjaunkundz. Abos punktos.

— Es nekad nemaldos. Taču pirmais punkts ir izslēgts. Līdzko mani kāds mīl, dann liebt er mich absolut. Un tāpat arī nav iespējams, ka ar mani varētu nepietikt pašam vislielākajam mīlētājam, jo es esmu kaut kas ganz extra.

Čūska aiz austiņas izskatījās ļoti bīstama, viņas prātojums mani mulsināja.

— Bet kur tad… kā tad… ar mani, Veberovas jaunkundz? Ja jau nedz viena, nedz otra varbūtība nav iespējama…

Viņa pārlika kāju pāri kājai, zem melnās vakarkleitas parādījās potīte. Tā bija tērpta mirdzošā zeķē.

— Padzerieties, — Karla Marija aicināja.

Izdarīju, kā viņa lika, lai gan pēdējās saprāta paliekas čukstēja, ka tas nevar beigties citādi kā ar bojāeju.

— Gluži vienkārši, — viņa turpināja. — Jūs taču zināt, kas es esmu. — Viņa satvēra aizausī izlocīto čūskiņu un ar diviem pirkstiem izlīdzināja tās ligzdu bronzas krūmājā. Tad uzlika roku gludajām, valgajām nogāzēm, tā ka otra čūskiņa ielūkojās pūderētajās ēnās ielejā. Es galīgi sapratu, kas viņa ir, un noriju siekalas. Viena parafīna svecīte iesprakšķējās, pa to noslīdēja caurspīdīga asara, kļūdama zaļgana, jo piesaistīja burves Veberovas skatienu.

— Es zinu, Veberovas jaunkundz.

— Karla Marija, — viņa sacīja.

— Es zinu, Karla Marija.

— Mana mīlestība nav, — viņa ierunājās un ar kailu roku parādīja gaisā vairākas burvestību zīmes, — nav… dvēseles mīlestība. Ich hab Verbindung mit den dunkleren Elementen… un šīs būtnes ir daudz… stingrākas. — Viņa ievilka dvašu, uzkalniņi pacēlās, vakarkleita no tiem mazliet noslīdēja. — Līdz šim jūs tos neesat nobaudījis, — viņa sacīja.

Piepeši sajutu, ka esmu pārvērties vulkānā. Lava manī piemilza ar briesmīgu tektonisku spiedienu.

— Karla Marija! — es iesēcos. — Vai atļausiet nobaudīt?

— Bet jums jāzvēr vēlreiz!

— Pie kā lai es zvēru, Karla Marija?

— Ja neskaita šīs divdesmit meitenes, par kurām jūs domājāt, kad es jums par viņām pavaicāju, — viņa sacīja lēnām, lielā nopietnībā, — ja neskaita viņas, vai jūs šogad maijā, kopš tā brīža, kad satikāties ar mani, ne par vienu citu neiedomājāties?

— Es zvēru! Ne par vienu citu! Un ne par ko, kas būtu kādai citai! Tikai par jums un par visu, kas ir jūsu, Karla Marija!

— Un jūs nevienai citai neteicāt to, ko sacījāt man?

— Ko tādu jau galīgi ne! Kā jūs varat!… Kā gan es varētu!…

— Nevienu neesat noskūpstījis? Vai arī kā citādi kādai pieskāries?

— Karla Marija! — es iekaucos. — Esmu pieskāries vienīgi jums. Nevienai citai pat domās neesmu piedūries! Un tikai un vienīgi jūs esmu noskūpstījis!

— Hm, — viņa novilka. — Ja tas viss taisnība… — Ar abām rokām viņa sakārtoja bronzas kompozīciju, un, līdzko lika tai klāt rokas, augšup pacēlās arī pauguriņi, to virsotnēs uzkarinātais audums nostiepās, vulkāns manī drūmi iedunējās. — Ja tas viss taisnība, — Karla Marija Veberova sacīja, — jūs varat…

— Vai varu? — es iekrācos gluži kā lavas un sēra pilns vulkāns. — Jūs noskūpstīt?…

Viņa nolaida rokas un sēdēja uz guļamdīvāna taisni kā svece, nekustīgi, it kā no saulē sakarsēta marmora izcirsta. Viņa nekustējās, tikai palēnām nolaida plakstiņus ar piecus centimetrus garajām skropstām, līdz aizsedza ar tām ēģiptiešu dieviņus, bet virspusē plakstiņi bija iekrāsoti zaļgani.

Es tuvojos viņai, man uzvēdīja apelsīnu, kāda aizliegta pekles paradīzes augļa smarža, Vīnes pūdera, šīs miklās, varbūt no Parīzes vestās pirmskara krājumu glazūras smarža, es pieskāros smaržojošajām lūpām, un tad viņa teica:

— Bet ne uz…

Karla Marija nepaspēja pateikt līdz galam, jo šādu pavēli es nevarēju izpildīt un ar visu spēku piesūcos viņas krāsotajai mutei, un apskāvu viņu ap kailajiem pleciem, vulkāns manī sāka gatavoties sprādzienam, svecītes ietrīsējās, taču piepeši viņa dīvaini novīta manās skavās, mute nereaģēja vispār, es sāku meklēt tajā ar mēli, pieskāros viņas mēlei, kas gulēja saļimusi mutē, kam bija mentola un aveņu garša.

Es mitējos viņu skūpstīt. Bronzas konstrukcija sašļuka uz sāniem, garās, kailās rokas nekustīgi nokarājās ārpus mana skāviena. Uzkalniņi necilājās.

Mani pārņēma šausmas. Noliku meiteni uz guļamdīvāna, tuvināju noslienotu pirkstu viņas pavērtajai mutei, taču nejutu, ka elpa dzesinātu. Apjukumā sniedzos pēc viņas plaukstas locītavas, taču nezināju, kur cilvēkiem ir artērija — labajā vai kreisajā pusē —, tik un tā neko nesataustīju, no šausmām sāku drebēt. Uz mutes ne… Tad es nomirtu… Viņa teica, ka varētu nomirt… Ak Dievs, vai tik viņa nebūs nomirusi!

Atkal satvēru viņas plaukstas locītavu, taču nejutu neko, pat ne visvājāko artērijas pukstu. Varbūt neprotu sataustīt pulsu, man iešāvās prātā. Bet varbūt protu, un…

Pēkšņi nodzisa abas intīmās lampiņas istabas kaktos. Kļuva gandrīz tumšs. Parafīna svecītes vairs tikai gailēja.

Pametu skatu apkārt un nobijos tik stipri, ka palaidu vaļā Karlas Marijas roku, un roka bezspēcīgi nokrita no guļamdīvāna, un čūskiņa nodžinkstēja pret grīdu. Apakšā no halles caur vaļējām durvīm iespīdēja blāva gaisma. Durvis izveidoja gaišu ietvaru, un šinī ietvarā rēgojās stāvs ar caurspīdīgu plīvuru mugurā, un bija gluži skaidrs, ka tā ir kāda meitene un bez šī plīvura viņai nekā sevišķi daudz mugurā nav.

Satvēru misiņa svečturi ar parafīna sveci, mirstošā gaisma mazliet apspīdēja parādību.

Ak Dievs!

Tā bija Karla Marija, baltu seju, itin kā ar krītu noziestu, bronzas mati izlaisti, un, līdzko uzspīdināju gaismu, no acīm viņai izšāvās divas tumši zaļas, čūskas acīm līdzīgas gaismas, un viņa sacīja:

— Tu mani nogalināji! Es tev teicu, ka nedrīksti skūpstīt man muti!

Neprātīgā apjukumā pagriezos un atskatījos. Karla Marija gulēja mirusi uz guļamdīvāna, uzkalniņi necilājās, roka, atspiedusies pret pirkstu locītavām, atdusējās uz paklāja, bronzas kompozīcija bija gandrīz neizjaukta, vienīgi čūskiņa bija mazliet izlīdusi laukā no ligzdas, tagad puse tās ķermeņa gulēja uz melnā guļamdīvāna un ar acīm raidīja zaļus signālus Karlas Marijas garam durvīs.

Iespiedzos vai izdarīju ko tamlīdzīgu, paskatīdamies griestos. Tiem teju, teju vajadzēja ieplaisāt, caur plaisu man kāds drāzīsies virsū — un satvēris trieks mani pret griestiem, kas atkal būs sakļāvušies, tā, ka no manis paliks pāri vienīgi asiņains plankums… man atkal izlauzās trīcošs gaudiens, bet Karlas Marijas gars teica:

— Un turklāt tu neģēlīgi, derdzīgi un šausmīgi meloji!

— N… ne… nemeloju! — es mēģināju aizsargāties, taču pret tumšajiem spēkiem tas nebija ne vilka vērts.

— Tu it kā mīlot vienīgi mani! — gars nievājoši bilda. — Tu man par to pat izrakstīji kvīti!

Gars pastiepa roku, un tajā bija papīrītis.

— Izlasi!

Attinu papīrīti, roka man drebēja, parafīna sveces līpinošajā gaismā varēja samanīt rūsganu uzrakstu starp zaļiem plankumiņiem… no ūdenslēcām… mazliet izplūdušu, taču vēl aizvien salasāmu.

— Mīlu, — es smokot lasīju, — un šogad maijā mīlēšu tikai Mariju Karlu Veberovas jaunkundzi.

— Ha! — gars uzvaroši iesaucās. Krīta baltajā sejā tam kvēloja acis kā zaļās pudeļu lauskas lampās, kuras pārdeva Nedjelas kungs; zaļās lauskas tur bija iestiprinātas baltā skārdā, iekšpusē spuldze…

— Bet… bet… Veberovas jaunkundz, — es sastostījos, — šito kvīti tak jūs… pazaudējāt dīķītī!

— Kad es vēl biju pie dzīvības, — gars sacīja. — Tagad man var būt viss. Arī pazaudētas mantas.

— Nuja, — novilku, ceļgali man saļodzījās, es sāku streipuļot. Gars bilda:

— Padzeries!

Sataustīju pudeli. Iedzēru varenu malku raganīgās dziras, gars ieviļņojās, acis joprojām pārdabiski spīdēja. Karla Marija — es ar acs kaktiņu pametu uz viņu skatu — gulēja uz guļamdīvāna mirusi.

— Izņem otru kvīti un izlasi arī to! — izdzirdu gara pavēli. Paraudzījos uz mirušo Karlu Mariju. Pirkstu locītavas uz paklāja, uzkalniņi nekustējās.

— Kur… — Mani atkal sāka kratīt šausmu drebuļi. — …kur tā ir?

— Neizliecies, ka nezini, kur tā ir! — gars teica. — Es to nēsāju pie sirds, jo mīlēju tevi un ticēju tev. Pasteidzies!

Tumšais spēks piebīdīja mani pie līķa. Pastiepu roku uz krūšu piekājes pusi, virs ielejas apstājos, pilnīgi apdullis no šausmām.

— Vai būs? — gars ievaicājās.

Un tā es ar trīcošiem pirkstiem devos medībās aizā. Tā bija mīksta, tvirta un vēl joprojām silta, mazliet tā kā par daudz — kā man šķita — meitenei, kura vismaz jau desmit minūtes kopš mirusi, tā elastīgi padevās maniem meklējošajiem pirkstiem, es meklēju un meklēju…

— Tev tas ievelkas! — gars aizrādīja. — Meklē kvīti un neko citu.

Papīra asā šķautne pieskārās manam pirkstam, tur bija mazs tīstoklītis. Izvilku to, gandrīz sajuzdams nožēlu. Gars nokomandēja:

— Lasi taču!

— Mīlu un šogad maijā mīlēšu vienīgi Karlu Mariju Veberovas jaunkundzi.

Pacēlu skatienu uz garu, uz tā raganīgajām acīm, kas bija kā zaļi pudeļstikli. No guļamdīvāna atskanēja vaids. Gars pacēla roku. Es iespiedzos.

Sejā man iesitās apžilbinoša gaisma. Kāds bija iededzis diriģenta Obdržāleka kunga kristāla lustru. Aizmiedzu apžilbušās acis, tad attaisīju tās. Manā priekšā stāvēja Karla Marija garā melnā vakarkleitā un velnišķīgi smējās. Un viņai līdzās bija vēl viena Karla Marija — caurspīdīgā, baltā naktskreklā — un zvaigāja gluži tāpat, vienīgi seja viņai bija notriepta ar baltu smiņķi. Pirmā Karla Marija apņēma otru ap vidukli, abas smējās aizgūtnēm un par to visu neprātīgi uzjautrinājās.

— Jūs esat melis, melis un melis! — dziedāja burvīgais duets.

 

* * *

Pacēlu rokas, lai protestētu, un atskārtu, ka vienā un otrā turu papīrīti. Lustras gaisma izgaisināja visu burvestību, atlika tikai šīs divas velnišķīgi skaistās meičas, abas gluži vienādas. Samulsis paskatījos uz saviem papīriņiem, Karla Marija vakarkleitā izrāva man to, kas bija kreisajā rokā, un tūdaļ pēc tam Karla Marija naktskreklā — to, kas bija labajā.

— Mīlu un šogad maijā mīlēšu vienīgi, — viņa lasīja priekšā ar izsmējīgu patosu, — Karlu Mariju Veberovas jaunkundzi, — un pakniksēja. Tūdaļ pēc tam ierunājās Karla Marija vakarkleitā, taču viņai vajadzēja krietni papūlēties, lai neaizrītos no smiekliem:

— Mīlu un šogad maijā mīlēšu vienīgi, — viņa pakniksēja un turpināja: — Mariju Karlu Veberovas jaunkundzi. — Viņa paskatījās uz mani izsmējīgām acīm un saldā balstiņā teica:

— Marija Karla Veberova.

Pēc viņas tūdaļ pakniksēja meiča naktskreklā un sacīja:

— Karla Marija Veberova.

Un atkal abas pilnā sparā turpināja smieties.

— Tas nav godīgi! — es iesaucos. — Šitā ir krāpšana! Kā es to varēju zināt?

Meitenes paskatījās viena uz otru, tad uz mani un izsmējīgi unisonā noskaitīja:

— Vai mīlat mūs un tikai mūs, Daniela kungs?

Viņas sāka smieties tā, ka man vajadzēja piebalsot, lai gan aiz dusmām griezu zobus.

Veberu skuķi laikam gan dabūja dzīvē izbaudīt jokus.

 

No čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš

 

Projektu līdzfinansē Eiropas Savienības programma Radošā Eiropa. Grāmatas izdošanu līdzfinansējusi Latvijas Republikas Kultūras ministrija.

ES_Radosa_EiropaKMMMMMMM

Dalies ar šo rakstu