Tā iet, kad neklausa

 

tt

Foto: Svens Kuzmins

 

Lēkme Burjatijā

Mandolīnas zvērs man draudēja: „NEKLAUSIES,
ko runā pasaules liktens lēmēji; tu būsi viens no pirmajiem,
kuru samals pazemes dzirnakmens, un no taviem miltiem
mēs cepsim karašas lielpilsētu tumsas bāreņiem!”

Man trūka elpas, bet es skatījos viņa aizstīgotajās acīs
un ar vēl nepieredzētu niknumu sapratu, ka nenokļūšu
vairs atpakaļ satelītu stacijā:
mans liktenis ir viena akmens izmērā,
mana sirds ir cieta kā ķiršu kauliņš,
un tur, kur mani vēl atceras,
ļaudīm liek aizmirst manu vārdu.

 

***

kādreiz tas bija kā Hamsuna „Badā”
kāpu pa kāpnēm iekšas karuselī
nekādas palīdzības no sevis paša
vai citiem
ieejot tukšajā baltajā dzīvoklī
pretī pārskaitušās mēbeles
Mans Kungs viņu bija tik daudz
uz kumodes nolobīts sīpols
aiz loga nolobīta saule
bezzobaini šļupstēja
nievājošu telegrammu mākoņiem
kādreiz tas bija kā Hamsuna „Badā”
tikai pussoli līdz izšķīšanai
sērsskābes dīķī
mākslīgā botāniskajā dārzā

pussoli pēc šī maršruta uzsākšanas
vistumšākajā naktī
atradās jāņtārpiņi kuri izkaisīja sevi kā zīmes
izgaismoja ceļu kuram patiesībā
nemaz nevajadzēja sākties

 

Latvija

Šajā valstī kopumā dzīvo kādi 34 cilvēki,
labākajā gadījumā – 134, ņemot vērā visu teritoriju.
Bieži brīnos, nez, kurš piestiprinājis
šo elektrības kasti pie staba lupīnu ieskautā pļavā,
vai arī – kurš apcirpis krūmus pie vecās muižas,
kura šobrīd ir zaudējusi visu, ar ko tā kādreiz
varēja lepoties.
Latvijā, labākajā gadījumā, dzīvo 134 cilvēki,
jo kā gan varētu būt vairāk – es nekur nevienu neredzu,
nekur neviena nav, visas ēkas ir tukšas,
suņubūdās dzīvo apstājies vējš un siena putekļi,
pa grantainiem ceļiem brauc pāris automašīnas,
pilsētās kāds aiziet uz bistro;
bet lielās līnijās man līdzās ir aptuveni 134 cilvēki,
kurus varu saistīt ar šo zemi.
Es ļoti vēlētos satikt vēl kādu, man tiešām liekas,
te ir kļuvis par tukšu, par skumju.
Viņu vietā nenoteiktība sazāģē malku,
klusums izžauj veļu, kuru valkā atpakaļejošs laiks,
radioaparātos guldzina putni
un viesistabu televizorus ieslēdz smagi naktstauriņi,
kuru spārnus sedz biezi, birstoši putekšņi.

 

***

Pareizais putns slēpjas priežu silā,
kur koku mizas lēni berzē saule.
Ja tur atnāks lauku sieva ar baltu rētu uz krūts,
tas uzlaidīsies uz viņas netīrā, stingā pirksta,
tas liks fēniksiem pašiem apēst savus pelnus;
jo Pareizais putns var atnākt tikai vienreiz,
viena kosmosa rāmī,
atslēdzot divas atslēgas vienlaikus,
saslēdzot divus dažādus laikus,
laikus, kuri mūs raksta, kuri mūs paverdzina
caur izpratnes miglu.

 

***

Tad ierunājās vecmāmiņas radio,
kurš nebija skanējis piecdesmit gadu:
„Labvakar, biedri, sākam izklaidējošo
raidījumu programmu. Jums spēlēs
Rīgas Estrādes orķestris, pie klavierēm
Raimonds Pauls, dzied…”
Tas bija tēvs, kurš no uztraukuma
bija atslēdzis elektrību, savukārt māte
apātiskā bezrūpībā lakoja nagus.
„Slēdz atpakaļ, slēdz atpakaļ!”
mēs aizelsušies kliedzām, bet tēvs
tikai noraidoši purināja galvu
un drebošu roku norādīja
uz Bībeli grāmatplauktā.
„Ir teikts: nāks laiki, kad mirušie
runās,” viņš visbeidzot izdvesa.
Tā mēs arī neuzzinājām, kas
skāra radioviļņus tolaik, kad
mūsu vecmāmiņa gāja uz ballēm
un aiz kultūras nama monolītajām
kolonnām slepus smēķēja papirosu
no skaistākā pilsētas puiša pirkstiem.

 

***

Mēs steidzāmies, cik vien bija mūsu spēkos,
bet slimnīcas milzis lauka pamalē bolīja
savas starmešu acis. Simbols, ko viņš atstāj tiem,
kuriem jāmeklē glābiņš, – sarkans krusts uz
balta fona – ritmiski slīdēja pār egļu galotnēm.
Cik grūti ir glābt dzīvību, kura vēl nemaz
nav gatava tāda būt.
Tāpēc mūsu muguras bija pārvārtītas sviedros
un mēs pārmaiņus tvērām pēc žultainām, niknuma
un atriebības pilnām iedomām,
jo, tās izmantojot, vismaz bija iespējams
atstāt nomaļus savu uzkarsēto sistēmu, savu
triviālo „Cilvēks ir radības kronis” nostāju,
kuru savulaik tik centīgi kultivēja
svešas un iereibušas sievietes ģimenes svinībās.
Uzņemšanas nodaļā mūs sagaidīja
suns, kurš bija pietecinājis stūri un
pāris aizmigušas kamenes.
Dežūrējošais ārsts ziedās ar medu un sodījās:
„Tā iet, kad neklausa, tā, redz, iet, kad
neklausa.”
Vairāk par visu es tobrīd vēlējos
atkal nonākt izcirtumā, ņemt atpakaļ savus vārdus
vai, vēl labāk, nemaz neizteikt tos.
Vairāk par visu es vēlējos viņu noguldīt sūnās
un teikt: „Šī būs tā vieta, kur neviens
tev nedarīs pāri.”

 

***

miesas tikšķi
auto šķidrums staipīgs
naktī vīrietis kimono
pieņem lēmumu
rūpju musturs viņa
domās
naida pušums
mēs paaugamies kā koks
un ieraugām
laika nodomu
nākotne sit bungas
miesa saskaras ar kleitu
tikšķ
nieki es
esmu izlēmis

 

***

Es atgriezos šai pilsētā kā
nesakārtotā, savandītā istabā.
Vai arī – kā istabā, no kuras
mani iztrenca bez precizējumiem
par iespējamu atgriešanos.

Gāju pa ielām, piepeši laternās
iedegās gaismas, mani apstāja
liliputu ģimene un skūpstīja
manas netīrās, sabristās kājas.

Pēc tam mēs apskāvāmies un
raudājām kopā. Lai gan drīzāk
tā bija klusa sanēšana – tāpat
kā mēdz sanēt, kad bites dodas
savos ceļojumos pār pļavu desmitiem.

 

***

Auksta, balta saule.
Zīmulis,
kurā ieslēpta pildspalva,
drupačas un korķis, ar kuru
aiztaisīt salveti.

Aiz loga lūdzas auto,
kura pavārīgajiem sāniem
iespēris zēns
no tuvējās skolas.

„Ī-ū, īī-ūū, īī-ū!”
auto spiedzīgā balsī sauca,
bet to nomāca klaboņa
no garām braucošiem
vilciena vagoniem,
kuros veda svaigus,
tīrus un smaržojošus
mazuļus.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri