punctum

literatūras un filozofijas žurnāls

Teksts procesā

Laura Prikule

02/06/2016

 

Eseja tapusi rakstu sērijā Neieslēgtā gaisma? Māksla un teorija Latvijā, kurā Punctum aicina māksliniekus rakstīt par tekstu ietekmi viņu darbos.

 

^DFC47BCB29BF80E4FEED71C7CD2CB5A3FE134E75EA332E5BC3^pimgpsh_fullsize_distr

Foto: Laura Prikule

 

Ievads

Nolūkā uzrakstīt tekstu par tekstu nolēmu ievērot klasiskās teksta jaunrades tradīcijas un devos uz bāru. Beach Tennis Club bāru Lielupē pie pludmales tenisa laukumiem. Ne mazāk svarīgi bija arī tas, ka nedaudz vēlāk pēcpusdienā man šeit bija sarunāta spēle. Laika bija gana. Klausoties jūras šņākoņā un Dunlop Grade 2 bumbiņu vienmērīgajos atsitienos, es sēdēju uz rietumu terases un dzēru ābolu sulu. Saules starojuma spēks bija pamatīgs, bet ūdens vēl nebija tik silts, lai varētu peldēties, tādēļ vairāk sekoju darbībai uz tuvākā laukuma (#1). Vēl brīdi skatoties uz gājēju laipu, pa kuru cilvēki vasaras drēbēs pārvietojās abos virzienos, domās pievērsos teksta lomai savā darba procesā un ārpus tā robežām (lai kur tās būtu). Laiks bija vienkārši izcils.

 

I

Lūk, dažas tēzes, uz kurām šoreiz koncentrējos. Tās varētu būt arī tvīti, ko izlasīt, ja es lietotu attiecīgo sociālo vietni. Daļa no turpmākajiem paragrāfiem vairāk balstīti manā subjektīvajā pieredzē, bet citi pievēršas sabiedrībā cirkulējošajām klišejām. 

Mana metode šajā gadījumā ir izvirzīt kādu domu, precīzu vai mazāk precīzu, un tad izjautāt, izzināt vai izjust to. Dažreiz izmantoju arī asociatīvos domāšanas paņēmienus. 

1.

Attēla un teksta attiecības var būt antagoniskas vai savstarpēji papildinošas, vai pat draudzīgas.

Teksts ir attēla attēls. Attēls ir teksta teksts. Lielas atšķirības nav, jo viss ir tikai informācijas daļiņas.

2.

Tekstu nevar apiet, tāpēc labāk to lietot „par tēmu”.

Vizuālajā vidē ap tekstu tiek lauzti daudzi šķēpi, bet, protams, nav viena un pareiza veida, kā ar to rīkoties. Ko darīt?

Esmu izmēģinājusi sekojošas pieejas:

Tekstu var ierunāt. Svarīgs ir tembrs un pauzes.
Tekstu var iedziedāt. Mūsdienās šādi teksti ir sastopami visai bieži. Tā radās Utopijas himna.
Tekstu var ieskenēt. Dažādā kvalitātē.
Tekstu var atkārtot. Tas gan nenozīmē to saprast.
Tekstu var ielikt vitrīnā. Tā, lai ir lielas bailes tam pieskarties, bet varbūt tomēr var noriskēt.
Tekstu var sasmalcināt. Tam ir paredzēta speciāla biroja tehnika.
Tekstu var saslaucīt. Te noderēs jebkura slota.
Tekstu var izdzēst. Ar pogu „delete”.
Tekstu var aizkrāsot. Derēs tādas pašas krāsas pildspalva, bet GEL pildspalvas – nē, jo smērē.
Tekstu var iekonservēt burkā. Trīslitru burkas A4 izmēram ir piemērotākās, bet mazāka arī der.
Tekstu var uzrakstīt uz kādas 2-D vai 3-D virsmas. Uz sienas vai tenisa bumbiņas, piemēram.
Tekstu var projicēt. Kaut arī tas pats jau ir domu projekcija.
Tekstu var aizmirst. Uz laiku vai, ja vajag, tad pavisam.

3.

Esmu teksts uz ekrāna.

Esmu ekrāns, uz kura ir teksts. Vai arī, uz kura nav nekāda teksta.

4.

Manos darbos teksts precizē telpas struktūru un pašu darbu.

Man teksts ir līdzeklis idejas konkretizēšanai. Bieži vien, strādājot pie kāda darba, izmantoju gan telefonu, gan diktofonu. Zinu vēl dažus vizuālos māksliniekus, kas rīkojas līdzīgi, bet citiem teksts kā tāds tikai traucē darba procesā.

5.

Grāmatās vairāk par burtiem mani interesē pauzes un telpa ap tiem.

Burti iejaucas baltajā vai iedzeltenajā lappušu tukšumā un klusumā, radot vieglu troksni, pat murdoņu. Es vēlos nokļūt aiz teksta. Man patīk lasīt grāmatas bez burtiem un rakstīt kladēs bez līnijām. Daži to raksturotu kā Dzen pieeju, bet es nezinu tik daudz par Dzen, lai varētu apgalvot, ka tas ir Dzen.

6.

Māksliniekam nevajag lasīt teoriju un grāmatas vispār, arī rakstīt tekstus, ja viņš/viņa grib labi darīt savu darbu.

Reiz vienā no Laikmetīgās mākslas centra Vakarskolas diskusijām Haralds Matulis teica (nedaudz vienkāršojot), ka māksliniekiem (gleznotājiem) diez vai ir domāti mākslas teorijas žurnāli (runa bija par kādu igauņu izdevumu Kunst.ee), jo viņi tāpat nezinās/neuzmeklēs atsauces, bez kurām šie teksti nebūs pilnībā izprotami. It kā jā, tomēr tieši fragmentāri saprotami teksti mani iespaido/iedvesmo vairāk. Tajos viss vēl nav izsmelts un pastāv brīvākas iespējas interpretācijai. Kā smiltis uz laukuma, kas pārklāj līnijas.

7.

Vai māksliniekam vajadzētu (prast) lasīt un rakstīt?

Šeit viedokļi dalās. Visdrīzāk tas atkarīgs no viņa darba vēstījuma.

(Varbūt pārspīlējums.)

8.

Un domāt?

Tas var aizkavēt darbību, bet paša darba veidošanas procesa laikā noteikti nav ieteicams, drīzāk pirms vai pēc tam.

9.

Kas ir vērtīgāks – pabeigts stāsts vai nepabeigta disertācija?

Reiz sāku rakstīt disertāciju. Ir sarežģīti rakstīt disertācijas, vismaz šeit, Rīgas apstākļos, bet pieļauju, ka arī citur. Tomēr manam procesam tas nāca tikai par labu, jo es sapratu, ka tekstā bez pseidoobjektivitātes mani interesē arī citas īpašības un padziļinātāk pievērsos tām. Literārajā akadēmijā likās aizraujošāk pētīt teksta iespējas nekā doktorantūrā, kur man galīgi negāja viegli. Nezinu, kāpēc. Tomēr tieši šajā posmā varēju uzrakstīt daudzas citas lietas, kas man joprojām ir svarīgas un, protams, uzzināju arī daudz vairāk par zinātniskā teksta pazīmēm.

10.

Man daudz vieglāk ir uzrakstīt tekstu, tiešās pieredzes tekstu, nekā tekstu par tekstu.

Teksts par tekstu – tas ir ļoti racionāli. Ir gadījies uzrakstīt pa kādam stāstam. Es teksts. Tu teksts. Viņš/viņa teksts. Spānijā daudz vairāk cilvēku raksta grāmatas, nekā lasa tās, esmu dzitrdējusi no drošiem avotiem. Man patīk dienvidu zemes, tā ir pareiza attieksme. Reiz es biju rezidencē Budapeštā un rakstīju stāstu. Galvenajiem varoņiem bija ungāru vārdi, un kopā tās bija 29 lapas, kuru pamatā bija dialogi ar variējošu tempu. Reizēm domāju, ko ar šo tekstu izdarīt tālāk. Laikam labākais būtu tam izveidot skaņu celiņu. Es neticu, ka mūsdienās cilvēki lasa grāmatas, pat ja nopērk tās. Lasīt nenozīmē pāršķirt lapas un raudzīties uz burtiem, pat ja dažos gadījumos tas attālināti atgādina lasīšanu. Lasīt nozīmē iztēloties.

11.

Kad mēs rakstām, mēs zīmējam tēlus.

Kad mēs runājam, tad arī zīmējam tēlus. Kad mēs domājam, zīmējam tēlus. Tēli pastāvīgi parādās un pazūd telpā. Tēli un attēli. Attēlojamā pasaule un citas „klusākas štellītes”, kā teiktu Krišjānis Zeļģis. Attēla un teksta mači. Kurš kuru. Kurš ar kuru, kurš pret kuru. Dažreiz rodas hibrīdformas. Reizēm tā, reizēm savādāk.

12.

Var lasīt, bet var arī nelasīt.

Bija agra pavasara diena, un es aizvēru Marsela Prusta Zudušo laiku meklējot aizmugurējo vāku. Tā bija grāmata, ko biju lasījusi iespējami lēni. Es nolēmu pēc šīs grāmatas vairāk daiļliteratūru nelasīt, un kādu laiku man tas arī izdevās. Kāpēc šāds lēmums? Man bija apnicis grāmatu formāts, man likās, šis medijs ir sevi izsmēlis. Tomēr nav tā, ka es nelasu nekad. Es nelasu brīžiem.

13.

Tomēr nav daudz grāmatu, ko tiešām vajadzētu lasīt (vai vietu, ko ir vērts redzēt).

Italo Kalvino, Volters Benešs, Kafka, Hese vai Borhess. Ričards Bahs, Džeks Keruaks, Džons Tolkīns no rietumu autoriem. Un daži nezināmu/mītisku autoru teksti no senās Indijas, Ķīnas vai Grieķijas. Dzeja var derēt, tā bieži vien ir. Kopumā dodu priekšroku ekonomiskam rakstības stilam, kurā nav pārāk daudz liekas informācijas, bet ir vieta iztēlei.

14.

Tulkot nozīmē rakstīt no jauna.

Dažreiz man gadās kaut ko pārtulkot. Tas var būt mans teksts, vai arī nebūt mans teksts. Tulkojumi atstāj dziļākas pēdas, nekā vienkārši grāmatas lasīšana. Kad gāju skolā, mēģināju pārtulkot dažus Ričarda Baha stāstus. Iespējams, tieši tad es iemācījos rakstīt. Vēlāk pa kādai lubenei vai tehniskam tekstam. Lielākās pēdas tomēr atstāja Roberta Smitsona rakstu krājuma tulkojums, izmainot arī to, kā es domāju mākslu vai saprotu to. Pašlaik man arī ir padomā kāds teksts, ko pārtulkot latviski. Par tenisu.

 

II

Galu galā – man likās, ka esmu domājusi diezgan ilgi. Pievienojos trīs pārējiem kolēģiem uz pludmales tenisa laukuma, jo tūdaļ bija jāsākas spēlei. Tomēr pauzēs starp spēles geimiem man vēl radās dažas ātras piezīmes:

Iesildīšanās.

Treniņa nolūkos jāpamētā domas, jāizmet pa teikumam. Daži trāpa, citi nē.

Mačs.

1:0

Lai sasniegtu rezultātu, svarīgs ir labs fokuss.

1:1

Vienmēr vajag skatīties uz bumbiņu. Ir dažas teorijas, kas iet tālāk (piemēram, tāds autors un tenisa treneris kā Timotijs Golvejs) un saka, ka vajag skatīties uz bumbiņas vīli. Ja ar bumbiņu saprotam ideju, tad kas ir idejas vīle?

2:1

Dažreiz bumbiņa pilnīgi pazūd smiltīs. Citreiz atkal no tām izdodas izrakt kādu senāko ideju.

2:2

Trāpīgi vārdi trāpa precīzi pa līnijām un atstāj vieglus nospiedumus. Citreiz tie sagrauj smilšu pilis un smilšu pilsētas. Vārdi sabrūk smiltīs, paliek tikai punkti un citas pieturzīmes.

2:3

Teksts vienmēr būs nedaudz kļūdains, nedaudz nepatiess vai nepareizs, vai maldinošs. Svarīgs ir tieši kļūdu procents. Dažreiz uz laukuma izveidojas dziļas bedres, un tad kļūdu ir vairāk. Tāpat ir skaidrs, ka 95% no publicētās informācijas ir meli, subjektīva puspatiesība vai neizpratne par to, kā notiek lietas. Par to nav vērts skumt, tāpat kā par zaudētu punktu. Ir tieši tā, kā ir.

2:4

Domu graudi un smilšu graudi. Dažas bumbiņas aizpūš vējš, tās netrāpa laukumā. Nopietnās domas un nenopietnās domas, teorijas un anotācijas, asociācijas un paskaidrojumi, precizējošās perspektīves. Domu nogriežņi un diagonāles.

3:4

Ir tik karsts, ka es sāku domāt par ziemu. Atceros sniegainas kupenas kādā Tomsona ielas pagalmā un sniegā iezīmētus lielus burtus. Toreiz, dažu gadu vecumā, es lecu tiem pāri, lai iemācītos alfabētu. Lai nu kā, es ātrāk iemācījos rakstīt, nevis lasīt. Tomēr spēja palekties noder arī tagad uz laukuma, lai aizsniegtu augstās bumbas.

4:4

Man vienmēr licies vieglāk rakstīt ar drukātajiem burtiem. Bērnībā es tekstu un bildi uztvēru kā vienotu kopumu. Fakts, ka attēls nav tiesīgs būt par teksta daļu, skolā rakstot sacerējumus, nāca kā zināms izbrīns un šoks. Drukātie burti ir vairāk attēls nekā rokraksta teksts. Un ar tiem var izteikties īsāk. Arī pludmales tenisā svarīgas ir īsas un precīzas kustības.

5:4

Teksts lasītājam var būt parocīgs vai neparocīgs, dažkārt pat neatņemams – kā laba serve uz kreiso stūri. Dažkārt ir nepieciešams darīt saprotamas lietas, bet citreiz bez tā var iztikt. Interesanti, ka beidzamajā laikā cilvēki, stāstot par izstāžu apmeklējumiem, retāk lieto „patika/ nepatika” kategorijas, pārejot uz zinātniskāko „sapratu/nesapratu”. Man tomēr nešķiet, ka izstāde ir vienādojums, kas jāatrisina, drīzāk tāda pati pieredze, ko gūstu te, kortos. Pieredzei nav īpašību, bet mēs ērtības labad tādas piešķiram, saucot to par labu/sliktu/spēcīgu/stulbu un tamlīdzīgi. To sauc par subjektīvo faktoru, bet no otras puses tieši emocionālā uztvere atšķir cilvēku no robota. Svarīgi ir ar to apieties bez lieka sentimenta un savas domas un emocijas vērot kā kuģus jūrā, vismaz tā apgalvo daudzas meditācijas rokasgrāmatas.

5:5

Reiz mans darbs izstādē bija rakstīt ar zīmuli uz sienas. Visus tos fragmentus, kas Jaunsudrabiņa Kaukāza stāstos attiecas uz kalniem. Prakse, spēlējot pret sienu, noder arī uz laukuma, uzņemot sarežģītas bumbiņas. Mijiedarbība ar sienu ir askētisks piedzīvojums, nonākot aci pret aci ar sevi. Tā darbojas tieši pēc principa „kā sauc, tā atskan”. Es bieži domāju par monumentālajām Himalaju kalnu sienām, starp kurām reiz lavierējām, braucot augšup ar kompaktklases auto, kuram ik pa laikam pārsprāga riepas. Jebkurš teksts, jebkurš cilvēks salīdzinājumā ar šīm sienām šķiet ļoti mazs un trausls un viegli ievainojams, neskatoties uz saviem fiziskajiem izmēriem vai gara spēku. Monumentāli.

6:5

Līdzīgi kā bumbiņa, kas atsitas no vienas puses pāri tīklam uz otru, ir ar vārdiem. Tie atsitas, atbalsojas, atskan, rezonē vai arī ne, kad mēs tos lasām vai rakstām. Turp-šurp-turp un atpakaļ. Tie iekustina arī noteiktas valodas struktūras. Dažreiz uzmanību piesaista vieni vārdi, citreiz citi. To ir miljoniem un tie šaudās izplatījumā kā domas.

Dažkārt ir ideja par to, kā spēlēt, bet nav pašas spēles. Spēle mēdz pazust. Nav darba, ir tikai koncepcija par to. Nav teksta, ir tikai nosaukums.

6:6

Dažreiz ir grūti pielikt punktu kādai skaistai un elegantai domai vai punkta izspēlei. Tomēr jārīkojas izlēmīgi, citādi sekos zaudējums. Tiks pazaudēts vai nu punkts vai lasītājs/skatītājs/klausītājs, kā nu kura medija situācijā.

7:6

Punkts. Spēle. Sets. Mačs. Turnīrs.

Mijiedarbībā ar tekstu vienmēr kāds uzvar, kāds zaudē. Svarīgākais ir noskaidrot, kas šis kāds ir.

Ir teksti un spēles, kas ievelk pilnībā. Tad pēc tam nākas sev atgādināt, ka es neesmu tas avatars uz laukuma, es esmu es. Galu galā katrā tekstā mēs lasām sevi, tas ir jebkuras grāmatas mērķis.

 

B e i g a s

 

Dalies ar šo rakstu