Zināšanas neatbrīvo no bažām

 

Šogad, meklējot tekstuālo atskaites punktu kārtējiem Kirkegora lasījumiem, izvēle krita par labu Kirkegora, iespējams, filozofiski nozīmīgākajam darbam Bažu jēdziens. Sadarbībā ar Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūtu, Latvijas Nacionālo teātri un Kaņepes kultūras centru tapa multimediāls priekšnesums Bažas! Kirkegora eksistenciālā komēdija, kurā lasījums ieguva muzikālu un vizuālu dimensiju. Jēdziena Angest latviskojums ir diskutējams (iespējamie varianti: bažas, bailes, baismas, trauksme utt.), tāpēc, publicējot lasījumu tekstus, tiek respektēta autoru izvēle. Katra eseja centrējas uz vienu autora izvēlētu citātu no Kirkegora teksta. Citātu vizualizāciju autors ir mākslinieks Kaspars Groševs.

Velga Vēvere un Igors Gubenko

 

Bažas, bailes, nemiers, satraukums, trauksme, panika u. tml. vārdi, dažādās nozīmju niansēs lietoti, apraksta Kirkegora ieviesto bažu modu (stāvokli). Lai gan Kirkegors uzskatāms par šī moda atklājēju, līdz galam precīzu formulējumu viņš tam nav devis. Iespējams tāpēc, ka nenoteiktība bažām piedien vislabāk. Bažas ir un paliek bažas. Kirkegors Bažu jēdzienā runā par bažām kā notikumu, kas cilvēcisku būtni padara par cilvēku. Bažas, kā viņam šķita, ir tāda kā cilvēka brīvības iespējamības apziņa. Tomēr šī brīvības iespēja nenāk par velti – tā atņem cilvēkam sākotnējo nevainību. Nevainības zaudēšana nav tikai metafora, tā raksturo ikviena cilvēka dzīves sākumu. Bērnībā bažas pieaug tieši proporcionāli autonomijas, neatkarības iespējai. Piemēram, bērna spēja palikt vienam liecina par viņa patstāvību, taču vienlaikus nes līdzi bažas un neziņu. Nevainību var zaudēt arī pieaugušais – jo grūtāks un nozīmīgāks lēmums, jo vairāk nemiera un bažas tas rada. Kirkegoram, protams, ikdienas cilvēka bažas interesē kā ilustrācija kādam citam stāstam, Bībeles stāstam par cilvēka grēkā krišanu. Brīvības apziņa un bažas ir grēka priekšnosacījums, tā nemanāmais aizsākums. Kirkegoru īpaši saista ne tikai grēks kā teoloģiska kategorija, bet arī tā priekšstāvoklis, kurā pirmais cilvēks (Ādams) un ikviens tā pēctecis nonāk pirms grēkā krišanas. Saskaņā ar kristīgo tradīciju šis stāvoklis patiešām ir vispārējs un iedzimts; tāpat kā visiem cilvēkiem ir kopīgs genoms, tā ikviens cilvēku dzimuma pārstāvis ir grēka nesējs un tāpēc to raksturo bažas un bažīgums.

Te ir jāapstājas. Jautājums par grēka sākotni cilvēkā nenoliedzami ir interesants teoloģiskās studijās, taču grūti tverams ikdienišķi praktiskā lietojumā. Ja mēs domājam par bažām, nav nepieciešami tās vienmēr saistīt ar grēku vai vainu. Bažas ikdienas psiholoģijā ir kaut kas cits, tas ir kāds nedefinējams un grūti aprakstāms stāvoklis. Šķiet, ka šajā nozīmē ar bažām mēs sastopamies daudz biežāk, nekā domājam par tām kā nosacījumu kādām kļūdainām izvēlēm. Turklāt atšķirībā no grēka, kas ir kaut kas binārs – vainīgs/nevainīgs nozīmē –, bažas pārņem pakāpeniski. Bažas variējas, tās pieaug vai samazinās, tās nekad nav tik viennozīmīgas tādā nozīmē kā vaina, grēks, nodarījums, noziegums. Tāpēc bažas ir ļoti nenoteikts stāvoklis. Bažas ir tikai bažas. Tāpēc tās ir interesantas, jo pieprasa pieredzi, kurai jātiek izskaidrotai, taču to nav iespējams izdarīt līdz galam, jo tad bažas pārstātu kļūt par bažām.

Filozofija par bažām ir demokrātiska un pat tautiska. Bažu mods nav īpašs izņēmums vai kaut kas pārlieku intelektuāls. Bažas nav privilēģija, ko ir spējīgi pārdzīvot tikai izredzētie. Tāpat bažām nav īpaša piesaiste intelektam vai gudrībai. To saistība ar zināšanu un nezināšanu ir tikai gadījuma rakstura. Proti, ar zināšanām nav iespējams novērst bažas. Šī Kirkegora doma šķiet pavisam anti-filozofiska. Bažu pārņemti nav tikai muļķi, un zināšanu pieaugums un izglītība nebūt neatbrīvo no tām. Drīzāk patiess ir pretējais: jo vairāk cilvēks apzinās savas bažas, jo bažīgāks viņš kļūst. Taču ne vienmēr ir arī tā.

Aplūkosim Kirkegora sniegto līdzību par vājprātīgo nama ārstu:

13389033_10208985803424401_1830862357_o

Kirkegora darbos var atrast ļoti daudz ārstnieciska rakstura līdzību, kuras paredzētas kā tādu norišu ilustrācijas, ko nevar uzskatīt tikai par somatiskām. Šajā gadījumā var vilkt paralēles starp  bažām un vājprātu. Bažas un vājprāts var izpausties, neapzinoties to klātbūtni. Šī gan nav tikai līdzība, jo mēs varam aplūkot noteikta veida bažas kā vājprāta izpausmi un vājprātu kā bažīgumu, satraukumu, trauksmi. Ne velti bez jebkāda pamata satraukti un nelīdzsvaroti ļaudis dažreiz tiek uzskatīti arī par trakiem. Daži pat ir uzskatījuši, ka pavisam ikdienišķi satraukumi ir uzskatāmi par simptomu psihiskiem traucējumiem. Šajā fragmentā Kirkegors izvairās vājprātu raksturot no normalitātes skatupunkta. Ja ārsts domā, ka viņš ir normālāks par ārprātīgajiem, tad viņš ir noteiktā ziņā naivs un nepieredzējis, jo pat nepieļauj neprāta klātbūtni vai kaut vai tā iespējamību savā dzīvē. Turpretim trakais, kurš apzinās, ka ir traks, visticamāk tāds pa īstam nemaz nav. Šis ārsts savukārt ir līdzīgs saviem ārprātīgajiem, jo tāpat kā viņi neapzinās savu stāvokli. Turklāt viņa situācija ir vēl ļaunāka, jo viņš, iespējams, būdams ārprātīgs, domā, ka ir gluži normāls un spēj līdzēt tiem, kas zaudējuši prāta gaismu. Tas, kurš neapzinās bažas un domā, ka ir brīvs no tām, drīzāk līdzinās jukušam politiķim vai filozofam, kura marasmu vēl vairāk padziļina dzelžaina pārliecība par savu patiesību vai ģenialitāti.

Noslēguma asociācija, ko Kirkegora līdzība raisa šajās meditatīvajās pārdomās, ir norāde uz dāņa iecienīto filozofisko praksi – sokratisko ironiju (kas veiksmīgi sasaucas ar eksistenciālās komēdijas žanrā ieturēto logofoniju Bažas un šo eseju, kas ir viena no tās ainām). Līdzību par ārstu saprotot ironiski, var nonākt pie vismaz diviem apgalvojumiem. Proti: a) cilvēki, kuri neapzinās savas bažas, nebūt nav brīvi no tām, un b) tie, kuri domā, ka viņu zināšanas ir pietiekamas, lai bažas kliedētu, patiesībā atrodas nezināšanas stāvoklī. Šīs atziņas var kalpot kā sveiciens tiem intelektuālajiem spēkiem, kuri labprāt ieņem dakteru lomu un ir gatavi viszinīgi sniegt receptes dažādu satraukumu racionalizācijā un izskaidrošanā. Domājams viņiem vajadzētu atcerēties kirkegorisko atziņu, ka dzīve bez bažām nav pa īstam sākusies dzīve un, pat ja tā būtu iespējama, tā būtu vēl viena neprāta forma.

 

Saistītie raksti:

Dalies ar rakstu

 
 
 

Komentāri