Mājas un cilvēki

 

Līdz 9. septembrim Latvijas Nacionālās bibliotēkas (LNB) izstāžu zālē skatāma izstāde Ubāna Pārdaugava, kas veltīta 20. gs. latviešu glezniecības vecmeistaram Konrādam Ubānam. Meistars lielāko sava mūža daļu nodzīvoja Pārdaugavā, un vietā, kur šobrīd atrodas LNB, iesāka celt sev darbnīcu, ko sagrāva Otrais pasaules karš.

 

 

„.. iedomāsimies, ka mūsu bērni zīmē logus un, kad tie uzzīmē tos nepareizi, mēs viņus sodām. Vai kāds uzbūvē noteiktu māju – mēs atsakāmies tajā dzīvot un bēgam prom.”

(Ludvigs Vitgenšteins. Lekcijas estētikā) 1

 

Iedomāsimies – Denken wir uns… –, ka piezīmes, kuras, kā „Austerlics teica”, viņš „esot iznesis no mājas, iemetis dārza visattālākajā stūrī esošajā komposta kaudzē un uzbēris tām virsū veselu kārtu pustrunējušu lapu un pāris lāpstu zemes” 2, ietver arī fragmentu par kādu necilu un ne pārāk sen nojauktu māju Kuģu ielā. Vācu rakstnieka V. G. Zēbalda pēdējā romāna varonis ar neparasto vārdu „Austerlics” raksta piezīmes par arhitektūru. Austerlicu gan „kapitālisma ēras arhitektūras stilos” interesē „kārtības spaidi” un „tieksme uz monumentālismu”3, taču literārā personāža līdzība ar Vitgenšteinu (tā ir aprakstīta vairāk kā lappusi garā tekstā4) ļauj mums iztēloties šādu piezīmju iespēju, jo, kā zināms, Vitgenšteins kopā ar arhitektu Paulu Engelmanu projektējis dzīvojamo māju savai māsai Margarētai, bet Austerlica oriģinālais domāšanas veids un sākotnēji apslēptu pagātnes notikumu iespaids uz tagadni, kas ir Austerlica dzīves pamatā, heiristiski attaisno šo pieļāvumu.

Austerlica un Vitgenšteina līdzība, kurā savu lomu spēlē arī ieslodzījums „loģisko domu skaidrībā”, ļauj labāk saprast raksta ievadā kā moto izmantoto bēgšanas aprakstu. Māja nav tikai arhitektūras forma, no kuras varam gūt neieinteresētu patiku (kā Kanta estētikā). Konkrēta ēka var izraisīt to, ka mēs atsakāmies tajā dzīvot, likt bēgt prom, protams, ja tāda iespēja vispār pastāv. Tādējādi arhitektūra iegūst savu nozīmi no cilvēka attieksmes, tāpat kā cilvēku raksturo, piemēram, viņa attieksme pret pagātnes notikumiem vai noteiktām celtnēm.

Šādu attiecību piemēru, kas ļauj no jauna ieskicēt laikmetīgās mākslas turpinājuma iespēju kopš Hēgeļa daudzkārt postulētajā „mākslas beigu” situācijā, var saskatīt arī literārajā praksē, kā to Dizainā un noziegumā dara Hels Fosters, sakot, ka daudzu autoru, tai skaitā (sic!) V. G. Zēbalda, darbos naratīvs vēršas pretējā virzienā vai ir galēji saraustīts, bet notikumu pavērsiens ir kaut kas noticis sen senos laikos vai vispār nenoticis, kas saskan ar traumas kā reālā vai izfantazētā divējādo dabu5. Arhitektūras gadījumā var runāt par kādas vēsturiskas ēkas nozīmes saistību ar cilvēku – tās kādreizējo arhitektu, būvnieku, pasūtītāju, īpašnieku, iedzīvotāju, bēgli… Tas ļauj iziet ārpus formālisma rāmjiem, kad uzmanība ir pievērsta tikai arhitektūras stilistiskām īpatnībām un klasificējošam vērtējumam saskaņā ar tām, kas liek kādu būvi pieminēt vai noklusēt arhitektūras vēsturē, un tādēļ Austerlica piezīmju (ko papildina viņa pārfotografēti dokumenti, plāni un citi attēli) turpinājuma loģiskā iespējamība jāuztver nopietni.

 

*          *          *

1. Milzu celtnes labākajā gadījumā izsauc izbrīnu; šis izbrīns ir baiļu priekšvēstnesis, jo kaut kādā ziņā mums, protams, ir skaidrs, ka pārdimensionālas būves met pašas savas sagrāves ēnu un jau no aizsākuma ir lemtas pārvērsties drupās.6 Mazu ēku – dārza mājiņu, paviljonu – izzušana ir mierīgāka, mēs to uztveram kā pašu par sevi saprotamu, ja vien ar tām nesaistās kādas svarīgas atmiņas. Taču ir arī ēkas, kas aiziet no mums, kas tiek atņemtas – istaba pēc istabas kā kādā Kortāsara stāstā, vai no kurām mēs paši bēgam. Varbūt tās ir pavisam necilas būves, bet vai to „dzīve” tāpēc būtu mazāk nozīmīga?

2. Nesen biju Rīgā, caurskatot bibliotēkā pieejamos laikrakstus un meklējot Daugavas kreisā krasta apbūves attēlus (it īpaši ēkas, kas nav saglabājušās). Atradu kādu fotogrāfiju 1988. gada 18. jūnija Padomju Jaunatnē. Manu uzmanību saistīja krastmalas priekšplānā visgrūtāk saskatāmā celtne – attēla vidū aiz kailiem kokiem slēpās pelēka divstāvu ēka ar palieliem tumšiem logu četrstūriem. Katrai mājai ir kāds arhitekts, kāds, kas to ir vēlējies uzbūvēt un to uzcēlis, un kāds, kas tajā mitinājies. Varbūt kādas būves nozīme ir tās dzīves stāstā? Ja cilvēka dzīves stāsts parasti saistīts ar vairākām vietām un ēkām, citiem cilvēkiem un neskaitāmiem notikumiem, no kuriem stāstā – bet katram cilvēkam šādu „stāstu” var būt neskaitāmi daudz – nozīmi iegūst vien daži no tiem, tad līdzīgi ir ar mājām. Tikai – kas veido to dzīves stāstu? Cilvēki, lietas, apkārtne, vietas, kur tās atrodas, pagātne un nākotne?

3. Man izdevās noskaidrot, ka māja, par kuru interesējos, piederējusi gleznotājam Konrādam Ubānam. Viņam veltītā grāmatā, kas izdota 1974. gadā un uzrakstīta padomju laikam raksturīgā stilā – nācās vien pārvarēt nepatiku pret šādu izteiksmes veidu –, gan nekas īpašs par šo māju nav minēts, vien neskaidra norāde: „Jau trīsdesmito gadu beigās Ubāns Kuģu ielā 4 sācis celt darbnīcu, kas ar lielo logu pavērsta pret Daugavu un Vecrīgas panorāmu. Te vienkopus savākts paša uzgleznotais: darbnīcai jābūt zināmā mērā krātuvei – muzejam, ..”7 Tālāk tekstā seko piezīme, ka 1944. gada rudeni mākslinieks pavada slimnīcā, jo saslimis ar tīfu, ka atveseļojies steidzas uz Daugavmalu, bet darbnīca ir stipri cietusi apšaudē, izdemolēta, un daudzi darbi sabojāti vai pazuduši, ka viņš tos gribējis pārvest uz mājām Ventspils ielā (iela atrodas Pārdaugavā – tas ir, turpat Daugavas kreisajā krastā).

Padomju Jaunatnes fotogrāfijā otrajā stāvā redzami vairāki logi, taču tie nemaz neizskatās pēc darbnīcai raksturīgā plašā stiklojuma, arī pati māja, cik var spriest pēc attēla, ir divstāvu un krietni lielāka par vienkāršu darbnīcu, bet pats Ubāns tomēr dzīvojis citviet. Slimība kara beigu posmā ir pamats tam, ka ģimene sadalās – Ubāna sieva ar trim dēliem dodas emigrācijā, un viņi nonāk atšķirīgās pasaulēs, komunikācija starp kurām ir apgrūtināta un padomju sistēmā dzīvojošajiem pat bīstama. (Protams, par to 1974. gada izdevumā – ne vārda.) Šaubos, ka māksliniekam, lai arī viņš tiek oficiāli atzīts, varēja piederēt tik „liela” ēka pašā pilsētas centrā – kaut kā šajā stāstā vēl trūkst.

4. Pēc neatkarības atgūšanas izdotajā Ubāna darbu katalogā atrodu viņa dēla rakstu, kas paskaidro ģimenes bēgļu gaitas, bet par ēkas likteni neko daudz vairāk neuzzinu: „Frontei tuvojoties, 1944. gada oktobrī, viņš [Konrāds Ubāns – A.] aizsūtīja ģimeni pie drauga uz Kurzemi, bet liktenīgajās dienās, kad Rīga krīt, pats saslimst ar tīfu un ir slimnīcā smagi slims.” Pēc tam: „Kuģu ielas darbnīca cietusi apšaudē un tur zaudēti ap 40 darbu, bet 1944. gada novembrī viņš ir atkal gatavs strādāt un Mākslas akadēmijā tiek apstiprināts par trešā glezniecības kursa vadītāju.”8 Tomēr ēka netiek nojaukta, kas ar to notiek turpmāk?

5. Bibliotēkā, kuras nesen pabeigtā jaunā ēka, starp citu, atrodas arī uz Kuģu ielas bijušā ceturtā numura gruntsgabala, man ieteica pameklēt informāciju kādā atmiņu stāstījumā – lai arī tās veltītas citam māksliniekam, tajās esot daudz pieminēts Ubāns, varbūt es atradīšot kaut ko noderīgu. Patiešām, Ērikas Romanes atmiņās var izlasīt, ka akadēmijā viņa iestājusies 1942. gada rudenī – tātad kara laikā –, un pēc pusgada pārcelta pie Ubāna, kurš „savus audzēkņus mācīja paša pusceltajā darbnīcā Daugavas otrā krastā”. Tātad darbnīca bijusi „puscelta” un līdz kara beigām tāda, visticamāk, arī palikusi. Grāmatā minēta arī kāda jautra un spilgta Kuģu ielas ēkas dzīves aina, kas norisinās, neskatoties uz karu: „Atceros, pavasara saulē gāju pa tiltu, .. [..] Drīz vien mācības beidzās, mēs svinējām šo notikumu darbnīcā kopā ar meistaru Ubānu, ēdām un dzērām pašu sarūpēto, pat dejojām līdzi atnestā patefona skaņām.”9

No Ērikas Romanes atmiņām iegūstu arī nelielu skaidrību par turpmāko darbnīcas likteni: „Viņa [Konrāda Ubāna – A.] ģimenes mājiņa izrādījās mazāka nekā darbnīca, ko viņš bija sācis celt Daugavas krastā un kur pa viņa slimošanas laiku bija iekārtojusies kokzāģētava vai kāds līdzīgs uzņēmums, kuru šajos vēl kara laikos neviens neuzdrošinājās izdzīt. Tā nu Ventspils ielas mājas trīs istabās ievietojās vēl arī tās mantas un gleznas, kas jau bijušas aizvestas uz Daugavmalu.”10 Izrādās, ka staļiniskajā sistēmā īpašuma atsavināšana – pretēji nacistiskās Vācijas punktualitātei – varēja notikt vienkārši tā: „iekārtojusies” un „neuzdrošinājās izdzīt”…

6. Ubāns, kā par viņu stāsta Romane, ir bijis krājējs, un tā nu šobrīd viņa arhīva lietā (nr. 769-1-166) saglabājies logu stiklu un spoguļu tirgotavas E. Bauman-Fromholds rēķins, kas 1937. gada 8. maijā izrakstīts „Ubāna kungam” par „stikliniecības darbiem” Kuģu ielā nr. 4. Laukums rēķināts kvadrāpēdās un kvadrātcollās un ir diezgan nesaprotams, bet summa tiem laikiem ir gana liela, proti, 182 lati un 46 santīmi. Tas nu varētu būt liels darbnīcas logs, bet kādā stilā bijusi pati ēka?

Man bija iespējams aplūkot arī citas arhīva mapes, kurās glabājās ar Ubāna māju saistīti zīmējumi un skices, daļa no kurām, iespējams, pieder pašam Ubānam. Uz kādas lapiņas atradu pārzīmētu modernista – dažkārt minēta kā otra slavenākā aiz Lekorbizjē franču arhitekta starpkaru periodā – Robēra Mallē-Stīvena (Robert Mallet-Stevens) projektētu ēku, kas celta 1926. gadā un atrodas Parīzē viņa vārdā nosauktajā ielā. Arī paša Ubāna māju ar darbnīcu Kuģu ielā projektējis arhitekts Aleksandrs Klinklāvs, kas Latvijā 30. gadu sākumā tāpat strādājis funkcionālisma stilā. Taču vēsture nemēdz būt vienkārša – jau 30. gadu otrajā pusē Klinklāvs maina savu arhitektūra valodu un, piemēram, 1937.–1939. gadā Rīgā neoeklektisma formās tiek celta Finanšu ministrijas ēka. Es to apskatīju – patiešām nomācošs, pelēks, Vecrīgas mērogiem pārlieku grandiozs objekts, kas pilnībā ignorē viduslaiku pilsētas mērogu un sajūtams kā svešķermenis vēl arī tagad, kad kara veiktajiem postījumiem pievienojušies tie, par kuriem atbildīgi arhitekti. (Atceros kāda vācu filozofa teikto, ka daudzas Vācijas pilsētas tikpat liela mērā kā amerikāņu un krievu bumbvedēji pēc kara sagrāvuši paši vācu arhitekti…)

Uz Klinklāva projekta rakstīts, ka tas „Apstiprināts no Rīgas Pilsētas Būvvaldes komisijas 4. jūnijā 1931. g.” – tātad pieder vēl viņa funkcionālisma periodam. Ēka ir gana vienkārša un arhitekta nozīmīgāko darbu sarakstā droši vien neparādās, taču varbūt tieši tāpēc tā nes tādas arhitektūras valodas iezīmes, kas neļaujas konformistiskai degradācijai autoritāram režīmam patīkamākā stilā. (Pēc 1934. gada, kad Latvijā sāk valdīt autoritārais Ulmaņa režīms, funkcionālisma tendences gan turpina pastāvēt, taču, kā izlasīju kādā 1992. gadā iznākušā Latvijas Republikas būvmākslai veltītā apcerējumā: „Pēc 1934. gada .. „tīro”, nereti pasauso formu ģeometriju bieži nomaina elastīgāka, aptverošāka pieeja arhitektoniski mākslinieciskām problēmām.”11 Ko tur vēl teikt – „elastīgāks” ir ērts apzīmējums konformismam, vienalga kādam – mākslinieciskam vai politiskam…)

7. Pirms jaunās bibliotēkas celtniecības nojaucamās ēkas tiek inventarizētas. Nojaukšanas dokumentos iekļautajās fotogrāfijās redzam tikai graustu, varbūt vienīgi kailās sienas liecina par funkcionālisma valodas „tīrību”. Mājas plāns uzrāda sīku kambarīšu jūkli, otrajā stāvā gan ir plašāka, 32 kvadrātmetru liela telpa ar logu uz Daugavu. Vai tas būtu pagātnes – Ubāna darbnīcas – tēla nospiedums?

8. Stāstam ir arī cits nobeigums, jo īstenībā fotogrāfijas, zīmējumi, stāvu plāni un citi arhitektūras rasējumi, ēku nojaukšanas dokumenti, cilvēku atmiņas – tās visas ir balsis, kas veido materiālu, kuram vien jāpielieto Benjamina „literārās montāžas” šķēres12. Montāža iezīmē vairākas bēgšanas trajektorijas, kas savstarpēji krustojas. Arhitekta bēgšanu autoritāra režīma akceptēta stila valgos, ad marginem paliekot kādai mājiņai, kas arhitektūras vēsturē pat netiek pieminēta. Tā ir Ubāna tāda kā neapzināti negribīgā attieksme pret pompozu īpašumu Daugavas krastā, un galu galā viņš savas daudzās lauku vai pilsētas nomaļu ainiņas esot centies pabeigt turpat brīvā dabā – darbnīca tām nav nemaz tik ļoti nepieciešama, tā paliek nepabeigta, lai arī kara laikā tur tiek griezta kāda studentu deja patefona pavadībā (margināls fakts, kas oficiālajās kara vēsturēs netiks pieminēts). Un visbeidzot: vai bēgšanas trajektoriju neiezīmē arī pati māja – tās arhitektūras nozīme? Gandrīz kā pasakā par kukulīti: aizbēgu no arhitekta Klinklāva, no mākslinieka Ubāna, no kokzāģētavas (?), no Baltijas flotes Sevišķā jūras aizsardzības rajona, kura rīcībā gruntsgabals nodots 1947. gadā… Pasakas beigas ir zināmas – kukulītis tiek apēsts, māja nojaukta. Kas paliek? Paliek arhitektūras nozīme, šajā gadījumā – stāsts, kam veltītas šīs piezīmes13.

  1. Wittgenstein, Ludwig. Lectures on Aesthetics // Lectures and Conversations on Aesthetics, Psychology and Religious Belief. Compiled from Notes taken by Yorick Smythies, Rush Rhees and James Taylor / Ed. by Cyril Barrett. Oxford: Basil Blackwell, 1966, p. 13 (II, 7).  (back)
  2. Šajā citātā darbības vārdu laiks mainīts uz atstāstījuma izteiksmi – sk. Zēbalds, V. G. Austerlics. No vācu val. tulk. Silvija Ģibiete. Rīga: Dienas grāmata, 2007,  104. lpp.  (back)
  3. Ibid., 29. lpp.  (back)
  4. Ibid., 35.–36. lpp.  (back)
  5. Sk. Фостер, Хел. Дизайн и преступление (и другие диатрибы). Перевод с англ. Димитрия Потемина. Москва: V-A-C press, 2014, c. 163–164. Grāmatas oriģināls angļu valodā izdevniecībā Verso iznāk 2002. gadā.  (back)
  6. Šis teikums aptuveni atbilst tai Austerlica domai, ko pierakstījis V. G. Zēbalds. Sk. op. cit., 17.–18. lpp. – Šeit un turpmāk redaktora piezīmes.  (back)
  7. Domāta Aijas Nodievas grāmata. Sk. Nodieva, A. Konrāds Ubāns. Rīga: Liesma, 1974, 78. lpp.  (back)
  8. Sk. Ubāns, Andris. Konrāds Ubāns. Mākslinieks un tēvs // Konrāds Ubāns. Darbu kolekcijas katalogs / Sast. Juris Ubāns, Evita Buša, Inga Zariņa. Rīga: Latvijas Mākslas muzeju apvienības izdevniecība „Doma”, 1999, 41. lpp.  (back)
  9. Austerlics citē Ērikas Romanes atmiņas par Leo Svempu – sk. Romane, Ērika. Mēs abi. Rīga: Atēna, 2002, 15. lpp.  (back)
  10. Ibid., 28. lpp.  (back)
  11. Sk. Krastiņš, Jānis. Latvijas Republikas būvmāksla. Rīga: Zinātne, 1992, 185. lpp.  (back)
  12. Droši vien domāti metodes raksturojumi Valtera Benjamina nepabeigtajā Pasāžu darbā (N1,10; N1a,8): „Šim darbam līdz visaugstākajai pakāpei jāattīsta māksla citēt bez pēdiņām. Tās teorija ir visciešākajā veidā saistīta ar montāžas teoriju.” Un: „Šī darba metode: literārā montāža.” Sk. Benjamin, Walter. Das Passagen-Werk // Gesammelte Schriften. Bd. 5. Hrsg. von Rolf Tiedemann. Frankfurt am Main: Suhrkamp, 1982, S. 572, 574.  (back)
  13. Paliek arī mājas nosaukums – Latvijas Nacionālās bibliotēkas Mākslas lasītava 4. stāvā nosaukta Konrāda Ubāna vārdā.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri