Neieslēgtā gaisma. Vai Latvijas mākslai vajag teoriju?

 

Pirms diviem gadiem intervijā Punctum Latvijas Laikmetīgās mākslas centra vadītāja Solvita Krese atzina, ka, lai arī „laikmetīgā māksla ir ļoti cieši saistīta ar teorijām (…), mākslas un teorijas mijiedarbība Latvijā joprojām ir diezgan vāja.” Vai, domājot mākslas zinātnieces un kritiķes Santas Mičules terminos, Latvijā var runāt par „mākslas intelektuālo pasivitāti” un izplatītu tendenci – „privātiem estētiskiem scenārijiem”? Vai arī Latvijas māksla ir apmaldījusies Rietumu ideju virspusējā aprobēšanā, kas patiesībā jau sen zaudējušas aktualitāti? Lai pietuvotos mākslas un teorijas attiecībām Latvijā, Punctum uzsāk eseju sēriju Neieslēgtā gaisma?, aicinot par teorētisku ideju un plašā nozīmē – teksta – ietekmi savos darbos rakstīt galvenokārt pašus mākslas darbu autorus. Iesākumā piedāvājam Santas Mičules eseju par šo tēmu.

Laura Brokāne

 

Vai mākslai ir nepieciešami nemākslinieciski atskaites punkti? Vai teorijas kā dažādu nozaru priekšstatu sistēmas ir Latvijas māksliniekiem saistošs tēmu un inspirāciju avots? Mēģinot diagnosticēt šībrīža situāciju vizuālās mākslas un teorijas attiecībās, nevar neņemt vērā pēdējos gados aprunāto krīzi humanitārajās disciplīnās un arvien biežāko zinātnes uzdevumu pielāgošanu patērniecības un pragmatiska tehnokrātisma principiem („pelnīt”, „būt aktuāliem”, „sniegt ieguldījumu”, „attīstīt” utt.). Vizuālā māksla lielākoties eksistē materiāli taustāmā veidolā, tādēļ ir viegli padarāma par patēriņa preci. Turklāt vēl salīdzinoši nesen tā lielākoties tika dēvēta par tēlotājmākslu, tādējādi jau nosaukumā ietverot zināmu pasivitāti un izslēdzot prasības pēc reflektējoša satura, kura trūkumu var leģitīmi aizvietot ar vizuālo formu kvalitātēm.

Māksla mijiedarbojas ar ārpasauli neskaitāmos veidos un variācijās, kurās, skatot vēsturiskā griezumā, iezīmējas dažādas intensitātes pakāpes love-hate attiecības. Dažādu zinātnisko disciplīnu centieni sistematizētā veidā izprast pasauli bieži vien atbalsojušies arī vizuālajā mākslā, šīm zināšanām kalpojot ne vien par gadījuma rakstura iedvesmas motīvu, bet arī lielā mērā ietekmējot māksliniecisko izteiksmes veidu un saturu. Kā klasiskākos piemērus varētu minēt Sandro Botičelli mēģinājumus vizuālās formās ietvert atsauces uz neoplatonisma filozofiju vai to, cik neizbēgami baroka mākslu ietekmēja kontrreformācijas idejas; 20. gadsimtā mākslas un teorijas tuvību apliecina marksisma lielais iespaids uz krievu avangardu vai psihoanalīzes ietekme uz sirreālismu, arī klasiskais konceptuālisms bija diezgan cieši saistīts ar valodas filozofiju. Te gan situācija kļūst nedaudz sarežģītāka – 1966. gadā mākslinieks Džons Letems uzaicināja savus studentus uz tolaik autoritatīvā mākslas teorētiķa Klementa Grīnberga grāmatas kolektīvu sakošļāšanu un sadedzināšanu. Šis viens no agrākajiem britu konceptuālās mākslas žestiem, protams, nebija tikai klajš teorijas noliegums, tas ietvēra arī mākslas vēlmi pašnoteikties, būt neatkarīgai. Apliecinājumu tam, ka mākslas darbus ietekmē laikmeta idejas un procesi, ir pārpārēm, tomēr liela daļa to patērētāju (un, būsim godīgi, arī radītāju) joprojām pieturas pie uzskata, ka māksla iemieso abstraktas, transcendentālas estētiskās vērtības, kuru interpretācija no autora pamatnolūkiem atšķirīgā virzienā nozīmē pašmērķīgu vulgarizēšanu.

Latvijā šāda mākslas pūrisma pozīcija ir samērā izplatīta – darbu tematiku lielākoties veido privāti estētiski scenāriji, pārdzīvojumu paušana pašizdomātu simbolu valodā vai „iespaidīgi” formālie efekti kā vienīgais saturs. Protams, intelektuālu atsauču vai sociālās kritikas izmantojums automātiski nepadara darbu labāku vai sliktāku, turklāt melnbaltās „labs/slikts” vērtēšanas kategorijas jau pašas par sevi ir novecojusi attieksmes forma. Tomēr distancēšanās no savas sociālās pieredzes un nevēlēšanās to pārveidot mākslinieciskā refleksijā norāda uz savdabīgu introvertumu teju nacionālā mērogā. Šo fenomenu iespējams mistificēt, pasludinot par nacionālās mentalitātes īpatnību, tomēr intelektuālā kūtruma cēloņi drīzāk meklējami laikmetīgās kultūras mitoloģiju sistēmā un iesaistīto pušu savstarpējās attiecībās. Proti, nepastāvot „pieprasījumam” pēc mākslas, kas analizē pasaulē notiekošo, atslābst arī tās „piedāvātāji”. Ar pieprasījumu šoreiz netiek domāta tikai kolekcionāru vai kuratoru gaume, to lielā mērā veido arī kultūras mediji – šobrīd specializētie mākslas mediji Latvijā orientējas uz relīžu pārstāstiem un fotoreportāžām, jautājumiem par mākslinieku mīļākajiem ēdieniem un iedvesmas avotiem. Veicinot glamūrīgu mākslinieka-ģēnija kultu, kritiska analīze tiek aizvietota ar virspusēju, viegli uztveramu informāciju, padarot seklu dzīvesstila žurnālu līmeņa saturu par mākslas publicistikas normu. Mākslinieks publiskajā telpā tiek pozicionēts kā popzvaigzne, pašsaprotama figūra, kuras radītais bez nosacījumiem jāpieņem kā izcils sniegums vai, pretējā gadījumā, nav jāievēro vispār. Iztrūkstot konstruktīvi kritiskai rezonansei, netiek veicināta vēlme radīt tāda veida mākslu, kuras aprakstīšanai vajadzīgi vairāk nekā divpadsmit nepaplašinātu teikumu jautājumi. Pavisam nedaudz pārspīlējot, jāteic, ka arī pēdējo gadu izstāžu veidošanas prakse mākslas darba autora oriģinālo ideju padara sekundāru attiecībā pret pareizi iesietām projekta lapām konkursu pieteikumos vai kuratora privātajām ambīcijām, tādējādi birokratizējot mākslinieka sociālo lomu.

Kultūras satura pielāgošana komerciālajai pievilcībai un izklaides formātam diemžēl ir visnotaļ globāla tendence. Tomēr pirms pazušanas pilnīgā pesimisma retorikā, jāatceras, ka Latvijā šīs tirgus attiecības (par laimi) ir pārāk kuslas, lai veidotu vadošās likumsakarības mākslas procesos. Mākslas intelektuālā pasivitāte „sakrīt” arī ar dinamikas trūkumu mākslas pētniecībā – pārmetot (bez tā gan var arī iztikt), ka mākslinieki savos darbos domā tikai par privātajiem simboliem un formāli izteiksmīgiem to atveidojumiem, jāatceras, ka arī vietējā mākslas zinātne lielākoties darbojas novecojušās ikonogrāfiskās un formālās analīzes metožu ietvaros. Lielā mērā to nosaka ģeopolitiskais pārrāvums padomju periodā – ja Rietumos tā dēvētās jaunās mākslas vēstures uzvaras gājiens aizsākās jau 60. gadu beigās, Latvijas mākslas pētniecībā nopietna saskare ar to varēja notikt tikai pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas. Tomēr šķiet, ka šī tikšanās joprojām nav bijusi un akadēmiskajā vidē (protams, ar epizodiskiem izņēmumiem) jaušamas šaubas par to, ka, piemēram, marksisma sociālās un politiskās teorijas, feminisma patriarhālisma dekonstrukcijas, psihoanalīzē balstīta tēlu analīze, postkoloniālistisks skatījums vai semiotikas un strukturālisma metodēs sakņota zīmju un nozīmju analīze ir leģitīms mākslas interpretācijas instruments. Iztrūkstot dekonstruktīvai pieejai un jaunu nozīmju fiksēšanai caur to, turpinās ass Rietumu-Austrumu pārrāvums, kuru vēl komiskāku padara centieni atdarināt Rietumu mākslas diskursu virspusi, iztrūkstot „iekšienes” pieredzei (ar to domājot ne tikai ekonomisko sistēmu atšķirības, kas, piemēram, Borisa Groisa sacerējumos tiek uzsvērtas kā galvenais iemesls nespējai komunistiskā režīmā radītu mākslu analizēt caur kapitālistiskajos Rietumos radušos teoriju prizmu). Jā, par šo Rietumu mākslas kanona invāziju mēs runājam jau no 90. gadu sākuma, taču nekas daudz nav mainījies – globāli aktuālais kuratoru un institūciju darbībā bieži dominē par lokāli specifisko, mākslas vidē ienesot svešus, mākslīgi konstruētus kontekstus.

Rietumos līdz ar kritisko teoriju popularitāti un to pārstāvju autoritāro statusu mākslas zinātnē šīs idejas pamazām ienāca arī mākslinieku redzeslokā, ļaujot runāt par diezgan auglīgu laikaposmu mākslas un teorijas attiecībās. Viens no populārākajiem piemēriem mākslinieciskās un teorētiskās domas konsekventai (taču ne mehāniskai) savienošanai ir Fēliksa Gonzalesa-Torresa daiļrade, kurš savu interesi par kritiskajām teorijām pamatoja ar vēlmi piedzīvot jaunu, citādu domāšanas pieredzi, nevis, piemēram, ilustrēt konkrētu mākslas teorētiķu skatījumu. 1980.–90. gados dažādu kultūras teorētiķu un filozofu ideju piesaukšana kļūst par modes lietu un ar laiku neizbēgami noved pie ļoti virspusējas šo ideju pārstrādes. Atsauces uz modernajām teorijām rada ilūziju par intelektuālu saturu un mākslas darbu kā elitāru produktu, kas atbilst arī mākslas institūciju interesēm veicināt šādu estētisko vērtību „apgrozījumu”. Domājot par Latvijas mākslu, bieži šķiet, ka tā ir apmaldījusies šāda veida duālismos un apzinātu estētisko meklējumu vietā notiek taustīšanās tumsā. Gaismas ieslēgšanas procedūra būtu jāveic godprātīgiem, profesionāliem mākslas interpretiem, taču tie nevar rasties apstākļos, kuros vispār nav pieprasījuma pēc padziļināta, objektīva skatījuma.

Citiem vārdiem sakot, pašapmāns mēdz būt visnotaļ izplatīts stāvoklis mākslas un teorijas attiecībās; mākslas kā institūciju, ideju un attiecību sistēmā arvien lielāka loma ir trendiem un zīmološanai – skatītājs jūtas atbruņots (tātad nedrošs), uzlūkojot neleiblotu mākslas darbu. Teorija mākslas zinātnē ir instruments mākslas evolūcijas izskaidrošanai, piešķirot jēgu dažādām it kā nejaušām likumsakarībām. Māksliniekam nav pienākums tās ņemt vērā, pielāgoties tām vai jebkādā citā veidā mijiedarboties – mākslas teorija bagātina darba interpretēšanas iespējas, taču mākslas darbs un tā radītājs var eksistēt arī neatkarīgi no tām. Profesionāla mākslas kritika un teorija līdzinās psihoterapijai, kas autoram paša veidoto ļauj dziļāk iepazīt un uzlūkot no jauniem skatupunktiem. Savukārt mākslas pasaules komerciālā daļa ekonomiskās perspektīvas dēļ atgādina propagandas medijus, kuru interesēs ir pakļaut lietotāju priekšstatus sev izdevīgai peļņas gūšanas ideoloģijai. Diemžēl mākslas tirgus jau sen ir daudz ietekmīgākās pozīcijās, atmetot teoriju skaidrojošās funkcijas un aizvietojot tās ar mākslīgu vērtību konstruēšanu. Nemēģinot izvairīties no didaktiskuma, rezumējot varētu piebilst, ka māksla var būt un var nebūt saistīta ar plašākām domāšanas struktūrām – gaumes jautājums, kam nebūtu jābūt galvenajam kvalitātes kritērijam. Tomēr pašrefleksija nāk par labu pat visformālākajai, tikai ar emocionālu saturu piepildītai mākslai.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri