punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Dzejnieks un fantazēšana

Zigmunds Freids

31/03/2016

 

Freida raksta Dzejnieks un fantazēšana pamatā ir priekšlasījums, ko viņš 1907. gada 6. decembrī notur Hugo Hellera (1870–1923) izdevniecībā. Jau nākamajā dienā tā apkopojums tiek atreferēts Vīnes izdevumā Die Zeit. Nākamā gada sākumā Berlīnes izdevumā Neue Revue tiek publicēta Freida versija. Būtu ņemams vērā, ka dzejnieks principā ir tas pats rakstnieks, mākslinieks. Un principā runa ir par poētisko, māksliniecisko jaunradi, tomēr Freida uzmanības centrā ir fantazēšana.

Freids jau iepriekš ir skāris mākslas problemātiku, piemēram, darbos Neprāts un sapņi V. Jensena darbā „Gradiva”, Psihopātiskas personas uz skatuves. Freids to dara arī vēlāk: Leonardo da Vinči bērnības atmiņa (1910), Mikelandželo Mozus (1914), Dostojevskis un tēva nogalināšana (1927) u. c. Tomēr māksla pati par sevi nav šo darbu uzmanības centrā. Tāpēc Freida mākslas izpratni var palīdzēt izprast Rīgā dzimušā rakstnieka Bruno Geca (1885–1954) atmiņas. Lai gan Freida atziņas par mākslu un ar to saistītām problēmām ir izkaisītas daudzos viņa darbos. Turklāt mākslas pasaulē Freida idejas ir guvušas daudzveidīgu izvērsumu.

Tulkotājs

 

 

Mums lajiem vienmēr ir pamatīgi kārojies zināt, no kurienes šī dīvainā personība, dzejnieks, ņem savu materiālu – apmēram tā jautājuma nozīmē, kuru tas kardināls uzdeva Ariosto – un kā viņš spēj ar to mūs tā aizraut, izraisīt mūsos saviļņojumus, uz kuriem varbūt ne reizi neuzskatījām sevi par spējīgiem. Mūsu interesi par to tikai kāpina tas apstāklis, ka pats dzejnieks, ja viņu iztaujājam, mums nesniegs nekādu vai apmierinošu skaidrojumu, un tam nepavisam netraucēs mūsu zināšanas, ka vislabākais ieskats dzejiskā materiāla izvēles nosacījumos un poētiskās izveides mākslas būtībā neko nesniegs, lai paši kļūtu par dzejniekiem.

Ja mums sevī vai sev līdzīgos izdotos atrast vismaz kaut kādu dzejošanai radniecīgu darbību! Tās izpēte ļautu mums cerēt gūt pirmo skaidrojumu dzejnieka radīšanai. Un tiešām, izredzes pastāv – pašiem dzejniekiem tīk mazināt distanci starp viņu savdabību un vispārējo cilvēka būtību; viņi mums tik bieži apgalvo, ka katrā cilvēkā slēpjas dzejnieks un ka pēdējais dzejnieks nomiršot tikai līdz ar pēdējo cilvēku.

Vai tikai dzejiskās nodarbes pirmās pēdas mums nav jāmeklē jau bērnā? Bērna vismīļākā un visintensīvākā nodarbība ir spēle. Varbūt varam teikt tā: katrs spēlējošais bērns izturas kā dzejnieks, radot savu pasauli vai, izsakoties pareizāk, pārliekot savas pasaules lietas jaunā, viņam tīkamā kārtībā. Tad būtu netaisni iedomāties, ka viņš šo pasauli neņem nopietni; gluži pretēji, viņš savu spēli ņem ļoti nopietni, viņš tai izmanto lielus afektu kvantus. Spēles pretstats ir nevis nopietnība, bet gan īstenība. Bērns ļoti labi, neraugoties uz visu afektīvo noslogojumu, atšķir savu spēles pasauli no īstenības un labprāt pieslej savus iztēlotos objektus un attiecības tveramām un redzamām īstenās pasaules lietām. Bērna „spēli” no „fantazēšanas” nekas cits vairs neatšķir kā šī piesliešana.

Dzejnieks nu rīkojas tāpat kā spēlējošais bērns; viņš rada savu fantāzijas pasauli, kuru ņem ļoti nopietni, t. i., ierīko ar lieliem afektu kvantiem, taču strikti nošķir no īstenības. Un valoda ir saglabājusi šo bērnu spēles radniecību ar poētisko radīšanu, dēvējot tādus dzejnieka sarīkojumus, kam vajadzīga piesliešanās tveramiem objektiem un kas spējīgi uz atainojumu, par spēliprieka spēli, sēru spēli, bet to atainojošo personu par spēlmani.1 Taču no dzejiskās pasaules neīstenības mākslinieciskajai tehnikai izriet ļoti svarīgas sekas, jo daudzkas tāds, kas kā kaut kas reāls nevarētu sniegt baudu, tomēr to var sniegt fantāzijas spēlē, daudzas pašas par sevi netīkamas ierosas dzejnieka klausītājam un skatītājam var kļūt par tīksmes avotu.

Uz mirkli vēl citā saistībā pakavēsimies pie īstenības un spēles pretstata! Kad bērns ir pieaudzis un mitējies spēlēt, kad gadu desmitiem dvēseliski centies ar nepieciešamo nopietnību tvert dzīves īstenības, tad kādu dienu var nokļūt dvēseliskā dispozīcijā, kas atkal atceļ pretstatu starp spēli un īstenību. Pieaugušais var atcerēties, cik nopietni reiz nodevies savām bērnu spēlēm, un, pielīdzinot nu savas šķietami nopietnās nodarbes tām bērnu spēlēm, nomet pārāk smago dzīves slogu un izcīna augsto humora tīksmes guvumu.

Pieaugošais tātad mitējas spēlēt, viņš šķietami atsakās no tīksmes guvuma, ko guva no spēles. Taču tas, kas pazīst cilvēka dvēseles dzīvi, zina, ka viņam reti kas dodas tik grūti kā atteikšanās no reiz iepazītās tīksmes. Īstenībā jau mēs ne no kā nespējam atteikties, mēs tikai vienu samainām ar otru; kas šķiet atteikšanās, tas īstenībā ir aizstājveidojums vai surogātveidojums. Tā arī pieaugošais, pārstājot spēlēt, nedara neko citu kā vien atsakās no piesliešanās reāliem objektiem; tagad viņš nevis spēlē, bet fantazē. Viņš būvē gaisa pilis, rada to, ko dēvē par nomoda sapņiem. Domāju, ka vairums cilvēku dažādos savas dzīves laikos veido fantāzijas. Tas ir viens no faktiem, kurš ilgu laiku nav pamanīts un kura nozīme tāpēc nav pietiekami novērtēta.

Cilvēku fantazēšanu nav tik viegli novērot kā bērnu spēlēšanos. Bērns spēlējas arī vienatnē vai kopā ar citiem bērniem spēles nolūkā veido noslēgtu psihisku sistēmu, kaut arī viņš pieaugušajiem neko neizspēlē, viņš tomēr savu spēlēšanos no tiem neslēpj. Bet pieaugušais kaunas no savām fantāzijām un slēpj tās no citiem, viņš tās lolo kā kaut ko pašu intīmāko, viņš parasti labāk atzīsies savos nodarījumos, nevis pavēstīs savas fantāzijas. Var gadīties, ka tāpēc viņš uzskata sevi par vienīgo, kas veido šādas fantāzijas, un neko nenojauš par visnotaļ līdzīgu veidojumu vispārēju izplatību. Spēlējošā un fantazējošā atšķirīgā izturēšanās rod labu pamatojumu abu darbību motīvos, kuras tomēr viena otru turpina.

Bērna spēlēšanos diriģē vēlmes, īstenībā viena vēlme, kas ļauj bērnu audzināt, vēlme būt lielam un pieaugušam. Viņš vienmēr spēlē „būt lielam”; imitē spēlē to, kas kļuvis zināms no lielo dzīves. Viņam nav nekāda pamata slēpt šo vēlmi. Citādi ir ar pieaugušo; viņš, no vienas puses, zina, ko no viņa gaida nevis vairs spēlēšanos un fantazēšanu, bet gan rīkošanos īstenajā pasaulē, bet, no otras, – starp viņa fantāzijas radošajām vēlmēm dažas ir tādas, kuras vispār nepieciešams apslēpt; tāpēc viņš kaunas par savu fantazēšanu kā par kaut ko bērnišķīgu un neatļautu.

Jūs jautāsiet, no kurienes tik precīzi zinu par cilvēku fantazēšanu, ja viņi to ieslēpj tādā noslēpumainībā. Nu, pastāv cilvēku dzimta, kuriem, tiesa, ne dievs, bet stingra dieviete – nepieciešamība – piešķīrusi uzdevumu teikt, no kā viņi cieš un par ko viņi priecājas. Tie ir nervozie, kuriem jāatzīstas ārstam, no kura psihiskā dziedināšanā sagaida atveseļošanos, arī savās fantāzijās; no šī avota rodas mūsu vislabākās zināšanas, un tad nu esam nokļuvuši pie it labi pamatotā pieļāvuma, ka mūsu slimie mums nevar pavēstīt neko citu, ko nevarētu uzzināt arī no veselajiem.

Nu tad iepazīsimies ar dažām fantazēšanas iezīmēm. Var teikt, ka laimīgais nekad nefantazē, fantazē tikai neapmierinātais. Fantāziju dzinējspēki ir neapmierinātās vēlmes, un katra atsevišķā fantāzija ir vēlmes piepildījums, neapmierinošās īstenības korektūra. Virzošās vēlmes atšķiras atkarībā no dzimuma, rakstura un fantazējošās personības dzīves apstākļiem; taču tās bez kāda spaida var iedalīt pēc diviem pamatvirzieniem. Vai nu tās ir godkārīgas vēlmes, kas kalpo personības paaugstināšanai, vai arī erotiskas vēlmes. Jaunām sievietēm gandrīz izteikti valda erotiskas vēlmes; jo viņu godkāri parasti iztērē tiekšanās pēc mīlestības; jauniem vīriešiem līdztekus erotiskām vēlmēm pietiekami spiedīgas ir savtīgas un godkārīgas vēlmes. Taču mēs vēlamies uzsvērt nevis abu virzienu pretstatu, bet drīzāk visai biežo to apvienojumu; kā daudzos altārtēlos kādā stūrī ir redzams dibinātāja tēls, tā arī vairumā godkārīgo fantāziju kādā kaktā varam atklāt dāmu, kuras dēļ fantasts veic visus šos varoņdarbus, kurai pie kājām viņš noliek visus panākumus. Kā redzat, te ir pietiekami spēcīgi motīvi apslēpšanai; labi audzinātai sievietei vispār pienākas tikai erotiskās vajadzības minimums, bet jaunam vīrietim jāiemācas apspiest pašizjūtas pārmērs, ko guvis no bērnības izlutinātības, lai iekļautos sabiedrībā, kas tik bagāta ar līdzīgi pretencioziem indivīdiem.

Šos fantazējošās darbības produktus, atsevišķās fantāzijas, gaisa pilis vai nomoda sapņus mēs nedrīkstam iedomāties kā kaut ko stingu un nemainīgu. Gluži pretēji, tie pielāgojas mainīgajiem dzīves iespaidiem, mainās līdz ar katru dzīves stāvokļa svārstību, no katra iedarbīga jauna iespaida iegūst tā saukto „laika zīmi”. Vispār fantāzijas saistība ar laiku ir ļoti nozīmīga. Var teikt: fantāzija it kā lidinās starp trim laikiem, trim mūsu priekšstatīšanas laika momentiem. Dvēseliskais darbs saistās ar aktuālu iespaidu, tagadnes iemeslu, kas spēj modināt kādu lielu personas vēlmi, no turienes tas tveras pie atmiņas par agru, lielākoties infantilu, pārdzīvojumu, kurā tāda vēlme bija piepildīta, un rada tad ar nākotni saistītu situāciju, kura atainojas kā tādas vēlmes piepildījums, proti, nomoda sapni vai fantāziju, kurā ir pēdas par tās izcelsmes iemeslu un atmiņu. Tātad pagājušais, tagadējais, nākotnīgais it kā savērpjas uz caurviju vēlmes pavediena.

Visbanālākais piemērs var jums paskaidrot manu konstrukciju. Iedomājieties piemēru par nabadzīgu un bāru jaunekli, kam esat nosaukuši darba devēja adresi, pie kura viņš varbūt var atrast darbavietu. Ceļā uz turieni viņš var ļauties nomoda sapnim, kas rodas atbilstīgi viņa situācijai. Šīs fantāzijas saturs var būt aptuveni šāds: viņš tiek pieņemts darbā, viņš patīk jaunajam šefam, kļūst uzņēmumam nepieciešams, tiek iekļauts saimnieka ģimenē, apprec nama kairo meitiņu un tad uzņēmumu vada kā līdzīpašnieks, bet vēlāk – kā pēctecis. Turklāt sapņotājs aizstāj to, kas piederējis laimīgajā bērnībā: sargājošās mājas, mīlošos vecākus un pirmos savas maigās noslieces objektus. No šāda piemēra jūs redzat, kā vēlme izmanto tagadnes iemeslu, lai pēc pagātnes parauga iezīmētu nākotnes ainu.

Par fantāzijām vēl varētu daudzko teikt, taču gribu aprobežoties ar pašām lakoniskākajām norādēm. Fantāziju pārmērīgums un pārsvars rada nosacījumus, lai kristu neirozē vai psihozē; fantāzijas ir arī pašas tuvākās ciešanu simptomu dvēseliskās priekšpakāpes, par kurām sūdzas mūsu slimajie. Še atzarojas plats sānceļš uz patoloģiju.

Taču nekādi nevaru apiet fantāziju saistību ar sapni. Arī mūsu nakts sapņi nav nekas cits kā šādas fantāzijas, kuras varam padarīt evidentas sapņu interpretācijā.2 Valoda savā nepārspējamajā viedībā jau sen ir izšķīrusies jautājumā par sapņu būtību, liekot gaisīgos fantazētāja darinājumus dēvēt arī par „nomoda sapņiem”. Kaut arī, neraugoties uz šo tiešo norādi, mūsu sapņu jēga lielākoties saglabājas neskaidra, tas rodas no tā, ka arī naktī mūsos sarosās tādas vēlmes, par kurām mums jākaunas un kuras jāapslēpj pašiem sev, kuras tieši tāpēc tiek izstumtas, atvirzītas bezapziņā. Šādām izstumtām vēlmēm un to derivātiem ir pieļaujama tikai pamatīgi deformēta izpausme. Kad zinātniskajam darbam bija izdevusies sapņa deformācijas noskaidrošana, nebija vairs grūti atzīt, ka nakts sapņi ir tādi paši vēlmju piepildījumi kā nomoda sapņi, mums tik labi pazīstamās fantāzijas.

Tikdaudz par fantāzijām, bet nu – pie dzejnieka! Vai tiešām varam mēģināt salīdzināt dzejnieku ar „sapņotāju gaišas dienas laikā”, bet viņa darinājumus ar nomoda sapņiem? Te, tiesa, uzprasās pirmais nošķīrums; dzejnieki, kas pārņem gatavu materiālu kā senie epiķi un traģiķi, mums jānošķir no tiem, kuri šķiet brīvi radām savu materiālu. Pakavēsimies pie pēdējiem un savam salīdzinājumam izraudzīsimies nevis tos dzejniekus, kurus kritika vērtē visaugstāk, bet gan nepretenciozos romānu, noveļu un stāstu stāstniekus, kuri tamdēļ rod visdaudzskaitlīgākos un visdedzīgākos lasītājus un lasītājas. Šo stāstnieku darinājumos mums pirmām kārtām jāpamana viena iezīme; viņiem visiem ir viens varonis, kurš atrodas interešu centrā, kuram dzejnieks visiem līdzekļiem cenšas pievērst mūsu simpātiju un kuru it kā grib pasargāt ar īpašu gādību. Ja romāna kādas nodaļas beigās varoni esmu atstājis bezsamaņā, smagos ievainojumos asiņojošu, tad esmu drošs, ka nākamās nodaļas sākumā viņu atradīšu visrūpīgākajā apkopē un ceļā uz atveseļošanos, ja pirmais sējums ir beidzies ar kuģa bojāeju vētrā, uz kura atradies mūsu varonis, tad esmu drošs, ka otrā sējuma sākumā varēšu lasīt par viņa brīnumaino izglābšanos, jo citādi taču romāns neturpinātos. Drošības izjūta, ar kuru pavadu varoni viņa bīstamajos likteņa pavērsienos, ir tā pati, ar kuru īsts varonis metas ūdenī, lai glābtu slīkstošo, vai pakļauj sevi ienaidnieka ugunij, lai sturmētu bateriju, tā pati īstenā varoņizjūta, kurai mūsu vislabākais dzejnieks dāvājis jauko paudumu „Tev n’kas nenotiks” (Ancengrūbers). Tomēr domāju, ka šajā nodevīgajā neievainojamības iezīmē bez grūtībām atpazīstams Viņa Majestāte Es, visu nomoda sapņu, kā arī visu romānu varonis.

Uz to pašu radniecību norāda arī citas šo egocentrisko stāstu tipiskās iezīmes. Ja visas romāna sievietes nemitīgi iemīlas varonī, tad diezvai tas uztverams kā īstenības atainojums, taču to viegli saprast kā nepieciešamu nomoda sapņa sastāvdaļu. Gluži tāpat, ja romāna pārējās personas strikti sadalās labajās un ļaunajās, neraugoties uz realitātē vērojamo cilvēku raksturu daudzveidību; „labie” ir palīgi, bet „ļaunie” – ienaidnieki un konkurenti par varoni tapušajam Es.

Mēs nekādā ziņā nealojamies, ka ļoti daudzi dzejiskie darinājumi ir it tālu no naivā nomoda sapņa parauga, tomēr nevaru apspiest pieļāvumu, ka pat visektrēmākās novirzes varētu saistīt ar šo modeli, izmantojot nepārtrauktu pāreju virkni. Vēl daudzos tā sauktajos psiholoģiskajos romānos man ir kritis acīs tas, ka no iekšienes ir atainota tikai viena persona, tas pats varonis; dzejnieks it kā ir viņa dvēselē un no ārienes uzlūko pārējās personas. Psiholoģiskais romāns kopumā laikam par savu īpatību var pateikties modernā dzejnieka nosliecei pašnovērojumā sadalīt savu Es parciālveidojumos un līdz ar to savas dvēseles dzīves konfliktējošos strāvojumus personificēt vairākos varoņos. Pavisam īpašā pretstatā ar nomoda sapņa tipu šķiet esam romāni, kurus varētu dēvēt par „ekscentriskiem”, kuros kā varonis ieviestā persona spēlē visniecīgāk darbīgo lomu, drīzāk tā kā skatītājs nolūkojas pārējo darbībās un ciešanās. Tādi ir daudzi pēdējie Zolā romāni. Tomēr man jāpiezīmē, ka nevis dzejojošo indivīdu, bet gan indivīdu, kuri dažā ziņā novirzās no tā sauktās normas, psiholoģiskā analīze mūs ir iepazīstinājusi ar analoģiskām nomoda sapņu variācijām, kurās Es apmierinās ar skatītāja lomu.

Lai mūsu dzejnieka salīdzinājums ar nomoda sapņotāju, poētiskā darinājuma – ar nomoda sapni, kļūtu vērtīgs, tam pirmām kārtām kaut kādā ziņā jābūt auglīgam. Pamēģināsim, piemēram, iepriekš izvirzīto tēzi par fantāzijas saistību ar trim laikiem un caurviju vēlmi piemērot dzejnieku darbiem un ar tās palīdzību pētīt saistības starp dzejnieka dzīvi un viņa darinājumiem. Parasti nezināja, ar kādiem gaidu priekšstatiem jāķeras pie šīs problēmas; bieži šo saistību iedomājās pārāk vienkāršu. No ieskata, kas gūts no fantāzijām, vajadzētu sagaidīt, ka spēcīgs aktuāls pārdzīvojums dzejniekā pamodina atmiņu par agrāku, lielākoties bērnībai piederīgu pārdzīvojumu, no kura tad izriet vēlme, kas dzejojumā rada savu piepildījumu; pats dzejojums ļauj atpazīt kā svaigā iemesla, tā arī senās atmiņas elementus.

Neizbīstieties no šīs formulas sarežģītības; pieļauju, ka īstenībā tā izrādīsies pārāk trūcīga shēma, taču pirmais tuvinājums reālajam lietu stāvoklim tajā tomēr varētu būt, un pēc dažiem mēģinājumiem, ko esmu veicis, nākas domāt, ka šāds dzejiskās produkcijas skatījuma veids varētu nebūt neauglīgs. Neaizmirstiet, ka varbūt svešatais bērnības atmiņas uzsvērums dzejnieka dzīvē galu galā izriet no priekšnosacījuma, ka dzeja, gluži kā nomoda sapnis, ir kādreizējās bērnišķās spēlēšanās turpinājums un aizstājējs.

Nelaidīsim garām iespēju atgriezties pie tās dzejojumu šķiras, kuros nākas ieraudzīt nevis brīvus darinājumus, bet gan gatava un pazīstama materiāla apstrādi. Arī tad dzejniekam saglabājas zināma patstāvība, kas var izpausties materiāla izvēlē un bieži vien tālejošā tā pārmaiņā. Bet ciktāl materiāls ir dots, tas rodas no tautas mītu, teiku un pasaku krājuma. Šo etnopsiholoģisko veidojumu izpēte nepavisam nav noslēgusies, bet, piemēram, no mītiem visnotaļ ticami izriet, ka tie atbilst veselu nāciju vēlmju fantāziju deformētiem pārpalikumiem, jaunās cilvēces gadsimteņu sapņiem.

Jūs teiksiet, ka esmu jums vairāk stāstījis par fantāzijām nekā par dzejnieku, kuru tomēr esmu minējis sava priekšlasījuma virsrakstā. Zinu un mēģināšu attaisnoties ar norādi uz mūsu zināšanu tagadējo stāvokli. Varēju jums sniegt tikai ierosinājumus un vedinājumus, kas no fantāziju izpētes pārsviežas uz mākslinieciskās materiāla izvēles problēmu. Citu problēmu – ar kādiem līdzekļiem dzejnieks sasniedz mūsu afektu iedarbi, ko izraisa ar saviem darinājumiem – mēs vispār vēl neesam skāruši. Gribu jums vismaz vēl parādīt, kāds ceļš no mūsu iztirzājumiem par fantāzijām ved pie poētisko efektu problēmām.

Atcerieties, mēs teicām, ka nomoda sapņotājs savas fantāzijas rūpīgi slēpj no citiem, jo jūt iemeslus no tām kaunēties. Nu piebildīšu: pat ja viņš mums tās pavēstītu, viņš ar šādu atklāšanos nespētu mums sniegt nekādu tīksmi. Mūs šādas fantāzijas, uzzinot par tām, atgrūstu vai atstātu augstākā mērā vēsus. Bet, ja dzejnieks mums izspēlē savas spēles vai izstāsta to, ko sliecamies izskaidrot kā viņa personiskos nomoda sapņus, mēs izjūtam lielu, acīmredzot no daudziem avotiem saplūstošu tīksmi. Kā dzejniekam tas izdodas, ir viņa intīmākais noslēpums; tās atgrūšanas, kurai, protams, darīšana ar ierobežojumiem, kas paceļas starp katru atsevišķo Es un citiem, pārvarēšanas tehnikā pastāv īstā ars poetica. Mēs varam uzminēt divus šīs tehnikas līdzekļus: ar pārmaiņām un aizklājumiem dzejnieks mīkstina egoistiskā nomoda sapņa raksturu un apbur mūs ar tīri formālu, t. i., estētisku tīksmes guvumu, ko viņš mums piedāvā savu fantāziju atainojumā. Šādu tīksmes guvumu, kas mums tiek piedāvāts, lai līdz ar to nodrošinātu lielākas tīksmes atraisīšanos no dziļākiem psihiskiem avotiem, dēvē par vilinājuma prēmiju jeb pirmstīksmi. Uzskatu, ka visai estētiskajai tīksmei, ko mums nodrošina dzejnieks, ir šāds pirmstīksmes raksturs un ka īstā dzejas darba bauda izriet no mūsu dvēselē esošā spriedzīguma atbrīvošanas. Iespējams, ka to veicina arī tas, ka dzejnieks mūs noved stāvoklī, kas ļauj baudīt mūsu pašu fantāzijas bez jebkādiem pārmetumiem un kaunēšanās. Šeit nu mēs atrodamies pie ieejas, kas ved pie jauniem, interesantiem un sarežģītiem pētījumiem, bet, vismaz šoreiz, [vienlaikus arī] pie mūsu iztirzājumu beigām.

 

No vācu valodas tulkojis Igors Šuvajevs

 

  1. Tulk. piez.: Vārdu spēle vācu valodā: Spiel – spēle, izrāde; Lustspiel – prieka spēle, komēdija; Trauerspiel – sēru spēle, traģēdija; Schauspieler – spēlmanis, aktieris, izrādes spēlētājs.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Tulk. piez.: Sk. Freida darbu Sapņa interpretācija: Freids Z. Sapņa interpretācija. Tulk. I. Šuvajevs. Rīga: Zvaigzne ABC, 2015.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu