Gaismas brīži tumsā

 

03.06.2013. Osvalds Zebris. Foto:(dig.)Kristaps Kalns

Foto: Kristaps Kalns

 

Osvalds Zebris ir viens no redzamākajiem mūsdienu latviešu prozas autoriem. Pirmā grāmata – stāstu krājums Brīvība tīklos – tiek izdota 2010. gadā, un par to Zebris saņem Latvijas Literatūras Gada Balvu nominācijā Spilgtākā debija. 2013. gadā publicēts autora pirmais romāns – Koka nama ļaudis. 2014. gadā Zebra otrais romāns Gaiļu kalna ēnā, kurā tiek piedāvāts latviešu literatūrai neierasts skatījums uz 1905. gada revolūcijas notikumiem, iesāk nu jau labi pazīstamo un vēl nenoslēgto vēsturisko romānu sēriju Mēs. Latvija, XX gadsimts. Visu Zebra darbu uzmanības centrā ir cilvēks un viņa griba, vaina un grēks. Ar rakstnieku tiekos Rīgā 2016. gada februāra beigās un ceru precizēt viņa iepriekšējo darbu būtiskākos pieturas punktus.

Arturs Skutelis

 

Vai īsie stāsti jums bija sagatavošanās romāniem?

Droši vien, jā. Tas gan nebija apzināti. Piemēram, stāstā, no kura atvasināts krājuma Brīvība tīklos nosaukums, ir arī manas nākamās grāmatas – Koka nama ļaudis – motīvs. Abu darbu centrā ir bezgribas cilvēks – tāds, kurš nav apveltīts ar gribu, bet ne tādā ļaunā vai tizlā nozīmē. Patapinot no Noras Ikstenas izteikumu, ko viņa saka par sava pēdējā romāna Mātes piens mammas tēlu, – tas ir kaut kādā mērā pasaulei nepieslēdzies cilvēks. Tas man bija interesanti stāstu krājuma tapšanas brīdī, un arī nākamais romāns bija pilnībā veltīts šai tēmai.

 

Ja skatās uz jūsu daiļradi kopumā, tad gan stāstu krājumā Brīvība tīklos, gan romānā Koka nama ļaudis nekas neliecina par to, ka jūs interesētu vēsturiskie notikumi – tajos nav vēsturiskās laiktelpas atveidojuma, nav vēsturisko faktu u. tml. Kā jūs nonācāt līdz vēsturiskā romāna žanram un vēstures tēmai vispār? Ne tikai romāns Gaiļu kalna ēnā, arī Bērtulis – jūsu jaunākais periodikā publicētais stāsts – ir vēsturisks. Vai var teikt, ka tas ir jauns jūsu daiļrades posms?

Daiļrade – tas tik labi skan! (Smejas.) Tāds pamatīgs vārds – daiļrade. Jā, nu tas ir trāpīgs novērojums, un tā patiešām arī ir. Bet es nedomāju, ka dokumentāla pieeja prozai man būtu vadmotīvs uz ilgu palikšanu. Manas intereses epicentrā, sākot jau ar pirmajiem stāstiem līdz pat šodienai – es domāju, ka tā tas arī paliks –, tomēr ir cilvēka tapšana. Mani interesē, kas var cilvēku padarīt par cilvēku un kas tam traucē.

Runājot par nošķīrumu posmos, – tam ir ļoti racionāls izskaidrojums. Koka nama ļaudis bija mans pirmais romāns, par kuru es ļoti daudz domāju, kuru es ļoti pārdzīvoju, arī par kritikām un par visu ko citu. Un tas tiešām man bija tāds ļoti ļoti īpašs process. Kad bija romāna atvēršana, mani uzrunāja Gundega Repše un piedāvāja iesaistīties vēsturisko romānu sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts. Tobrīd biju iesācējs literatūrā, un, tā kā mani uzrunāja viena no redzamākajām rakstniecēm Latvijā, piekritu, daudz nedomādams. Tikai pēc tam sāku prātot, kam esmu piekritis un ko tas īsti nozīmē. Aizgāju no darba laikrakstā Diena, jo sapratu, ka nevarēšu to apvienot – gada laikā man bija jāuzraksta Gaiļu kalna ēnā, un, lai to izdarītu… man tobrīd nebija nekādu padziļinātu zināšanu ne par 1905., ne par 1906. gadu, ne par revolucionāriem.

 

Un par vēsturiskā romāna žanru?

Nebija. Paldies Dievam, tā sagadījās, ka Gaiļu kalna ēnā stāsta virsbūve man bija visai ātri skaidra, un es zināju, kas tur notiks. Parasti ap to ir ilga ņemšanās. Es gan neesmu septiņpadsmit dažādu romānu autors, bet tagad, domājot par nākamajiem darbiem, bieži vien ir tā: skaidra ideja, skaidrs, ko es gribētu pateikt un kāds ir tas jautājums, ar kuru es būtu gatavs kādu laiku cīnīties, taču virsbūve un forma, kurā to visu ielikt, lai to būtu aizraujoši lasīt, – tā nenāk viegli. Lūk, bet ar Gaiļu kalna ēnā bija citādāk, šeit man ļoti ātri bija skaidrs, kā to rakstīt.

Lai gan tas ir 1905. gads, vēsturiskais romāns un es ļoti tiecos pēc detalizācijas – kāda tolaik bija Rīga un cilvēki, utt. –, ar vēsturiskajiem notikumiem es nekur tālu neaizgāju, jo romāna centrā tomēr ir vainas motīvs. Es lasīju vairāku autoru darbus par 1905. gadu, un droši vien es neizlasīju ļoti daudz, bet kādu daļiņu gan, un mani ārkārtīgi pārsteidza, ka rakstnieki nav domājuši par to, ka revolūcijas dalībnieki varētu justies vainīgi. Redziet, tas jau nebija tāds tradicionāls karš, kad nogalināšana kļūst par ikdienu. Tā bija ekstrēma situācija, sacelšanās. Iedomājieties, ka mēs ar jums izejam uz ielas un nošaujam policistu – saderam, izejam uz ielas, un tam, kurš pirmais no mums trāpa policistam galvā, otrs izmaksā alu vai ko citu. Šāda situācija ir atainota kā normāla, ikdienišķa 1905. gada notikumu kontekstā. Lūk, tas man kļuva par centrālo vadmotīvu, es šajā romānā ievilku tādu eksistences un cilvēkbūšanas momentu.

Par vēsturiskā romāna žanru gribētu teikt, ka tas tomēr ir visai nosacīts jēdziens. Izlasot tos darbus, kas ir līdz šim iznākuši sērijā Mēs. Latvija, XX gadsimts, tajos visos ir atsauces uz vēsturiskiem notikumiem, bet es nezinu, cik tālu tie ir uztverami kā vēsturiski romāni, kas pavēsta kaut ko globālu, atklāj kādas vēsturiskas patiesības. Domāju, tā tam nemaz nav jābūt. Mums bija ļoti liela brīvība, katram rakstniekam tika piešķirts vēsturiskais laiks, ar kuru strādāt, bet katrs pats izvēlējās, kā to darīt, tas varēja būt jebkāds virziens.

 

Vēsturisko romānu ir sarežģīti definēt pēc būtības, neminot kādas formālas pazīmes, taču viens no žanra kodoliem ir tas, ka vēsturiskajā romānā ir jābūt vēstures koncepcijai. Sakiet, vai tā, pēc jūsu domām, ir Gaiļu kalna ēnā?

Ja mēs par koncepciju varam saukt to, ka es atrodu dažus jautājumus, kas man šķiet gana interesanti – teiksim tā, ne tikai cilvēka būšanas, bet vairāk racionālus, vēsturiskus jautājumus, uz kuriem prasītos atbildes –, tad jā. Bet atbilžu man uz tiem nav. Man šķiet paradoksāli, ka tik īsā laikā var noorganizēt desmitiem un desmitiem tūkstošu cilvēku protestus laukos un pilsētās. Vienlaicīgi! Bez nekādas… nerunāsim par informācijas tehnoloģijām utt. Bez nekādas struktūras, kas šos cilvēkus apvienotu. Un tomēr tas izdevās, turklāt ļoti ātri. Un protests notika vienlaicīgi. Laukos un pilsētās, katram savi iemesli un motīvi, bet cilvēki iziet ielās un dodas protestos.

 

Jums ir svarīgs jautājums par cilvēka kodolu, „cilvēka serdi”, kā jūs sakāt. Vai mazie gribas akti, kas iekustina lielus mehānismus – kā tas ir, piemēram, Koka nama ļaudīs –, joprojām ir tēma, kas jūs nodarbina?

Nenoliedzami. Nenoliedzami.

 

Vai šī tēma vispār ir izsmeļama?

Nē, es domāju, ka nav izsmeļama. Tēma ir apskatāma dažādos virzienos un dziļumos. Mazie gribas akti arī no kaut kā izriet, vai ne? Kad noliek spoguli aiz muguras un nostājas spoguļa priekšā, tad ir tāds garš tunelis, kam nav īsti nekāda nobeiguma. Pirmkustinātāju jau katrs varam savā prātā domāt – vai tas ir kāds viens un universāls, kas tos gribas aktus iekustina, vai tie ir daudzi un dažādi. Vai tas tomēr ir atkarīgs no katra cilvēka audzināšanas, piedzimšanas vietas un vides, morāles un ētiskām kategorijām – tur tie traktējumi var būt ļoti dažādi. Es, protams, neesmu utopists un nedomāju, ka to visu varu aptvert un dot kaut kādu atbildi vienā romānā. Bet man ir interesanti par to domāt vēl aizvien. Un par turpmākajiem darbiem es teiktu tā – man šķiet interesanti domāt arī par to, vai cilvēka griba patiešām ir tas vadmotīvs, kas cilvēku un apkārtējos var darīt laimīgus. Vakar izlasīju Satori dienas citātu, kuras autore ir Hanna Ārente, tas skan apmērām šādi: „Vislielāko ļaunumu nodara tie cilvēki, kas par labo un ļauno vispār nedomā.”1 Skaidrs, ka cilvēkam ir jābūt virzībai, kaut kādai cilvēka tapšanai ir jābūt klātesošai visā viņa mūžā. Un es šeit nerunāju par kādām milzīgām lietām. Tās ir mazas, ikdienišķas lietas, kurās cilvēks top. Vai netop.

 

Vai tas ir kā Koka nama ļaudīs, kad mazs ļaunums caur sīkām rīcībām vairojas un kļūst lielāks?

Jā! Laikam īsti nevaru ticēt tādam absolūtam ļaunumam, kas uzglūn katrā vājuma brīdī un tad uzreiz tevi izmanto. Es domāju, ka ļaunums, ja mēs tā absolutizējam, tas – kristīgajā pasaulē ir tāds traktējums – ir kā nakts, kā melna tumsa, kas ir klātesoša visu laiku. Viņa ir. Un tad tavi gribas akti teorētiski var radīt gaismas brīžus tumsā. Tur nav nekāda apzinātā ļaunuma, kas sēž un gaida: „O, lūk, tas tur izskatās tāds vājāks, vot šito es ņemšu! Un tad to es mēģināšu!” Diez vai tas tā notiek. Bet nu, kas zin’, kas zin’.

 

2011. gada intervijā Guntim Berelim teicāt, ka Stepes vilks bija pirmā grāmata, kuru lasīdams esat sācis domāt par literatūru kā par kustību, ko izdarāt kopā ar grāmatu – ka tas ir pārdzīvojums, kas atstāj cilvēkā pēdas. Vai rakstot domājat par to, kādas pēdas lasītājā atstās jūsu darbs? Vai domājat par to, lai jūsu darbs nodrošinātu kustību, kas izraisa pārdzīvojumu?

Ļoti gribētu, lai mani darbi nodrošinātu šādu kustību. Bet, ja runājam par grāmatām, kas agrāk ir bijušas svarīgas, tad es tagad saviem bērniem lasu Karlsonu ļoti daudz, un es vairāk domāju par Karlsonu, nevis par Stepes vilku. (Smejas.) Redziet, kas tur ir par triku: es domāju par to, cik milzīga nozīme ir tiem daudziem pamatiem literatūrā, kurus tev ieliek vecāki vai kāds cits, varbūt nav tik būtiski – kas, bet kurus tev kāds atnes no malas. Un visa tā priekšā lasīšanas pieredze! Un tad mēģinājumi pašam kaut ko izlasīt. Tas ir pirmais brīdis, vēl pirms Stepes vilka, pavisam noteikti. Es domāju vairāk nevis par saturu – kuras nu būtu tās ļoti svarīgās grāmatas –, bet vairāk par procesu, kas vispār tev iedod šo grāmatas lasīšanas pieredzi. Jo šis process ir izšķirošs, īpaši jaunam cilvēkam. Vai nu tā pieredze veidojas, vai arī – ne. Tas ir kā ar laivām. Tu vari izbraukt ar laivām, un vienalga – tev patīk vai nepatīk, bet tev ir tāda pieredze. Tad tu vari to atkārtot vai pamēģināt kaut ko ekstrēmāku. Bet, ja tās pieredzes nav, un tu esi tikai par to dzirdējis, tad tas tavā dzīvē nav noticis. Līdzīgi ir ar lasīšanu.

Runājot par mānām grāmatām, es nedomāju par to ietekmi. Ja skatām tādu formu kā romāns, tad ar tā ideju ir jādzīvo ilgi, vismaz gadu. Un, lai tu to spētu kvalitatīvi uzrakstīt, tai idejai ir jābūt tev ļoti svarīgai, interesantai, aizraujošai un visādi citādi būtiskai. Jo, ja tev jau pirmajā, otrajā mēnesī šķiet, ka tas ir nebūtiski, tad nekas jēdzīgs no grāmatas iznākt nevar. Tam ir jābūt man svarīgi. Es nedomāju par kaut kādām sekām, kustībām vai ko tās manas grāmatas varētu izdarīt. Es ceru, ka tās kāds lasa, tas ir maksimums, uz ko varu cerēt.

 

Lasītāju atsauksmes, kritiķu viedokļi – vai tie ievieš jūs daiļradē kādas pārmaiņas?

Es domāju, ka jāstāv ar abām kājām uz zemes un objektīvi jānovērtē situācija. Es neesmu no tiem latviešu rakstniekiem, kuri būtu milzīgi daudz lasīti un apspriesti. Par manām grāmatām gan ir bijis ļoti daudz recenziju, par ko es esmu bezgalīgi pateicīgs, un, protams, šajās recenzijās es esmu… tās ir bijušas gan pozitīvas, gan negatīvas, visvisādas… nav tādu, kurās es justu, ka kritiķis grib mani vienkārši iznīcināt, pievelk aiz matiem un tik dod virsū… viss ir bijis pamatots. Un es esmu tajās recenzijās ieraudzījis daudz ko tādu, par ko nebiju aizdomājies rakstīdams, man pašam ir atklājums – ko tas cilvēks tur bija ieraudzījis. Tas man noteikti palīdz, turpinot rakstīt. Bet no lasītājiem… nu es melotu, ja teiktu, ka jūtu lielu lasītāju atsaucību vai, teiksim, atgriezenisko saiti. Droši vien tās manas grāmatas nelasa tik daudz. Es esmu bijis dažos pasākumos bibliotēkās un citur, ticies ar publiku, mēģinājis stāstīt par Gaiļu kalna ēnā un citām grāmatām, bet visticamāk, ja pozitīvi skatāmies nākotnē, tad atgriezeniskā saite no lasītāja man vēl ir tikai priekšā. (Smejas.)

 

Kā jūs domājat, cik ļoti autors pats saprot savu tekstu?

Man ir divas rakstīšanas pieredzes: viena ir tāda sajūsmas rakstīšana. Neesmu dzejnieks, bet iedomājos, ka tā varētu tapt dzeja: sajūsmas un iedvesmas brīžos, kad tu – vienalga, vai braukdams mašīnā vai sēdēdams pie rakstāmgalda – zini, kā tavs varonis izskatīsies, kā runās, cik brīnišķīgs būs sižeta pavērsiens u. tml. Tie ir tādi īsi sajūsmas brīži. Tad tu tos uzliec uz papīra – cik nu tev tas labi vai slikti sanāk –, un tev liekas: nu tā ir īstā literatūra, tagad ir! Tā ir viena pieredze. Un otra pieredze ir tāda ļoti racionāla un piezemēta, kad tu mērķtiecīgi… nu es pārspīlētu, ja teiktu „aizpildi laukumu”, bet principā… tev ir skaidrs sižets, skaidrs, ko tu gribi pateikt, un tu vienkārši mērķtiecīgi ej uz priekšu un raksti to, kam loģiski tur ir jānotiek. Mēģini to izdarīt iespējami labi un interesanti, protams, un kaut kādā izpratnē tā arī ir sajūsma, ja tu to vari izdarīt, bet tomēr starp šīm divām pieredzēm ir atšķirība. Kāpēc es to visu saku? Jūs jautājat par to saprotamību un nesaprotamību. Šie pirmie sajūsmas rakstīšanas brīži un tas rezultāts, kas tur iznāk… varbūt 10% no tā ir saprotami citam un pēc kāda laika arī autoram. Tajos sajūsmas brīžos ir forši gabali, bet es teiktu, ka tajā racionālajā rakstīšanas pieredzē, vismaz man, rezultāts ir saprotams, pielāgojams un ieliekams sižetā ar daudz lielāku procentu. Man laikam ir svarīgi, lai es jau pašā sākumā pilnīgi un simtprocentīgi zinātu, pirmkārt, ko es gribu pateikt, un, otrkārt, struktūru, formu, kā es gribu to izdarīt. Man bija iespēja darboties Literārajā Akadēmijā ar jaunajiem prozas rakstītājiem, un droši vien viņiem tas jau bija līdz kaklam, bet es liku rakstīt ļoti vienkārši un piezemēti. Kaut vai uzrakstīt dialogu – kā sarunājas, piemēram, divi ugunsdzēsēji, un uzrakstīt to tā, lai tas būtu ticami! Viss pārējais, visi tie skaistie mežģīņu vārdi – tas viss būs, tas atnāks. Bet ir svarīgi ielikt to pamatu tādu, lai tev pašam būtu skaidrs, ko tu gribi pateikt.

 

Kāda ir jūsu pieredze darbā ar redaktoriem?

Es, ziniet, agrāk ļoti vīpsnāju par to, ka saka: „Katram ir savs redaktors.” Man šķita – nu kāds tur redaktors?! Tu pats esi visu uzrakstījis, tas jau ir jaudīgs teksts, un kam tagad vēl redaktoru? Nu izlabot kļūdas, jā, un miers. Bet tā nav. Man bijusi pieredze ar dažādiem redaktoriem un vislabākā – ar Ventu Zvaigzni, strādājot pie romāna Gaiļu kalna ēnā. Ne tāpēc, ka viņš būtu literāri daudz viedāks, bet… katra rakstnieka stilā ir tikai viņam vienam jūtams pamatkods, kaut kāds DNS, kas, cerams, piemīt viņa stilam. Es vienmēr esmu centies, lai manos tekstos tas paliek, un Vents nekad nav tajā jaucies iekšā. Viss pārējais, kas skar gan literāro izteiksmi, gan vēsturisko faktu izklāstu, ir raksturojams kā sekmīga mana un Venta sadarbība. Par to kodu, par to DNS vēl runājot, tas ir daļēji mainīgi lielums, droši vien kaut kāds kodols tur paliek, cerams, jo tā ir atšķirības zīme mākslā – var precīzi atkārtot, piemēram, Pikaso, bet labāk, ja tev ir kaut kas mazāk precīzs, bet unikāls. Jau rakstot stāstu krājumu, man bija pilnīgi skaidrs, ka ir jānāk ar tādu valodu, kurai nekāds stāsts nav vajadzīgs. Nav nepieciešams saistošs naratīvs.

 

Vai iecere uzrakstīt darbu bez sižeta un tikai ar valodu vien joprojām ir jums aktuāla?

Gaiļu kalna ēnā es diez gan spēcīgi atdūros pret šo savu ieceri. (Smejas.) Man šķiet, ir jābūt līdzsvaram. Ja mēs smalki rēķinātu procentos, tad es aizvien lielāku lomu atvēlētu valodas jaudai, bet bez interesanta stāsta nekā tur nebūs, jo vajag lai cilvēkam ir aizraujoši to lasīt. Mēs taču konkurējam ar kino, teātri. (Smejas.)

 

Ar interesi lasītu darbu, kurā jūs būtu šo savu ieceri īstenojis. Man ir grūti iztēloties, kāds tas teksts būtu, jo iepriekšējās intervijās jūs kā šādu darbu paraugus esat minējis Hamsuna Badu un Brodska Холмы – tajos, pēc manām domām, notikumi ir, tiem ir nozīme, tā nav valoda vien.

Hamsuna Badā, man šķita, ir maz pavērsienu. Cilvēks cieš badu un dara to arvien intensīvāk. Iespējams, tulkojums ir ļoti bagāts, un tāpēc valoda šķiet pārsteidzoša. Lai gan tajā nav nedzirdētu vārdu vai teikumu konstrukciju, tomēr faktūra, varbūt tas, kas nav uzrakstīts, bet ir nojaušams, – tur ir tā jauda, galvenā valodnieciskā ekspresija. Gaiļu kalna ēnā, protams, svaru kausi ir vairāk notikumu pusē.

 

Kā jūs domājat, kāpēc Brodskis Latvijā ir tik ļoti populārs?

Ļoti labs dzejnieks, gribētos domāt, ka tāpēc. Es nezinu. Varbūt tāpēc, ka atsevišķi viedokļu līderi ir viņu ļoti izcēluši. Es esmu novērojis tādu nejauku tendenci – kad jūs sakāt „Brodskis”, „Prusts”, „Dostojevskis”, nedod Dievs, u. tml., tad jūs sastopaties ar vīpsnāšanu: „Neviens taču to nelasa! Tas nav iespējams!” Jums ir jāsaka: „Hemingvejs”, „Remarks”, „Džeks Londons”, jo tas ir ticami. Bet ir baigā šaize, ja tev tiešām patīk Brodskis, Prusts… Man nav bijis lielāka literāra pārdzīvojuma par Dostojevski un Hamsunu. Nu vienkārši tā man ir sagadījies.

 

Es nesen intervēju antīko vēsturnieku Hariju Tumanu. Viņš saka, ka, pēc viņa domām, mūsdienu cilvēka ideāli ir nauda un bauda, ka Eiropas kultūra ir sasniegusi savas vecumdienas un vairs nav nekādas vērtību sistēmas, kas formulētu dzīves jēgu un mērķus. Kā domājat jūs?

Man šķiet, ir bīstami tā vispārināt. Ir cilvēki ar ļoti stingru vērtību sistēmu, ar ļoti augstu morāli – es to saku bez ironijas –, ar apņemšanos savus ideālus realizēt. Uz politiskās skatuves mēs tādus pārāk daudz neredzam, bet visu daiļo mākslu pasaulē mēs tādus cilvēkus varam redzēt un baudīt viņu darbus, kas izriet no ideāliem.

Ir jābūt mazliet trakam ideālistam, lai iedomātos, ka tava ideja un tavs pasaules redzējums vispār kādam būs interesanti. Iespējams, aktīvā izpausmē šo ideālu realizēšana ir gājusi stipri vien mazumā, bet vilkme uz ideāliem cilvēkos paliek, un viņi grib redzēt to iemiesojumus mākslā, gaida valstsvīrus, nevis politiķus. Laikmets neapšaubāmi ir ļoti mainījies, nācis ar savām ļoti atšķirīgām prioritātēm, cilvēks ir pakļauts pavisam citam dzīves ātrumam, un tas diktē citus spēles noteikumus, tā ir uz sasniegumiem orientēta kultūra. Bet es nedomāju, ka līdz ar to viss būtu zudis. Līdzīgi kā grāmatniecībā – elektronisko grāmatu parādīšanās nebūt nenozīmē drukāto grāmatu nāvi. Tās papildina viena otru.

 

Jūs esat viens no retajiem latviešu autoriem, kas publiskās diskusijās un publikācijās visai aktīvi pievēršas aktuālākajiem notikumiem un problēmām – vai tas būtu karš Ukrainā vai situācija mūsdienu latviešu literatūrā. Vai kāda no šīm problēmām, kas jūs nodarbina, sižetiski iekļausies arī literārā tekstā?

Jā, es šobrīd strādāju pie tāda darba. Šo lielo, aktuālo problēmu centrā – gan Latvijā, gan visā Eiropā – joprojām ir cilvēks, kas ar saviem mazajiem gribas aktiem cenšas atrisināt jautājumus, kas ir viņam apkārt. Taču darba virsbūve ir iecerēta aktuālo jautājumu kontekstā.

 

Tātad vēsturiskais romāns tas nebūs.

Nē, nē. Un nezinu, vai tas būs romāns. Es strādāju, un, Dievs dod, papildus peļņas darbiem atrast laiku arī tiem sajūsmas brīžiem.

  1. Hanna Ārente: “Skumjā patiesība ir tā, ka lielākā daļa ļaunuma nāk no cilvēkiem, kas nekad mūžā nav aizdomājušies par to, vai viņi ir labi vai ļauni.” // Pieejams: http://www.satori.lv/raksts/5004/Hanna_Arente/Launums (sk. 15.03.2016.)   (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri