Arhīva varā

 

Pat ja jūtamies spiesti piekrist Žakam Deridā, ka mums joprojām nav skaidra jēdziena par to, kas īsti ir arhīvs,1 visai pamatoti varam pieņemt, ka viena no būtiskām šī neesošā jēdziena pazīmēm ir vara, ar ko arhīvs ir apveltīts. Šī vara, kas ir neuzkrītoši iešifrēta jau pašā vārdā „arhīvs” (no sengr. archē),2 – kas tā ir? Vai tā ir valsts vara, kuras paspārnē vēsturiski tapuši pirmie arhīvi? Atzīstot, ka politiskā vara vienmēr jutusi vajadzību dibināt, uzturēt un kontrolēt arhīvus, būtu vērts jautāt, vai tas nenorāda uz kādu citu, iespējams, vēl spēcīgāku varu, kas koncentrējas pašā arhīvā, un kuru politiskās varas subjekti par katru cenu tiecas instrumentalizēt, padarot to par ideoloģisko naratīvu leģitimācijas rīku?

Kā arhīva lietotājus – vienalga, vai runājam par arhīvu kā valsts institūciju, vai kādu privāto datu kolekciju – mūs pirmām kārtām interesē tā saturs, arhīvā iekļauto dokumentu klāsts. Tomēr šajā vērstībā uz arhīva saturu, ko bieži pavada negaidītu atklājumu priekšnojauta, viegli nesaskatīt arhīva formālās organizācijas nozīmi, no kuras īstenībā vienmēr ir atkarīgs katrs iespējamais un arī neiespējamais atklājums. Ja vien arhīvs nav veidots pilnīgi nejauši (un mums nav nekāda pamata izslēgt nejaušu arhīvu esamību), noteikta klasificējoša intence vienmēr jau būs nospraudusi tā robežas, definējusi iekšējo kārtību, privileģējusi noteiktus dokumentus kā arhivējamus un noraidījusi citus kā arhivēšanas necienīgus. Un šajā sākotnējā, arhīva lietotāja skatienam bieži nemanāmajā atlasē arī rodama arhīva vara, kuras iedarbība sniedzas krietni tālāk par pašu arhīvu, jo, definējot arhivēšanas cienīgo objektu klāstu, tā būtiski ietekmē veidu, kā mēs akumulējam un strukturējam mūsu zināšanas.

Šādā plašā nozīmē – kā vispārīga kārtulu sistēma, kura nosaka diskursu veidošanu, – arhīvs skaidrots Mišela Fuko zināšanu arheoloģijā.3 Arhīvs kā Fuko formulētās un praktizētās arheoloģiskās izpētes objekts tādējādi ir fundamentālo principu kopums, kas ļauj mums sistematizēt un sakārtot mūsu zināšanas. Arhīva vara šajā skatījumā skaidrojama kā spēja „piešķirt lietām vārdus, [..] novietot tās diskursā, dodot tām vārdu un identitātes, dodot tām vēsturi vai liedzot tām tiesības runāt”.4

Zīmīgi, ka arhīva varai vienmēr piemīt negatīvā dimensija (izslēgt, noklusēt, izdzēst, liegt tiesības runāt…), jo „katrā konkrētā kultūras sistēmā tikai daži dokumenti atbilst „arhivējamības” kritērijiem”.5 Šajā apstāklī rodama arhīva saikne ar agresiju, nāvi un iznīcību, ko Deridā nodēvē par arhīva kaiti (mal d’archive),6 proti, divu antagonisko dziņu apvienojumu arhīvā. Līdzās saglabāšanas dziņai (tieksmei arhivēt, iekļaut un paturēt sevī pēc iespējas lielāku datu daudzumu) arhīvu, viņaprāt, raksturo arī pašdestrukcijas dziņa, kas apdraud arhīvu no iekšpuses, un par kuras simptomiem uzskatāmi neizbēgamie tukšumi, noklusējumi, izdzēsumi utt.

Šai arhīva kaites idejai ir arī kritisks potenciāls: apgalvojot, ka katrs arhīvs ietver sevis paša destrukcijas iedīgli, Deridā netieši iezīmē arī arhīva varas robežas. Lai cik arī izsmeļoši netiktu definēti arhīva iekšējie „spēles noteikumi”, nekad nevar izslēgt iespēju, ka kāda arhīva daļa ne tikai piedāvās negaidītu perspektīvu uz veselumu, bet arī ļaus radikāli apšaubīt šī veseluma izveides principus.7

Lai arī mēs esam pieraduši domāt par arhīvu kā par vietu, kur pagātne iegūst materialitāti (tradicionāls arhīvs būtībā ir institucionalizēta, materializēta atmiņa), arhīvam ir būtiska ietekme arī uz mūsu tagadni un nākotni, īpaši laikā, kad arhivēšanas prakses kļūst arvien daudzveidīgākas un demokratiskākas, arhivēšanas process – arvien ātrāks, bet arhīvu pieejamība – arvien plašāka. Daudzi digitāli arhīvi – piemēram, pasaules vadošo mediju arhīvi – tiek papildināti reālajā laikā, reducējot līdz minimumam distanci starp aktuālo notikumu un to arhivēto reprezentāciju. Šādi arhīvi sniedz saviem lietotājiem koherentu realitātes ainu ar jau noteiktām nozīmīguma prioritātēm un tādējādi ilgtermiņā formē viņu informācijas uztveršanas, kategorizēšanas un interpretēšanas iemaņas, kuras nekritiskākie no šiem lietotājiem katrreiz izmantos, saskaroties ar jaunu informāciju, tādējādi atrazdamies šo ietekmīgo arhīvu varā. Vēl vairāk, šī vara neapstājas pie notikumu interpretācijas, bet iespaido arī pašus notikumus, ciktāl arhivēšana un diseminācija jau sākotnēji tiek anticipēta kā daļa no šo notikumu sekām.8

Arhīvu un arhivēšanas prakšu tehnoloģiskā attīstība rada arvien plašākas un rafinētākas iespējas praktizēt arhīva varu, tomēr reizē tā veicina arī kritiskās attieksmes pret arhīviem izkopšanu, ko pēc analoģijas ar politikas dokumentos iestrādāto mediju pratības jēdzienu9 var dēvēt par arhīvu pratību. Jautājot par to, no kā varētu sagaidīt šāda līdz šim eksplicīti nedefinēta kritisko iemaņu kopuma izstrādi, pirmā atbilde, kas nāk prāta, ir – no visiem tiem profesionāļiem, kuru darbs ikdienā saistās ar arhīvu izveidi, uzturēšanu un izpēti – informācijas un komunikācijas speciālistiem, mediju un informācijas tehnoloģiju ekspertiem, vēsturniekiem, filozofiem, sociālajiem antropologiem utt. Lai cik vērtīgs arī būtu šo lietpratēju darbs, viņus visus saista pienākums pret arhīvu: viņu kompetencē ir atbildīgs darbs, kurā jebkādi nenopietnības un spēles elementi var liecināt tikai par neprofesionalitāti.

Savukārt māksla ar tai būtisko fikcijas elementu, kas lielā mērā atbrīvo mākslinieku no pienākuma atbildēt par saviem vārdiem un darbiem, ļauj krietni brīvāk eksperimentēt ar arhīviem, izkopjot to nekonvencionāla izmantojuma stratēģijas un tādējādi izgaismojot arhīva pamatā esošos varas mehānismus un, pēc implikācijas, izprovocējot arī jaunas arhīva formas un sekmējot jaunu arhivēšanas prakšu attīstību.

Rakstot pirmo mākslas teorijas sacerējumu Rietumu vēsturē, Aristotelis norāda uz, viņaprāt, būtisku atšķirību starp dzeju un vēsturi: vēsturnieks stāsta par notikušo, bet dzejnieks par to, kas varētu notikt.10 Šis klasiskais ieskats, manuprāt, ir spēkā arī attiecībā uz laikmetīgo mākslu, un lieti noder, kontrastējot mākslinieciski motivētu izturēšanos pret arhīvu ar tā zinātnisku izpēti, ko vissistemātiskākā veidā praktizē vēstures zinātne. Atšķirībā no vēsturnieka, kura darbību ievērojami ierobežo pienākums pret arhīvu (piemēram, izvairīties no apgalvojumiem, kurus nav iespējams verificēt ar arhīva materiāliem), mākslinieks, nebūdams pakļauts reāli notikušā spaidiem, ir krietni brīvāks un radošāks savā mijiedarbībā ar arhīvu. Atbrīvots no pienākuma atbildēt par saviem radošajiem žestiem (un šāda bezatbildība, kura būtu jābauda māksliniekam, ir būtiska demokrātiskas sabiedrības pazīme), mākslinieks spēj krietni efektīvāk pretoties pašsaprotamības un nenovēršamības auru iemantojušai arhīva varai, izspēlējot dažādas iespējamības, veidojot iztēlotus arhīvus un producējot fikcijas, kuras brīžiem labāk par visu pārējo ļauj mums izprast realitātes likumsakarības.

Latvijas Laikmetīgās mākslas centra rīkotā izstāde Pazudis arhīvā11 ir savstarpēji sabalsojušos arhīva eksperimentālu izmantojumu konfigurācija. Ieturot ironisku distanci pret arhīviem, kurus tie izmanto un uz kuriem atsaucas (LLMC arhīvs, Dainu Skapis, atrastie un konstruētie privātie arhīvi utt.), mākslinieki izgaismo arhīva formu un arhivēšanas prakšu daudzveidību un līdz ar to arī to relatīvo arbitrāritāti, kuras apzināšanās provocē ieņemt kritisku pozīciju un jautāt, kāpēc no vairākiem iespējamajiem arhīva iekārtojuma veidiem katrā gadījumā izvēlēts viens. Katrs no šiem arhīviem pauž noteiktu, bieži kritisku metadiskursu par arhīva būtību un lomu kultūrā12 un iemieso nevardarbīgu pretošanos arhīva varai, kuru graujot, agrāk vai vēlāk taps jauni, mums šodien vēl neiedomājami nākotnes arhīvi.

  1. Derrida J. Mal d’Archive. Une impression freudienne. Paris: Galilée, 1995, p. 51.  (back)
  2. Sk., piem., Jāņa Borga pārdomas par arhīvu: Borgs J. No arhīva nācis, arhīvā paliksi, Kultūras Diena, 21.03.2016.  (back)
  3. Sk. Foucault M. L’archéologie du savoir. Paris: Gallimard, 1969.  (back)
  4. Madzoski V. De Cvratoribvs. The Dialectics of Care and Confinement. New York/Dresden: Atropos Press, 2013, p. 105.  (back)
  5. Mbembe A. The Power of the Archive and its Limits, Hamilton C. et al. (eds.) Refiguring the Archive. Dordrecht/Boston/London: Kluwer Academic, 2002, p. 19.  (back)
  6. Deridā darba angļu tulkojuma iespaidā bieži tiek runāts par „arhīva drudzi”. Sk. Derrida J. Archive Fever. A Freudian Impression. Chicago/London: The University of Chicago Press, 1996.  (back)
  7. Piemēram, antropoloģes un kultūras teorētiķes Vesnas Madzoski stāstā par Manifesta laikmetīgās mākslas biennāles „aizliegto” arhīvu, kuram viņai tika liegta pieeja par spīti Manifesta proponētajam atvērtības un demokrātijas ētosam, par arhīva kaites noteicošo simptomu kļūst neidentificētas personas Manifesta publikācijās ietvertajās pasākumu fotogrāfijās, kas, pēc Madzoski domām, norāda uz tīšu identitātes pazudināšanu arhīvā kā uz arhīva varas apspiedošo izpausmi. Sk. viņas monogrāfijas De Cvratoribvs nodaļu „Curating Manifesta: The Spectacle of Erasure”.  (back)
  8. Daesh praktizētā mediju stratēģija, teroristiskos nolūkos izplatot tehniski izsmalcinātus gūstekņu noslepkavošanas video, kā arī padarot savu teroraktu iespējami plašu reprezentāciju pasaules medijos par būtisku to plānošanas faktoru, ir, iespējams, iezīmīgākā, bet nebūt ne vienīgā arhīva varas izpausme nesenajā vēsturē.  (back)
  9. Sk. piem.: Mediju pratība, UNESCO Latvijas Nacionālā komisija.  (back)
  10. Aristotelis. Poētika. Tulk. A. Ģiezens. Red. I. Ķemere, O. Lāms. Rīga: Jāņa Rozes apgāds, 2008, 59. lpp. (1451b 4­–5)   (back)
  11. Sk. Punctum publicēto Valta Miķelsona recenziju par šo izstādi: Miķelsons V. Blue Spanish Sky, Punctum, 24.03.2016.  (back)
  12. Tā, piemēram, Tanela Randera videodarbs Vadlīnijas performatīvi inscenē gan arhīva varu, ko iemieso autoritātes pozīciju ieņēmušais rietumnieks, gan arī pretošanās stratēģiju, ko tīšām vai netīšām īsteno šķietami paklausīgais austrumeiropietis, netikdams galā ar uzdevumu fiksēt vadlīnijas arhīva izveidei. Šo neveiksmīgās komunikācijas aktu, kas ir arhīva izveides pamatā, var interpretēt arī kā arhīva kaites ilustrāciju. Sk. izstādes katalogā publicēto Randera eseju: Rander T. Kā atcerēties Sorosa reālismu / How to Remember Soros Realism?, Pazudis arhīvā = Lost in the Archive. Rīga, 2016, 56.–67. lpp. Eseja pārpublicēta Satori: Randers T. Kā atcerēties Sorosa reālismu?, Satori, 03.02.2016.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri