punctum

Literatūra un kultūra

Sistēma sistēmā

Sergejs Timofejevs

01/04/2016

 

ST Liepaja

Foto: Viktorija Fomenko

 

Tulkojums no nezināmas valodas

Nakts iestājas kā nakts,
Diena aiziet kā diena,
Cilvēks skumst kā cilvēks,
Kaķis murrā kā kaķis.

Koks guļ kā koks,
Dievs atpūšas kā Dievs,
Lidotājs skūpsta sievu kā lidotājs,
Viņa bērni klaigā un strīdas kā viņa bērni.

Maks stāv somā kā maks,
Kinoteātris mirdz gaismiņām kā kinoteātris,
Salikti teikumi izklausās kā salikti,
Tukša vitrīna izskatās kā tukša vitrīna.

 

Piektdienas slavinājums

Nāc jel, piektdienas vakar,
Dāvā mums nedaudz kafijas un garšvielu,
Un lai lēnais ūdenspīpes čubuks,
Aptur stingros steigas zobratus.
Miers ar jums, ofisa A darbinieki,
Izklīstiet, apmierināti, šķindinādami
Mašīnu atslēgas, kas aizvedīs jūs
Laimīgajā piektdienas korķī,
Jo pēc tā taču – vien dīvāni un televizori.
Savukārt tiem, kam vairāk tīk šaurība iestādījumos ar mūziku,
Pie sirds ies arī kokteiļi no dažādām galvu reibinošām dzirām,
Kaut pazīstams tiem arī dzēriens alus, kas atstāj putas uz ūsām
Un kutina lūpas, liekot meklēt pēc uzkodām no sāļā gala,
Tādām pat kā joki par jaunās bārmenes izgriezuma dziļumu.
Dziedi mums, piektdiena, čaukstini tinamo tabaku,
Nodziedi līksmāko meiteņu telefonu numurus,
Kuras dejo uz galdiem tā, kā redzējušās kino
Lētās filmās no kontinenta vārdā Amerika.
Ak, piektdiena, mīlu es tavu ēnu raibo
Un to sajūtu, ar kuru nenokārtotās darīšanas
Atliek uz pirmdienu, kā aizzieģelējot alu,
Kurā ieslogots pūķis ar caurumduri zobainās rīkles vietā.
Esmu pieticīgs cilvēks, kurš dara savu darāmo,
Nešķirojot dienas, lēnprātīgi atdodams rīta un dienas stundas,
Bet arī es atceros piektdienas durvju sišanos un
Līksmos soļus kāpnēs.
Arī es reiz strādāju ofisā A
Un centos sasmīdināt sekretāres, kas sēdēja
Vientulībā pretī ieejas durvīm,
Arī es pusdienu pārtraukumā riņķoju pa rajonu.
Tagad es uzlūkoju piektdienu kā pilsētu,
Kuru reiz pametu, kura man rādās sapņos ik pa laikam,
Pielieta ar sauli vai neona lampu gaismu, –
Pilsētu, pilnu ļaudīm, kuri gaida vakaru nākam.

 

Kukaiņi, zari

„Esmu kļuvis par sliktu cilvēku,
it visur es redzu slikto,”
man sacīja pasažieris
starptautiskajā autobusā
klusas nakts sarunas gaitā.
„Kokos es redzu kukaiņus,
dzejā – tautoloģiju,
politiķu runās – politiķu runas.
Varbūt tas nav uz visiem laikiem,
un reiz es atkal ieraudzīšu
kokos – zaru daiļumu,
dzejā – nokrāsu bagātību,
politiķu runās – nākotnes variantus.
Bet pagaidām – kā pret sienu. Pats saprotat,
tās ir tikai manas problēmas. Pasaule taču
joprojām ir absolūti, absolūti
brīnišķīga…” Un viņš noklusa, pavērsis seju pret logu,
skatīdamies, kā atpakaļ tumsā aizslīd
vientuļa māja ar dažiem izgaismotiem logiem,
kurā, visticamāk, skatījās televizoru,
ēdot konfektes, malkojot stipru tēju.

 

Ekskursijas

 Visus skumīgos septiņdesmito  džinsus
(nejaukt ar laimīgajiem sešdesmito
un bezbēdīgajiem piecdesmito džinsiem)
sasēja vienā mezglā
un nobēdzināja pamestā karjerā
kaut kur pie Pitsburgas.
Reizēm turp pat atved ekskursijas
no tuvējām skolām.
„Kāpēc džinsi ir skumīgi?” jautā bērni.
„Mēs nezinām,” atbild skolotāji.
„Mēs tikai nojaušam,” saka skolotāji.
„Mēs slikti atceramies,” atzīstas skolotāji.

 

***

maziņš rūgtais alus
neņem tevi ļaunā
maziņš rūgtais alus
neņem ļaunā nevienu
maziņš rūgtais alus
neprasa būt kopā uz mūžu
maziņš rūgtais alus
tev nepateiks kur te jēga
tikko bijis par sevi
un jau kļuvis par tevi
maziņš rūgtais alus
bārā uz stūra

 

Sistēma sistēmā

Viņš strādāja FIB trieciengrupā desmit gadus,
līdz nolika iesniegumu par atvaļināšanos uz
priekšnieka galda. Nekādus loģiskus iemeslus
šādai rīcībai viņš nespēja sniegt. Personāla
kontroles daļa, izpētījusi jautājumu, nolēma
viņu nosūtīt uz slēgtu psiholoģisko
pārbaudi. Vietējie psihologi noturēja ar viņu
vairākas sarunas, un, lūk, kas noskaidrojās.
Tālāk seko 15. februāra sarunas ieraksta
atšifrējums. Viņš saka: „…Pēc arestēšanas mēs
parasti pārmeklējām dzīvokļus, meklēdami ieročus,
narkotikas un pierādījumus. Izokšķerējām ik kaktu.
Un, lūk, ko es sāku pamanīt – katru reizi, kad es
atvēru ledusskapi, augšējā plauktā stāvēja
persiku jogurts jau atvērtā iepakojumā,
iztukšots līdz pusei. Savukārt blakus gulēja
divi pārgatavojušies banāni. Es to ievēroju
2010. gadā, kad mēs ņēmām kādu tipu Vašingtonā,
tajā pašā gadā tas atkārtojās Denverā, pēc tam –
Kanzassitijā, un tā tas aizgāja. Kopumā
visā valstī es atradu 15 ledusskapjus
ar tieši šādu priekšmetu kombināciju augšējā
plauktā. Bet kas jau izrādījās par daudz – pēdējā reize
Ņujorkā – dzīvoklī bija milzīgs balts
ledusskapis. Augšējā plauktā atkal atradās pustukšs
persiku jogurta iepakojums. Bet blakus gulēja trīs!
pārgatavojušies banāni. Es nodomāju – kas par sviestu!
T.i., es arī iepriekš tā domāju. Bet tas jau bija par daudz.
Arī sistēmā – nekādas sistēmas, vai saprotat?
Arī sistēmā – nekādas sistēmas…” Nodaļas
priekšnieka spriedums: „Apsveikt aptaujāto
ar pāreju jaunā līmenī. Piešķirt
ND pielaidi, pārcelt neiespējamā novēršanas
dienesta kontrolē ar algas likmes un apdrošināšanas
izmaksu paaugstinājumu. Atjaunot dienesta
pienākumu izpildei.”

 

Noputējis hits

Strādāja par dziesmu mūzikas automātā,
Godīgi sēca četrdesmit apgriezienos minūtē,
To pasūtīja meitenes pēc darba
Un pensionāres, kad neviens neskatījās.
Un ko tagad? Un ko tagad?
Krāmu bodē gaida savu kārtu
Kļūt par raritāti jaunbagātniekam
Zābakos ar zelta purngaliem.
Un ko tagad? Un ko tagad?
Tālākā kakta klusumā
Izspēlē atmiņā katru noti
Un – neatrod ne kļūdas.

 

No Ignataviča skatpunkta

„Var skatīties negaidīti
un var ieraudzīt cita acumirkļa
spārnu no citas istabas
aizslīdam citā 2014. gadā,” tā runāja
Viktors Ignatavičs, pārdošanas menedžeris,
ne vienu gadu vien darbinieks lielā
tēju un ekoloģisko sauso brokastu
ražošanas uzņēmumā. Viņš runāja ar kādu
pa telefonu uz neliela bāra sliekšņa
Kauņas nomalē. Izrunāja vārdus
pārliecināti, ar azartu. Acīmredzams,
kaut ko pierādīja sarunbiedram. Kādā brīdī
uz dažām minūtēm noklusa, klausījās. Pēc tam
ierunājās it kā jau ar šaubām: „Kad atgriezies,
nekad neatrodi visu tādā pašā kārtībā,
kādā atstāji… Atceraties, kā toreiz, jūnijā…”
Pēc tam viņš pavisam apklusa, tomēr
nepārtrauca zvanu vēl kādu minūti vai pusotru. Pēc tam
atslēdzās, iebāza telefonu mēteļa kabatā, pastāvēja
vēl brīdi, vērodams retos garāmgājējus.
Bija rudens, un vakardienas peļķēs spoguļojās
laternu gaismas zeltītās krunciņas,
tām bija vienalga, kam izgaismot
ceļu. Viktoram sāka salt un viņš iegāja bārā.
Caur stiklu varēja redzēt, kā viņš
paver muti, kaut ko pasūtīdams bārmenim.
Tas profesionāli smaidīja
un visu laiku māja ar galvu.

 

Jautājumi

Vai pietiekami esam turējuši plaukstās kazenes,
lācenes, dzērvenes? Vai mums netrāpījās
aizdomīgi daudz negatavu ogu vai tieši otrādi –
jau nedaudz saspiestu, nobrūnējušiem sāniem?
Vai maigi likām soļus uz augusta mežu paklājiem?
Vai iededzām lukturīšus tumšākajās diennakts stundās?
Vai strādājām kokzāģētavās par nerunīgām, noslēpumainām
figūrām, kas slaucīja sviedrus? Vai gulējām pakalnos
atmestām rokām? Vai pakāpeniski kļuvām par
nesalasāma, nekārtīga rokraksta piemēriem? Vai atstājām
plaukstu nospiedumus krastmalas smiltīs pie nesteidzīgas
upītes? Vai šķīrām nepadevīgus stingrus zarus?
Vai labi esam nodzīvojuši dzīvi līdz pašreizējam mirklim?
Vai vienmēr mums bijusi taisnība? Vai nepalaidām garām ko svarīgu?

 

No krievu valodas atdzejojis Arvis Viguls

 

Dalies ar šo rakstu