raksti

— Ne mana cūka, ne mana druva?

ANNA ŽABICKA

13/06/2016

 

Pēdējais gads ir uzņēmis nu jau diezgan murgainus apgriezienus cilvēktiesību ierobežošanā un cilvēku šķirošanā „pareizajos” un „nepareizajos”, „derīgajos” un „nederīgajos”, „spriest spējīgajos” un tādos, kas savu bioloģisko īpašību dēļ ir tālu no tā. Ar regularitāti reizi divos gados paceltā tēma par papildu šķēršļu uzlikšanu abortiem, „tikumības” jautājums, kampaņa pret Stambulas konvenciju, LELB Sinodes balsojums par aizliegumu sieviešu ordinēšanā un visbeidzot likumprojekts par grozījumiem Seksuālās un reproduktīvās veselības likumā, kura 17. panta pirmās daļas grozījums nosaka, ka turpmāk savas olšūnas varētu ziedot tikai dzemdējusi sieviete, ir kā pliķis sejā ikvienam domājošam un sociāli atbildīgam cilvēkam. Tā nu esam nonākuši situācijā, kur dažādi pašpasludināti „eksperti” un aktīvs bļauru bars savas bailes no citādā, bailes no pašuzpūstas varas pozīciju zaudēšanas un vispārēju zināšanu trūkumu konkrētā jautājumā pārvērš ļaunprātībā pret līdzcilvēkiem, kuri neatbilst viņu iedomātām normām. Stambulas konvencijas parakstīšanas novilcināšana un ap to saceltā jezga ļoti atklāti norādīja uz aizspriedumiem un stigmu, kas Latvijā skar seksuālās minoritātes un transpersonas un kas diemžēl bieži rezultējas šo cilvēku diskriminācijā. Kļūst baisi, ja 21. gadsimtā demokrātiskā valstī tiek atrasti aizvien jauni veidi, kā ierobežot sievietes tiesības uz savu ķermeni un kā padarīt sievietes un LGBT par apklusinātām grupām.

Pirms pāris dienām lasīju Ievas Albertes interviju ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas reanimatoloģi Artu Bārzdiņu,1 kurā viņa aicina ikvienu no mums nebūt sociāli impotentiem. Lai arī konteksts, kādā izskan ārstes aicinājums ir cits – vardarbība pret bērniem –, intervijā izskanējušais viedoklis par sociālo pasivitāti un aizsnaudušos cilvēcību sasaucas arī ar iepriekš minētajām Latvijas aktualitātēm. Viena lieta, ka šis Saeimas sasaukums, šķiet, ir īpaši aizrāvies ar problēmu radīšanu, nevis to risināšanu. Otra lieta – cik daudz un aktīvi mēs, būdami tikpat līdzvērtīgi šīs valsts veidotāji kā deputāti, izmantojam savas tiesības piedalīties šīs valsts un sabiedrības nākotnes izveidē? Cik sociāli un pilsoniski atbildīgi un aktīvi mēs esam?

Ir ļoti viegli ieņemt pozīciju, ka LGBT jautājums nav manas raizes, jo es neesmu LGBT. Aizliegums ordinēt sievietes nav mans lauciņš, jo es neesmu baznīcā gājēja. Vēl vieglāk, protams, ir nelikties ne zinis par sieviešu diskrimināciju, ja esi vīrietis (vai otrādi). Un, kā izrādās, ir arī ļoti viegli ieslīgt ikdienas slavinājumā un kā vienīgo „izaicinājumu” pieņemt 30 dienas valkāt svārkus, lai vairotu savu sievišķību2 brīdī, kad citi lemj par tavu, sievietes, tiesību ierobežošanu. Vai tiešām šobrīd Latvijā ar dzimumu līdztiesību viss ir pilnīgā kārtībā, lai es atslīgtu mīkstā krēslā, lasot Latvietes karmu, un nodotos bezrūpīgai sievišķības pulēšanai, jo es taču tik un tā olšūnas ziedot nekad nebiju grasījusies? Turklāt, ja runājam likuma grozījumu iesniedzēju valodā, dzemdējušās sievietes, kas šos grozījumus atbalsta, skaidri un gaiši parāda, ka dzemdēšanai ar spriestspēju nav nekāda sakara.

Satori galvenais redaktors Ilmārs Šlāpins jau aprakstīja vairākus iemeslus, kāpēc bija jādodas 9. jūnijā pie Saeimas ēkas notikušajā piketā pret sieviešu diskriminējošo likumgrozījumu pieņemšanu.3Gribu īpaši izcelt viņa ceturto argumentu, ka „nedrīkst aizmirst, ka vēlētāja darbs nebeidzas vēlēšanu iecirknī”.4 Ikviens cilvēks ir atbildīgs par cilvēciskās un sociālās letarģijas ārstēšanu. Tieši tāpēc piketā pie Saeimas bija un būs nevis tikai nedzemdējušas sievietes, uz kurām šie grozījumi attiecas pavisam tieši, bet arī esošās un topošās mātes un arī vīrieši. Tie ir cilvēki, kas iestājas par līdztiesību kā vienu no demokrātiskas sabiedrības pamatvērtībām, nevis uzskata, ka tiesības ir limitēts daudzums savienotajos traukus, kas pienākas vien dažiem priviliģētajiem. Tie ir cilvēki, kas ne vien grib dzīvot labākā sabiedrībā, bet kas sevi redz kā šādas sabiedrības arhitektus. Cilvēki, kas negaida un negrib Vadoņa atnākšanu, bet ir lemtspējīgi un grib uzņemties atbildību par labākas šodienas un nākotnes veidošanu. Pilsoniski un sociāli aktīvi cilvēki, kas iestājas pret demagoģiju, vājiem argumentiem, nespēju atzīt savas zināšanu robežas un galu galā – apzinātu kaitniecību un diskrimināciju pret konkrētām sabiedrības grupām.

9. jūnija pikets un sagatavošanās tam radīja manī pārliecību par Latvijas sabiedrības potenciālu – sanākušie bija atšķirīgu profesiju pārstāvji, dažāda vecuma, dažāda dzimuma, dažādu seksuālo orientāciju cilvēki ar kopīgu vērtību sistēmu. Piketa atmosfēra bija mērķos un darbībās saliedēta, tomēr līdz pat pēdējam brīdim saglabāja nedaudz sirreālu sajūtu – vai tiešām Latvija, vai tiešām 21.gadsimts? Ar lielām bažām manas domas ik pa laikam aizslīdēja pie Polijā notiekošā.5

Piekrītot reanimatoloģei Artai Bārzdiņai, ka „būt sociāli aktīvam ir jāmācas”,6 aicinu – ja Tev nav vienalga, kādā sabiedrībā dzīvojam, tiekamies 16. jūnijā plkst. 08:30 pie Saeimas piketā par sievietes tiesībām lemt par savu ķermeni!7 Soli pa solim. Jo tā cūka varbūt katram ir sava, bet druva – visiem kopīga.

  1. Alberte I. Nebūt sociāli impotentiem, Ir.lv, 03.11.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  2. Sievišķīgs izaicinājums: 30 dienas svārkos un kleitās, DELFI Viņa, 20.05.2015.  (atpakaļ uz rakstu)
  3. Šlāpins I. Vairāki iemesli doties uz piketu pret diskrimināciju, Satori, 07.06.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
  4. Turpat.  (atpakaļ uz rakstu)
  5. Majewska E. Poland’s Abortion Wars, Jacobin, 24.04.2016.  (atpakaļ uz rakstu)
  6. Alberte I. Nebūt sociāli impotentiem.  (atpakaļ uz rakstu)
  7. Vairāk informācijas piketa Facebook lapā.  (atpakaļ uz rakstu)