Dēmoniskais filozofijā

 

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katra eseja centrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

 

„Tu tici [..], bet tic un dreb arī dēmoni…”

„Mēle [..] ir kā uguns [..] ielikta starp mūsu locekļiem, tā apgāna visu miesu un ierauj liesmās visu dzīves gaitu, pati būdama elles aizdedzināta. [..] Ja jums sirdī ir rūgta skaudība un ķildas, tad nelielieties un nemelojiet pret patiesību – tāda gudrība nenāk no debesīm, bet no zemes, tā ir miesiska un  dēmoniska.”

Jēkaba vēst., 2: 19 – 20; 3: 5 – 15.

 

1. Kjerkegors filozofijā ievieš jēdzienus Frygt un Angest; viņš tos nepārprotami šķir arī terminoloģiski. Turpretī latviešu tulkotāji, kā dzirdu, vārdu ‘Angest’ grasās atveidot līdzīgi kā ‘Frygt’, t.i., variējot jēgumu ‘bailes’ (bažas, baisma, raizes u. tml.1 Arī krievu izdevumā ‘Angest’ ir tulkots kā ‘bailes’, страх, tomēr vietumis tur pavīd arī termins ‘тревога’ – trauksme. Angļu izdevumos dominē termins ‘trauksme’, anxiety. Pat tad, ja šāds tulkojums varbūt ar neatrāda visas iespējamās Kjerkegora domu nianses, un viņš ar to nebūtu bijis gluži mierā, tad tik un tā šā tulkojuma priekšrocība ir tā, ka mūsdienās viņa domu gaitas turpinātāji tieši trauksmi ir padarījuši par vienu no eksistences analīzes pamatjēdzieniem. Dažādi baiļu paveidi ir sekundāri trauksmes racionalizācijas modi.

2. Trauksmi parasti uzskata par patoloģiju, un mēdz teikt, ka trauksme esot vispārēja jaunlaiku kultūras un vēstures diagnoze. Tā domā jau Kjerkegors. Taču diagnoze ir „dubulta zinība”, patoloģiskais var būt homeopātisks un loģisks, pat teoloģisks. Kjerkegoram kā ciešanu atlētam un kristietības meklētājam paraugs ir apustulis Pāvils. Hanna Ārendte Pāvilam piedēvē gribas kā īpašas prāta jaudas atklājumu,2 bet gribas pamatstruktūra ir līdzīga Kjerkegora trauksmes struktūrai. Pāvila sākotnējā gribas izpausmju analīze rāda, ka griba ir sašķelta un nevar nebūt sašķelta, jo citādi tai nebūtu vajadzīgs gribēt. Dīvainā „gribas mašīna” strādā tik tad, ja tā ir salauzta. Pāvils to uzskata par „iekšējo kroplību”, kas jādziedina, bet dziedināt var vienīgi homeopātiski – atmodinot dvēselē dusošu brīvības iespējamību, kas ir ticības un Dieva žēlastības iespējamība. Vēlāk homeopātiski un prāgmatiski filozofēt mācījās daudzi izcili domātāji, tostarp Kants. Viņa pasaulpilsoniskās vēstures idejas 4. tēzē vīd iekšēji pretrunīga trauksmes jēdziena kontūras. Proti, viņaprāt cilvēku kopdzīve ir sabiedriska nebiedrošanās un nesabiedriska biedrošanās. Analoģiski Kjerkegoram trauksme ir simpatētiska antipātija un antipatētiska simpātija.3 – Atgrūšana, kas pievelk, un pievilkšana, kas atgrūž. Vēl vēlāk Lakāns, vācu romantisma, krievu literatūras un Kjerkegora Angest analīzes rosināts, trauksmi padara par normālu vēlmes pavadoni. Trauksme pavīd kā vēlmes cēloņobjekts, objet petit a. Lakāna 10. seminārā vēlmes objekts ir arī trauksmes objekts.

Objet petit a tomēr nav objekts, bet drīzāk gan objekta trūkums. Objekta trūkums stājas objekta vietā un sāk funkcionēt kā objekts. Kamēr tas vēl nav noticis, ir nevainības stāvoklis – trauksmes un izmisuma nulltais līmenis, kurā dominē bezapziņas norises4 un, kurā

„nekā netrūkst = ir papilnam nekā”.

Trūkumu izraisa valodas spēja iznīcināt baudu (jouissance) [Jēkabs, 3: 5-15 teic: „mēle ir uguns, kas, ielikta starp mūsu locekļiem, apgāna visu miesu un ierauj liesmās visu mūža gaitu. Jo pati ir elles [dēmonu] aizdedzināta…”]. Pilnestības izbaudes trūkums cilvēku ieved attīstības spoguļfāzē; tā nav sveša jau Kjerkegoram.5 Spoguļos (ēnās, lietās, citos līdzcilvēkos) Ego ierauga sevi kā sev pašam neadekvātu būtni un kā izaicinājumu. Spoguļtēls šķiet pilnīgāks un „labāks”, nekā liecina pašizjūta. Tas aicina „tapt par to, kas tu jau esi”, bet, ja tāds izaicinājums neparādās, tad nejūt arī būtiska trūkuma. Trūkuma trūkums („nekastrētība”, Tēva vārdu un jelkādas lielā Citņa „svētības” trūkums) subjektam piešķir psihotiķa konstitūciju un disponē uz sadursmi ar tādu Citni, kas apdraud viņa ķermeņa robežas pieredzes drošību.

Var teikt, ka trauksme ir neredzama (ne)kustība bez objekta un mērķa. Tā ir nebrīvas, neatzītas vēlmes un kaisles kustība, kurā vēlme varbūt pūlas atzīties bez vārdiem. – Kā tango: solis uz priekšu, divi atpakaļ, divi uz priekšu, viens atpakaļ… Tā ir vibrējoša, sevi reflektējoša kustība uz vietas un bez vārdiem – trīsas, iz kurām ceļas bailes, bet galējā izpausmē – afāzija, paralīze vai pašmats, ja lietojam šaha terminus. Rezumēju: trauksme traucē traukties bez aiztures. Apstājas pat laiks; to liecina Raiņa avangardiskā trauksmes filozofēma:

„Tas jaunais laiks, kas šalkās trīs,
Tas nenāks, ja ļaudis to nevedīs.”

Trauksmes pamatformas ir divas: (1) nebrīva attieksme pret Ļaunību jeb grēcīgums, un (2) nebrīva attieksme pret Labību jeb dēmoniskums.

3. Dēmoniskuma izpausmes ir ļoti dažādas: lopiska izvirtība, izcils jutīgums un jūtelīgums, uzbudināmība, satura trūkums, garlaicīgums, tieksme visu izskaidrot, pēkšņums, neirastēnija, histērija, melanholija, hipohondrija… Hipohondrija un melanholija ir diagnozes, ko sev piedēvē vairāki izcili filozofi (Hjūms, Kants, arī Kjerkegors). Dēmoniskums potenciāli piemīt ikvienam, jo izriet no tā, ka patība iestrēgst savas konstituēšanās pirmajā fāzē, proti, dibina attiecības tikai ar sevi pašu, kas nespēj sniegt neko vairāk par dažādām Ego filozofijām. Tā arī ir minētā spoguļfāze. Otrā fāze sākas, kad cilvēks saprot, ka viņš ir radīta būtne – pasaulē „iemests” (kā Heidegeram) vai „ievests” (kā Ārendtei) eksistants – un mēģina dibināt attiecības ar savu radītāju.6 Radītāju vispārināti sauksim par lielo Citni, un tā lomu var pildīt daudz kas, tostarp miesīgais tēvs. Kjerkegoram radītājs ir, protams, Dievs, taču arī ar tēvu viņam ir sarežģītas („liktenīgas”) attiecības. Pareizas attiecības ar Citni sākas, kad patība labprātīgi un bez atlikuma atdod sevi Citnim („caurspīdīgi dibinās tajā varā, kas to nolikusi”) un no Citņa saņem sevi sev atpakaļ kā dāvanu.7 Tad ir pārvarēts arī izmisums un trauksme vispār.

Ja filozofija sāk rūpēties par eksistences patiesību, tad dēmoniska trauksme izpaužas kā eksistences pašas bailes zināt un domāt viņpus subjekta (personības, cilvēka) autonomijas ideāla. Tādu baiļu pamats ir to „tukšums”. – Domāt tiešām ir ļoti bīstami, turklāt bīstami vismaz trejādā ziņā: (1) frāze ‘es domāju, ka…’ ne vienmēr liecina par to, ka tiešām tiek domāts, visbiežāk tā liecina, ka cilvēks nezina, ka viņš, nomodā būdams, sapņo, vēlas, kalkulē u.tml.; (2) doma apdraud domātāja būšanu; lai domātu, ir jāspēj pārvarēt „domas šermuļus”8 un drosmīgi virzīties uz priekšu; (3) domāšana var vēl vairāk izplest „tukšumu”. Tomēr vēl bīstamāk ir nedomāt pavisam. Vai kaut kas ir vai nav dēmonisks, to nosaka nevis pēc bīstamā domu priekšmeta intelektuālā satura,

„bet gan pēc brīvības attieksmes pret šo saturu. .. Intelektuālā ziņā brīvības saturs ir patiesība, un patiesība dara cilvēku brīvu. Taču patiesība ir brīvības darbs, un brīvība [„strādā” tādējādi, ka tā] patiesību rada [un priekšplānā izvirza] aizvien no jauna. Protams, ar to šeit nedomāju jaunākās filozofijas [Hēgela] prātojumu, ka domāšanai brīvība esot [apzināta] nepieciešamība, un tāpēc, runādama par domāšanas brīvību, tā runā tikai par imanentu [kādas] mūžīgas domāšanas kustību. Šāds prātojums var vienīgi sarežģīt un graut cilvēku saziņu. Turpretī es runāju par kaut ko vienkāršu un skaidru: patiesība [brīvība] pastāv tikai katram atsevišķam indivīdam, un [tā pastāv] vien tik, cik viņš savā darbībā spēj to radīt. Ja patiesība viņam pastāv kaut kā citādi vai, ja viņš neļauj lai tā viņam ir tādā veidā, tad mums ir darīšana ar dēmonisko.”9

Galvenā dēmona vārds ir Lucifers jeb, latviski, Gaismnesis. Viss velnišķīgais ir kristāldzidrs un gaismnesīgs gars, viņā „nav it nekādas tumsības”.10 Un tas ceļas iz Apgaismības kodola. Aizvien lielāka daļa tās producētās gaismas ir „slima gaisma”, – tā to saka gnōstiķu evaņģēliji. Proti, trauksmes un nemiera cēloņos ir arī tas, ka objektīvās zināšanas gan pieaug apjoma, izplatības un pat abstraktas skaidrības ziņā, bet zināšanu subjektīvā uzticamība katastrofāli krītas. Tātad patiesība, sevī augdama, producē jauna veida tumsu. Subjekta subjektivitātes saikne ar objektīvo patiesību kļūst aizvien nepatiesāka (nedrošāka, bezjēdzīgāka). Cilvēks vairs nespēj samēroties ar objektīvo patiesību, jo tā pārstāj būt cilvēksamērīga.

Kjerkegora darbi ir atbilde uz šādu „nepatiesīgas patiesības” inflāciju, uz to, ka ar patiesības palīdzību tiek intensīvi melots. Nekad nemelo vienīgi trauksme. Lai šo tēzi īsi paskaidrotu, esmu spiets naivi paļauties uz to, ka godājamā publika ir lasījusi manas grāmatas Melnās figūras 5. nodaļu vai, vēl labāk, Žaka Lakāna Semināru 17. grāmatu. Manuprāt, melot trauksme vienkārši nespēj, jo trauksmes subjekts a/$ pauž histēriskā, melot spējīgā subjekta $/a diskursu „patiesības vietā” iesēdušos objekticitāti a (objet petit a). Tāpēc notiek tā, ka „ja es [$] daru, to, ko negribu, tad ne jau es to daru, bet manī mītošais grēks [a]” [Romn. 7: 20]. Tātad trauksme nemelo tādā ziņā, ka (1) tā „nodevīgi” pauž patiesību par subjektu un (2) spiež subjektam melot par visu ko citu. Piemēram, mūsdienu zinātnēs valdošā trauksmes maksima ‘publish or perish!’ („vai nu publicējies, vai izgaisti!”) spiež publicēt un masificēt gan to, kas nav publisks pēc būtības, gan arī to, kas vēl „nav īsti mans”, to, ko mans prāts vēl „nav labi sagremojis”. Tāpēc tas, ka kādam „ir maz publikāciju”, var būt tiklab trauksmes pārvarēšanas liecība, kā arī trauksmes kaitīgās iedarbes sekas.

4. Tāpat kā seniem farizejiem un „rakstu mācītājiem”, arī mūsdienu akadēmiķiem attiecības ar filozofiju ir lielāko tiesu dēmoniskas. Tās ir (bezmaz „pēc definīcijas”) nebrīvas attiecības gan ar zināšanām, gan ar filozofijas vārdā piesaukto mīlestību/draudzību un gudrību. Tie filozofijai „jūt līdzi”, to pētī un „apcer”, bet paši to nepraktizē. Taču šis nevar būt vispārējs pārmetums, vēl mazāk apsūdzība. – Jo pati daba vistām, gaiļiem, zosīm un tītariem ir liegusi iespējas diži lidot. Būt filozofijas vēsturniekam nenozīmē automātiski būt filozofam. Te vēlreiz atsaucos uz sava pedagoga, profesora Augusta Milta pašironisko aforismu: „ornitologi nelido”. Proti, labi filozofijas profesori ir kā ornitologi, putnu dzīves pētnieki, kas taču nelido. Lido brīvie savvaļas putni. Bet… vai tāpēc mājputniem neizbēgami jāuzvedas dēmoniski?

Uz šo jautājumu Kjērkegors, manuprāt, gatavo atbildi „Nē!”.

Šo atbildi var saprast un pozitīvā izteiksmē pārvērst, izpētot, kā viņš izvērš ideju par jaunas jeb „otrās filozofijas” un „otrās ētikas” iespējamību.11 Citviet viņš to sauc arī par „eksperimentālu filozofiju” un „eksperimentālu psiholoģiju”.

Vispirms šai uzstādījumā der pievērst uzmanību vārdam ‘eksperimentāls’:

(1) Kjerkegors eksperimentē ar sevi pašu, ar savu mūžagaitu. Viņš jūtas ļoti apdraudēts, bet arī pats sevi apdraud ar izaicinošu uzvedību. Savu rakstniecību viņš pielīdzina Šeherezades Tūkstots un vienas nakts pasaku stāstniecībai, kas viņai ļāva saglabāt dzīvību. Kjerkegoram šķiet, ka arī viņš paliks dzīvs vien tik ilgi, kamēr rakstīs. Tāds tiem abiem līdzīgs liktenis; (2) ko nozīmē vārds ‘eksperimentāls’? Ex-peri-mentis – kaut kas tāds, kas iet ārpus vai pāri prātam ikreizēji iespējamās pieredzes perimetra, tātad kaut kas ār-prātīgs, ne-prātīgs… Bet par to esmu jau rakstījis citviet.

Otrkārt, izcili nozīmīgs te ir necilais saiklis ‘un’. Tas Kjerkegora filozofiju un psiholoģiju sajūdz ciešā konjunkcijā. Tāda konjunkcija apstrīd visu agrāko psiholoģiju un filozofiju, kas tiecās viena no otras norobežoties. Viņš apzināti atsakās no priekšstata, ka prāts ir dots kā „tīrs prāts” un, ka filozofēšana var būt „tīra” nodarbe (tā nevar būt nedz aristoteliska bios theorētikos, nedz kantiska „tīra kritika”, nedz huserliska fenomenoloģija).

Treškārt, ir svarīgi uzķert otrās filozofijas loģiku, tās raksturu. Tā tiešām ir „loģika ar raksturu” (mūsdienās to vis(ne)skaidrāk pauž Lakāna dzimumu diferenciācijas loģikas antinomijas). Proti, Kjerkegors grib sākt nevis tā, kā sāk tradicionālās ideālās „zināšanas stingrā nozīmē”, kas īstenību pakārto teorētiskām struktūrām, bet gan otrādi – sākt ar „netīro īstenību” un pacelt to līdz idealitātei. Šā uzdevuma risināšanas virziens ir nevis „no augšas lejup”, bet gan „no lejas augšup”.12 Pie tam „īstenības” kodols viņaprāt ir noteikta dogma – pirmpiedzimtais grēks (Vecās Derības stāsts par Ādamu un Ievu Ēdenes dārzā). Šo dogmu viņš īsumā raksturo līdzīgi tam, kā mūsdienās raksturo fantasma jēdzienu. Pirmpiedzimtais grēks ir viens no daudziem iespējamiem realitātes reāluma kodolā ieliktās pirmsākumu fantāzijstruktūras $ <> a ražojumiem. Un otrā ētika var pētīt tikai šā fantasma izpausmes, bet ne izcelsmi; ētika uzrodas līdz ar grēku, tā to vajā un nosoda (atšķirībā no psiholoģijas, ka grēku tikai objektīvi pētī.13 Pirmās filozofijas būtība bija pasaulei imanenta atcerēšanās un teātris, bet otrās filozofijai pamats būs transcendence un atkārtošana.14 NB!: cilvēces vēsture kā transcendenta grēka atkārtošana un grēkapziņas akumulēšana un eskalācija.

Ceturtkārt, jāņem vērā, ka dēmoniskums „ir lipīgs”. Tāpēc tiem, kuri to praktiski pētī vai kritizē, ir jāizstrādā zināma „higiēna”, lai paši nekļūst dēmoniski.

 

13396964_10208985792264122_1840591688_o

  1. Vēl piebildīšu, ka, ja grāmatā Frygt og Baven, kas latviski publicēta kā Bailes un trīsas, ir runa par kristieša attieksmi pret Dievu, tad to pareizāk būtu saukt nevis par bailēm, bet gan par bijību un bijāšanu.  (back)
  2. Ārente H. Prāta dzīve. II daļa: Gribēšana. Rīga: Intelekts, 2001, 56.–64. lpp.  (back)
  3. Kierkegaard S. The Concept of Anxiety. Princeton University Press, 1980, p. 42.  (back)
  4. Kirkegors S. Slimība uz nāvi. Tulk. I. Mežaraupe. R.: ad Verbum, 2013, 59. lpp.  (back)
  5. Turpat, 51. lpp.  (back)
  6. Turpat, 19.–21. lpp.  (back)
  7. Turpat, 21., 42., 64., 68. lpp.  (back)
  8. Kirkegors S. Bailes un trīsas. Tulk. I. Mežaraupe. Rīga: ad Verbum, 2010, 16. lpp.  (back)
  9. Kierkegaard S. The Concept of Anxiety, pp. 137–138.  (back)
  10. Kirkegors S. Slimība uz nāvi, 59. lpp.  (back)
  11. Kierkegaard S. The Concept of Anxiety.  (back)
  12. Turpat, pp. 19–20.  (back)
  13. Turpat, pp. 21–22.  (back)
  14. Turpat, p. 21.  (back)

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri