Mākslinieka skiču grāmata

 

Par Ērika Boža personālizstādi Dažas nenotikušas izstādes (LLMC Ofisa galerijā līdz 6. aprīlim)

 

Apskatot Ērika Boža jaunāko izstādi, atminējos par īru mākslinieka un akadēmiķa Braiena O’Dohertija esejām, kuras publicēja žurnālā ArtForum 1976. gadā. Eseju cikls vēlāk tika apkopots un pārpublicēts nelielā grāmatā ar nosaukumu „Inside the White Cube: The Ideology of the Gallery Space”.

Šajā eseju ciklā O’Dohertijs apskata izstāžu telpu, precīzāk sakot, „baltā kuba” attiecības ar mākslas darbiem. Analizējot mākslas darbu izstādīšanas metodes, par atskaites punktiem ņemtas gan agrīnās impresionistu grupas izstādes, gan sešdesmito un septiņdesmito gadu konceptuālistu veikumi. Dekonstruējot ekspozīciju iekārtošanas principus, O’Dohertijs uzsver pēckara galeriju jeb „balto kubu” mākslīgo, no laika un realitātes atrauto raksturu. Esejās arī izvērsts apgalvojums, ka mākslas darbi vienmēr pakļaujas telpas uzstādījumiem, kā arī esošai sociālai, ekonomsikai un tirgus sistēmai.

Šajā izstādē Boža darbi adresē līdzīgus jautājumus, tikai uzsverot konkrētās telpas, proti, Latvijas laikmetīgās mākslas centra Ofisa galerijas izstādēm nepateicīgo plānojumu. Lai gan Boža darbi lielā mērā ir uztverami kā asprātīgas anekdotes, telpas konteksts pārtop par mākslas darba centrālo sastāvdaļu.

Božis, kurš vairumam cilvēku visticamāk pazīstams kā vidējās paaudzes konceptuālists, kas cenšas apspēlēt telpu, bieži vien izmantojot vērienīgus objektus un instalācijas, savai personālizstādei Dažas nenotikušas izstādes ir izvēlējies iekārtojumu, kas pirmajā acu uzmetienā nešķiet samērā aizraujošs – uz vairākiem identiskiem podestiem novietoti pašas izstāžu telpas maketi. Iekārtojums atgādina kādu nekustamo īpašumu ekspozīciju vai kāda arhitektu biroja jaunākā projekta prezentāciju. Katrā maketā attēlota iespējama, nenotikusi izstāde. Pavadot telpā ilgāku laiku un pārlasot uz podestiem uzdrukātos tekstus, ir grūti neuzķert visai tiešo, ironisko principu, pēc kura tā tikusi iekārtota. Šī izstāde ir kā skate, kurā apmeklētājiem tiek sniegtas vairākas atbildes uz paša mākslinieka rakstītajā anotācijā uzdoto jautājumu: „Kādu izstādi var izveidot LMC Ofisa galerijā?”

Boža darbos, visdrīzāk apzināti un pašmērķīgi, iezīmējas vairākas mūsdienu konceptuālās mākslas klišejas. Piemēram, nebeidzamā, novecojusī Kazimira Maļēviča Melnā kvadrāta apspēlēšana. Šeit tas pārtop par „melno kubu”, ar pamatojumu, kas rakstīts uz podesta: „Glezniecībā ir melnais kvadarāts. Tad trīsdimensiju telpai varētu būt savs melnais kubs.” Arī darbā Paralēlā mākslas galerija nojaušama mākslinieka ironiskā attieksme pret plaši izplatītām konceptuālās mākslas banalitātēm. Redzams, ka Ofisa galerijas maketā iebūvēta starpsiena, kas it kā iezīmē robežu vēl vienai mākslas galerijai iekš Ofisa galerijas. Parakstā gan paskaidrots, ka darbā atspoguļojas centieni notvert dažu sekunžu vecu pagātni, ņemot vērā, ka zemeslode nemitīgi griežas, un arī telpa nemitīgi maina savu atrašanās vietu.

Uzjautrinošs ir arī darbs Sveika, nulle!. Tas acīmredzot ir mājiens uz vērienīgo grupas izstādi Sveika, galva!, kas  2014. gadā norisinājās Latvijas Dzelzceļa muzejā. Darbā gan nav attēlota ārkārtīgi plaša gleznu, instalāciju un objektu amplitūda, bet gan viens vienīgs elektronisks hronometrs, kas skaita laiku līdz izstādes slēgšanai.

Darbs ar nosaukumu Māksla atpūšas, kurā redzams, ka Ofisa galerijas platību aizņem liels, flīzēts baseins, ir izstādes visdziļdomīgākais eksponāts. Atšķirībā no citiem darbiem tajā ir attēlotas radikālas, lielā mērā neiespējamas telpas pārvērtības, kas vienlaikus atsauc atmiņā, piemēram, Boža 2008. gada darbu Sargājošās debesis viņa personālizstādē Instrukcija un pauž autora pārdomas par mākslas atrašanās vietu mūsdienu informatīvajā telpā, kad māksla nereti tiek ievietota starp izklaidi un sporta ziņām. Bieži vien tāds pats liktenis ir idejām, kuras tiek apdomātas, apsvērtas un varbūt pat pierakstītas, bet beigās iznīkst vai nu pragmatisku apsvērumu, vai strauji pieaugoša uzmanības trūkuma dēļ. Lai gan Božis izstādes anotācijā it kā cerīgi uzsver, ka neīstenotas idejas turpina dzīvot pat tad, ja nepārtop taustāmā formā.

Par mākslas darba dematerializāju un ideju neatkarību ir spriests kopš konceptuālisma pirmsākumiem, un acīmredzot šie jautājumi māksliniekus joprojām nodarbina. Taču šīs izstādes sakarā, šķiet, svarīgāk ir domāt tieši par fiziskās telpas attiecībām ar mākslas darbu. Proti, par neskaitāmajiem ierobežojumiem, kurus tā uzstāda un mākslinieka centieniemiem tos apspēlēt, šādi noskaidrojot, vai viņa ieceres atbilst konkrētās telpas diktētajiem noteikumiem. Izstāde kopumā ievieš tādas kā skumjas, kad pašam top skaidrs šo darbu, kurus varētu arī uztvert kā skiču grāmatas lappuses, nolemtība palikt vien maza maketa formā. Darbs ar baseinu arī izraisa nomācošas pārdomas par mākslas darba saplūšanu ar mūsdienu informatīvās telpas bezjēdzībām, ierindojoties starp veikalu atklāšanu fotoreportāžām un sporta ziņām.

Tomēr nevarētu teikt, ka Božis ar šo izstādi sniegtu atbildes uz paša uzdoto jautājumu. Viņš drīzāk liek apdomāt fundamentālus jautājumus, kas skar ikkatru, kurš ir veicis grūto ceļu no idejas parādīšanās līdz taustāmam rezultātam. Viņa darbi arī liek domāt par vilšanās sajūtu, kad ideja jāatliek malā. Božis strādā ar pazīstamām formām un pievieno tām jaunu rakstura šķautni. Viņš vērš uzmanību uz to, cik neviennozīmīgi var būt vistrivialākie ikdienas priekšmeti. Šajā gadījumā makets darbojas nevis kā instruments izstādes plānošanai, bet kā izteiksmes līdzeklis, ar kura palīdzību mākslinieks vienlaikus ironiski un dziļdomīgi, risina savas pārdomas

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri