Vai cilvēkam ir jāatceras savs vārds?

 

Vienmēr esmu zinājusi, ka mainīšu vārdu, tikai vajadzēja sastapt īsto. Pagājušā gada vasarā tas pats pie manis atnāca. Vēl labu laiku pirms tam man bija nācies pārdomāt Užupes Republikas konstitūcijas punktu Cilvēkam ir jāatceras savs vārds. Kā persona, kuras darba un interešu centrā ir vārds, es līdzinājos kurpniekam, kuram nav, ko vilkt kājās. Šīs ir pārdomas par to, vai cilvēkam patiešām būtu jāatceras savs vārds un kā to izdarīt.

Igauņu dzejnieks, rakstnieks un filosofs Jāns Kaplinskis rakstā Ja Heidegers būtu bijis mordvietis1 pēc attieksmes pret valodu izšķir divas domātāju skolas – sadistus un mazohistus. „Valodas sadisti vēlējās atbrīvot cilvēka domāšanu no valodas važām, savukārt valodas mazohisti sliecās ticēt, ka valoda ir gudrāka par cilvēku, domātāju.” J. Kaplinskis skaidro sadistu redzējumu: „Viņuprāt, mūsu valoda ar sarežģītajām, neloģiskajām konstrukcijām drīzāk slēpj patiesību, nevis palīdz to atklāt.” Tātad kāda gan nepieciešamība un jēga atcerēties savu vārdu, ja tas neko nenozīmē un nevar nozīmēt? Tādā gadījumā bez vārda mēs esam vairāk mēs nekā tad, ja tas mums tiek piešķirts; mēs esam tīra „es” esence, neapslēpta aiz vārda, kas aizmiglo vai ierobežo mūsu būtību.

Rakstnieks un filosofs Džulians Badžīni TEDx konferencē Mančesterā savā runā Vai īstais tu pastāv?2 gan kritizē cilvēka interesi atklāt savu dziļāko būtību caur dažādiem testiem, horoskopiem, garīgām praksēm vai kā citādi, jo tāda viena konkrēta, nemainīga identitāte cilvēkam nemaz nepiemīt. Cilvēks nevis meklē patieso „es”, bet gan to rada, cilvēks ir dzīvs process, kas nemitīgi transformējas. Tas sakrīt ar indiāņu vārda došanas praksi – tajā nemitīgi tiek sekots līdzi, vai vārds atbilst cilvēka personībai, un nepieciešamības gadījumā tas tiek mainīts. Filosofijas doktores Elizabetes Pīrsones Vougeimenas rakstā Vārdi un identitāte: Amerikas indiāņu vārda došanas tradīcijas3 citēta Brūka no Moheganu cilts: „Daži cilvēki ir kā ezeri. Pieaugot viņi mainās ļoti maz. [..] Daži ir kā upes. Ja tu pēti Misisipi vai kādu citu upi tās iztekā, tā var būt ļoti maza. Tālāk tā var būt plaša un spēcīga. Kad tā sastopas ar okeānu, tā izplešas.” Raksta autore piebilst: „Citiem vārdiem sakot, vārdiem būtu jāmainās līdzi tam, kā mainās cilvēks.” Cilvēka vārdam tad vispār nav nozīmes, ja vien to laiku pa laikam nepārskata atkal no jauna, lai tas mainītos kopā ar mums pašiem; tas nav jāatceras, jo atcerēšanās nozīmētu turēties pie statiskas identitātes, kas neļauj attīstīties.

Vārds ir neglābjami iesprostots valodā. Vai ir pieļaujams cilvēka identitāti saistīt ar viņa vārdu, ja kādā citā valodā tā skanējums var asociēties ar ko pilnīgi citu, tam var būt pat pilnīgi cita nozīme un tas var tapt neizrunājams, piešķirot nevajadzīgu ekscentriskumu, kas neizsaka konkrētā cilvēka būtību savā zemē? Vārds tādā gadījumā ir slazds, kurā mēs tiekam iesprostoti, tikko piedzimuši.

Interesanti, ka latviešu valodā frāzei „dot vārdu” ir vismaz trīs nozīmes – piešķirt cilvēkam vārdu, kādā to turpmāk dēvēt; uzaicināt kādu izteikties; kaut ko apsolīt. Visos šajos gadījumos vārda devējam ir kādas privilēģijas un vara. Ja pirmajā gadījumā tā ir vara pār cilvēka identitāti un otrajā – laiks, telpa, uzmanība, ko piešķirt kāda cilvēka balsij, tad trešajā gadījumā par privilēģiju tiek uzskatīts pats vārds, un to var arī zaudēt, ja neizpildi to, ko esi solījis. Tieši trešais gadījums visvairāk uzsver nepieciešamību atcerēties savu vārdu. Zinātnieku kolektīvs pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados izpētīja bērnu uzvedību Helovīna svētku laikā4; eksperimenta veicēja ieaicināja savās mājās bērnus, piekodināja no saldumu trauka katram paņemt tikai vienu konfekti un pati izgāja no telpas. Tika secināts, ka anonīmā grupā 58% bērnu paņēma vairāk par vienu konfekti, kamēr grupā, kurā bērniem jau sākumā tika pajautāts, kā viņus sauc, tikai 21% bērnu zaga konfektes. Ja bērns bija atnācis viens, tad, palicis anonīms, 22% gadījumu nozaga konfektes, bet, atklājis savu identitāti, papildu konfektes paņēma tikai 8% gadījumu. Tātad vārda došana var tikt uzskatīta par būtisku ļoti burtiskā veidā. Atsakoties no anonimitātes, cilvēks kļūst redzams, identificējams, meklējams, apkaunojams. Ja cilvēks dod vārdu, viņš dod brīvību otram cilvēkam ar to apieties. Atcerēties savu vārdu kļūst ļoti svarīgi.

Vārds ir saikne ar tiem, kas to devuši. Tā var būt norāde uz dzimtu, no kuras esi cēlies, uz tautu, uz reliģiju, kam esi piesaistīts. Vārds ir kā saknes, no kurām cilvēks var pacelties un augt pret sauli, strādājot pats pie savas personības.

Dažādās tautās tam tiek piešķirts atšķirīgs nozīmīgums. Spānijā tradicionāli no cilvēka vārda var spriest ļoti daudz par viņa izcelsmi, jo vārds tiek būvēts no iepriekšējās paaudzēs atrodamiem priekšteču vārdiem. Spilgts piemērs ir Pikaso, kura pilnais vārds bijis Pablo Djego Hosē Fransisko de Paula Huans Nepomuseno Marija de los Remedios Kipriano de la Santisima Trinidads Martirs Patrisio Klito Ruiss i Pikaso. Tomēr mūsdienās arī Spānijā atsakās no tik gariem vārdiem, un papildus pirmajam vārdam bērnam piešķir tēva tēva uzvārdu un mātes mātes uzvārdu. Spānijas gadījumā atcerēties savu vārdu nozīmē teju pārzināt savu dzimtas koku, un te darbojas Martīna Heidegera (pēc J. Kaplinska iedalījuma – mazohistiskā) pieeja valodai jeb „ļaušana tai domāt pašai”. Ja cilvēka identitāte ir vārds, tad tā var tikt uzbūvēta vēl pirms paša cilvēka. Vai cilvēks tādā gadījumā ir spējīgs piedzimt pats par sevi? Vai cilvēks var atcerēties sevi, pirms pats ir radies? Mācītājs Aleksandrs Bite rakstā Vārda došana5 šo jautājumu skata kristietības kontekstā: „Arī Jēzus vārda došana saistīta ar šādu dievišķās autoritātes izpausmi, jo Viņa vārdu Dievs caur eņģeli nosauc un pavēl vēl pirms Viņa ieņemšanas Marijas miesās. Tas skaidri parāda, ka Jēzus vēl pirms nākšanas šajā pasaulē ir jau nošķirts īpašai misijai un pilnībā pakļauts Sava Debesu Tēva gribai.” Tātad kristietības ietvaros ir iespējams piešķirt kādam identitāti, pirms šis kāds ir dzimis.

A. Bite runā arī par to, cik nozīmīgs Bībelē ir personvārds: „Personvārds Bībelē bieži vien tiek lietots kā personas ekvivalents. Tomēr personvārds ir vēl kas vairāk nekā tikai personas sinonīms; personvārds raksturo personu tādā veidā, kā tā ir izpaudusies visā, kas saistīts ar tās autoritāti un pilnvarām, proti, izsaka visu īpašību summu, kuras iezīmē personas dabu vai raksturu. Piemēram, ticēt Jēzus Kristus, Dieva Dēla, vārdā (Jņ.1:12) nozīmē pieņemt kā patiesu visu to atklāsmi, kas dota ar Viņa personvārda zīmogu un tādējādi ir saistīta ar Viņu (skatīt arī Mt.28:19; Jņ. 20:31).” Domājot par šo viedokli, rodas fatāla izjūta, it kā mans vārds būtu kas daudz lielāks par mani, un man ir jākopj un jāizkopj sava daba un raksturs, lai vārds netiktu aizskarts. Minu, ka šis, iespējams, ir vēl viens iemesls tam, kāpēc tiek piešķirts kristību vārds, – varbūt cilvēkam ne vien tiek piešķirts aizbildnis un sargātājs, bet arī uzticēta atbildība doties pasaulē ar svētā vārdu, neaptraipot tā godu, nepievienojot šī vārda raksturojošajai īpašību summai kādu grēcīgu personības iezīmi.

Lai gan mūsu kultūrā pamatā tiek pieņemts, ka cilvēkam ir viens nemainīgs vai daļēji, reti mainīgs vārds (uzvārda maiņa apprecoties un tamlīdzīgi) un tāpēc var šķist, ka šajā ziņā stingri turamies pie sava vārda atcerēšanās, E. Pīrsone Vougeimena norāda uz mūsu vārda izpratnes līdzībām ar indiāņiem, runājot par iesaukām, kas laiku pa laikam tiek piešķirtas un dabīgi pazūd no mūsu dzīves. Zinātniece min arī faktu, ka cilvēkiem dažkārt gadās piedzīvot „ieaugšanu savā vārdā”, kad cilvēks spējīgs pieņemt vecāku doto vārdu par savu tikai tad, kad pieaug. Šajā gadījumā par satraucošu tiek uzskatīts apstāklis, ka var rasties viltīga, neadekvāta izjūta, ka ceļš šajā punktā beidzies, lai gan tas tikai šajā vietā var sākties.

Mūsdienās blakus īstajam vārdam bieži piešķiram sev arī lietotājvārdus internetā, nespējot līdz galam samierināties ar vienu vienīgu vārdu, bet varbūt tieši cienot un sargājot to; mums ir iespēja brīvi rotaļāties pašiem ar savu identitāti.

Cilvēkus mēdz kodēt ar numuriem. Pamatā tas notiek ieslodzījuma vietās vai citur, kur cilvēkam nepieciešams ierobežot vai vienkāršot identitāti.

Digitālās naudas un ID konsultants Deivids Bērčs TEDx konferencē Saseksā savā runā Identitāte bez vārda6 uz numurēšanu un cita veida cilvēku kodēšanu skatās optimistiski – viņš piedāvā risināt identitātes zagšanas problēmu ar tās sargāšanu, to neatklājot. Runas autors ieskicē pasauli, kurā, piemēram, dodoties uz bāru, ir iespējams elektroniski apliecināt, ka esi vismaz 18 gadus vecs, neatklājot par sevi neko citu, atšķirībā no autovadītāju apliecībām, identifikācijas kartēm un pasēm, kas atklāj vārdu, uzvārdu, personas kodu. Tā būtu arī iespēja uzzināt, ar ko tu sarunājies internetā (piemēram, vecums un dzimums vai kādi citi atsevišķi situācijā svarīgi dati), neielaužoties otra privātumā. D. Bērčs par šo problēmu runā, uzsverot vārda un identitātes saistību un paužot mīlestību pret vārdu. Šādā veidā varam iegūt paradoksālu atbildi uz jautājumu, vai cilvēkam ir jāatceras savs vārds – publiskās situācijās neatklājot savu vārdu, mēs to vienlaikus zaudējam un nostiprinām, reizē zaudējot un nostiprinot savu identitāti.

  1. Kaplinskis J. Ja Heidegers būtu bijis mordvietis (tulk. M. Grīnberga), Rīgas Laiks, Nr. 17(6),  2002, 59.–62. lpp.  (back)
  2. Baggini J. Is there a real you? TEDxYouth@Manchester, 2011.  (back)
  3. Pearson Waugaman E. Names and Identity: The Native American Naming Tradition, Psychology Today, 08.07.2011.  (back)
  4. Diener E., Fraser S. C., Beaman A. L., Kelem R. T. Effects of deindividuation variables on stealing among Halloween trick-or-treaters, Journal of Personality and Social Psychology, Vol. 33, No. 2, 1976, pp. 178–183.  (back)
  5. Bite A. Vārda došana, LELB Teoloģijas žurnāls, Nr. 2, 2008. Pārpublicējums.  (back)
  6. Birch D. Identity without a name, TEDxSussexUniversity, 2012.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri