Gūtenmorgens un deminutīviņš

 

Vienreiz Gūtenmorgens pamodās un juta, ka viņam ir pielipis kaut kas mazītiņš, bet ne visai patīkamiņš. Nupat izslimoja angīniņu un jau nopriecājās, bet še tev – uzreiz cita kaitīte klāt. „Cik skaistiņi saulīte āriņā spīguļo, bet tev, nabadziņam, jāsēž mājiņā, jo uz kurienīti tad tāds slimiņš iesi.” Gūtenmorgeniņš uz ātriņāko tvēra rokā klausulīti un zvanīja ārstiņam.

– Jums ir deminutīvs. Diemžēl, pagaidām neārstējam. Zālītes…  – Dakterītis aprāvās un pateica dažus rupjiņus vārdiņus. – Zāles nav vēl izgudrotas. Viss, es beidzu, šitā līp pat pa mobīlīti… – nepabeidzis teikumiņu, viņš straujiņi apklusa.

Pirmā Gūtenmorgeniņam prātiņā ienāca bērnudārziņa audzinātājiņa un pirmo klasīšu skolotājiņa, bet viņas nevarēja būt pie vainiņas, jo sen jau bija aiztecējusi tai saulītē. Pats trakiņākais – likās viss gaisiņš ir pilniņš ar deminutīviņu. Un tā arī bija.

– Labrītiņ, dārgumiņ. – durītes pavēra sieviņa. – Vai tad pie galdiņa nenāksi?

– Iešiņu, jau iešiņu, – teica Gūtenmorgeniņš un pēkšņiņi apjauta, ka pretējiņi visiņiem gramaticiņas likumiņiem, pat darbībiņas vārdiņi tiecas uz pamaziītiņajām formiņām.

Pa celiņam uz virtuvīti Gūtenmorgeniņš saskrējās ar dēliņu, kurš jau bija pusaudzīša gadiņos.

– Sveiks dēliņ,

– Čau, tētukiņ, – attrauca jauneklītis un druscītiņās apmulsa.

– Kā pa skoliņu?

– Vispārībiņā jau normāliņi, vienīgi tā ķīmijiņas učenīte nedod mieriņu. Maitiņa, pakaļiņa gataviņā!

– Tā gan nav labiņi par skolotājiņām, – Gūtenmorgeniņš pakratīja ar pirkstiņu.

– Bet tētīti, tā ir realitātīte.

Pēc brokastiņām sieviņa lūdza, vai vīriņš neaizietu uz veikaliņu. Pieniņu, maizīti, sviestiņu, desiņu, tualetītes papīrīti.

– Es jau labrātiņ, bet…

– Še tev naudiņa un neuztraucies, tev ne ar vieniņu nav jāruniņā.

Gūtenmorgeniņš iztēlojās, ka ies caur parciņu, bet tur priekšiņā, iespējamiņš, sēdēs viņa draudziņi – Kalniņš un Krūmiņš. „He, bet šie abiņi tak arī ir deminutīviņi. No pašas dzimšaniņas, līdz pat nāvītei,” klusītēm nosmējās Gūtenmorgeniņš, un viņa garastāvoklītis mudīgi uzlabojiņās.

Iznācis pagalmiņā, Gūtenmorgeniņš pārlaida actiņas pār saulaino ieliņu, savu dievzemītes stūrīti un tipināja uz bodīti. Virs galviņas riņķoja vārniņas un viena nejaušiņi uzmeta Gūtenmorgeniņam uz krūtiņas baltiņu, šķidriņu pļeciņu. Tā negaidītiņi un bez brīdinājumiņa.

– Ak, tu cūka tāda! – Gūtenmorgens skaļi nolamājās, bet tad uzreiz nomierinājās, jo aptvēra, ka beidzot ticis vaļā no deminutīva.

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri