punctum

Literatūra un kultūra

Post-Briedis?

Raimonds Ķirķis

21/04/2016

 

Par Ronalda Brieža dzejoļu krājumu Zāles pret nemirstību (Neputns, 2016).

 

Pēdējā laikā iznākušajos dzejas krājumos ir novērojama kāda kopīga iezīme ‒ iedziļināties sabiedrības, tās dažādu slāņu, paaudžu interesēs un reflektēt par autoram sasāpējušām problēmām (kādu laiku nebijusi un, jādomā, lasītājiem trūkstoša izpausme latviešu dzejā). Šķiet, dzejnieku liriskie varoņi emocionāli un intelektuāli arvien vairāk tuvojas pašiem autoriem. Par to liecina pagurušais varonis Kārļa Vērdiņa krājumā Pieaugušie, kura emocionālo un uzbudināto pasaules uztveri ir nomainījušas gurdenas un rimtas skumjas, jaunību pazaudējušais un grūtsirdīgās refleksijās grimstošais tēls Toma Treiberga Drudzī un, visbeidzot, ar postironiju pārņemtais trešais tēva dēls Ronalda Brieža jaunajā veikumā Zāles pret nemirstību.

Jau pirmajos divos Brieža krājumos Asaru gāze (2004) un Karaoke (2008) ir vērojami dažādi vienojoši tēli un motīvi, kurus autors interpretē, aktualizē un stilizē atbilstoši krājuma kopējā vēstījuma un zemteksta prasībām. Visbiežāk sastopamie upuri ir latviešu kultūras apziņā dziļi iesakņojušies literatūras klasiķu tēli, frazeoloģismi, kas aizgūti no dažādām kultūrtelpām (latviešu, bībeliskās, Senās Grieķijas), un ikdienišķas banalitātes. To visu Briedis spēj sapludināt ironiskā paradoksā, tādējādi saviem lasītājiem nesagādājot smagnējas un nesaprotamas poētiskās rotaļas, kas pārbagātas subjektīvām vīzijām, bet drīzāk aicinot pasmaidīt par dažādu kultūru pretrunīgajā izpausmēm. Kā, piemēram, jaunā krājuma pirmajā dzejolī: „Šņāciet stabules – čūska plēš loku/ Tropos princesei dīgst tūkstošs roku / Pupi kafijas pupiņu krāsā / Tempļa priekšā dirn bars paparaci / Zibsnī monoklis trešajā acī/ Gars tik laicīgs cik garlaicīgs masām” (7. lpp.) Briedis palicis uzticīgs vecajiem trikiem.

Tomēr tieši šajā faktā ir rodams krājuma lielākais trūkums, proti, Brieža izmantoto valodas un tekstveides principu konsekvence nespēj radīt poētisku un idejisku spriedzi visa dzejoļu krājuma garumā (kaut ne jau stingra dzejas metrika un atskaņu lietojums būtu kas peļams un nosodāms mūsdienu literatūrā, kad noslieces uz individuālu rakstības stilu un formu ir ņēmušas virsroku). Turklāt šāds ekspresivitātes gausums atkārtojas no krājuma uz krājumu. Šķiet, Briedis kādā savas trakulīgās jaunības posmā ir piedzīvojis dzejisku (princeses smaida sniegtu?) apskaidrību, pēc kuras viņa prātā nostabilizējās vienveidīgs metateksts, ko katrā jaunā krājumā dažādās konfigurācijās viņš sniedz saviem lasītājiem. Daži piemēri. Krājumā Karaoke ir veltījuma dzejolis K. V. Operas garderobistes atmiņas par „bohēmu” (61. lpp.), līdzīgi kā jaunajā grāmatā A. V. adresēts Tango (32. lpp.). Abos gadījumos pamattēma ir latviešu dzejnieku aktīvā bohēmas dzīve, uz kuru trešais tēva dēls noskatās ar ironisku smīnu. Vēl jāmin autoram raksturīgie dzejoļu cikli, kas ir piepildīti ar kultūrzīmēm un no popkultūras aizgūtiem simboliem: Bezmiegs krājumā Karaoke un Kvests krājumā Zāles pret nemirstību, kurā autors ar rafinētu asprātību savos tēlos iedveš absurdas pasaules izjūtu: „Braucu meklēt Ziemeļmeitu / Atradu šo tēmu beigtu / Suņa ķēdes rādiusā / Salasīt var tikai blusas” (40. lpp.); „Vēsta viedais portāls Delfi / Rīgas mežos tusē elfi / Drāž pa stigām močos rūķi / Trenkā hobitus kauj pūķus” (43. lpp.). Taču šajās postmodernajās rotaļās neko vairāk, piemēram, citādāku izpratni par popkultūras mitoloģiju, autors radīt nav spējis.

Nepamet sajūta, ka Briedis cenšas no jauna uzrakstīt savu debijas krājumu, nemitīgi pielāgojoties jaunākajām sabiedrības tendencēm, izdzīvot reinkarnāciju ciklus, katru reizi iemiesojot citu tēlu, kurš vēstī par saviem piedzīvojumiem jaunā – šoreiz Tālo Austrumu – kultūrtelpā. Par ļoti pamanāmu šādas stratēģijas izpausmi kļūst nemitīgs darbības vārdu vienkāršās tagadnes laika un biežs lietvārdu lietojums, it kā autors būtu sludinātājs kādam episkam, slavu pelnījušam notikumam. Dzejoļu ciklam Tīstoklis no divpadsmit bambusa plāksnītēm par pamatu izmantots vēsturisks notikums 8. gadsimtā Senajā Ķīnā: „Lai apklust cītaras un flautas / Lai nelīst vīns / Un rimst pie galdiem runas / Mēs gribam dzirdēt tavus smieklus / Bao Si” (83. lpp.). Kaut Brieža aprakstītās tēmas un notikumi ir dažādi, to izpildījums atstāj vienveidīgas dzejas valodas masas iespaidu, tā ir valoda, kuras trajektoriju var viegli paredzēt.

Tomēr Oroboro (simbols pasaules cikliskumam un mūžīgai pārdzimšanai) savas attīstības laikā Brieža krājumos ir sasniedzis kādu augstāku progresa posmu, proti, niansētāka ir kļuvusi autora attieksme pret galveno savas dzejas instrumentu, t. i., ironiju: „Tagad es lietoju jēdzienu postironija. Tas ir skatupunkts, kurā tu vērsies ar ironijas līdzekļiem pret pašu ironiju un rezultātā nojauc robežu starp ironisku un nopietnu attieksmi pret aprakstīto parādību.”1 Paradokss un asprātīgas pretrunas (jāatzīst, pat princesei no apmulsuma par šīm smalkajām literatūras spēlītēm būtu jāpasmaida) autoram jaunajā krājumā vairs nav pašmērķis, bet gan veids, kā neizprotamajā un savādajā (postmodernisms? post-postmodernisms? metamodernisms?) 21. gadsimtā pateikt, ka dažādu kultūru centrā ir viens sasodīti apjucis cilvēks.

 

  1. Briedis R. Dienesta izeja no postmodernās spēles. Pieejams tiešsaistē: http://nra.lv/kultura/164141-ronalds-briedis-dienesta-izeja-no-postmodernas-speles-teorijas.htm  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu