Apklusināto balsu stāsti: Latvijas Literatūras gada balvai nominētā proza

 

Gandrīz jebkurā citā gadā Noras Ikstenas Mātes piens un Māra Bērziņa Svina garša varētu droši gaidīt uzvaru ne vien Kilograms kultūras balsojumā, bet arī Latvijas Literatūras gada balvas ceremonijā. Taču tagad abām šīm grāmatām būs jāsacenšas savā starpā, turklāt ļoti nopietnu konkurenci tām var sagādāt arī pārējās trīs balvai nominētās grāmatas. Tā kā sev pašam neskaidru iemeslu dēļ esmu izlasījis lielāko daļu no 2015. gadā latviešu valodā iznākušajām oriģinālprozas grāmatām, dalīšos īsās divu rindkopu pārdomās par pieciem balvai nominētajiem darbiem un vēl diviem, kuri, manuprāt, šo sarakstu noteikti nebūtu pasliktinājuši. Secība atbilst tikai manai lasīšanas secībai.

 

Māris Bērziņš. Svina garša

Tieši Māris Bērziņš kā pirmais apliecināja Dienas Grāmatas vēstures romānu sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts komercpotenciālu un arī iespējas iegūt kritiķu atzinību. Grāmatas piesaistīšana iepriekš noteiktam vēstures posmam un rakstīšana citai auditorijai šeit gan šķiet mazliet iegrožojusi autora iztēles krāšņumu, taču kopumā Svina garša salīdzinājumā ar viņa iepriekšējiem darbiem ir kļuvusi drīzāk koncentrētāka nekā pliekanāka. Jau agrāk demonstrētās Bērziņa prasmes – dzīvie tēli un valoda, spēja kompakti pateikt svarīgāko – šajā romānā ir izmantotas salīdzinoši vienkārša, taču emocionāli spēcīga stāsta izveidošanai. Apvienojumā ar uzmanības pievēršanu nereti novārtā atstātam Latvijas pirms-un-kara vēstures aspektam tā izrādījās tik pārliecinoša kombinācija, ka visiem turpmākajiem sērijas Mēs. XX gadsimts darbiem sākotnēji draudēja pazušana Svina garšas ēnā.

Tagad visa šī uzmanība savā ziņā pat kaitē grāmatas pienācīgai uztveršanai, kas būtībā ir nepretenciozs, profesionāli lietpratīgi izveidots jauniešu romāns. Te ir gan mīlestība un draudzība, gan nākotnes meklējumi un dažkārtēja izkaušanās – viss, kā pienākas. Vēl jo smeldzīgāku to padara asiņu un, jā, arī citu garšu meklējošais laiks. Lai cik atšķirīga nebūtu Joņeva Jelgava 94 un Tabūnas Pirmā reize, šo grāmatu faniem Svina garša varētu būt visnotaļ dabisks nākamais solis. Kaut arī romānā brīžiem ir nojaušama pasūtījuma dvesma – diezin vai darbs būtu tapis bez romānu sērijas iniciatīvas –, sev piešķirtajā laikā Mārim Bērziņam, šķiet, ir izdevies atrast personīgi tuvu stāstu un raiti to arī izstāstīt. Iespējams, ka romāns netiks pētīts paaudžu paaudzēs un apspriests literatūras studijās, taču tas arī nav tā mērķis. Manuprāt, tā arī labāk.

 

Guntis Berelis. Vārdiem nebija vietas

Gunta Bereļa jaunais romāns izraisīja krietni pretrunīgākus kritiķu un lasītāju viedokļus nekā lielākā daļa citu jauno latviešu prozas darbu, neļaujot padoties bažām, ka Latvijas literatūras vide varētu būt kļuvusi nepatīkami monolīta. Apzināti mēmā, ļoti pārliecinoši izveidotā kverpļa Tuša tēla acīm noredzētais stāsts par 20. gadsimta ļaunuma iedabu nav nekas jauns ne pasaules, ne arī Latvijas literatūrā, taču Vārdiem nebija vietas to izdevies parādīt tik piesātinātā veidā, ka spēcīgākās grāmatas lappuses, manuprāt, ir vienas no augstākajām šogad (un ne tikai) latviešu prozā sasniegtajām virsotnēm. Diemžēl īsajā romānā netrūkst arī krietni garlaicīgāku daļu, kas labākajā gadījumā pastiprina jau iepriekš ieklātos metaforiskos slāņus, bet citkārt izteiksmīgas ainas vārdā upurē grāmatas tēlu detalizētību, pietuvinot viņus vienpusīgām klišejām. Arī meistarīgi izvēlēti un izcelti simboli mijas ar, šķiet, vienkāršu vēsturiskajā izpētē ieguldītā laika atrādīšanu.

Tāpēc žēl, ka romāna vietā nav tapis garstāsts, kas varētu izcelt tā labās puses, ar autora vai redaktora roku izgriežot mazliet iestieptās daļas, kas mazina grāmatas intensitāti un tātad arī tās galveno pievilcības spēku. Taču pat pašreizējā izskatā Bereļa darbs ir ne vien vērtīgs sērijas Mēs. Latvija, XX gadsimts papildinājums, bet arī nenoliedzami spilgts ieraksts jaunāko laiku literatūrā, par kuru interese – tiesa, šaurākā lokā nekā, piemēram, Svina garšai – droši vien nezudīs vēl ilgi. Tomēr krietni atšķirīgie lasītāju viedokļi, kas, iespējams, ir līdzīgi dalīti arī žūrijas vidū, apgrūtinās romāna iespējas patiešām pārliecinoši pretendēt uz galveno balvu.

 

Vladis Spāre. Tu nevari dabūt visu, ko gribi

Īsti nezinu, kāpēc Vlada Spāres jaunais romāns ir piesaistījis krietni mazāku kritiķu (un laikam arī lasītāju) uzmanību nekā visas citas gada balvai nominētās prozas grāmatas (šajā ziņā to varētu salīdzināt ar recenzentiem garām paslīdējušo Egila Ventera grāmatu Atlantīda, kāda tā ir). Jā, neskaitāmās vārdu spēles un asprātības grāmatā brīžiem pārņem varu pār visu pārējo tekstu, jā, melnā migranta analfabēta Hulio tēls šķiet nācis no kāda pavisam cita darba, jā, skaidru stāstu šajā romānā būs grūti atrast. Un tomēr tas pamanās ne vien izvairīties no garlaicības, bet arī klusi, gandrīz nemanāmi rosināt lasītāja apziņā pārspriedumus par, nu, jā, to pašu mūsu dzīvi un nāvi. Un tas jau ir lasīšanas un rakstīšanas vērts panākums.

Savā ziņā tomēr šķiet, ka romānam vislabāk piederīgo balvu – „gada teiciena” titulu – Vladis Spāre jau ir saņēmis. To droši varētu pārvērst arī daudzskaitlī, jo romāna personāžu muldēšana sev pašiem garām ne reizi vien uzdzirkstī kā sirdi, tā prātu tīkami kutinošās izpausmēs. Grūti gan iedomāties, ka tas būs pa prātam visiem vai pat lielākajai daļai žūrijas locekļu, taču jācer, ka arī ar nomināciju pietiks, lai pievērstu jaunu lasītāju uzmanību romānam. Kad pielāgojos tēlu pļāpāšanas zemstraumēm, Tu nevari dabūt visu, ko gribi man kļuva par šīgada atklājumu latviešu oriģinālprozā.

 

Inga Žolude. Stāsti

Nezin kāpēc šīs grāmatas nosaukumu man neizdodas lasīt citādi kā darbības vārda „stāstīt” pavēles izteiksmi, sak’, stāsti tak pats savus stāstus, bet man atstāj manu iztēli. Krājumā iekļautie darbi lielākoties patiešām šķiet tikai attāli saistīti ar mums visiem zināmo dzīvi. Lasot biežāk jutos tādā kā simulētā simulācijā – it kā Inga Žolude šajos stāstos piedāvātu savu skatījumu uz televīzijas seriālos redzamo cilvēku atainojumu (kas arī nereti balstās drīzāk uz izsapņotiem paštēliem), vai arī tie būtu Ievas Melgalves Mēness teātrī uzaudzināto aktieru un scenāristu izdomātie un izspēlētie stāsti. Ar to arī varbūt izskaidrojams kritiķu vairākkārt piesauktais stāstu sausums vai „dvēseles trūkums”, un tāpēc, manuprāt, šai grāmatai būs grūti konkurēt ar citiem balvai nominētajiem darbiem.

Tas nebūt nenozīmē, ka Stāstos nebūtu augsti vērtējamu īpašību. Visi atsevišķie krājuma darbi ir gana spilgti, lai to galvenie tēli ataustu atmiņā pat pēc pāris mēnešu nelasīšanas, tikai paskatoties uz vienvārda nosaukumu vien. Tos var ķidāt, nezaudējot patiku, no tiem var mācīties jēgpilnu detaļu izvēli un teikumu veidošanas māku. Tos ir viegli cienīt un augstu vērtēt, bet varbūt grūtāk ir iemīlēt, tāpat kā ir sarežģītāk (bet ne neiespējami) ļauties dziļām jūtām pret leļļu teātri, kas tiek spēlēts aiz viegli apsūbējuša stikla. Tāpēc atliek vien gaidīt autores nākamo grāmatu – un, manā gadījumā, arī cerēt uz Santa Biblia un Stāstu labo īpašību apvienojumu vienotā darbā.

 

Nora Ikstena. Mātes piens

Ja Māra Bērziņa Svina garša parādīja vienu no Dienas Grāmatas sērijas iespējamajiem ceļiem, tad Mātes piens ir iesitis acīs krietnu sauju smilšu tiem gaidāmajiem Mēs. Latvija, XX gadsimts romāniem, kuri būs veltīti padomju laikam. Ikstenas darbs 150 lappusēs pamanās iekļaut gandrīz visu apakšžanram „latvju tautas ciešanas PSRS jūgā” nepieciešamo, liekot ar interesi gaidīt, ko gan jaunu tajā varēs pateikt pārējie autori – un klusībā cerēt uz sānsoli kādā citā tonalitātē. Ne tik daudz klišejiskuma dēļ – Mātes pienā pat daudzkārt dzirdētām un lasītām lietām lielākoties tiek atrasts pietiekami savdabīgs skatupunkts, kas ļauj tām nezaudēt emocionālo spriedzi –, bet gan lasītājiem raksturīgās dažādības vēlmes dēļ.

Romāns rada iespaidu, ka autore ir atguvusi spēkus pēc ieilgušas pakāpšanās malā no latviešu literatūras centrālās skatuves. Tajā atkal ir autorei raksturīgi spēcīgas, gandrīz fizioloģiski iedarbīgas ainas, kas aprakstītas tieši un pārliecinoši, tikai reizēm ieslīdot daiļrakstīšanā. Arī asām šķautnēm apveltītais mātes tēls ir patīkamā pretstatā bieži tiražētajiem mātes-cietējas/varones personāžiem. Lai gan uzbūves ziņā romāns ir sarežģītāks un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļiem piesātinātāks nekā Svina garša, arī Mātes piens nemēģina slēpties no lasītājiem vai kāpt augstākajos, normālai elpošanai nepieejamajos plauktos, un atalgojums tam redzams pārdošanas rādītājos. Arī man šķiet, ka tieši Mātes piens ir ticamākais kandidāts uz šī gada Latvijas Literatūras gada balvu. Bet varbūt žūrija tomēr izlems mūs pārsteigt.

 

***

Līdz ar šīm piecām grāmatām pagājušogad iznāca vēl divi latviešu autoru romāni, kuri manāmi izcēlās pārējo darbu vidū. Atšķirībā no Latvijas Literatūras gada balvai nominētajām grāmatām, šie autori pievērsa uzmanību literatūras un pasaules tālākajām iespējām un metaforām, nevis pieklusināto balsu reanimēšanas mēģinājumiem, un es ticu, ka citi lasītāji un cita žūrija šos septiņus darbus itin viegli varētu izvēlēties skatīt kopā (un varbūt pat atrast kādu grāmatu ārpus Dienas Grāmatas un Zvaigznes ABC izdotajām).

 

Jānis Einfelds. Rīga

Šī saīsinātā triloģija vienos vākos šķiet Einfelda radošās darbības kopsavilkums, kas nozīmē ne vien pārpasaulīgu vērienu, jau atkal mēģinot vārdiem pateikt visu tiem atvēlēto daļu – un pat vairāk! –, bet kas arī piedāvā lasītājam gandrīz necaursitamu teksta blīvumu. Romāna 500 lappusēs ir daudzas vīzijām līdzīgas spilgtas ainas, taču netrūkst arī kaitinošas atkārtošanās, savukārt apbrīnojami bagātus teikumus nomaina drīzāk interneta komentāru žanram piederīgas banalitātes, kas mazina Rīgas spēku kā iekšējās patiesības meklēšanas stāstu – starp citu, pārsteidzoši retu parādību 2015. gada latviešu prozā. Romāna sižets liecas un lokās, tēli tiek izvilkti no iztēles dziļākajiem, tumšākajiem nostūriem un atmesti, līdzko ir pateikuši gribēto, bet to vietā tūlīt parādās citi, kas ar prieku sagāž līdz tam domās uzbūvēto grāmatas kopējās jēgas celtni.

Lasot Rīgu, ne reizi vien gribēju atzīt sakāvi un atmest grāmatai ar roku, taču katrreiz atkal parādījās kāds dziļākas nozīmes uzplaiksnījums, kas lika turpināt brist cauri nākamo lappušu purvam. Tātad tieši tik einfeldiski, lai pārsteigumi būtu nepārsteidzoši, un autora pieredzējušākie lasītāji saņemtu tieši gaidīto. Droši vien ir cilvēki, kuriem ikviens Einfelda vārds taisnā ceļa staro sirdī, taču acīmredzot tā nav bijis ar lielāko daļu žūrijas locekļu.

 

Ieva Melgalve. Mēness teātris

Šī romāna neparādīšanās nomināciju sarakstā man kļuva par lielāko šīgada Literatūras gada balvas pārsteigumu, vēl jo vairāk tāpēc, ka Mēness teātris šķiet krietni „literārāks” un arī nobriedušāks darbs par iepriekš balvai nominēto romānu Mirušie nepiedod. Tā ir atkāpšanās no abiem iepriekšējiem autores darbiem, fantāzijas žanra vietā iegremdējoties vēl neparastākā distopijas pasaulē ar noslēpumainu, androīdu vadītu teātri, kura aktieri ir uzaudzināti un jau kopš dzimšanas ieslēgti nebeidzamos seriālos. Tomēr Mēness teātris ļoti droši pārkāpj pāri šķietamajiem žanra ietvariem, lasītāja priekšā novietojot greizu spoguli ar savērptu šīs realitātes atspulgu.

Jāatzīst gan, ka romāna un lasītāja pasaules uzmanīgā sapludināšana nereti notiek uz sižeta spriedzes rēķina, stāstam dažkārt pakārtojoties darba idejiskajam slānim un radot iespaidu, ka grāmatas tēlus autores roka kontrolē vairāk nekā androīdi vai aktieriem ieaudzinātās uzvedības normas. Arī tēli, lai gan ir psiholoģiski labi attīstīti, tomēr ir diezgan viegli iedalāmi labi zināmos plauktiņos (tiesa, tas pats attiecas arī uz lielu daļu šogad nominētās prozas). Lai atrastu šos iebildumus, man gan nācās kādu laiciņu parakņāties pārdomās pēc izlasīšanas, un grāmatas trūkumi ne tuvu nav tik spēcīgi, lai kaitētu lasītājiem, kuri literatūrā meklē jaunu pasauli, kas aizskartu un iekustinātu arī viņu pašu dzīves iekšējo teātri. (Taisnības labad jāpiebilst, ka Melgalve bija arī mana romāna redaktore, tāpēc par šī darba idejiskajām aizkulisēm es zinu vairāk nekā par jebkuru citu no nominētajiem darbiem, un tas varētu būt iespaidojis manu patiku.)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri