Teksts un laiks

 

Dažas piezīmes par Raimonda Kaugvera romāna Četrdesmit sveces tulkošanu

 

20. gadsimta 80. gadu sākumā manās rokās nonāca igauņu rakstnieka Raimonda Kaugvera (1926 – 1992) romāns Četrdesmit sveces, kas sarakstīts 1965., iznācis 1966. gadā. Lasīju un brīnījos, kā šis darbs ticis cauri padomju cenzūrai. Vācu leģions, bēgšana uz Somiju, piedalīšanās Turpinājuma karā pret Padomju Savienību, arests, izsūtīšana uz Vorkutas labošanas darbu nometni, lēģera apraksti, atgriešanās Igaunijā, izmisīgi darba meklējumi – tās bija aizliegtas tēmas, par tām nedrīkstēja pat ieminēties, kur nu vēl aprakstīt. Romānā ir stāstīts, kā galvenais varonis Villems skolā ar klasesbiedriem pārspriež politisko situāciju pirms Otrā pasaules kara, sakot, ka Vācija ir iekarojusi lielāko daļu Polijas, bet to, kas palicis pāri, paņēmuši krievi. Molotova-Ribentropa pakts un tā slepenie protokoli tolaik bija valsts noslēpums. Pie mums par tiem atklātībā pirmoreiz ieminējās tikai Dziesmotās revolūcijas laikā.

Es zināju, ka Igaunijā cenzūra pagājušā gadsimta 60. gados nebija tik pakalpīga kā Latvijā, ka īso, tā saucamo Hruščova „atkušņa”, laiku igauņi izmantoja lietderīgi. Neiedomājami, bet 1963. gadā žurnāla Looming (Daiļrade) izdevniecībā Loomingu Raamatukogu iznāca Aleksandra Solžeņicina darbs Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē, ko tulkojuši Lennarts Meri un Enns Sarvs. Tas nozīmē, ka igauņi šo darbu izdeva vienu gadu pēc tam, kad to pirmoreiz nopublicēja žurnālā Novij Mir. Par to Aleksandrs Solžeņicins tika izvirzīts Ļeņina prēmijai literatūrā, taču drīz vien varas pārstāvji saprata, ka par lēģera aprakstu nevar dot Ļeņina prēmiju, un jau 1965. gadā rakstnieks krita nežēlastībā.

Pagājušā gadsimta 60. gadu sākumā igauņu literatūrā ienāca Jāns Kross, Pauls Ēriks Rummo un Jāns Kaplinskis, Tartu kafejnīcās un uz ielām savus dzejoļus skaļā balsī lasīja no lēģera atgriezies modernists Arturs Alliksārs, pa dažādiem slepeniem kanāliem no Zviedrijas Igaunijā nonāca trimdas dzejnieka, sirreālista Ilmara Lābana dzejoļi. Ārzemēs tika publicēti Tartu intelektuāļa Uku Māzinga dzejoļi un esejas. Tajā laikā igauņu literatūra bija nesalīdzināmi brīvāka, taču galvenais – modernāka par latviešu literatūru. Brīnums, bet 60. gadu sākumā igauņu valodā iznāca arī Albēra Kamī un Franca Kafkas darbi.

Padomju laikā katram bija labi zināmi termini: aizliegtā literatūra, cenzūra, specfonds. Rakstnieks un dzejnieks spēlēja sava veida psiholoģisku spēli – izies vai neizies darbs cauri. Es literatūrā ienācu pagājušā gadsimta 80. gadu pašā sākumā, kad ideoloģiskās skrūves bija cieši pievilktas. Man bija ļoti interesanti vērot, kā vara reaģēs uz brīvāku vārdu vai domu, kas notiks pēc tā vai cita dzejoļa nolasīšanas vai publicēšanas. Toreiz es to uztvēru kā savdabīgu rotaļu.

Pēc romāna Četrdesmit sveces publicēšanas līdzīgas sajūtas bijušas arī Raimondam Kaugveram. Nezinu, kas notiktu, ja šī grāmata 1971. gadā nebūtu pārtulkota un izdota Somijā, ja 1979. gadā, pateicoties trimdas igauņiem, romāna atkārtotais izdevums nebūtu nopublicēts Romā. Pilnīgi iespējams, ka tā tiktu aizliegta, jo kompetentās iestādes Maskavā par šī romāna iznākšanu bija ļoti neapmierinātas.

80. gadu sākumā Raimonda Kaugvera Četrdesmit sveces Latvijā cenzūra aizliegtu, tāpēc es pat necentos tās tulkot, tomēr bieži grāmatu pārlasīju, stāstīju par to citiem. Jā, totalitāras valsts literatūrā pastāvēja zināmi politiski kodi un šifri, kas tekstu gan papildināja, gan tam traucēja. Tāpēc ļoti svarīgs bija rakstnieka vai dzejnieka talants, lai šie slepenie mājieni nebūtu literārā darba galvenā vērtība, lai zemteksts nepārmāktu literāro tekstu. Manuprāt, Raimondam Kaugveram romānā Četrdesmit sveces ir izdevies sabalansēt aizraujošu lasāmvielu un vienlaikus to, ko nedrīkstēja sacīt.

Pēc Kaugvera romāna iznākšanas Latvijā, devos uz Tallinu, lai satiktos ar rakstnieka meitu Katrīnu Kaugveru. Viņa ir tulkotāja no vācu valodas, ilgu laiku strādājusi Igaunijas Akadēmiskajā bibliotēkā. Sarunas gaitā Katrīna pastāstīja arī par lēģerī uzrakstīto un nejauši atrasto pirmo tēva romānu Kāvi, kas tika pabeigts 1951., bet dienas gaismu ieraudzīja tikai 2010. gadā. Šajā romānā Raimonds Kaugvers ielicis visu savu naidu pret Padomju Savienību, aprakstījis VDK darbību Igaunijā un Krievijā, atklājis jauna cilvēka sapņu sabrukumu izsūtījumā utt. Pagājušā gadsimta 50. gadu sākumā par šī romāna eksistenci zinājis tikai dzejnieks Ains Kāleps, kurš kopā ar Raimondu Kaugveru cīnījās 200. igauņu kājnieku pulkā Somijā. Atradums meitai un vēlāk arī izdevējam bija atklājums un milzīgs pārsteigums. Gan romānā Četrdesmit sveces, gan arī Kāvos bez politiskajām un ideoloģiskajām līnijām un norādēm precīzi atklājas jauna cilvēka domāšana, psiholoģija, ko, iespējams, aprakstīt var tikai tas, kurš visam pats ir gājis cauri.

Droši vien es būtu gandarīts, ja Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces latviski iznāktu daudz agrāk, bet ir prieks par to, ka mans sapnis ir piepildījies tagad. Latviešu lasītājs nevar kurnēt, jo igauņu literatūra Latvijā iznāk sistemātiski. Protams, vienmēr ir svarīgs pašreizējais moments kādas valsts rakstniecībā, bet, manuprāt, ne mazāk būtiski ir uzzināt, kas vērtīgs publicēts pirms trīsdesmit vai četrdesmit gadiem. Tas dod iespēju ne tikai izzināt, bet arī salīdzināt, saskatīt līdzīgo un atšķirīgo.

Raimonda Kaugvera sens draugs igauņu rakstnieks Tēts Kallass grāmatas pēcvārdā raksta: „Visādā ziņā Kaugvers sevi ir pilnībā ierakstījis literatūrā. No viņa sanācis viens no vislasītākajiem, varbūt pat vislasītākais rakstnieks Igaunijā. Lai arī viņa milzīgā produktivitāte nebija vienādā līmenī (Raimondam Kaugveram iznākuši vairāk nekā 20 romāni un pusducis stāstu krājumu), tomēr viņa veiksmes pamatā bija lasītāju uzticēšanās. Viņam piedeva pat to, ko citiem rakstniekiem pārmeta: steigā savērptus spriedelējumus, neveiklas gudrības, nogludinājumus, kompromisus un daudz ko citu.

Tāpat būtu jākoriģē toreiz pastāvošā nostāja: Kaugvers parastam lasītājam nebūt nebija vienkārši mīļākais rakstnieks. Savos romānos, novelēs, lugās vai radio uzvedumos viņš demonstrēja vērā ņemamu erudīciju, kā arī (pat pārāk!) klasiskus formas veidošanas paņēmienus.”

Raimonda Kaugvera romāns Četrdesmit sveces ar savdabīgo kompozīciju, dzīvajiem un psiholoģiski precīzajiem dialogiem, sāpīgajām vēstures tēmām un eksistenciālajām pārdomām ir spilgta sava laika liecība.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri