„Atmiņas tevi vērš par cilvēku”

 

Par Gundegas Repšes romānu Bogene (Dienas Grāmata, 2016).

 

Romānu sērijas Mēs. Latvija. XX gadsimts idejas autores Gundegas Repšes romāns Bogene sērijā ir piektais pēc numura un sestais pēc skaita (līdz šim iznākuši O. Zebra, G. Bereļa, P. Bankovska, M. Bērziņa un N. Ikstenas romāni). Jādomā, ne viens vien regulārais lasītājs, kas seko līdzi sērijas pirmsākumiem un tapšanai, palasa recenzijas vai vismaz pārdomā, kas tad galu galā no tā visa iznāks, ar nepacietību gaidījis tieši ieceres autores veikumu. Šimbrīžam,  pateicoties tādiem labas prozas paraugiem kā G. Bereļa Vārdiem nebija vietas un M. Bērziņa Svina garša, sērija izskatās itin labi – un te abiem iepriekšnosauktajiem piepulcējies arī daudzslāņainais un blīvais G. Repšes romāns Bogene. Tajā aplūkotais laikposms – 1940. gads jeb Baigais gads lasītāja acīm paveras no Lesteru dzimtai piederīgo skatpunkta.

Lesteri ir turīga, izglītota un inteliģenta kurzemnieku dzimta, un vairums no viņiem spēj domāt paši ar savu galvu un, kas nav mazsvarīgi, uzņemties atbildību paši par savu dzīvi un saviem lēmumiem, vismaz līdz brīdim, kad pazaudē cits citu padomju varas radītajā haosā. Visspilgtāk autore tomēr akcentējusi Lesteru dzimtas sievietes, tādējādi jau pašā romāna struktūrā iekapsulējot tā nosaukuma skaidrojumu. Bogene, dievene – šajā darbā vienlaikus ir htoniskais gars, mājas pavarda sargātāja, kas Lesteros ienākusi līdz ar Bertu un par kuru Berta turpina rūpēties, saņemot tās aizsardzību pat galēja izmisuma situācijās (114.‒117. lpp.), taču vienlaikus Bogene ir arī mātes nenobendētais zīdainis, par kuru vilciena vagonā tālajā ceļā uz Sibīriju rūpējas Bertas meita Lote. Bogene ir ne vien pirmatnējs sievišķais spēks, bet arī sākums un gals, nāve un atdzimšana, vārga, bet cerība – kas zina, pēc romāna izlasīšanas vēl dienām prāto lasītājs, varbūt zīdainīte tomēr izdzīvoja un atgriezās. Tieši ar viņas acīm lasītājs tiek ievests romāna pasaulē, jau pašā sākumā kopā ar anonīmu sievieti izdzīvojot pilnmēnesi, kurš plosa atmiņu, pamodinot viņā – un līdz ar to arī lasītājā – visas tautas atmiņas ar htonisku, taču ļoti personisku spēku. Šis ir romāns, kura lappusēs vēsture tiešā tēmējumā uzbrūk lasītājam un konfrontē to ar šodienas pasauli, neizbēgami liekot saskatīt paralēles teju ikvienā jomā, sākot ar mākslinieku un literātu izdzīvošanas un piemērošanās spējām (der pārlasīt Dorotejas un viņas dēla dialogu par „Sudrabiņu” jeb Jāni Sudrabkalnu, mākslinieka pielāgošanos laikmetam un „tirgum” savas kailās dzīvības vārdā, vienlaikus izvērtējot pašreizējos grāmattirgotāju TOP 10) un beidzot ar ticības leģitimitāti (77. lpp.). Viscaur tekstam jūtama arī bezgalīga mīlestība pret valodu – G. Repšei nav ne mazākās vajadzības speciāli meklēt vecvārdus un iebāzt tos tekstā kā neiederīgus piedēkļus, kā tas lāgiem vērojams citos šīs sērijas romānos. Bogenes teksts ir piesātināts ar spilgtām, precīzām metaforām, un valoda šķiet dabiski plūstam no kāda teju dievišķa avota. Mazliet žēl, ka citviet laikmeta raksturojums tomēr iepīts neveiklākos dialogos – kā recenzijā žurnālā Ir norāda R. Kalpiņa, „plaši izmantotas gan vispārzināmas laikmetu raksturojošas detaļas un valoda, gan īpaši piemeklēti ilustratīvi fakti, ar kuru palīdzību veidota izteiksmīga kopaina, lai arī vietumis tie drīzāk paliek uzskaitījuma statusā.”1 Tomēr jāatzīmē, ka G. Repšei ir gadu gaitā trenēta spēja sajust lasītāju, atšķirībā no citiem, ne tik veiksmīgiem šīs sērijas piemēriem, atsauces uz laikmetu lielākoties iepludinot tekstā un neļaujot sev pārlieku aizrauties ar liekām vēsturiskām detaļām. Lai arī vietumis šo detaļu piesaukums patiešām sāk izklausīties pēc uzskaitījuma (piemēram, 36.‒37.lpp., 85.‒90.lpp. u.c.), vairumā gadījumu autore veiksmīgi izvairījusies no romāna ticamības nodrošināšanas vien ar vēsturisku, tekstā mākslīgi iekonstruētu atsauču palīdzību. Reti kura no šīm detaļām ir tikai izkārtne, lai radītu vēsturiskas telpas drošticamību – rūpīgāk ielasoties, kļūst skaidrs, ka tām ir tālāka nozīme vēstījumā. Nav nejaušība, ka Lotes pielūdzējs no Rīgas atved Bellakorda eņģeļmatus, kurus Berta vēlāk iedos savai meitai līdzi mežinieces gaitās – kā atgādinājumu par labākiem laikiem vai mantojumu no Bogenes spēka, kas nododams no paaudzes paaudzē kā dārga piemiņa no laika, kurā Lesteri ir bijuši citādi, spējīgi paši lemt par savu dzīvi un nākotni, vēl neierauti vēstures gaļasmašīnā. Šādu precīzu un tekstā ilgstošu detaļu dēļ galu galā var atzīt – šī romāna spēks slēpjas atmiņā.

Tieši atmiņā, nevis atmiņās vai vēsturē, jo, jau izvēloties romāna moto, G. Repše iedod lasītājam atslēgu – fragmentu no Augustīna Atzīšanās 10. grāmatas, kurā, apcerot atmiņu, Augustīns apsola: „Es kāpšu augstāk arī par šo savu spēku, ko sauc par atmiņu. [..] Ja neatradīšu tevi atmiņā, tad es tevi neatminos. Bet kā lai atrodu tevi, ja tevi neatminos?”

Romānā atmiņa (vai, citviet, atmiņas) iepludināta vai ikkatrā rindā. Pirmkārt, par to tiek runāts tieši, it kā palaikam neuzkrītoši atgādinot lasītājam, par ko īstenībā ir šis stāstījums – vilciena vagonā Lote atceras mātes teikto: „Ja tev bail un nav spēka, neķeries klāt atmiņām, meitiņ. [..] Nedomā par māti, nedomā par mājām, tu paliksi vāja, tu būsi ievainojama. Esi tikai konkrētajā brīdī. Jo atmiņas tevi vērš par cilvēku.”2 Otrkārt, pati romāna struktūra visvairāk līdzinās atmiņai – tā pārmetas no viena Lesteru dzimtas cilvēka pie cita, izjaucot laika ritējumu, šaudoties kā doma, taču tādējādi ļaujot lasītājam iedzīvoties tekstā. Treškārt, lietderīgi atcerēties, ka G. Repšes citētais Augustīns saistīja atmiņu ne vien ar mīlestību, bet arī ar zināšanām un mācīšanos (kas ir atkarīga no zīmēm, valodas, personām un teksta – jāpiebilst, Bogenē netiek aizmirsts neviens no šiem elementiem).3 Augustīnam atmiņa vienlaikus ir arī bāze dvēseles augšanai pasaulē – tieši atmiņa padara mūs par to, kas mēs esam, ietekmējot mūsu pašidentifikāciju un līdz ar to arī pasaules skatījumu. Galu galā, spēja atcerēties nozīmē arī nebaidīšanos no sevis, t. i., noteiktā nozīmē atmiņas ir indivīda patība, „vieta”, kurā cilvēks spēj pieredzēt pats sevi.4 Protams, tas neizbēgami nozīmē, ka, gluži kā Bogenē, atmiņas vienmēr ir subjektīvas un interpretatīvas; tas savukārt pēc šī romāna izlasīšanas dienām ilgi vedina prātot par to, vai atmiņas ir vēsture, kāda veida atmiņas var kļūt par vēsturi?

Bertas, Lotes, Maksimiliana, Ģederta, Bertolda un citu atmiņa aptver ļoti daudz – tajās ieliktas ne vien daudzējādas Baigā gada atmiņas, bet retrospektīvā stabils pamats ieliets arī videi, kurā viņi visi ir auguši un veidojušies, proti, videi, kas šos tēlus padarījusi tik spēcīgus – vai tik vājus, vai virspusējus kā, piemēram, Doroteja, kura, šķiet, raisa visprecīzākās (un vienlaikus – biedējošākās) asociācijas ar jo daudziem mūslaiku līdzcilvēkiem – iespaida atstāšana, spīdīgi vizuļi un ērta pelde sabiedrības krējumā noteikusi un vadījusi viņas dzīvi brīvvalsts laikā, un viņas sabrukums, slimība un vājuma dzītās izvēles pārlieku atgādina vājprātu, kāds cilvēku bez stingrām saknēm piemeklē galējas krīzes brīdī. Tāpēc, ka vienlaikus mēs paši esam par vāju savai atmiņai, „neatminamies”, baidāmies no tām kā zirgs no miroņa, vilkdami atmiņai garām kā „sātans gar altāri” (30. lpp.). Taču tas nav nekas neparasts, indivīdam no atmiņām baidīties ir dabiski. Līdz ar to autors iegūst teju spēka mitriķa oreolu, ar literatūras kā medija palīdzību izsvērdams atmiņas krāsaino un skarbo brīvgaitu un celdams to priekšā sabiedrībai kā saviem lasītājiem: „ja indivīdam atcerēšanās daudzveidība tik tiešām var šķist baisa, jo apdraud personības veselumu un vairo pieredzes nenoteiktību, kolektīvā līmenī tieši atmiņas baisā daudzējādība nosaka modernās sabiedrības attiecības ar pagātni.”5

Lai arī intervijās G. Repše norādījusi, ka pēctecības nav un ka pēc Baigā gada esam izveidojušies par kādu citu nāciju6, viņas radītais teksts pats par sevi apgalvo ko citu. Kā indivīdi ar savu patību mēs varam būt tikai tāpēc, ka mums ir atmiņa. Tomēr kā sabiedrība un kopiena spēsim pastāvēt vien tad, ja pratīsim spoguļoties arī cits cita atmiņās, ja neiedomāsimies, ka „visiem citiem kukainīšiem nav tiesību būt tikpat lieliem savā gribā, izlauzties no nolemtības” (20. lpp.). Jautājums – vai šī spoguļošanās cita atmiņā ir panesama un kādiem mums jākļūst, lai spētu to panest – pie kā tverties, no kā izaugt, lai gan tagadnē, gan retrospektīvā elpotu paši un ļautu elpot arī citiem? Te romānā simboliski spēcīgi ienests Lotes spogulis. Pirms daudziem gadiem viņai to uzdāvinājis tēvs. Cerot tikt galā ar izvarotājiem, Lote to samin un lauskas noglabā, paļaudamās uz tām kā nāvējošu ieroci. Tomēr sargi ir nomainījušies, vardarbji pēc Lotes vairs nenāk, un atrastās šķembas nes nāvi viņas vagona biedrenei, Antonijai, kura izmisumā nesekmīgi mēģinājusi nogalināt pašas meitiņu. Vai atmiņa uz mums lāgiem neiedarbojas kā šāds tēva dāvināts spogulis, kas, lai gan domāts sadzīvošanai, pieņemšanai un aizsardzībai, piepeši kļūst nāvējošs? Vai mēs vispār vēl esam spējīgi meklēt būtisko paši savā atmiņā, vai, aizrāvušies ar dzīves spožajām zvīņām, tomēr pārskrienam tai pāri kā tādai purva laipai, baidoties rāvainajā ūdenī ieraudzīt savu atspulgu? Manuprāt, vēl bez daudzām citām iespējamām interpretācijām (uz daļu no tām visai precīzi norādīts izcilajā I. Skultes pēcvārdā) tieši šis ir centrālais jautājums, kuru uzdod Bogenes teksts – un neba vienmēr uz to atrodamā atbilde dosies rokā pāris dienu, mēnešu vai pat gadu laikā.

  1. R. Kalpiņa, Baigā gada katastrofa, Ir, #12 (309), 24.-30.III, 2016, 32. lpp.  (back)
  2. G. Repše, Bogene. Rīga: Dienas Grāmata, 2016, 18. lpp.  (back)
  3. Sk. Page E. Hochschild, Memory in Augustine’s Theological Anthropology. Oxford: Oxford University Press, 2012.  (back)
  4. Greta Austin, St. Augustine and the Hall of Memory, The American Scholar, Winter 2012, p. 71.  (back)
  5. M. Kaprāns, Padomju laika biogrāfiskā atbrīvošanās: pagātnes pragmatiskā reprezentācija latviešu memuāros // Atmiņu kopienas: atceres un aizmiršanas kultūra Latvijā, atb.red. M. Kaprāns, G. Strenga, N. Bekmans-Dīrkess. Rīga: Zelta grauds, 2016, 132. lpp.  (back)
  6. A. Ozoliņš, Cerība pēc giljotīnas, Ir, #11 (308), 17.-23.III, 2016, 27. lpp.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri