Koks ir kā uz skatuves

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā, kurā Punctum aicina māksliniekus rakstīt par tekstu ietekmi viņu darbos.

 IMG_7318

Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma. 2015, audekls, koks, gesso, akrils, 24,5×29.

 

Kad domāju, maz izmantoju vārdus. Redzu objektus. Tie sastājas situācijās. Attiecībās. Objekti darbojas. Situācijas mainās. Tādā kā ģeometrijā. Tādā kā trīsdimensiju telpā.

Cik atceros, pirmā grāmata, ko nopirku, bija Kanta Prolegomeni. Cik atceros, tas bija ap 1990. gadu. Pirms tam grāmatas pie manis nonāca bez maksas.

Kad lasu, redzu ainas. Objektus telpā. Tie var sastāties situācijās. Var mainīties paši; var mainīties telpa. Objekti var darboties; var būt arī statiski kā zīmējumos, kā gleznās. Situācijas mainās. Tas var būt kā filmā, tas var būt kā slaidrādē. Biežāk krāsu ir maz. Toņu ir daudz. Biežāk telpā ir maz priekšmetu. Reizēm ainām nav sakara ar teikumu jēgu. Reizēm ainas pazūd un redzu tikai burtus uz gaiša fona; tikai krāsa uz papīra.

Ap to pašu laiku iegādājos Ko tas nozīmē: postmodernisms?. Tur bija divi teksti. Pirmais šķita saprotams; otrais nesaprotams. Vēl tagad kaut ko atceros no otrā; no pirmā neko. Pirmo bija tulkojis Lediņš; otro – Boiko.

Pirms tam biju lasījis žurnālu Māksla. Tos tekstus, ko bija rakstījuši Lediņš un Boiko. Tur bija par Īno. Un blakus pieminēts Keidžs.

No Keidža biju dzirdējis 30 gabali 5 orķestriem un Piano 4–19, 21–84.

Īno teica, ka Keidžs, salīdzinot ar viņu, esot kā polārpētnieks.

Pāris gadus vēlāk pie manis nonāca Kentaurs XXI 1992. gada 2. numurs. Dibifī un Vorhola teksti bija viegli. Lediņš arī bija viegls. Pārējais bija smagi. Ar mainīgām sekmēm, pārtraukdams un atsākdams, saraustīti un haotiski, piespiezdamies tos izlasīju. Daļa tekstu bija sastatāmi ar realitāti; citi nē. Daļa tekstu bija sastatāmi ar mākslu; citi nē.

Ap 1995./1996. gadu strādāju kādā veikalā. Imantā. Kādā naktī ap 3. stundu ienāca Lediņš. Ilgi staigāja gar plauktiem. (Pamazām kļuvu nepacietīgs.) Beidzot Lediņš pienāca pie kases. Nopirka negāzētu ūdeni. (Šķiet, Mangaļi Sport.) Un aizgāja. To bija grūti sastatīt ar Lediņa mākslu.

2010. gadā uzzīmēju grāmatas atvēruma attēlu. Romāna t fragments. t izdeva 2009. gadā. T atjēdzās, un visapkārt nekā nebija. Paša ķermeņa arī nebija. Tīra garīguma situācija.

 

IMG_7324

Arturs Bērziņš. Bez nosaukuma, 2010, koks, audekls, gesso, grafīts, akrils, 40×60, 20×20(x2).

 

Vai māksla ir garīga nodarbe? Cik tīrs ir šis mākslas garīgums? Garīga glezniecība; garīgs gleznotājs?

Tagad lasu Meditācijas. Uzzināju, ka esmu domājoša lieta. Bet to zināju jau no t. Meditāciju tulkojumu izdeva 2008. gadā.

Prolegomenus izlasīju 2011. gadā.

Vai būtu uzzīmējis darbu ar grāmatas atvērumu, ja Meditācijas lasītu pirms t? Šaubos. Toties tagad pavērusies iespēja zīmēt vēl vienu.

Un tomēr, tā vieta t, salīdzinot ar to vietu Meditācijās, ir kā anekdote.

Kā idejas pārvietojas? Vai tās sākas kā strauti? Šķiet, esmu kā okeānā.

Strūklaka plašā, tukšā telpā. Kā ar to lai piepilda šo telpu? Kā lai to paskaidro, lai tā piepildītu šo telpu? Ejot darināta līnija – tās dokumentācija kā fotogrāfija pie sienas plašā, tukšā telpā. Telpa ir piepildīta. Un pieļauj kustību. 4’33 tukšā, plašā telpā. Elpo.

Dišāns caur Keidža tekstiem. Dišāns bez starpniekiem. Labāk pirmais.

Lasot kristiešu tekstus, ir grūti tos sastatīt ar realitāti. Pēc kristiešu dievkalpojuma apmeklējuma ir grūti tos sastatīt ar realitāti. Lasot budistu tekstus, ir viegli tos sastatīt ar realitāti. Lasot filosofu tekstus, lielāko daļu no tiem ir viegli sastatīt ar realitāti; citus grūti.

Gandrīz katrā tekstā ir vieta, kurā sastatāmība ar realitāti pārtrūkst; uz ilgāku vai īsāku laiku; teksts gluži kā sabrūk.

Ir mākslas darbi, kurus nevar sastatīt ar realitāti. Ir mākslas darbi, kuri ir sastatāmi ar realitāti. Mākslas darbā var būt izmantots realitātes attēls, bet to nevar sastatīt ar realitāti; iespējama arī pretēja situācija. Mākslas darbs var kļūt par realitāti. Tā notiek ļoti reti.

Visās intervijās ar māksliniekiem, kuras esmu lasījis, pienāk brīdis, kad teksts sabrūk; uzrodas konceptuālas pretrunas un sistēma vairs nav klātesoša; tāpat ir ar mākslinieku tekstiem.

Visi mani teksti kaut kādā brīdī sabrūk.

Saka un raksta, ka mākslinieki strādā ar tēmām. Mākslas darbam esot tēma. (Precizēšanas gadījumi ir reti.) Gadās, ka tēmas netiek nosauktas; biežāk tās tiek nosauktas, piemēram: „cilvēks”, „nāve”, „daba”, „sekss” un tamlīdzīgi. Rodas iespaids – visi mākslas darbi ir par dažām tēmām. (Cik kopumā ir mākslas darbu; cik tos esmu redzējis?) Piemēram, 1 000 000 darbi par nāvi, piemēram, 2 000 000 darbi par cilvēku. Rodas iespaids – visi par vienu un to pašu, bet katrs savādāk. Saka, taču, ka neko jaunu pateikt nevarot – tikai citādāk.

Ko dod zināšana, ka mākslinieku X un X2 tēma ir „ūdens”?  

Ko dod domāšana šādās kategorijās? Vai tā ir mākslas vai tās kritikas problēma? Tomēr arī mākslinieki saka: „Es tagad strādāju ar tēmu „ūdens”.” Vai tamlīdzīgi.

Divi attēli. Katrā pa koka attēlam. Pirmajā konkrēts koks ar visām īpatnībām; individuāls tēls. Otrajā vispārināts koka attēls. Otrais ir kā zīme, kā vārds. Vai abi ir par vienu un to pašu?

 

IMG_7317

Arturs Bērziņš. Zīme  Lieta (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi”)
2015, audekls, koks, gesso, krāsu zīmuļi, akrils, 25×29

 

Vai: divi attēli. Abos ainavu attēli. Pirmajā konkrēta ainava. Otrajā izdomāta, sintezēta ainava. Ja otrā sastāv no vispārinātiem tēliem, tādiem kā savrupinātiem, tad līdzība ar teikumu ir acīmredzama. Vai pirmo var uztvert kā teikumu? Ja jā, tad pasaule ir bezgalīga teikumu virkne; kādiem tad jābūt vārdiem šais teikumos?

Izdomāts attēls (pašģenerēts, sintezēts), piemēram, ainava = kompozīcija. Neizdomāts attēls (nozīmēts), piemēram, ainava = transkripcija.

 

IMG_7330

Arturs Bērziņš. Attēls / Paraksts (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi”)
2015, audekls, koks, gesso, krāsu zīmuļi, 20,5×25

 

Garš teikums. Interesanti – kā mainās tā jēga. Ar katru lasīšanas reizi. Visgrūtākie teksti – visgarāko teikumu teksti. Lēnākie teksti – visgarāko teikumu teksti.

Vai filosofijai un mākslai ir vienas tēmas? Tās ir vienādas?! Tikai dažādos veidolos? Veidos? Piemēram, filosofs K filosofē par tēmu „ūdens”. Vai: filosofs K izjautā (vai pēta) tēmu „cilvēks”.

Kopš vairākiem gadiem nolēmu – mani darbi būs par priekšmetiem. Citiem vārdiem, katram darbam būs savs priekšmets.

Šis teksts ir par tekstu ietekmi uz manu mākslu. Bet vai tā ir? Šķiet, ka tas varētu būt arī par kaut ko citu. Par kaut ko vispārīgāku. Vai par vairākiem, pat nesaistītiem priekšmetiem. Tomēr tas ir par tekstu ietekmi uz manu mākslu. (Ar nelielām, nedisciplinētām atkāpēm; kāds man teica, ka mākslinieks var rakstīt, kā vien grib, arī kā pagadās – viņam visu piedodot.)

Vai mākslas darbs var būt bez tēmas? Vai tā saucamajiem „formālajiem” darbiem arī ir tēma? Ir lasīts par, piemēram, tēmu „krāsa”, arī „sarkans”, vai „faktūra”. Kaut kā dīvaini šādā veidā runāt par mākslas darbu.

Varbūt mākslas darbi ir kā matemātiski vienādojumi. Kaut kas viens atsver kaut ko citu. Harmonija; pretstatu izlīdzinājums.

Sen (un arī ne tik sen) filosofi atkārtoja cits cita domas. Dažādās vārdu kombinācijās. Tieši neatsaucoties viens uz otru. Tagad filosofi atkārto cits cita domas. Gan slēptā, gan atklātā veidā. Šķiet, ka bieži doma tiek veidota no citām domām. Kā šīs vairāku domu domas sastatīt ar realitāti?

Sen mākslinieki atkārtoja viens otra paņēmienus. Tieši neatsaucās viens uz otru. Tagad mākslinieki atsaucas viens uz otru. Attēli tiek veidoti no citiem attēliem. Tas sastatās ar mākslu. Māksla2. Māksla3. Vai tas sastatās ar realitāti? Realitāte2? Realitāte3? Realitāte4?

Domāt var ar attēliem. Domāt var ar zīmēm. Divi atšķirīgi domāšanas veidi.

Zīmējot var pienākt brīdis, kad zīmējums sāk zīmēties. Tā sākas glezniecība. Kad teksts sāk tekstoties – sākas dzeja. Kad filosofija it kā šūpojas valodā, tā kļūst par dzeju. (Tas, šķiet, īpaši raksturīgi frančiem.)

Ko lasīt; kuru tekstu izvēlēties? Izlasīt tādus tekstus kā šis vai kaut ko, piemēram, no Platona? Kam veltīt savu laiku?

Kādus tekstus izmantot, taisot mākslu? Daiļliteratūras tekstu radītas ainas. Filosofijas tekstu radītas ainas. Periodikas tekstu radītas ainas. Ziņu tekstu ainas. Vai pēdējās ir aktuālākās? Vai no tām sanāktu aktuāla māksla? Vai tā būtu sociāli aktīva māksla?

Māksla publiskā telpā; sociāli aktīva māksla; liela izmēros un vērienā; tāda it kā jaudīga? Neatceros, ka tāda mani būtu iespaidojusi, mainījusi domāšanu un attieksmi. Pieminekļi, tie lielie, varenie, it kā ietilpīgie? Neatceros, ka tādi mani būtu iespaidojuši, mainījuši domāšanu un attieksmi. Tie ir vairāk kā atgādinājumi.

Filosofijas tekstu radītās ainas ir visinteresantākās.

Atmiņā bija – Keidžs teicis, ka pasaule visu laiku atskaņojas. Pārfrāzēju to: pasaule visu laiku attēlojas. Bija nepieciešams uzrādīt avotu. Meklēju arhīvā. Neatradu tādu frāzi. Tātad tā bija tikai mana interpretācija. Drīzāk Keidža teiktais būtu jāinterpretē: pasaule visu laiku skan. Vai: pasaulē nepārtraukti skan.

Pasaule visu laiku attēlojas. Vērotājs un koks. Vērotājs maina novērošanas punktu. Koks mainās. Vērotājs apiet kokam apkārt. Koks mainās. Koks it kā visu laiku pagriežas pret vērotāju. Koks ir kā uz skatuves. (Ļoti reti sastopami zīmējumi un gleznojumi, kuros nejūt šo skatuvisko, šo teatrālo momentu.)

 

IMG_7310

Arturs Bērziņš. Zīme / Lieta (pēc Vitgenšteina „Filosofiskie pētījumi”)
2015, audekls, koks, gesso, krāsu zīmuļi, akrils, 25×50

 

Pasaule visu laiku attēlojas. Atbrīvojas no tēliem. Šauj pa aci ar tēliem. Tēli nav aizsniedzami. Nav aptaustāmi. Tīrs garīgums? (Kur paliek priekšmets pats par sevi?)

Koka vērošana no viena punkta vēl nešķiet domāšana. Koka vērošana no dažādiem punktiem un attēlu salīdzināšana, un sastatīšana vienotā attēlā, šķiet, kļūst par domāšanu.

Zīmējums uz papīra – šeit. Zīmējums monitorā – kaut kur tur. Teksts uz papīra – šeit. Teksts monitorā – kaut kur tur.

 

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri