punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Mīla, džezs un mazliet nāves

Bārbala Simsone

29/03/2016

 

Par Josefa Škvorecka romānu Lieliskā sezona (Mansards, 2016, no čehu valodas tulkojis Jānis Krastiņš).

 

Čehu autora Josefa Škvorecka otrā latviski tulkotā grāmata Lieliskā sezona ar apakšvirsrakstu Teksts par dzīves vissvarīgākajām lietām lasāma kā draiska un vienlaikus smeldzīga džeza improvizācija – un ne tikai tekstā pastāvīgi klātesošās mūzikas tematikas dēļ.

Grāmata sastāv no sešiem hronoloģiskiem stāstiem, kurus apvieno septiņpadsmitgadīgā ģimnāzista Daniela Smiržicka (viņu pazīstam jau no šī paša autora pirmās latviski tulkotās grāmatas Cilvēka dvēseles inženiera stāsts, kas pie mums izdota 2014. gadā un kurā iepazīstamies ar jau pieaugušo Daniju) tēls un vide – 1941. gads mazā Čehijas pilsētiņā Kostelecā, ar ko, kā paskaidrots uz grāmatas vāka, domāta autora dzimtā pilsētiņa Nāhoda. Stāstiem kopīga arī tematika: to lielāko daļu sastāda jaunekļa neveiksmīgie mēģinājumi iedabūt gultā vismaz vienu no kopumā divdesmit trim meitenēm, kas dažādos laikos un veidos puisim izsniedz vairāk vai mazāk izsmalcinātus kurvīšus. Danija cerību un vilšanās pilnais monologs, kas veido lielāko daļu teksta, brīžiem liek pasmaidīt par humoristiski atveidoto un teju katram izbijušam padsmitniekam pazīstamo prioritāšu sadalījumu (nu loģiski, ka ne jau latīņu valodas vokābuļiem un vienādojumiem ar diviem nezināmajiem tiek dota priekšroka!) un dažādajām viltībām, ar kuru palīdzību Danijs cenšas izkarot brītiņu vienatnes kopā ar kārtējo iecerēto; kā arī situācijām, kuras atkal un atkal izjauc te meiteņu modrie vecāki, te pašu jauno dāmu koķetā svārstīšanās starp „šodien nē, rīt varbūt”: situācijām, kuru amizantais neveiklums brīžiem liek smieties balsī. Tomēr brīžiem – un, jo tālāk lasām, jo šie brīži kļūst biežāki – teksts raisa arī eksistenciālas pārdomas par Škvorecka attēlotā laikmeta nevainību, lai cik paradoksāli šis apzīmējums neskanētu „caurviju tēmas” kontekstā. Jo tas aizvien ir čarlstona un ceļgala garuma kleitu, ziedu pušķu dāvināšanas un klavierstundu laikmets, kurā šķietami vēl ļoti tālu ir puķu bērni un minisvārki, Vudstoka un Vjetnama, aukstais karš un kodoldraudi…

Lieliskās sezonas nosaukums, domājams, izvēlēts, lai apzināti verbāli atgādinātu citas „sezonas” – piemēram, medību sezonu vai, iespējams, tā dēvēto Sezonu, kas Viktorijas laikmeta Anglijā nozīmēja laikposmu, kurā jaunas meitenes precību gados tika izvestas sabiedrībā, lai „atrādītu” potenciālajiem laulību kandidātiem. Šādas asociācijas nav nepamatotas, jo arī Daniela „lieliskā sezona” ir laikposms no 1941. gada ziemas līdz rudenim, kura laikā viņam savā miegaini tikumīgajā pilsētiņā ir jātiek līdz personiskās vīrišķības iniciācijai, kas neparko negrib izdoties.

Darbība notiek nacistiskās Vācijas okupētajā Čehijā, kuras pozīcija uz pasaules ģeopolitiskās kartes šajā laikposmā ir visai neskaidra. Uz līnijas, kas nacistu teorijā novilkta starp īstenajiem āriešiem un zemcilvēkiem, čehi atrodas kaut kur viduspunktā (t.i., turpat, kur latvieši). Karā tieši neiesaistīta, Čehija dzīvo kā „Čehijas un Morāvijas protektorāts”, kurā tomēr valda režīma likumi un atbilstošās sankcijas (pret ebrejiem utt.). Tomēr laikmeta vēsturiskā realitāte Lieliskās sezonas tekstā pavīd vien epizodiski, karš un okupācija lielākajā daļā teksta ir atslīdējuši kaut kur otrā plānā, jo septiņpadsmit gadu vecumā pāri visam verd dzīvotalkas – jebkurā laikmetā un jo īpaši šajā, kad skaidrs nav nekas, tāpēc pamatinstinkti mudina dzīvot uz nebēdu un vairoties par katru cenu. Hormonu apreibināto Danielu tātad ne visai interesē Čehijas starptautiskais statuss, nacisti, boļševiki un ebreju jautājums – svarīgākas ir neskaitāmo jauno iekāres objektu apģērba lentīšu krāsas, krūšu uzkalniņu vilinošā cilāšanās un meiteņu daudzsološā flirtēšana. Līdz brīdim, kad pēdējā stāsta noslēgumā, džeza koncerta vidū izskan traģiska vēsts un kā belziens pa pakrūti nāk apjausma, ka pret šautenes stobru soļot ar ziediem un mūziku vienmēr ir bijis diezgan bezcerīgi. Tobrīd arī lasītājs atceras: šis ir laiks, kas Škvorecka varoņiem var nozīmēt daudz vairāk nekā tikai jokpilnu oficiālās varas prasību apvešanu ap stūri, te koncertam reģistrējot amerikāņu džeza skaņdarbus ar izdomātiem vāciskiem nosaukumiem (vai arī pārtaisot, piemēram, čarlstonu par lendleru), te vienā vienīgā naktī priestera uzraudzībā pārrakstot baznīcas laulību reģistra grāmatu, lai paziņas ebrejietes un ārieša laulību datums iekristu laikā, pirms šādas savienības tika aizliegtas.

Grāmatu caurvij okupācijas laikā aizliegtās svinga un džeza (to taču spēlē visādi amerikāņu žīdi un melnādainie!) mūzikas tematika: daudzo skaņdarbu nosaukumi žanru nepārzinātājam izskaidroti zemsvītras piezīmēs, bet džeziska ir arī pati teksta noskaņa. Daniela stāsts izskan kā viņa paša spēlētā tenora saksofona solo partija – kaprīza, tīkama, bezbēdīga –, kuras fonā skan daudzu un dažādu instrumentu partitūras, ieskicētas vien aptuvenās līnijās: mēs varam tikai minēt, kādi ir vai nākotnē izvērsīsies šo bravūrīgo Danija skolasbiedru – Harīka, Beno, Leksas – un savas seksuālās varas apburto meiteņu – Marijas, Karlas, Irēnas, Alenas un citu – stāsti. Tomēr ne velti muzikālajā terminoloģijā – un arī pēdējā stāsta nosaukumā – ievijas apzīmējums blues, smeldzīgā apziņa, ka šo saules, mīlestības, flirta un nobastotu stundu atmosfēru nemitīgi apēno laikmeta politiskie draudi.

Katru stāstu, raksturojot teksta kopīgo apburošās pusaudziskās kaisles un neveiklības auru, ievada dzejas rindas, kuru autors ir kāds „Josefs Krātkijs no septima b”, proti, septītās ģimnāzijas klases. Protams, ņemot vērā teksta augsto autentiskuma līmeni, rodas jautājums, vai tik šis Josefs nav pats autors. Taču biogrāfisko alūziju meklējumos šoreiz sevi gribas apvaldīt, jo, tverta vispārīgi – kā stāsts nevis par autora alter ego, bet vienkārši par pusaudzi, kurš, nokļuvis no sevis neatkarīgos apstākļos, izvēlas tikai vēlāk aktuālo „make love, not war” – grāmata pēc izlasīšanas atstāj savādu izjūtu kopumu, kurā nostalģija par bijušo mijas ar uzjautrinājumu par… jā, arī par bijušo.

 

Dalies ar šo rakstu