punctum

Literatūra un kultūra

Piezīme par filozofiju publikai

Ainārs Kamoliņš

03/06/2016

 

Iespējams, ka atsevišķi filozofijas cienītāji nevelta visu savu laiku tikai tekstu analīzei un problēmu apspriešanai.  Brīvākos brīžos interesi var raisīt arī filozofijas izmantošana dažādās mākslas jomās. Šādi interesenti itin viegli varētu sameklēt relatīvi nesenus piemērus. Viņi varētu sekot līdzi Leonarda Bernšteina Voltēra Kandida attēlojumam un dziedāt līdzi leibniciāniskai tēmai par „labāko iespējamo pasauli”1 vai arī šī paša autora Platona Dzīru interpretācijai. Klausītājs ar nedaudz citādu gaumi, kuram vairāk interesē antīkā pasaule, varētu baudīt Satī komponēto Sokrata nāves versiju. Arī tie, kas pievēršas nedaudz alternatīvākai mūzikai, var klausīties Nika Keiva ierunāto Paskāla teksta fragmentu2 vai Tiger Lillies idiosinkrātisku skatījumu uz Kirkegora darbu Vai nu, vai arī.3 Arī kino piedāvā filozofijas cienītājiem gana plašu iespēju klāstu. Piemēram, noskatoties Roberto Roselīni 70. gadu triloģiju par filozofiem – Sokratu, Dekartu un Paskālu. Protams, nav uzskaitīta pat ne maza daļa gadījumu. Vēl plašāku lauku var piedāvāt neskaitāmi piemēri laikmetīgajā mākslā, teātrī un literatūrā.

Augstākminētie nesaistītie piemēri tika nosaukti tikai tāpēc, lai norādītu uz faktu, ka filozofijas izmantošana dažādos mākslinieciskos projektos nav nekas pārsteidzošs. Tiesa, nav jāpieņem, ka mākslas darbi varētu aizvietot nopietnu nodarbošanos ar filozofijas studijām. Tie atsevišķos gadījumos būtu jāuztver kā tekstu vairāk vai mazāk izklaidējošas interpretācijas.

Arī uz Latviju, protams, nevajadzētu skatīties kā uz īpašu izņēmumu, un paretam tiek veidoti darbi, kuru centrā atrodas filozofs vai viņa idejas. Kāds, iespējams, ir redzējis vietējā ražojuma filmu Kanta kaps (1991), Dailes teātra veidoto izrādi Sokrata pēdējā diena (1988) vai arī teatrālu uzvedumu, kas balstīts uz Lorensa Goldšteina tekstu un iestudēts par godu Vitgenšteina Traktāta latviešu izdevumam (2006). Šajā tradīcijā izmantot filozofiskus tekstus mākslinieciskiem mērķiem ierakstās arī Ulda Tīrona nesen režisētais Mielasts un Daigas Kažociņas iestudētais Mūžīgais komentārs Nr. 4.4 Vienā gadījumā pamats bija Platona Dzīres, bet otrā – Kirkegora Pavedēja dienasgrāmata.

Minētie piemēri liek domāt, ka filozofijas teksti mākslā – gan pasaules, gan arī lokālā kontekstā – tiek izmantoti relatīvi bieži. Iemeslu tam var viegli redzēt, ja pievēršas pašiem filozofijas tekstiem. Daudzos gadījumos, lai uzrunātu publiku vai veiksmīgāk izklāsītu domu, filozofi izmanto dažādus literārus paņēmienus – no aforismiem un dialogiem līdz pat ģeometriskā stilā sarakstītiem traktātiem. Šāds izpausmju plurālisms mūsdienās varētu būt nepieņemams vienīgi filozofijas stila pūristiem, kas pieņemtu, ka ir tikai viens pareizais domas izklāsta veids. Tomēr tekstu pārnešana citā medijā, protams, rada neskaitāmas grūtības, jo liek spēlēt pēc citiem noteikumiem. Līdz ar to potenciālais mākslinieks var nokļūt neapskaužamā situācijā. No vienas puses, saņemot pārmetumus, ka darbs pilnībā neataino filozofiskā teksta nianses. No otras, lai ievietotu tekstu mākslinieciskā medijā, tiek upurētas noteiktas konvencijas, tādējādi autors viegli var tikt apsūdzēts pašmērķībā. Tiesa, tas nenozīmē, ka saspēle starp mākslu un filozofiju nenovēršami lemta neveiksmei. Sevišķi tad, ja pieņemam, ka ir gadījumi, kad māksla savu konceptuālo pamatojumu var rast tieši filozofiskās teorijās.5

   

Iespaidi un apraksti

Iesākumā es piekritu rakstīt šo tekstu kā netiešu atbildi kritiķiem, kas ir aplūkojuši divas nesen iestudētās teātra izrādes: Mielastu un Mūžīgais komentārs Nr. 4. Taču tā vietā, lai iztirzātu atsevišķus recenzijās paustos izteikumus un pārliecības, es īsumā vispārināšu varbūtējās attieksmes.

Viena iebilde, kuru varēja itin bieži dzirdēt, attiecās uz darbu nesaprotamību un tekstu iespējamo nepiemērotību skatuvei. (Te es neaplūkoju iespējamās objektīvās nepilnības, bet runāju par pašu principu.) Šajā gadījumā jautājums, protams, ir par to, cik lielā mērā ir nepieciešams filozofisku tekstu pakļaut skatuves valodai? Piemēram, Platona Mielasta dramatizējums pieturējās tuvāk pie oriģinālteksta stila un kompozīcijas. Tādējādi to pat ārēji nemēģinot īpaši dramatizēt. Šāda pieeja var tikt apsūdzēta zināmā elitismā, jo tā vietā, lai izglītojoši ievadītu auditoriju problemātikā, tiek sniegta Platona teksta ilustrācija režisora skatījumā. No otras puses, tieši saglabājot darba struktūru, ir iespējams labāk „redzēt” pašu Platona sarakstīto darbu. Attieksme pret izrādi ir sajūgta arī ar priekšstatu par to, kas būtu „jādara” filozofiskam tekstam. Vilšanos var iegūt tad, ja tas dažādu iemeslu dēļ ar skatītāju neko nav „izdarījis”.

Savā ziņā priekšstatos par iespējamo efektu, kas ir jārada filozofijas tekstiem grēko arī profesionāli kritiķi. Diemžēl ir gadījumi, kad kritiķi izdara afektīvus spriedumus tā, it kā tie būtu deskriptīvi. Piemēram, kritiķiem runājot par tādām savām subjektīvajām izjūtām kā „garlaicīgi” vai „interesanti” u. tml.,  tiek runāts tā, it kā tas būtu objektīvs redzamā darba apraksts. Līdz ar to, protams, paļaušanās uz saviem afektiem var novest līdz elementārām kļūdām. Izmantošu tikai vienu piemēru. Kā raksta cienījamā teātra kritiķe Silvija Radzobe: „Johaness, pretēji nekā Kirkegora darbā, kur tas ir cinisks un nežēlīgs intrigants, lai arī tā varbūt ir tikai viņa maska, izrādē ir nomākts un drūmi nopietns”.6 Šāda veida apgalvojumi ir apšaubāmi vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, kāpēc ir jāuzticas kritiķes „objektīvajiem” iespadiem par tēla īpašībām? Otrkārt, nav skaidri iemesli, kāpēc nevar konkrēto tēlu šādi interpretēt. Treškārt, apgalvojums par tēla drūmumu ir pretrunā ar paša Kirkegora rakstīto. Viņam estētiskā dzīvesveida piekopējs nav parasts hēdonists, kas priecājas par savām erotiskajām uzvarām un nebēdnīgi bauda dzīvi. Kirkegoram estēts bieži vien tiek aprakstīts kā nomākts un melanholisks personāžs.((Tikai pāris citātu no daudziem piemēriem: „Manas skumjas ir mana pils” (Vai nu, vai arī,  I 21), „Mana melanholija ir visuzticamākā mīļākā, kas man ir bijusi” (Vai nu, vai arī, I 20) utt. Kirkegora iemesls attēlot galveno varoni melanholisku pamatojas ne tikai tajā, ka traģēdija varētu tikt uzskatīta par augstāko mākslas formu, bet arī tajā, ka estētam ļaunākais, kas ar viņu var notikt, ir tieši izjūtu trūkums. Viņam labāk pat būtu izjust negatīvas emocijas, nevis vispār būt bez tām. Līdz ar to pavedēju var skatīt kā tādu, kuram pavešana ir viens no veidiem, kā tikt vaļā no melanholijas. Ārpus romantiskiem sakariem (izrāde norisinās pēc pavedēja sakariem ar jaunu meiteni) viņš visticamāk būtu depresīvs un nomākts. Tiesa, šādas un līdzīgas detaļas uzrādās tikai tiem, kas jau iepriekš ir iepazinušies ar konkrēto Kirkegora darbu. Tāpēc neizbēgami atsevišķi aspekti skatītājam varētu būt netverami.

Tiesa, šos robus būtu jāspēj aizpildīt kritiķim. Tādējādi viņš potenciāli varētu mazināt auditorijai neuztveramos aspektus. Protams, šāda prasība ir utopiska un kritiķus savā ziņā nevar apskaust, jo ir grūti vienlīdz labi spēt orientēties dažādu laikmetu un žanru tekstos. Tomēr reizē kritiķim ir arī jāspēj pārāk nepaļauties uz savu izjūtu drošticamību.

Visubeidzot noslēgumā. Atbildēt, kāpēc šādi darbi ar filozofijas līdzdalību top, nevar viennozīmīgi, jo tas ir atkarīgs no katra autora motivācijas. Tomēr interesantāk ir uzdot jautājumu, kāpēc kādam par to vispār būtu jāinteresējas? Šāds jautājums, iespējams, ir saistošs arī tiem, kas vēlas popularizēt filozofiju ārpus akadēmijas sienām. Ieguvums no populārzinātniskām un izglītojošām publiskajām lekcijām ir acīmredzams. Tomēr izpausmes nedaudz citādās formās varētu būt neinteresantas līdzīgā nozīmē kā akadēmiska teksta publikācija starp izklaides ziņām. Šāda raksta parādīšanos varbūt spētu novērtēt daži cilvēki, taču reizē tas aizņemtu vietu tāda veida rakstiem, kas būtu saistošāki lielākam skaitam cilvēku. Savā ziņā man ir aizdomas, ka filozofija, kas iemiesotos dažādās formās, bieži vien būs paredzēta tikai relatīvi nelielam interesentu skaitam. Tas, protams, jāpieņem kā negatīvs secinājums. Sevišķi tāpēc, ka ar šādiem nišas darbiem tiek daudzveidotas izpausmes radošajā telpā. Un nav iespējams paredzēt, kādā veidā šādi darbi un filozofijas izmantošana tālāk ko ietekmēs. Ar šādu vienkāršu secinājumu daži var arī būt laimīgi, bet daži – nē.

  1. The Best Of All Possible Worlds (Candide).  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Current 93 – Patripassian.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. The Tiger Lillies. Either Or.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Te ir nepieciešams atzīmēt, ka komentāra Nr. 4 veidošanā esmu ņēmis dalību kā teksta autors. Tāpēc nebrīnīšos, ka kāds lasītājs šo lasīs kā apoloģētisku tekstu. Tomēr gribētu uzsvērt, ka netaisos apšaubīt de gustibus… principu.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Latvijas kontekstā šai problēmai, īpaši uzsverot konceptuālisma un valodas filozofijas saspēli, ir pievērsies Jānis Taurens savā grāmatā KOLA. Konceptuālisms Latvijā. Domāšanas priekšnosacījumi. (Neputns, 2014).  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Radzobe S. Režisores laime, kas nekļuva par manējo, Satori, 24.03.2016.  (atpakaļ uz rakstu)

Dalies ar šo rakstu